Vitra. Izņēmums mēbeļu industrijā
Kristīne Budže
22/10/2014
Pagājušais gads mēbeļu industrijā saistīts ar vairākiem lieliem kompāniju pirkšanas un pārdošanas gadījumiem. Lielākā daļa no tiem notika piespiedu kārtā. Dizaina mīļu sirdis visciešāk sažņaudzās uzzinot, ka tiek pārdots par somu kultūras mantojuma sastāvdaļu uzskatītais Alvara Ālto (Alvar Aalto) dibinātais uzņēmums Artek. Atviegloti varēja nopūsties vien tad, kad bija zināms Artek pircējs – šveiciešu mēbeļu ražotājs Vitra. Kāpēc dizaina entuziasti var būt pārliecināti, ka Vitra ir drošas rokas? Kā šveiciešiem ir izdevies panākt, ka laikā, kad lielākā daļa dizaina mēbeļu kompāniju cīnās par izdzīvošanu, viņi var paplašināties? Vitra ir šķietami tipisks 20. gadsimta modernā dizaina mēbeļu ražošanas ģimenes uzņēmums, kurš apskaužami veiksmīgi ir pielāgojies jaunajiem spēles noteikumiem 21. gadsimta postindustriālajā laikmetā, sev pieņemot ne vien ražotāja, bet arī kultūras institūcijas lomu.
No 20. oktobra Arhitektūras un dizaina studijas Xcelsior izstāžu zālē Rīgā ir apskatāma Vitras organizēta ceļojoša dizaina vēstures izstāde „Slēptie varoņi”.
Slēptie varoņi. Publicitātes foto
Sākums
Par Vitras vēstures sākumpunktu tiek uzskatīts 1934. gads, kad Villijs un Ērika Fēlbaumi (Willy & Erika Fehlbaum) pārņēma veikalu skatlogu un vitrīnu aprīkojumu ražošanas uzņēmumu. No sākotnējā biznesa līdz mūsdienām ir saglabājies kompānijas nosaukums Vitra. Fēlbaumi aizrāvās ar tā laika jaunāko un modernāko dizainu, iemīloties amerikāņu Čārlza un Rejas Īmsu (Charles & Ray Eames) radītajās mēbelēs. Tā 1957. gadā Vitra sevi pieteica kā spēlētāju mēbeļu ražotāju lauciņā, kad uzņēmums kļuva par amerikāņu zīmola Herman Miller licenzēto pārstāvi Eiropā. Vitra vecajai pasaulei ražoja amerikāņu jaunākā dizaina, t.i., Īmsu un Džordža Nelsona (George Nelson) mēbeles. Liela daļa to joprojām ir Vitras aktuālo produktu katalogos, un 21. gadsimta dizaineriem liek nopūsties, ka tik revolucionārus soļus mēbeļu industrijā, kādus savulaik spēra Īmsi, mūsdienās atkārtot ir teju neiespējami. Vitra ir ne tikai stāvējusi pie jaunā un revolucionārā dizaina šūpuļa, bet bieži kļuvusi arī par tā krustmāti. Piemēram, šveicieši noticēja dāņu dizainera un aizrautīga eksperimentētāja Vernera Pantona (Verner Panton) idejai par krēslu no viena plastmasas gabala bez atsevišķi piestiprinātām kājām. Tā kopš 1967. gada Vitra ražo tā saukto Pantona krēslu, kas ir viena no 20. gadsimta slavenākajām mēbelēm.
