Viedokļi par Venēcijas arhitektūras biennāli, Igaunijas un Latvijas paviljonu ekspozīcijām
13/06/2014
Ir apritējusi nedēļa, kopš atklāta 14. Venēcijas arhitektūras biennāle, kas apmeklētājiem atvērta līdz 23. novembrim. Tās galvenais kurators ir arhitekts Rems Kolhāss, kurš tematisku rāmi uzdeva arī nacionālajām ekspozīcijām, kā rezultātā paviljonos dominē modernisma arhitektūras mantojuma pārskatīšana. No Baltijas valstīm biennālē piedalās Igaunija un Latvija. Izjautājām arhitektus un arhitektūras kritiķus, kā viņi vērtē Kolhāsa kūrētās biennāles centrālās izstādes, kā arī Latvijas un Igaunijas ekspozīcijas.
ZAIGA GAILE, ARHITEKTE
Sen neesmu jutusies tik pacilāta un gandarīta pēc Venēcijas Arhitektūras biennāles apmeklējuma! Beidzot es redzu atjēgšanos no burbuļu, smaiļu un citu monstru narcistiskas dīžāšanās un sacensības, kad liekas, mēs ejam uz galu un tas neattiecas uz mani. Šīs biennāles kurators Rems Kolhāss par mūsdienu arhitektūras strupceļu sāka runāt jau pirms četriem gadiem. Atceros viņa veidoto OMA ekspozīciju 2010. gada biennālē. Toreiz Kolhāss rakstīja: “Kopš biroja OMA dibināšanas pirms 35 gadiem mēs vienmēr esam bijuši iesaistīti projektos, kas attiecas uz tādiem jēdzieniem kā laiks un vēsture. Tagadne perfekti ilustrē pretrunu punktu starp diviem virzieniem: pasaules ambīciju glābt arvien lielākas un lielākas planētas teritorijas un acīmredzamu globālo plosīšanos ap pēckara perioda arhitektūras noliegumu. Abas tendences – aizsargāšana un iznīcināšana (preservation and destruction) – ir vērojamas lēni sagraujam cilvēkos laika lineārās evolūcijas sajūtu.” Par biennāles ekspozīciju 2010. gadā OMA saņēma Zelta lauvas balvu.
Šīs biennāles definīcija – fundamentals, absorbing modernity – turpina domu un aicina atgriezties pie pamatiem. Tā ir vairāk izpēte nekā jaunrade, un atkāpšanās ir nepieciešama, lai atjēgtos un padomātu. Nav iespējams nostrīpot kādu vēstures posmu, izslēgt to no apziņas. Ko darīt ar pēckara modernisma arhitektūru, kā pret to izturēties?
Dažādu periodu ideālo kāpņu etaloni. Foto no Zaiga Gailes personiskā arhīva
Biennāles kopējā ekspozīcija Arsenālā rāda pēckara filmu fragmentus, Antonioni, Fellini, Godārs, Pazolini, arhitektūras klātbūtne cilvēku dzīvēs un attiecībās. Kādā ekrānā nepārtraukti spridzina milzu ēkas, veselus rajonus, tiltus, torņus, stacijas… Paviljons Dārzos Elements of Architecture pēta un demonstrē celtnes fundamentālās sastāvdaļas kā siena, grīda, griesti, jumts, logs, durvis, gaitenis, tualete, balkons, kāpnes, elevators, rampa, kamīns – to attīstības evolūciju. Šo bagāto un daudzpusīgo ekspozīciju veidojušas vairākas augstskolas, ir ieguldīts milzīgs darbs un izstādīti vēsturiski logi, durvis, detaļas, sienu, grīdu fragmenti un tā tālāk. Šai paviljonā ne tikai studenti varētu pavadīt mēnešus. Un tad nākamais ir trešais lielais paviljons, Itālijas ekspozīcija, kas saviļņo ar dažādību un labu arhitektūru. Vairumā ir vēsturisku ēku renovācijas, to absorbēšana mūsdienu vidē un dzīvesveidā.
Latvijas ekspozīcija mani pa īstam saviļņoja, saku to no sirds. Mēs nevaram uzbūvēt vērienīgas ekspozīcijas ar realizētiem projektiem kā to dara, piemēram, Spānija, Šveice, Holande, Itālija. Un nevajag. Latvijas pēckara modernisma arhitektūras apzināšana ir vairāk kā jaunu cilvēku tā atklāšana un jautāšana: kāda tā ir, vērtīgs vai izdzēšams mantojums, siltināms vai spridzināms, atjaunojams vai pārveidojams, jau sabojāts vai degradēts. Ko darīt, piemēram, ar pamesto Preses namu un kas pieļāva nojaukt “Jūras pērli” un “Sēnīti”, kāpēc mēs atļāvām elegantas modernisma arhitektūras degradējošas pārbūves Rīgas centrālās stacijas laukuma ansamblim un viesnīcai “Latvija” pašā Rīgas sirdī, un ko gaidām no Autoostas ansambļa pārbūves?
