Laikapstākļu dienasgrāmatas. Kas ir Ziemeļvalstu modes pamatā?
Arterritory.com
22/11/2014
Izstāde The Weather Diaries / Laikapstākļu dienasgrāmatas
Kuratores Cooper & Gorfer
Nacionālais fotomuzejs / Den Sorte Diamant, Kopenhāgena
2014. gada 1. novembris–2015. gada 25. maijs
Ziemeļvalstu padomes kultūras institūta Nordic House uzdevumā Ziemeļvalstu modes biennāles kuratores Sāra Kūpere (Sarah Cooper) un Nina Gorfere (Nina Gorfer) no mākslinieču dueta Cooper & Gorfer apceļoja Islandi, Grenlandi un Fēru salas, pētot Rietumziemeļvalstu modes saknes. Šī projekta rezultāts apkopots izstādē, kas tapusi abu mākslinieču un 12 izcilu Rietumziemeļvalstu salu modes dizaineru auglīgajā sadarbībā.
Vieta un stāsts bieži vien darbojas kā katalizators viņu darbam un metodei – pārveidojot naratīvu un atmiņas par tēliem. Cooper & Gorfer vispirms velta laiku intensīvai faktu vākšanai un fotografēšanai, iedziļinoties tēmās un meklējot pieeju konkrētajam projektam. Šādi viņas turpināja strādāt arī, veidojot jauno izstādi The Weather Diaries (Laikapstākļu dienasgrāmatas), izvaicājot daudzus no dizaineriem un māksliniekiem par viņu bērnību, kultūras identitāti un to, kā ģeogrāfiskā izolācija iespaidojusi gan viņu pašu dzīves, gan jaunradi.
„Stāsts par laika apstākļiem un to kūsājošas enerģijas pilno – un reizēm mežonīgo – eksistenci, kādu to izjutuši šie mākslinieki, kļuva par pastāvīgi klātesošu tēmu, kas ik pa laikam ievijās mūsu sarunās. Nosaukums „Laikapstākļu dienasgrāmatas” pamazām kļuva par naratīva dzinējspēku un metaforu daudzām no izstādē aizskartajām tēmām. Rietumziemeļvalstu salas – Islande, Grenlande un Fēru salas – pakļautas ekstrēmiem klimatiskajiem apstākļiem un tām jāizdzīvo veselas absolūtās tumsas un gaismas sezonas. Izmantojot sarunu par dabas spēkiem kā tādu sarkano pavedienu, mēs tiecāmies radīt vienotu platformu, kas ļautu iedziļināties Rietumziemeļvalstu modes saknēs, tās unikālajā radošajā pieejā un estētikā un strādāt ar šiem fenomeniem. Gala iznākumā var teikt, ka cikls „Laikapstākļu dienasgrāmatas” pievēršas cilvēces dzinulim radīt un izrotāties, vienlaikus runājot arī par modi un to, kā tā vienmēr pastāvējusi mākslā izmantotajos simbolos un metaforās,” stāsta Cooper & Gorfer.
Grāmata: “Laikapstākļu dienasgrāmatas”
Mēs lūdzām duetu īsumā izklāstīt savu Ziemeļvalstu estētikas interpretāciju.
Nina Gorfere: Es teiktu, ka, palūkojoties tuvāk, Ziemeļi ir ļoti dažādi. Mums likās, ka Rietumziemeļu salas ir pilnīgi atšķirīgas no pārējās Skandināvijas. Uz šejieni nevar attiecināt skandināviem tik raksturīgo minimālistiska, vienkāršota un funkcionāla dizaina principu. Ņemsim kaut vai Islandi: šajā zemē attīstījies bezkompromisu jaunrades gars – bezbailīga pieeja radošajam procesam. Skandināvu dizains tiecas uz reducētu, dabisku vienkāršību, turpretim islandiešu jaunrade ir nepastarpinātāka un pieļauj daudz mazāk kompromisu; tā daudz mazāk izdabā, ir nekomerciālāka, emocionāli svārstīgāka un kaprīzāka – gluži kā laika apstākļi. Fēru salām un Grenlandei stāstāmi katrai savi stāsti, bet estētiskā līdzība starp Fēru salām un Islandi ir daudz uzkrītošāka. Grenlande tikai pavisam nesen sākusi iet pati savu ceļu – uz jaunu estētiku.