Vitras smadzenes un virzītājs
Jauna ēra Vitras vēsturē sākās 1977. gadā, kad uzņēmuma vadību pārņēma Fēlbaumu dēls Rolfs (Rolf Fehlbaum). Viņš ir radījis tādu Vitras zīmolu, kādu to pazīstam mūsdienās. Lai gan jau labu laiku Rolfs Fēlbaums oficiāli uzņēmuma vadības grožus ir nodevis krustmeitas Noras Fēlbaumas (Nora Fehlbaum) rokās, viņš joprojām ir ne tikai formālais uzņēmuma vadības goda priekšsēdētājs, bet arī patiesais visu svarīgāko lēmumu pieņēmējs. Rolfs ir netipisks ražošanas uzņēmuma vadītājs un viņa personība ir noteikusi ne tikai Vitras attīstības gaitu, bet lielā mēra arī mēbeļu dizaina jomas noteikumus vispār. Rolfs ir studējis sociālās zinātnes (filozofiju un vēsturi) Freiburgā, Minhenē, Bernē un Bāzelē. Viņa doktora disertācija bija veltīta 18. un 19. gadsimta mijas franču sociālā utopista Henrija de Sensimona (Henri de Saint-Simon) darbiem. Par dizaina sociālo dabu Rolfu pārliecinājis amerikāņu dizainers Džordžs Nelsons, ar kuru jaunais Fēlbaums tikās 60. gados, kad pavadīja tēvu darījuma braucienos uz ASV un pildīja viņa tulka lomu. Rolfs mēģināja Vitrā strādāt tēva pakļautībā, bet domstarpību dēļ to var uzskatīt par īslaicīgu karjeru. Pēc studijām jauneklis nodibināja mākslas grāmatu izdevniecību, bet pēc strīdiem ar tēvu pievērsās filmu industrijai. Rolfs Fēlbaums atzīst, ka kino viņu joprojām ļoti interesējot, taču profesionāla darbība šajā lauciņā nebija veiksmīga. Rolfs dažus gadus bija atbildīgs par arhitektu izglītošanu Bavārijas Arhitektu kamerā, taču viņa ziedu laiki sākās līdz ar Vitra vadības grožu pārņemšanu.
Dizaina tūristu Meka - Vitra pilsētiņa jeb Vitra Campus Weil am Rhein, netālu no Bāzeles. Foto: anothertravelguide.com
Arhitektūras kolekcionēšana
Pirmie gadi ritēja mierīgi, bet 1981. gadā nodega uzņēmuma galvenā rūpnīca Vailā pie Reinas – Vācijas pilsētiņā pie pašas Šveices robežas. Nebūt ne grandiozā apdrošināšanas prēmija un apdrošinātāju piešķirtie seši mēneši ražotnes atjaunošanai nebija ideālie apstākļi grandiozu plānu īstenošanai. Taču Rolfu Fēlbaumu jau bija pārņēmusi jauna kaislība – arhitektūra. Viņš bija iepazinies ar britu arhitektu Nikolasu Grīmšovu (Nicholas Grimshaw), kurš bija pārliecināts modernās high tech esētikas piekritējs. Grīmšovs labprāt piekrita izstrādāt rūpnīcas teritorijas plānu un projektēt ražotnes ēkas. Neticami, bet arhitektam un celtniekiem izdevās iekļauties apdrošinātāju noliktajā termiņā un budžetā. Rūpnīca pēc sešiem mēnešiem varēja atsākt darbu. Teritorijas labiekārtošana turpinājās, un uzņēmuma dibinātajām Villijam Fēlbaumam 70 gadu jubilejā ģimene nolēma uzdāvināt tēlniecības darbu, ko pasūtīja māksliniekam Klāsam Oldenburgam (Claes Oldenburg). Šis skulpturālais objekts tiek uzskatīts par sākumpunktu Vitra Campus izveidei un pakāpeniskai rūpnieciskās teritorijas pārveidei par publisku telpu, kas noteica arī Vitras tēla attīstību. Rolfs Fēlbaums arhitektūras velnam bija atdevis mazo pirkstiņu...