Uldis Lukševics un viņa NRJA (NO RULES JUST ARCHITECTURE) komanda, kas vienmēr ir izcēlusies ar provokatīvu arhitektūru saskaņā ar uzstādīto manifestu, ekspozīcijas pieteikumu iesāka ar agresīvu paziņojumu THERE IS NO MODERNISM IN LATVIA. Vairāku mēnešu gaitā, apkopojot caur interneta portālu dalībnieku iesūtītos modernisma arhitektūras piemērus, no apgalvojuma nonāca pie jautājuma: HOW TO WRITE A RESEARCH ABOUT POST–WAR MODERNISM IN LATVIA? UN-WRITTEN! Nav uzrakstīts! Mirgojošais neona uzraksts uz lielā ekrāna ir pārtapis trauslā un jūtīgā mākonī, ko veido tūkstošiem smalkos diedziņos iekārtas balta papīra lapas ar melnbaltiem celtņu attēliem, daudzas pavisam tukšas. Vieglais lapu mākonis vibrē no gaisa plūsmas pa atvērtajām durvīm un mūsu elpas. Uzdrošināties jautāt tik jūtīgi kā bērnam. Tas ir uz atveseļošanos. Aizejot es paņemu līdzi tikpat trauslo sējumu UN-WRITTEN, kurā Uldis ieraksta: Modernism is sexy! Tas arī ir par jūtām.
Ko lai saka par igauņiem? Digitālās spēles ar laukuma plakni man ir par sarežģītu, un es apmaldos. Tas ir bez jūtām. Laukuma nišā runā divi prezidenti, un starp tiem novietots Tallinas makets, kas izgaismo apbūvi pēdējo divsimt gadu periodā ap vēsturisko centru. Labs darbs.
Nākamajā dienā pēc atbraukšanas no Venēcijas, tas bija svētdienā, izstaigāju Latvijas Nacionālas bibliotēkas kalnu no iekšpuses, pilnīgā vienatnē. Klusi, krēslaini un mierīgi. Grāmatas jau atceļojušas un apdzīvo gaišos koka plauktus. Ir labi un skaisti, nomierinājos! Pagājušajā piektdienā bibliotēku celtnieki nodeva ekspluatācijā, un šī ziņa mūs sasniedza Venēcijā pirms Latvijas ekspozīcijas atklāšanas. Saslēdzās divi priecīgi notikumi.
MATĪSS GROSKAUFMANIS, ARHITEKTS
Kopumā šīgada Venēcijas arhitektūras biennāle atstāja kaleidoskopisku iespaidu. Tas saasinājās tieši dienās pirms atklāšanas – brīdī, kad iespaidu kļuva gandrīz vai par daudz. Visapkārt zibēja plastmasas prosecco glāzes, Itālijas saulē iesvīduši, melnās drēbēs tērpti arhitekti, un brutāla, brīžiem paniska kontaktu apgūšana, kamēr viedtelefonu ekrānos ļaužu bariņi cenšas salasīt vairākas reizes pārfotografētas koordinātes vakarā gaidāmiem burziņiem. Tas viss uz fona visnotaļ dažāda rakstura nacionāliem paviljoniem, kuri par spīti konkrētam biennāles kuratoru aicinājumam ir izpildīti ļoti atšķirīgi. Kamēr daži cenšas pārtvert apmeklētāju nestabilo uzmanību ar filmām, iespaidīgiem maketiem vai lozungiem, citi eksperimentē ar digitālām izstādīšanās/izrādīšanās metodēm vai izstādes pārvērš par diskusiju klubiem un improvizētiem arhitektu birojiem. Tikmēr vēl citi pieticīgi izstāda faktus par pagātni un šodienu, reizēm slīkstot paklausīgā banalitātē, reizēm pārsteidzot ar vienkāršību un klusumu vispārējā troksnī.
Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija Unwritten. Foto no paviljona materiāliem
Šajā ziņā Latvijas devums 2014. gada Venēcijas Arhitektūras biennālei ir viens no labākajiem rezultātiem, kādu varēja sagaidīt no dotā sākumpunkta – tradicionāli novēlota konkursa ar vārgu atsaucību. Tā ir vairāk veiksme nekā likumsakarīga apstākļu sakritība, ka pieteicās komanda, kas spēja īsā laikā saņemties, lai vismaz aizsāktu lokalizētu sarunu šīgada tēmas ietvaros. Kaut arī Biennāles kuratora uzsaukumā ietvertie termini “modernisms” (modernism) un “modernitāte” (modernity) izraisa dažādas interpretācijas, Latvijas ekspozīcijas autori veltīja savu uzmanību modernismam kā arhitektūras ērai un tās mantojuma paliekām Latvijā. Ekspozīcija ne līdz galam atbild uz jautājumu kādēļ Latvian condition būtu interesants arī citiem, ne tikai pašiem sev, tomēr tā vienlaikus iezīmē konstruktīvu virzienu, lai nākotnē ievietotu šķietami izolētās “Latvijas situācijas” lomu plašākā un ārpasauli potenciāli ieinteresējošā kontekstā.
