“Pēckara modernisms karājas gaisā”
NRJA iepazīstina ar 14. Venēcijas arhitektūras biennāles nacionālā paviljona ekspozīciju UNWRITTEN, kas tiks atklāta 6. jūnijā
09/04/2014
Pēc nepilniem diviem mēnešiem, 6. jūnijā, tiks atklāta 14. Venēcijas arhitektūras biennāle (apmeklētājiem pieejama no 7. jūnija līdz 23. novembrim), kurā Latvija piedalīsies sesto reizi. Ar prieku jāuzsver, ka šī būs pirmā reize arhitektūras biennālē, kad nacionālā ekspozīcija būs pieejama apmeklētājiem Arsenāla izstāžu zālē – nevis citviet pilsētas ielu un kanālu labirintos. Arsenāla pulcēto ievērojamo apmeklētāju skaitu pirms gada jau izbaudīja Latvijas ekspozīcija Venēcijas mākslas biennālē. Telpas, kuru īri un komunālos maksājumus sedz Latvijas Kultūras ministrija, gan nebūs tās pašas, kas Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka ekspozīcijai North by Northwest pērn.
14. Venēcijas arhitektūras biennālē Latviju pārstāvēs arhitektu birojs NRJA ar komandu: ekspozīcijas komisāru Juri Pogu, komisāra vietnieku – Andri Brinkmani; savu artavu iegulda arī grafikas dizainers Kirils Kirasirovs, skaņu mākslinieks Andris Indāns, multimediju jomā atbalstu sniedz Rihards Vītols, kā arī pieaicināti vairāki kataloga eseju autori. Projekta vadība uzticēta Austrai Savickai no pilna servisa pasākuma aģentūras “Pareizā ķīmija”. NRJA ir Ulda Lukševica vadīts un 2005. gadā dibināts arhitektu birojs, no kura pie nacionālās ekspozīcijas UNWRITTEN līdzās Lukševicam strādā Linda Leitāne-Šmīdberga, Zigmārs Jauja, Ivars Veinbergs un Mārtiņš Rusiņš.
REMA KOLHĀSA TĒMAS IETVAROS LATVIJA AKTUALIZĒS PĒCKARA MODERNISMU
Venēcijas arhitektūras biennāle ir ievērojamākā un prestižākā arhitektūrai veltītā izstāde pasaulē, kas notiek reizi divos gados kopš 1980. gada, mijoties ar laikmetīgās mākslas biennāli. Līdz tam arhitektūras izstāde bija atsevišķa ekspozīcijas sadaļa, iekļauta Venēcijas mākslas biennālē, kuras aizsākumi meklējami 1892. gadā.
Par 14. Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes kuratoru ir izvēlēts Rems Kolhāss (Rem Koolhaas), Prickera balvas laureāts arhitektūrā un OMA biroja vadītājs. Viņa kūrētai izstādei, kas būs aplūkojama divās vietās – Centrālajā paviljonā Dārzos (Giardini) un Arsenālā, dots konceptuāls nosaukums “Pamati” jeb Fundamentals, un par stārhitektu nokristītais Kolhāss sola likt uzsvaru uz arhitektūru un pētījumiem par tās vēsturi (nevis arhitektiem). Nesen presē viņš apgalvoja, ka arhitektūra šodien atrodas “sliktā veselības stāvoklī”, tāpēc izstādi viņš vēlas veidot mūsdienu arhitektūrai neraksturīgu.
Kā vienojošo tēmu nacionālo valstu paviljoniem Kolhāss formulējis “Modernitātes absorbēšana: 1914–2014” (Absorbing Modernity: 1914–2014), vēloties aktualizēt jautājumu par globālās arhitektūras attīstību pēdējo simt gadu laikā. Katrai no 65 dalībvalstīm “uzdots” izrādīt savu unikālo arhitektūras mantojumu un tā tipoloģiju. Tikmēr kuratora izstādes daļā Centrālajā paviljonā katra telpa būs atvēlēta kādam konkrētam arhitektoniskajam elementam, piemēram, balkonam, durvīm, sienām vai logiem. Savukārt izstāde Arsenālā būs veltīta tieši Itālijas arhitektūras vēsturei. Šī ir pirmā reize, kad vienota tēma tik izteikti aptvers gan kuratora izstādi, gan valstu nacionālo paviljonu ekspozīcijas.