Es, būdama austriete, protams, tik un tā teiktu, ka visām Ziemeļvalstīm ir vienojoši pamati: tas, ko varētu saukt par dabiskumu, savā ziņā ir nemainīgs lielums, kas satur tās kopā. No dabiskuma materiālu izvēlē līdz dabiskam un nepieradinātam radošajam procesam – Ziemeļvalstu mākslinieciskajai izteiksmei piemīt zināms skaists un izsmalcināts raupjums. Pat paši avangardiskākie dizaineri, tādi kā Barbara i Gongini (Barbara í Gongini) no Fēru salām, izvēlas ilgtspējīgus materiālus un ražošanas procesus. Tā ir drīzāk neatņemama Ziemeļvalstu modes sastāvdaļa nekā kaut kas iegūts. Man šķiet, ka Ziemeļvalstis ir gājušas ļoti tālu savā izpratnē par dabu un mūsu ietekmi uz planētu šajā patērētāju kultūras laikmetā. Un šī apziņas izpaužas Ziemeļu estētikā, kas uzrunā tik daudzus – tāpēc, ka atgādina mums par mūsu nepastarpināto ‘es’.
Sāra Kūpere: Ziemeļu estētikas pamatos ir zināma bezbailība. Kaut kas tāds, kas jums varbūt, pirmkārt, saistītos ar Bjorku, atbalsojas visās Rietumziemeļvalstu salās. Pateicoties ģeogrāfiskajai izolētībai, parastās tirgus komerciālisma vērtības sabiedrībā neiefiltrējas gluži tik lielā mērā kā, teiksim, Zviedrijā vai Parīzē. Un rezultātā rodas iespaids, ka darbu izteiksmes manieri diktējis kaut kas intuitīvāks un emocionālāks.
Tā ir, teiksim, ar Mundi, talantīgu mākslinieku no Islandes, kura nekonvencionālie, gandrīz zinātniskās fantastikas pasaulei piederīgie tērpi radušies viņa noslēpumiem pilnajā alķīmiķa pasaulē. Vai ar fērietes Barbaras i Gongini avangarda darbiem, kuriem raksturīgs futūristisks dumpīgums, kas spēcīgi kontrastē ar Fēru salu tradīcijām – un tomēr nevainojamais amatnieku darbs, kas pamatā šiem dīvainajiem un brīnišķīgi skaistajiem tērpiem, sakņojas tieši turieniešu gadsimtiem senajās tradicionālajās tamborēšanas un adīšanas metodēs.
Tik daudzu Rietumziemeļu reģiona dizaineru un mākslinieku darbi ir ārkārtīgi patiesi un godīgi. Dažiem raksturīga novatoriska un eksplozīva estētika – kā, piemēram, islandietes Hrafnhilduras Atnadotiras (Hrafnhildur Arnardóttir) jeb Shoplifter mākslas darbiem, vai drūmāks, gandrīz misticisma pilns noskaņojums kā islandiešu zīmola Steinunn vai fērietes Barbaras i Gongini tērpiem – vai arī Fēru salu Rammatik mākslinieciski horeografētajām filmām. Citi piedāvā svaigas variācijas par tradicionālām tēmām, kā Bibi Hemnicas (Bibi Chemnitz) grenlandiešu ielas mode vai islandiešu Jör nevainojami pašūtie Gudmundura Jērundsona (Guðmundur Jörundsson) uzvalki.