Atšķirībā no iepriekšējās 2012. gada ekspozīcijas, kur Latvijas iedzīvotājiem neizbēgamā pēcpadomju problemātika tika apskatīta kā subjektīvs, ļoti individuāls stāsts par iekšējo brīvību un romantiskām Rīgas ielu fasādēm, šogad figurē tieša valoda – neveikli iztulkota angliski, bet saprotama. Arī vērtīgākais atlikums ir nevis telpiskā instalācija ar gaisā planējošām neuzrakstītas grāmatas lapām, bet pati neuzrakstītā grāmata. Tajā atrodams ne vien sociālajos tīklos apkopots modernisma ēras būvju foto indekss, bet arī esejas par 20. gadsimta arhitektūras klātbūtni Latvijā un tās vietu Padomju savienības arhitektūras doktrīnā. Lai arī lasāmā daļa nepārsteidz ar gūzmu jaunu atziņu, tie noteikti ir papildus pilieni Latvijas arhitektūras teorijas pieticīgajā bagāžā.
Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcija Interspace. Publicitātes foto
Baltijas kontekstā Lietuvas klātbūtnes nebija vispār, savukārt lielāko daļu no Igaunijas ekspozīcijas aizņēma interaktīva, bet ne informatīva projekcija, tādēļ uzstādījums iztirzāt publiskās telpas digitalizāciju atstāja iespaidu vairāk kā tehnisks, ne kritisks projekts. Līdzīgi Igaunijas “paviljonam”, arī Latvijas “paviljons” aizņēma mazu platību lielā telpā un tādēļ brīžiem pazuda apmeklētāju plūsmās. Varbūt tādēļ biennāles neoficiālās daļas sarunās pa brīdim pavīdēja ideja par apvienota Baltijas paviljona veidošanu kādā no nākamajiem gadiem, līdzīgi kā to risina ziemeļvalstis. Lai arī tas noteikti ir veids, kā uzsvērt savu klātbūtni un pavairot redzamību, pirmkārt tā ir saruna par to, cik daudz patiesībā Baltijai ir kopīga, ja neskaita robežas, kopīgas problēmas un lietuviešu lielveikalu ķēdes arhitektūru.
Personīgs favorīts ir biennāles kuratoru OMA un tieši Ippolito Pestellini veidotā izstāde Monditalia Arsenālā, kas savā nenoteiktībā un plurālisma kontrastē ar galveno izstādi Dārzos – arhitektūras elementu un to attīstības inventarizāciju (Elements of Architecture). Monditalia runā par modernās Itālijas spožumu un postu, atrādot gan tās dārgumus, gan atkritumus un iemaisot tos starp asprātīgiem vai vienkārši estētiskiem izpētes projektiem, neveikli atlasītām performancēm un smadzeņu aktivitāti provocējošām instalācijām. Monditalia tādējādi pierāda, ka “nacionālais” paviljons ne vienmēr ir labākais veids, kā paraudzīties uz konkrētu valsti un tās situāciju. Šeit, iespējams, slēpjas interesants motīvs nākamajām biennālēm.
VLADIMIRS BELOGOLOVSKIS, ARHITEKTS, KURATORS UN KRITIĶIS (ŅUJORKA)
Man sāk likties, ka Kolhāsa biennāle man patīk visvairāk no visām līdz šim pieredzētajām. Venēcijas Arhitektūras biennāles esmu apmeklējis kopš 2006. gada, un, manuprāt, šī ir visizturētākā un iedvesmojošākā, taču vienlaikus pretrunīga un izmisīga savos mēģinājumos pārvērtēt konvencijas un cirkulējošās idejas.
Pretruna ir skaidra. Mums, arhitektiem, ir jāizpēta formveide, taču kaunāmies par to runāt. Tā vietā mēs diskutējam par ekoloģiju un sociāliem jautājumiem, nevis nododamies jēgpilnu un jaunu formu meklējumiem, kas dotu artavu kultūras, reģionālajām un visām citām atšķirībām. Mēs esam novērsušies no formveides kā sava galvenā pienākuma (kas mūs vispirmāmkārtām iedvesmoja kļūt par arhitektiem) un nu brīnāmies: “Kālab arhitektūra visur ir kļuvusi tik vienāda?” Mēs uzbrūkam pasaules spilgtākajiem arhitektiem, saucot tos par mākslinieciskiem, ikoniskiem, par stārhitektiem, un labprātāk pielūdzam neizteiksmīgus mēģinājumus. Un nu, kad mums ir izdevies nogludināt atšķirības, sākam no jauna meklēt unikālo, īpašo, neatkārtojamo.