80. gados viņš iepazinās ar trako amerikāni Frenku Geriju (Frank Gehry), lai uzsāktu sarunas par mēbeļu dizaina izstrādi. Arhitekta reputācija toreiz bija nieks, salīdzinot arī mūsdienu superstāra slavu pēc Bilbao Gugenheima muzeja uzcelšanas. Toreiz Gerijam bija vien dažas uzceltas ēkas Amerikā, bet Eiropā viņu reti kurš pazina. Taču Rolfs Fēlbaums nolēma mainīt Grīmšova izstrādāto Vitras rūpnīcas teritorijas plānu, kurā bija iecerēts izveidot korporatīvā stilā vienotu apbūvi, pret laikmetīgās arhitektūras talantu kolāžu. Pirmās jaunās ēkas, kas tapa 80. gadu beigās pēc Gerija projektiem, bija ražošanas un biroju telpas, kā arī īpaša ēka Rolfa Fēlbauma mēbeļu kolekcijai, kas vēlāk tika pārveidota par Vitras Dizaina muzeju. Pats Fēlbaums kļuva par laikmetīgās arhitektūras kolekcionāru, savai kolekcijai kā nākošo dārgakmeni pievienojot Zahai Hadidai (Zaha Hadid) 90. gadu sākumā pasūtīto ugunsdzēsēju depo. Tā bija pirmā mūsdienās par laikmetīgās arhitektūras granddāmu dēvētās arhitektes uzceltā ēka. Viņa jau toreiz bija pazīstama kā vērienīgu konceptuālu arhitektūras vīziju autore, taču neviens nebija uzdrošinājies Zahai pasūtīt kādu reālu ēku.
Pēc uzcelšanas ugunsdzēsēju depo gan sākotnējam nolūkam kalpoja vien dažus gadus. Vienmēr tiek uzsvērts, ka tas gan nebijis tāpēc, ka ēka būtu nefunkcionāla. Vienkārši izrādījās, ka Fēlbauma piesardzība, uzturot personīgo ugunsdzēsēju brigādi, neatmaksājās. Ugunsdzēsēju depo tika pārveidots par konferenču centru, kurā dažkārt notiek arī izstādes. Nākošie pasūtījumi arhitektiem bija japānim Tadao Ando (Tadao Ando) uzticētais konferenču paviljons, bet portugālim Alvaru Sizam (Álvaro Siza) un japāņu birojam SANAA tika pasūtītas jaunas ražotņu ēkas. Vitras teritorijā atrodas arī izsolē nopirktais amerikāņu arhitekta/izgudrotāja Ričarda Bakminstera Fullera (Richard Buckminster Fuller) radītais Doms, Žana Pruvē (Jean Prouvé) projektētās tipveida degvielas uzpildes stacijas, Renco Piano (Renzo Piano) Diogena namiņš un vēl un vēl. Par putukrējuma cepurīti Vitras laikmetīgās arhitektūras izlasē var uzskatīt šveiciešu dueta Herzog & De Meuron projektēto Vitra Haus 2010. gadā, kas ir milzīga ekspozīcijas halle Vitras ražotajām mājas mēbelēm. Lai arī Rolfs Fēlbaums Žaku Hercogu (Jacques Herzog) un Pjēru de Meronu (Pierre de Meuron) sen pazina un tautiešu darbu augstu vērtēja, viņš uzskatīja, ka pasūtījumi jādod ārzemju arhitektiem. Lielākoties Fēlbaums pasteidzās izdarīt pasūtījumus arhitektiem pirms viņi bija kļuvuši par visiem zināmiem stāriem. Šveicieša intuīciju novērtējaarī prestižās Prickera balvas arhitektūrā organizētāji – Rolfs Fēlbaums bija balvas piešķiršanas žūrijā no 2004. līdz 2010. gadam.