Latvijas nacionālā ekspozīcija ar projekta nosaukumu UNWRITTEN, kas latviski tiek tulkota kā “Neuzrakstītā grāmata”, turpinās biennāles kuratora Rema Kolhāsa uzdoto tēmu “Modernitātes absorbēšana: 1914–2014”, izvirzot jautājumus par Latvijas pēckara arhitektūras uztveri, pētniecību un saglabāšanu.
Bijusī rūpnīca “Radiotehnika”. Arhitekts nav zināms. Realizācijas (būvniecības) gads: 1965. Adrese: Kurzemes prospekts 3, Rīga, Latvija. Fotogrāfs: Igors Nerušs, panoramio.com
“Ekspozīcijas mērķis ir vairot sabiedrības pašapziņu un interesi par pēckara laika izcilākajām ēkām, šādi veicinot arī arhitektūras tūrismu,” skaidro projekta komanda. “Ekspozīcijas pamatā ir apgalvojums There is (no) modernism in Latvia (“Latvijā (nav) modernisma arhitektūras”). Vienlīdz pareizs ir gan pēckara modernisma arhitektūras pastāvēšanas apliecinājums, gan noliegums, jo nav akadēmiski respektabla pētījuma par šī laika arhitektūru Latvijā un tās izvērtējuma. Situāciju vēl vairāk sarežģī īpaši apgrūtinoši pēckara arhitektūras izvērtēšanas apstākļi. No vienas puses – nepatika pret visu, kas radīts Padomju Savienības laikā un tās ideoloģijas iespaidā, no otras – jaunības un bērnības laika nostaļģija un sajūsma par šodien jau eksotisko padomju laika mantojumu. Daļa no pēckara arhitektūras būvēm ir jau iekļuvušas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statusā – tās ir vecākas par 50 gadiem. Nepastāvot vienotam vērtējumam par to nozīmi Latvijas arhitektūras mantojuma kontekstā, mēs turpinām būves zaudēt, dažādā veidā tās “absorbējot” – pārbūvējot vai nojaucot. Tādā veidā un tempā turpinot, nākamajām paaudzēm mēs neatstāsim iespēju redzēt un izvērtēt pēckara laika posmā projektēto un būvēto.”
KRISTĪNE BUDŽE PAMET KURATORES VIETU, NRJA NERAIZĒJAS
Uz Latvijas paviljona iepazīstināšanas preses konferenci, kas notika 8. aprīļa vēlā pēcpusdienā NRJA biroja telpās, Vecrīgas mansardā, atnākušie žurnālisti bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Ironiski, ka uz vienas rokas (diviem) pirkstiem bija saskaitāmi arī tie projekti, kas pērn tika iesniegti Latvijas Arhitektūras savienības rīkotajā konkursā par dalību Venēcijas biennālē. Viens no diviem konkursa dalībniekiem bija NRJA. Arhitektu savienība izņēmuma kārtā bija spiesta konkursu izsludināt atkārtoti. NRJA piedalījās arī otrajā reizē, bet jau ar citu vīziju, kas saņēma atzinību kā labākā, un 2013. gada novembra beigās tika izziņots, ka Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija uzticēta arhitektu birojam NRJA ar komandu, un tās nosaukums būs UNWRITTEN. Līdz projekta realizācijai no konkursa uzvarētāja paziņošanas mirkļa bija atlikuši seši mēneši. Tas gan vēl šķiet gana ilgs laiks, ņemot vērā, ka 2012. gada biennālē Latvijas ekspozīcija “Iekšējā brīvība. Rīgas iela Venēcijā” (Ieva Kalniņa, Andris Brinkmanis, Other Side Studio un Līga Apine) tapa rekordīsā periodā – trīs mēnešos un divās nedēļās. Novēlota konkursa izsludināšana ir hroniska kaite arī saistībā ar Venēcijas mākslas biennāli. Kad novembra nogalē intervējām par UNWRITTEN ekspozīcijas kuratori iecelto Kristīni Budži, viņa trāpīgi rezumēja: “Rodas iespaids, ka Venēcijas biennāle vienmēr no jauna ir negaidīts pārsteigums.”