Tomēr es atbalstu ideju no jauna atklāt arhitektūras elementu pamatus. Jo lai nu ko, bet nezināt savu (globālo/lokālo) vēsturi mēs vairs nevaram atļauties. Jaunas tehnoloģijas mums ļauj no jauna pievērst uzmanību tiem arhitektūras elementiem, kuri ilgstoši tika uzskatīti par “nemoderniem” un teju pilnībā izskausti no profesionālā diskursa. Patiesībā ir tā, ka pēdējo gadu apbrīnotākajās būvēs ir grūti sastapt jelkādus īpašus elementus. Tagad biennālē mūsu arods ir pārvērsts elementu un ideju izmisīgā tirgus placī – viss der, viss mums patīk, visu varam atļauties.
Korejas nacionālā paviljona ekspozīcija. Publicitātes foto
Korejas paviljons (ar uzmanību uz divām sadalītajām Korejām) saņēma Zelta lauvu, kas pasvītro apgalvojumu, ka arhitektūra ir drīzāk politiska, ne mākslinieciska. Galvenais apbalvojums to izsaka skaidri un gaiši. Liela daļa paviljonu izrāda savas valsts pēdējā gadsimta sasniegumus. Amerika sumina arhitektūras globālo ekspansiju un korporatīvās kultūras modeli. Krievija mēģina “pārdot” izcilos Padomju savienības avangarda projektus no 1920. un 1930. gadiem, kas gan jau ir paguvuši iedvesmot pasauli, bet interesanti, ka vēl līdz šai dienai ir diezgan nebūtiski lielai daļai Krievijas arhitektu paaudzes. Francijas paviljons pievērš uzmanību četriem vietējiem piemēriem, kad modernisms ir izgāzies. Šāda kritiskā pieeja izseko, kā arhitektūra – vienalga, ar cik labiem nodomiem bruģēta, – var pārvērsties murgā. Un tomēr tieši no šādiem projektiem varam mācīties vairāk nekā no “veiksmīgajiem”.
Beļģijas nacionālā paviljona ekspozīcija Interiors. Notes and Figures. Publicitātes foto
Estētika šogad tika pacelta augstā līmenī un kamēr, piemēram, Beļģija savu ekspozīciju pārvērta viendimensionālā fetišā (atvasinājums no tās paviljona izstādes pirms četriem gadiem), vizuālā ziņā man tomēr visvairāk patika Lielbritānijas paviljons, kurā ir nodemonstrēts, ka arhitektūras izstāde var ne tikai izklāstīt stāstu un uzdot jautājumus, bet arīdzan būt absolūti baudāma acīm.
Latvijas paviljonā tiek meklēta nozīme tai arhitektūrai, kas Baltijas valstīs celta padomju okupācijas laikā. Instalācija apmeklētājus konfrontē ar provocējošiem jautājumiem par identitāti, arhitektūras vienādību un zemo kvalitāti. Šajā laikā netika radītas ikoniskas celtnes, un tieši tas izraisa tik akūtu satraukumu. Tas viss mani vēl jo vairāk pārliecina, ka mums par katru centu ir jācenšas neatmest ikonisku un īpašu mūslaiku būvju celšanu. Arhitektūrai ar formāliem un telpiskiem paņēmieniem ir jāsniedz emocionāla pieredze; visi citi aspekti, vienalga, cik nozīmīgi, ir vien papildinoši.
KRISTĪNE BUDŽE, ARHITEKTŪRAS UN DIZAINA KRITIĶE
Arhitektūras vēsturniece Michelle Provoost Nīderlandes vēstniecības rīkotajās diskusijās Greenhouse Talk Venēcijas biennāles pirmsatklāšanas dienās izteica sazvērestības teoriju, ka Rems kā prasmīgs manipulators ir lieliski panācis šķietami pretējo efektu sākotnējam uzstādījumam, kas tika dots nacionālajiem paviljoniem. Visi pievērsās katrs valsts individuālajām un īpašajām pazīmēm, apstrīdot priekšstatus par modernitātes unificējošo raksturu. Lai nu kādā veidā Rems to ir virzījis, bet visi piekrīt, ka šogad nacionālo paviljonu ekspozīciju kvalitāte ir augstāka nekā citus gadus.