Bet kopumā šī reģiona darbiem piemīt izteikts naratīvais aspekts; tajos ar mīlestību un cieņu iekļauts smalki izstrādāts daiļamatnieku veikums ar savu neatkārtojamo identitāti – kā šamanisma atsauču caurstrāvotajās islandiešu zīmola Kría rotās, grenlandieša Nikolaja Kristensena (Nikolaj Kristensen) pērlīšu kleitās, Grenlandes mākslinieces Džesijas Klēmanes (Jessie Kleemann) darbos un Guðrun & Guðrun naratīvajos adījumos no Fēru salām.
Nacionālā fotomuzeja izstāde / Melnais dimants, Kopenhāgena: “Laikapstākļu dienasgrāmatas”
Vai ziemeļu klimats licis šejienes modei attīstīties savādāk nekā citās pasaules daļās?
Nina Gorfere: Jāteic, mūs abas ar Sāru ziemeļi vienmēr valdzinājuši. Mūsu sadarbība aizsākās tieši ar braucienu uz Islandi, un mēs abas esam pametušas katra savu dzimto zemi, lai pārceltos uz Zviedriju, kur dzīvojam nu jau attiecīgi 10 un 14 gadus. Tā ka pie ziemeļiem mēs esam pieradušas. Un tomēr Islandei, Grenlandei un Fēru salām piemīt kaut kas tāds, kas tās padara atšķirīgas no pārējās Skandināvijas. Tās visas ir skarbas vietas, katra savā veidā, un klimats te ir konstants lielums; varētu teikt, ka tas ir gandrīz kā patstāvīga būtība un ietekmē tavu dzīvi katru mīļu dienu. Un mēs te runājam nevis par to, vai no mājas drīkst iziet bez lietussarga vai nē, bet gan par visnotaļ konkrētu un reālu iespaidu uz tavu emocionālo ķermeni, tavu ikdienas dzīvi un dzīvi vispār – kā arī, protams, jaunradi. Un tieši tādu mērķi mēs sev nospraudām – izpētīt, kā laika apstākļi, izolētā dzīve uz salas un nežēlīgās tumsas un gaismas sezonas iespaido vai pat maina cilvēku? Uzreiz nāk prātā kāds citāts – islandiešu māksliniece Hrafnhildura Arnadotira jeb Shoplifter intervijā sacīja tā: „Ja tu dzīvo uz klints okeāna vidū un pastāvīgi jūti, kā pulsē izolācija – tas tevi iespaido”.
Sāra Kūpere: Kad tu Ziemeļos tik skaidri un nepārprotami esi pakļauts stihijas ietekmei, tajā ir kaut kas visai nevainīgs un pirmatnējs. Tā ir attīstīta sabiedrība, kurā dzīve normāli funkcionē un rit savu gaitu, un tomēr tu skaidri sajūti, cik trausli ir tavi un citu cilvēku pieņemtie lēmumi un kādas var būt to sekas. Tagad es to varu uztvert kā valdzinājumu – to, cik niecīgs tu jūties dabas priekšā, īpaši klimata maiņas retorikas kontekstā. Bet realitāte ir tāda, ka parasti šie lēmumi ir cieši saistīti ar tavu izdzīvošanu, un tāpēc tur, Ziemeļos, ir kaut kas tik saprotami skarbs un īsts. Mēs to izbaudījām pašas uz savas ādas, kad 2005. gadā stiprā sniegputenī mūsu auto noripoja no ceļa. Mēs bijām pārāk stūrgalvīgas, lai no rīta painteresētos par laika ziņām.
Kādā modes situācijā uzauga šodienas Ziemeļvalstu modes mākslinieki? Kāda mode tur valdīja pirms 20–40 gadiem?
Mēs no sirds iesakām izlasīt intervijas projekta The Weather Diaries grāmatā, īpaši to, ko stāsta Kría un Shoplifter; viņas runā par to, kā uzaugušas, spēlējoties ar kauliem un ļoti maz saskārušās ar modi – bet tas ir novedis līdz viņu šodienas neapvaldītajam jaunrades garam.
Mūs interesēja arī viņu domas par to, kā šodien mainās mode un vai šīs pārmaiņas ir dažādas atšķirīgos reģionos.