Restorāns “Sēnīte” – modernisma arhitektūras un čaulas konstrukcijas paraugs Latvijā. Arhitekts Linards Skuja, inženieri Andris Bite, G. Grīnbergs, R. Ozoliņš. Realizācijas (būvniecības) gads: 1967. Adrese: Vidzemes šosejas 37. kilometrs. Fotogrāfs: Latvijas Arhitektūras muzejs
Jāatzīmē, ka divus mēnešus pēc starta signāla kuratore Kristīne Budže projekta komandu pameta. Labprātīgi – ko, iespējams, vajag uzsvērt, ņemot vērā Krievijas notikumus, prezidentam Vladimiram Putinam no Venēcijas arhitektūras biennāles Krievijas paviljona kuratora amata nupat atlaižot arhitektūras kritiķi Grigoriju Revzinu. Kā raksta mediji 8. aprīļa ziņās, Revzins uzskata, ka iemesls varētu būt viņa raksts, kurā kritizēta Krievijas politika Ukrainā un Krimas aneksija, kaut Krievijas Kultūras ministrija atlaišanu vēl nav pamatojusi.
Komentējot savu lēmumu, Kristīne e-pastā Arterritory.com raksta, ka “nesakrita domas”. Acīmredzot, nebija pareizās ķīmijas. Jāpiebilst, ka Budže tika pieaicināta tikai tad, kad savu koncepciju NRJA bija jau izstrādājuši paši. “Lieta tāda, ka šāds kurators, piedaloties Venēcijā, ir vienkārši nepieciešams,” ar pirkstiem gaisā rādot “pēdiņas”, saka NRJA biroja vadītājs Uldis Lukševics, tādējādi skaidrojot kuratores pieaicināšanu. Taču vēlāk pieņemto Budžes lēmumu atteikties no dalības viņš respektē, un uzskata, ka tagadējais modelis, kad kurators ir pats arhitektu birojs, pasaules kontekstā nav nekas jauns. Arī vairāku citu valstu paviljonus Venēcijas arhitektūras biennālē nereti kūrē paši arhitektu biroji.
2000 IZDRUKU, 15 KILOMETRI MAKŠĶERAUKLAS UN 10 KILOGRAMI SVINA
Kopš konkursa rezultātu izziņošanas ir aizritējuši četri mēneši, un to laikā ir pamainīts ne vien komandas sastāvs, bet arī paviljona vīzija (taču ne koncepcija). Fatālo atmosfēru (jo īpaši Zolitūdes traģēdijas kontekstā) rosinošā “melnā kaste” ar neona uzrakstu There is no modernism in Latvia, kur no te iedegas, te izdziest, ir pārtapusi analogā datu mākonī. Pie rāmja, kas iekārts Arsenāla zāles sijās, tiks stiprināti 2000 stiklšķiedras pavedieni jeb makšķerauklas. Katras galā būs iesieta A4 izdruka, atsvaram izmantojot svina lodītes. “Uz Venēciju ceļos 15 kilometri makšķerauklas un 10 kilogrami svina,” norāda viens no komandas dalībniekiem, arhitekts Ivars Veinbergs.
Uz melnbaltajām izdrukām būs redzamas visas tās Latvijas pēckara modernisma ēkas, kas patlaban fotogrāfiju formātā tiek vāktas un uzkrātas paviljona feisbuka kontā. “Uzdarbojamies mazliet kā pirāti,” nenoliedz NRJA biroja vadītājs Uldis Lukševics, norādot, ka lielākā daļā attēlu ir brīvi pieejami internetā, un viņi vienkārši veicot apkopojumu, visas nepieciešamās atsauces pēc iespējas uzrādot. Taču šāda pieeja visnotaļ atbilst NRJA biroja moto, kura nosaukuma akronīms slēpj spuraino saukli No rules, just architecture. Atsevišķas lapas būs baltas, bet ekspozīcijas laikā tās tiks nomainītas pret izdrukātiem attēliem, kuri digitālajā Facebook datu bāzē būs nākuši klāt.