Šajās pašās Greenhouse Talk diskusijās citā dienā izskanēja asa vārdu pāmaiņa par Lekorbizjē plānoto Čandigāras (Chandigarh) Indijas pilsētu, ko itāļu arhitekts, arī pasniedzējs Milānas Politechnico un Harvardas universitātē Cino Zucchi minēja kā modernisma pilsētplānošanas labo piemēru. To asi apstrīdēja indiešu arhitekts Bijoy Jain, uzsverot, ka indiešiem Lekorbizjē iecerētais pilsētas veidols ir svešs un kopš pilsētas dibināšanas 20. gadsimta 50. gados tās iedzīvotāji cīnās ar pilsētu, lai to asimilētu un piemērotu indiešu dzīvesveidam. Tāpat Bijoy Jain atgādināja, ka austrumu arhitekti vienmēr būšot konfliktattiecībās ar rietumu kolēģiem un ka viņu uzdevums vienmēr būs strādāt šajā mūžīgajā konfliktā. Jāpiebilst, ka šis nav vienīgais austrumu arhitektu skeptiskās nostājas pret rietumu kolēģu degsmi savus principus pārnest uz citām pasaules daļām izrādīšanas gadījums. Šādus viedokļus parasti rietumnieki ignorē, tāpēc tematiski mana šīgada biennāles favorīte ir Ziemeļu (Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas) kopējā paviljona ekspozīcija Forms of Freedom. African Independence and Nordic Models par 20. gadsimta 60. gados brīvību ieguvušajām Āfrikas valstīm un skandināvu arhitektu cenšanos savu dzīves un arhitektūras modeli pārnest uz Āfriku, kā arī atzīstot ziemeļnieku arhitektūras importa neveiksmi.
Parasti ar profesionālu skaudību aplūkoju Igaunijas ekspozīcijas Venēcijas biennāles arhitektūras gados, taču šoreiz tajā piedzīvoju vilšanos. Varbūt manas gaidas bija pārāk lielas, taču šķita, ka igauņi bija sapinušies paši savos uzstādījumos par publisko telpu un digitālajām tehnoloģijām. Ekspozīcijā dominēja didaktiska igauņu pašslavināšanās, ka Igaunija ir tehnoloģiski attīstītākā e-valsts, izpaliekot tehnoloģiju nosacītās publiskās vides kompleksās un neviennozīmīgi vērtējamās dabas analīzei un vērtējumam.
INESE BARANOVSKA, LNMM DMDM VADĪTĀJA
Uz Arsenālu devos trīskārt, jo mani ļoti saistīja pārliecinošā Monditalia ekspozīcija, – un katrā apskates reizē atklājās kas jauns. Pēc tik spožas izstādes visi sekojošie Arsenālā izvietotie nacionālie paviljoni zināmā mērā nobālēja, jeb, lietojot sporta terminoloģiju, tās ir dažādas svara kategorijas. Gan Igaunijas, gan Latvijas ekspozīcijas ir korektas un ziemeļnieciski atturīgas. Tomēr domāju, ka abām ir viens trūkums – nav veiksmīgi padomāts par skatītāja interaktīvu iesaisti ekspozīcijā, jo pie visa apskatāmā blīvuma var vienkārši paiet garām. Tomēr Latvijas ekspozīcija savā askētismā un lakoniskajā vienkāršībā labi atšķiras uz citu valstu piedāvājuma fona. Vērtīgākais ir tas, ka pirmo reizi apkopots rakstu krājums un pētījums par modernisma attīstības līkločiem Latvijā. Izstādes nāk un aiziet, bet pētījums paliek.
Lielbritānijas nacionālā paviljona ekspozīcija Clockwork Jerusalem. Publicitātes foto
Runājot par favorītiem Arsenāla nacionālajās ekspozīcijās, jāizceļ Čīle (patīkami bija vēlāk uzzināt, ka viņi saņēma Sudraba lauvu); emocionāli spēcīgs video darbs un gleznu cikls ir Albānijas ekspozīcijā Potential Monuments of Unrealized Future; tāpat lieliska ir vērienīgā, konceptuāli pārdomātā un dizainiski elegantā Itālijas nacionālā ekspozīcija Innesti/Grafting, kas balstīta uz “modernisma laboratorijas” Milānas piemēra. Savukārt Dārzos mani personiskie favorīti ir Liebritānijas ekspozīcija A Clockwork Jerusalem – ar spēju kā vienmēr ironiski apskatīties uz savas lielvalsts vēsturi; tāpat izceļama Spānija (3D interjeri), Francija un Koreja (Zelta lauva). Efektīgs bija arī īpašais Daniela Lībeskinda projekts Sonnets in Babylon, bet tas jau ir cits stāsts...
HELVIJS SAVICKIS, ARHITEKTS
“Modernisms ir miris!” iesaucās Zaratustra, izkāpjot atpakaļ uz sauzemes. 4. jūnijā tika atklātas bēres, kas notika Venēcijā. Patiesi – ļoti skaistas bēres. Tikai atminēsimies, ka bērēs ne tikai raud, bet arī priecājas, gavilē, svin un piemin aizgājēja dzīves lieliskākos mirkļus. Ko līdzīgu saskatīju šīgada Venēcijas biennālē. Divi galvenie jautājumi, kas virmoja: Ko no modernisma varam mācīties? Kā ar modernismu varam sadzīvot?