Cooper & Gorfer: Jā, šajā reģionā jūtamas rūpes. Pēc nesenās ekonomiskās krīzes un vulkāna izvirdumiem Islandē sevišķi skaidri sajūtams, cik trausla un viegli ievainojama ir daba un pati dzīvība. Šajos reģionos ir spēcīgi izteikta ētiskā apziņa (kultūras mantojums, ilgtspējība). Džesija Klēmane mums pastāstīja ārkārtīgi skaistu teiksmu, kas kļuva mums par milzīgu iedvesmas avotu – ne tikai Grenlandes posmā, bet arī visā projektā kopumā. Tas bija stāsts par Jūras māti, Sassuma Arnaa. Tajā skaisti aprakstīta ziemeļnieku izpratne par saikni starp cilvēci un dabu. Ja tu neizturēsies pret dabu ar cieņu, tā tev atriebsies. Darbs „Ena tur rokās jūru” (Ena Holds the Sea) runā tieši par šo tēmu.
Vai jūs īsumā neaprakstītu, kā gatavojāties un vācāt faktus, pirms sākāt darbu pie apgāda Gestalten izdevuma The Weather Diaries?
Cooper & Gorfer: Mūsu darbos lielu lomu spēlē tādas tēmas kā kultūras mantojums, vēsture, folklora un identitāte, un mēs pie tām parasti turamies gan vizuāli, gan praktiski. Lielākā daļa no mūsu darbiem pievēršas citām zemēm un kultūrām, un to izejas punkts ir vēlēšanās dziļāk ieskatīties tādu tautu dzīvē un vēsturē, kam reti iznāk pieskarties mūsu dzīves ikdienas diskursā. Un tomēr, par spīti šim svešzemju aspektam, svarīgākais, ko mēs savos darbos tiecamies sasniegt, ir pazīstamā atpazīšana – dažādu visai cilvēcei kopīgu momentu saskatīšana, ne dažādu kultūras atšķirību kultivēšana. Plašais faktu vākšanas darbs mūsu darbu ‘iezemē’, piesaistot tēlaino, vizuālo, kas visiem asociējas ar mūsu darbu, zināmiem realitātes aspektiem.
„Laikapstākļu dienasgrāmatu” projekta gadījumā uzstādījums un tēma bija atšķirīgi nekā citos mūsu mākslas ciklos. Pirmkārt, tas bija pasūtījuma projekts ar skaidri noformulētu uzdevumu un tēmu, proti, Rietumziemeļvalstu salu mode. Šī iemesla, kā arī projekta loģistikas un vēriena dēļ, daudzus radošus lēmumus vajadzēja pieņemt jau pašā sākumā. Faktu vākšanas darbs un ceļojumu posms tika rūpīgi izplānots vēl pirms mēs fiziski devāmies ceļā. Tas, cik lielu lomu spēlēja organizēšana un iepriekšēja plānošana, bija ļoti atšķirīgi no mūsu pārējiem projektiem, jo bieži vien mēs ar faktu vākšanu nodarbojamies jau uz vietas – atstājot vietu nejaušībai, paturot atvērtu prātu attiecībā uz to, ko mēs atradīsim vai piedzīvosim, kādus cilvēkus satiksim un kur tas mūs tālāk aizvedīs.
Taču par spīti lielai iepriekšējai plānošanai, „Laikapstākļu dienasgrāmatās” mūsu faktu vākšanas metode palika lielā mērā neskarta. Šī darba pamatā ir dabiski plūstošas intervijas ar dizaineriem un radošajiem talantiem. Meklējumi arhīvos, sarunas ar māksliniekiem, vēsturniekiem, vecmāmiņām, kultūras mantojuma ekspertiem tiešā veidā skāra vienu tēmu – Rietumziemeļvalstu salu modi. Visas šīs intervijas, sarunas un diskusijas kļuva par projekta pamatu un radošo sēklu sadarbībai ar dizaineriem, viņu instalācijām un mūsu fotogrāfijām. Tās deva mums arī iespēju piedāvāt dziļāku analīzi un pārdomas par tēmām, ko mēs gribējām īpaši izcelt. Projekta nosaukums – „Laikapstākļu dienasgrāmatas” – kļuva par metaforu jautājumiem, ko vēlējāmies uzdot: kā laika apstākļi un izolācija iespaido jaunradi? Vai šo zemju dizaineri savā ražošanas un patērēšanas filozofijā atšķiras no modes aprindām vietās, kas kļuvušas par šīs industrijas lielākajiem centriem? Kā tuvums dabas spēku krāšņumam iespaido radošo garu? Un visbeidzot, kas cilvēkus vispār mudina izgreznoties?