No slēgtas rūpnīcas par publisku institūciju
Arvien vairāk Vitra Campus no slēgtas rūpnieciskas teritorijas kļuva par tūristu galamērķi un publisku institūciju, kuras apmeklētāju lielākā daļa nebija profesionāli saistīti ar dizainu vai arhitektūru. Gadā te vidēji ierodas 400 tūkstoši cilvēku. Vitra Campus publiskā dzīve sākās ar Vitras Dizaina muzeja izveidi. Rolfs Fēlbaums vienmēr ir bijis kaislīgs kolekcionārs. Japānā ražotas robotveida rotaļlietas bija viena no viņa pirmajām kolekcijām. Tāpēc nav brīnums, ka, iesaistoties mēbeļu ražošanā, Rolfs sāka kolekcionēt mēbeles. Tagad tiek uzskatīts, ka Vitrai pieder viena no labākajām mēbeļu kolekcijām pasaulē, kas aptver laika posmu no 19. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Tie ir ne tikai 10 tūkstošu priekšmetu, bet arī dizaineru arhīvi, skices un prototipi, kas tapuši sadarbībā ar Vitru. Kolekcijas priekšmeti tiek izmantoti gan Vitras Dizaina muzeja rīkotajās izstādēs, gan arī tiek deponēti citiem muzejiem. Turklāt Rolfs Fēlbaums ir pārliecināts, ka Vitras muzeja apmeklētājiem ir jāļauj priekšmetiem pieskarties un uz krēsliem apsēsties, jo tikai tā varot mēbeles saprast. Muzeja rīkotās izstādes neaprobežojas ar pašu ražotā slavēšanu, bet bieži izraisa plašāku ievērību. Tāda bija tikko slēgtā Konstantīna Grčica (Konstantin Grcic) darbu retrospekcija.
Dizaina tūristu Meka - Vitra pilsētiņa jeb Vitra Campus Weil am Rhein, netālu no Bāzeles. Foto: anothertravelguide.com
Viena vienīga augšupeja
Varētu domāt, ka Vitru raksturo viena vienīga augšupeja un plaukstoša attīstība, bet Rolfs Fēlbaums nākotnes prognozēs ir piesardzīgs, sakot, ka nekad nevari būt drošs par veiksmi biznesā. Te stāstā par Vitru parādās jauns varonis, kas parasti paliek ēnā. Tas ir Rolfa brālis Raimonds Fēlbaums (Raymond Fehlbaum), kurš Vitras biznesu vienmēr ir turējis stingros grožos un nekad nav atļāvis kompānijai realizēt projektus, kas nebūtu tai pa kabatai. Globālās ekonomiskās krīzes sekas, kas iznīcinoši skāra daudzus mēbeļu ražotājus, Vitra amortizēja ar savlaicīgu ražošanas klāsta paplašināšanu. Jau 2002. gadā Fēlbaumiem radās ideja, ka līdz tam Vitras pazīšanās zīmi – biroja mēbeles – vajadzētu uzspodrināt ar mājas kolekcijas piedāvājumu. Tajā iekļāva gan labi zināmu klasiķu darbus, gan arī mūsdienu spožāko dizaineru – brāļu Buruleku (Ronan & Erwan Bouroullec), Konstantīna Grčica, Patrīcijas Urkiolas (Patricia Urquiola), Džespera Morisona (Jasper Morrison) radītas mēbeles. Rolfs Fēlbaums vienmēr ir pratis izvēlēties sadarbības partnerus. 70. un 80. gados, kad itāļu dizains bija slavas zenītā, Vitrai strādāja viss itāļu dizaina zieds, bet tagad tiek veikta 21. gadsimta spožāko talantu izlase. Vitra ir viens no dizaineru kārotākajiem pasūtītājiem, jo nav daudz ražotāju, kas pie viena produkta izstrādes ļautu strādāt gadiem ilgi un tik prasmīgi spētu nobalansēt uz dizaina jomas trīs vaļiem – radošuma, tehnoloģijām un biznesa.
Jauns posms Vitras vēsturē ir somu modernā dizaina kompānijas Artek pirkums. Pēc tā izdarīšanas Rolfs Fēlbaums taisnojās, ka iegādāties un pārņemt citas kompānijas nav Vitras mērķis. Artek esot īpašs izņēmums, kad somu dizaina, īpaši Alvara Ālto, mīlestības vārdā tika glābts viņa dibinātais uzņēmums. Sākumā tika teikts, ka arī nākotnē abi uzņēmumi strādās atsevišķi kā divi dažādi zīmoli. Taču tagad arvien stiprāk manāmas pazīmes par uzņēmumu saplūšanu. Somu mēbeles tiek tirgotas Vitras 15 šovrūmos dažādās pasaules vietās, bet līdz 1. martam Vitras Dizaina muzejā ir skatāma Alvara Ālto darbu izstāde.