Patiesi interesantu viedokli par Remu Kolhāsu intervijā Dezeen ir sniedzis Pīters Aizenmans (Peter Eisenman) – cilvēks, kurš Kolhāsam iedeva pirmo apbalvojumu un septiņdesmitajos palīdzēja izdot nozīmīgo grāmatu Delirious New York. Ar šo grāmatu Kolhāss uzsāka savu spožo slavas gājienu. Pieminētajā intervijā Aizenmans kritizē izstādi Elements of Architecture: “Katrai valodai ir sava gramatika. Kad mēs pārejam no itāļu valodas uz angļu, tie nav vārdi, kas ir citādāki, bet gan gramatika. Tātad, ja mēs arhitektūru uzskatām par valodu, tad “elementiem” nav nozīmes. Lai arī kādi ir vārdi, tie visi ir vienādi. Gramatika ir tā, kas man te pietrūkst.”
Runa ir par Kolhāsa kūrēto izstādi Dārzos, kur 15 telpās tika izlikti 15 augstskolu pētījumi par visdažādākajiem arhitektūras elementiem kā grīda, griesti, kāpnes un vēl ducis citu. Ekspozīcija kļuvusi par muzeju, ļoti izglītojošu muzeju, kas kultivē domāšanu un liek arhitektūrā atskatīties uz fundamentālām lietām.
Foto: Helvijs Savickis
Es atceros spožu mirkli, kad stāvēju pie trīcošas mašīnas, kas pulē durvju rokturus. Ik pa piecām minūtēm tā izvēma pāris rokturus, kas iekrita kastē ar vēl 500 tādiem pašiem. Aiz katra roktura ir istaba – visdrīzāk kādā debeskrāpī. Tātad katru rokturi kādam ir jāierasē. Bet tas taču nekas, jo jauzrasē ir vienreiz un 500 reizes janokopē… Man pieskrien klāt draugs no Taivānas paviljona un iesit rokā uzlīmi. “Še, pielīmē kaut kur!” un aizskrien tālāk dalīt uzlīmes. Nekur to nepielīmēju, bet aizvedu mājas kā suvenīru no Kolhāsa izstādes. Ātri nozib doma, ka Rems taču vienmēr atsaucies uz 1968. gada notikumu spēcīgo ietekmi jeb Gaja Debora (Guy Debord) grāmatu The Society of The Spectacles.
Čīles nacionālā paviljona ekspozīcija. Foto: Helvijs Savickis un no publicitātes materiāliem
Mans favorīts tēmas izvēles ziņā ir Čīles paviljons, kurš atrodas Arsenālā – tajā telpā, kur pērn bija skatāma Latvijas ekspozīcija 55. Venēcijas mākslas biennālē. Apmeklētāji, ieejot pirmajā telpā, nokļūst hipperreālistiskā viesistabā, kura ir iekārtota absolūti mājīgi un kurā vecs laulāts pāris no Purvciema, Maskavas vai Itālijas bloku mājas ir nodzīvojis mierīgu un saticīgu dzīvi. Izejot cauri šai viesistabai, nonākam plašā telpā, kuras centrā novietots betona panelis (prefabricated reinforced concrete panel) kā galvenais atslēgas punkts, un ir apspēlēta ar to saistītā problemātika Čīlē, piemēram, ka kaļķus ir jāieved no Āfrikas. Uzrādīti vairāk nekā 20 dažāda veida paneļi, izklāstot, cik tomēr grūti arhitektam ir bijis ar šiem blokiem manipulēt, lai sasniegtu savus mērķus un izveidotu labklājīgu un mājīgu vidi cilvēkam, un ka tieši materiāls ir ietekmējis modernismu visā pasaulē. Paviljona ekspozīcija ir lieliski veidota, par ko arī saņēma Sudraba lauvu.
Aleksandra Brodska un Zahas Hadidas projekti Antarktīdas ekspozīcijā. Foto: Helvijs Savickis
Lai arī šis bija pirmais dalības gads un ekspozīcija īsti neatbilst Venēcijas kopējam tematiskajam uzstādījumam, es no sirds iesaku apmeklēt Nadima Samana (Nadim Samman) kūrēto Antarctica-Antarctopia paviljonu, kas atrodas Venēcijas sirdī starp Realto un Akadēmijas tiltiem. Ekspozīcija ir kā centieni reabilitēt utopisko Dienvidpola potenciālu. Iekļauti 15 arhitekti no visas pasaules, kas Antarktīdā veidojuši projektus. Patiesi skaista saspēle veidojas, novietojot Zahas Hadidas projektu blakus Aleksandram Brodskim, kurš ir izsapņojis mazu poētisku šaha paviljonu, jo tur taču ir tik kluss... Kamēr Zahas Hadidas birojs radījis prāmja piestātnes staciju ar nakstmītnēm kādiem 7000 cilvēku.
Igaunijas paviljona veidotāji pirmoreiz spēruši soli uz kopējo sadarbību starp baltiešiem, proti, iesaistot latvieti Reini Adoviču, kurš veidojis ekspozīcijas interaktīvi tehnisko pusi. Es ļoti ceru, ka pēc pāris gadiem varētu rasties Baltijas paviljons, jo idejas un problēmas mums ir samērā līdzīgas, un, apvienojot spēkus, mēs varētu sākt pretendēt arī uz arhitektūras biennāles balvām. Bet vispār es gaidu, kad tiks palaista Igaunijas paviljona mājas lapa, kas būs interaktīvā vide, savienota ar instalāciju. Tikai tad varēs tā pa īstam noapaļot koncepciju.