Tipveida projekts degvielas uzpildes stacijai. Šāda uzpildes stacija tika uzbūvēta arī 1961.gadā Tallinā – Jarve, nojaukta 1990.gadu sākumā. Joprojām darbojas Latvijā. Arhitekts nav zināms. Realizācijas (būvniecības) gads: 1965. Adrese: Daugavpils iela 74, Ogre, Latvija. Fotogrāfs: Zigmārs Jauja, NRJA
Pie rāmja griestos būs iekārti arī LED gaismekļi, kas, pateicoties integrētiem kustības sensoriem, ieslēgsies un izgaismos ekspozīciju tikai tajā vietā, kur būs ienācis skatītājs. Kustības sensori ieslēgs arī skaļruņus, kuros tiks atskaņota Andra Indāna īpaši šim notikumam radīta skaņas instalācija. “Jā, tiesa, kamēr neviens mākonī nebūs ienācis, kamēr nevienu tas neinteresēs, ekspozīcija būs tumša, neapgaismota,” piekrīt Lukševics, ja vien neskaita uzrakstus, kas projekcijā slīdēs uz ekspozīcijas melnajiem griestiem – citāti un jautājumi saistībā ar ekspozīcijas tēmu. Taču tumsa ir simboliska, ņemot vērā, ka tieši tā patlaban raksturo izvērstu pētījumu trūkumu un izpratni par to, ko iesākt ar pēckara modernisma ēkām Latvijā. “Arī tas, ka ekspozīcija “karājas gaisā”, ir būtiski,” piebilst Lukševics.
Preses konferences prezentācijā demonstrētās ekspozīcijas vizualizācijas projekta komanda gan vēl “nelaiž uz āru” un publicēt neļauj. “Arhitektu nostāja ir stingra” – elektroniskā sarakstē man šodien atbildēja projekta vadītāja Austra Savicka, kad pārjautāju, vai tomēr nevarētu iegūt kādu publicitātes attēlu vēl bez tā, kas līdzās pēckara modernisma ēku fotogrāfijām iekļauts preses materiālu kompaktdiskā (un redzams augstāk).
VAI KĀDS UZRAKSTĪS “NEUZRAKSTĪTO GRĀMATU”?
Ekspozīciju papildinās arī 500 eksemplāros nodrukāts katalogs, kura grafikas dizaina autors ir Kirils Kirasirovs, to veidojot kā “neuzrakstīto grāmatu” – vairākas lapas būs atstātas baltas un kataloga muguriņa būs neapvākota. Katalogā būs publicēti savāktie attēli, kā arī esejas, kuras raksta Juris Dambis, Jānis Taurens, Artis Zvirgzdiņš, Vladimirs Belogolovskis un Arnis Rītups. Būs publicētas arī socioloģiskās aptaujas dati par iedzīvotāju attieksmi, vērtējot pēckara modernisma arhitektūru u.c. jautājumiem, kā arī intervijas ar pēckara arhitektūras meistariem, par kurām pagaidām neko plašāk komanda nevēlas stāstīt. Runājot par esejām, Uldis Lukševics īpaši priecājas, ka vienu no tām rakstīt piekritis Juris Dambis – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ilggadējs vadītājs. “Ir svarīgi cilvēkos rosināt apziņu, ka arī pēckara modernisma būves Latvijā var pieteikt kultūras pieminekļa statusa ieguvei. Tā ir iniciatīva, kurai ir jānāk no ārpuses, jo, piemēram, pats Juris Dambis vienpersoniski šādu lēmumu nevar pieņemt.”
Tiek izvēlēti kataloga attēli. Foto no UNWRITTEN feisbuka konta
Runājot par iniciatīvu, UNWRITTEN veidotāji ļoti cer, ka viņu ekspozīcija izraisīs rezonansi un kādu pamudinās uz tēmas turpinājumu arī pēc Venēcijas biennāles izskaņas 23. novembrī. Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija jeb analogais datu mākonis ir kā gaisā izkaisīta grāmata, kurai reiz būtu jātop uzrakstītai. “Tā ir informācija, kas nav īsti sistematizēta un izvērtēta,” norāda projekta komanda. “Mums ir jautājumi, bet pagaidām nav atbilžu.”
Jautājumi, kas ekspozīcijā tiks uzdoti, ir vairāki: kuras Latvijas būves mēs varam uzskatīt par pēckara modernisma arhitektūru? Kāda ir to vieta Latvijas arhitektūras vēsturē? Kāda ir to vieta pasaules un postpadomju telpas kontekstā? Ko darīt ar pēckara modernisma arhitektūru – saglabāt un aizsargāt vai absorbēt? Ja saglabāt un aizsargāt, tad pēc kādiem principiem? Vai Latvijas pēckara modernisma arhitektūras piemēri ir oriģināli vai Rietumu modernisma arhitektūras kopijas? Vai ir iespējama nacionālā tradīcija pēckara modernisma arhitektūrā? Rīga kā Latvijas pēckara modernisma arhitektūras galvaspilsēta?
www.nrja.lv
www.facebook.com/unwrittenlv
www.labiennale.org/en/architecture/index.html