Latvijas paviljona ekspozīcijai ir veiksmīgs formālais izpildījums, un savā vieglumā ekspozīcija pilnībā iemieso ideju gaisīguma koncepciju. Saturs, manuprāt, ir izcils un pilnībā atbilst Kolhāsa uzstādījumam un biennāles noskaņojumam, tajā pašā laikā dodot lielu teorētisku ieguldījumu Latvijas arhitektūras vēstures pilnveidē. Papildus ekspozīcijai NRJA izdevuši fantastisku, nepabeigtu grāmatu UN-WRITTEN – kā paliekošu vērtību, kurā ir apkopotas Jura Dambja, Jāņa Taureņa, Arta Zvirgzdiņa un Vladimira Belogovska esejas ar Ņikitas Hruščova runu 1954. gada 7. decembrī, kas tiek iezīmēta kā modernisma sākumpunks padomju pasaulē. Jautājums “Kad modernisms ir miris?” grāmatā paliek atvērts. Lai arī neviens no tālaika elites arhitektiem kā J. Lejnieks, J. Paegle nenoliedz modernisma bojāeju, ja nu vienīgi Kronbergs apgalvo, ka modernisms nekad nenomirs, un ka notiek metazifisko ideju transformācija.
Lai arī jautājums “Kad nomira modernisms?” ir svarīgs tikai no teorētiskā viedokļa, lai arī katrs savā nostūrī mēģina piemeklēt kādu zīmīgu notikumu, kas skāris modernisma būvi kā, piemēram, Skrundas lokatora demonatācija 1995. gadā vai Nacionālās bibliotēkas pabeigšanu 2014. gadā, es ierosinu savu variantu, – modernisms Latvijā nomira 2014. gada 5. jūnijā plkst. 16.15, Venēcijā atklājot Latvijas paviljona ekspozīciju. Grandiozi skaistās bēres ilgs līdz 23. novembrim. Iesaku pabūt tik vēsturiskā notikumā.
TRIIN OJARI, IGAUNIJAS ARHITEKTŪRAS MUZEJA DIREKTORE
Par spīti kritikai, kas vērsta pret zvaigžņu sistēmu un biennāļu izstāžu paredzamību, un par spīti faktam, ka biennāļu un triennāļu formāts ir jau pasaulē aktīvi reproducēts, Venēcijas biennāle joprojām raisa interesi, spekulācijas un vieš lielas cerības. Viens no biennāles izaicinājumiem ir spēja un gatavība atjaunot pašai sevi, nākt klajā ar jaunām idejām un formātiem. Šīgada biennālei tas izdevies veiksmīgāk nekā vairākām iepriekšējām. Iespējams, rīkotāji varēja sevi apsveikt jau mirklī, kad Rems Kolhāss piekrita uzņemties biennāles kuratora lomu, būdams viens no laikmetīgās arhitektūras izdaudzinātākajiem provokatoriem un teorētiķiem, kura panākumi balstās pamatīgās zināšanās par elementiem, kas definē šodien uzbūvēto pasauli, kā arī – izcilā komunikācijas stratēģijā.
Rema galvenā izstāde Fundamentals neapšaubāmi ir kritisks projekts – labi parādīta neskaidrā vēsture, kas datē arhitektūras pamatelementus kā sienas, griesti, balkoni utt. un patiesībā atspoguļo Rema nostāju par arhitekta brīvību, ierobežojumiem un vēsturisko pamatu. Kolhāss ir jau apvainots par pārāk pesimistisku toni, apgalvojot, ka visi esam nolādēti (We Are All Doomed), un nepiedāvājot nekādu pozitīvu programmu vietā. Atklāšanā satiku arī vairākus arhitektus, kuri teica, ka pietrūkstot vīzijas par drosmīgu jauno pasauli un rītdienas arhitektūras projektu, kas ierasti ir Venēcijā sastopami.
Tā kā mana izglītība ir arhitektūras vēsture, es tiešām izbaudīju šo “vienkāršo lietu vēsturi”, kas, protams, vienlaikus ir kritika tradicionālajai arhitektūras vēstures rakstīšanas praksei un faktam, ka to, kā mēs domājam par arhitektūras oriģinalitāti un brīvību, nosaka veids, kā vēsture skolās mums ir mācīta un grāmatās, izstādēs parādīta.
Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcija Interspace. Publicitātes foto
Igaunijas paviljona izstādes Interspace kuratori ir ļoti jaunie igauņu arhitekti Johan Tali, Siim Tuksam un Johanna Jõekalda. Viņus interesē fiziskās un virtuālās telpas krustošanās punkts un tas, kā virtuālā realitāte agrāk vai vēlāk iespaidos reālo urbāno telpu. Igaunija kā valsts manifestē tās e-demokrātiju un gatavību aptvert jauno tehnoloģiju inovācijas. Igaunijas izstādi ir skaidri ietekmējis šis optimistiskais redzējums. Tā kā vēl nav skaidras atbildes par to, kāda būtu šī starptelpa (Interspace) un kur tā mūs novestu, tad jauniem kuratoriem bija ļoti grūti savu koncepciju nodemostrēt telpā – reāli “uzbūvēt” šādu vidi un izdarīt to saprotami. Rezultātā ekspozīcijā ir vairāk jautājumu un neskaidru, pikseļainu attēlu, nekā skaidri iegrebtas vēsturiskās līnijas, kas sastopamas virknē citu nacionālo izstāžu. Lai gan, protams, jautājumi reizēm var būt daudz interesantāki un provocējošāki par visaptverošām atbildēm.
Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija Unwritten. Foto no paviljona materiāliem
Latvijas paviljons atstāja labu iespaidu ar vienkāršu un veiksmīgu idejas dizainu – latviešu modernisma attēlu “mākonis” un cerība radīt pamatu plašākai nacionālās izpētes datubāzei par latviešu modernisma arhitektūru. Izjautāt modernisma mantojuma statusu ir ārkārtīgi būtiski. Nekritiskā nostaļģija par perioda estētiku un dizainu, kā arī tendence noliegt padomju perioda sociālās idejas, kas ir iegūlušās tālaika celtnēs, ir izplatīta daudzās postpadomju sabiedrībās.
Šodien cilvēki dzīvo vairākās realitātēs vienlaicīgi, un virtuālā pasaule, kas ir apskatīta Igaunijas paviljonā, kā arī modernisma mantojuma apzināšanās, kas ir klātesoša Latvijas “mākonī”, pauž vienu un to pašu – nebeidzamo modernisma izpēti, uz ko rosinājis Rems Kolhāss.
ANN MIRJAM VAIKLA, SCENOGRĀFE (IGAUNIJA, NORVĒĢIJA)
Latvijas paviljona ekspozīcija Unwritten piesaistīja ar instalāciju. Simtiem papīra lapu, kas iekārtas gaisā tuvu viena pie otras, veidojot dialogu ar gaismu un skaņu, rada holistisku sensoro telpu. Ļaujoties šīm sajūtām, es pamazām sāku pamanīt arī saturu, kas pausts uz lapām – provokatīvs, asprātīgs (Modernism is Sexy) un informatīvs –, pamīšus ar iespaidīgiem Latvijas modernisma arhitektūras foto. Jutos nonākusi bezgalīgā stāsta burbulī. Unwritten ir ambiciozs un nebeidzams pētījums par modernisma ēru – tēma, kas ir mazzināma un vairumā gadījumu palikusi novārtā. Protams, varētu kritizēt, kur visi šie neatbildētie jautājumi mūs aizvedīs?
Man šķiet jēgpilni atrast kopīgu pamatu un uzdot arī tos jautājumus, kurus iepriekšējā Venēcijas arhitektūras biennālē pauda Igaunijas ekspozīcija pamesto modernisma arhitektūras celtņu kontekstā: “Cik ilgs ir ēkas mūžs?” Aizvadīto gadsimtu kartēt ar jautājumiem ir sākumpunkts pētījumiem, lai aptvertu mūsu kopīgo modernisma arhitektūras mantojumu. Domu pavediens aizved līdz ideja par Baltijas ekspozīcijas apvienoto paviljonu nākotnē.
Igaunijas paviljona ekspozīcija Interspace ir teorētiski intriģējoša, jo pievērš uzmanību publiskajai telpai, ko rada gan fiziskā, gan digitālā realitāte. Tomēr praksē ekspozīcija izvērtās citādāka – pārāk koncentrēta uz nacionālo identitāti un E-stonia jēdzienu. Interkatīvās grīdas vilinājums traucēja man izprast kopējo izstādes koncepciju un lika uzdot jautājumu, cik lielā mērā tā tiešām ilustrē publiskās telpas veidošanos?
Vācijas nacionālā paviljona ekspozīcija Bungalow Germania. Publicitātes foto
Ja jāizceļ favorīti, tad tas noteikti ir Vācijas paviljons Bungalow Germania, kas iemieso tīru modernisma esenci. Ekspozīcija spēlējas ar spēcīgiem telpiskiem un politiskiem kontrastiem, rekonstruējot Bonnā 1964. gadā celto Kanzlerbungalow, kuras arhitekts ir modernists Sep Ruf. Tas interesanti sasaucas ar paša paviljona ēku, kuru 1938. gadā projektējis Hitlera arhitekts Alberts Špērs. Dialogs un dinamika starp šīm abām telpām ir ļāvis rasties vēl trešajai starptelpai, kuru piepilda vīterojošu putnu balsis.