Ja runa ir par mūsu izvēli, ar kuriem dizaineriem un radošajām personībām sadarboties, mums likās svarīgi parādīt visu plašo modes spektru, vienlaikus uzturot tuvus un personīgus kontaktus ar cilvēkiem, kurus mēs izvēlējāmies. Šī iemesla dēļ mūsu izvēle cilvēku skaita ziņā bija ļoti ierobežota, toties plaša – izteiksmes līdzekļu un pieejas ziņā – no dažādu žanru mākslinieka un modes dizainera Mundi līdz grenlandietim Nikolajam Kristensenam, kurš pērļošanas tehnikā darina kleitas savai meitai kādā mazā zvejnieku ciematā Grenlandes ziemeļrietumos (lieku reizi apliecinot cilvēkam dabiski piemītošo nepieciešamību pēc estētikas un rotājumiem). Nebija viegli apvienot vienā projektā šīs ārkārtīgi atšķirīgās personības un radošos prātus, taču beigu galā viss izdevās ļoti skaisti: atšķirības vēl joprojām paliek skaidri redzamas, gluži kā vienā stāstā starp dažādiem personāžiem.
Fotogrāfijas grāmatai tika uzņemtas visdažādākajās vietās Islandē, Fēru salās un Grenlandē. Pastāstiet mazliet vairāk par šo radošo procesu: kā jūs šīs vietas atradāt? Kā sameklējāt atsauces uz 18. un 19. gadsimta glezniecību?
Cooper & Gorfer: Mūsu fotogrāfijas vienmēr ir inscenētas un rūpīgi iestudētas. Mēs izmantojam pārnēsājamu gaismojuma sistēmu, kas rada zibenim līdzīgu skatuves apgaismojumu. Taču pats fotografēšanas process paliek mainīgs un intuitīvs. „Laikapstākļu dienasgrāmatu” vajadzībām mēs strādājām visdažādākajās vietās Grenlandē, Islandē un Fēru salās, tāpēc laika apstākļi, gluži dabiski, būtiski ietekmēja daudzus mūsu lēmumus. Ja vējš pārsniedz ātrumu 20 m/s vai ja piepeši sākas sniega vētra, tad laiks, ko cilvēks spēj pavadīt gan objektīva priekšā, gan aiz tā, ir ierobežots.
Māksla un apģērbs vienmēr gājuši roku rokā – un te mēs pieskaramies mākslas vēstures atsaucēm, vienlaikus pievēršoties dāņu koloniālajai klātbūtnei, kas formāli pletās visā Rietumziemeļvalstu salu reģionā.
Teiksim, šajā fotogrāfijā, “Malu Kangerlua fjordā ar diviem nodīrātiem putniem” (Malu at the Kangerlua Fjord Holding Two Spit Skinned Birds), meitene ģērbusies melnā kleitā, kas atgādina 18. gadsimta eiropiešu tērpu, tikai ir īss – lai netraucētu grenlandiešu zābakiem. Arī šajā fotogrāfijā Grenlande sastop Dāniju, tikai pati savā interpretācijā un versijā. Tas ir patiess, taču tajā pašā laikā rotaļīgs ieskats kādā citā, pakārtotā tagadnē, kurā kultūru saplūšana radījusi pilnīgi cita veida tērpu – iesaiņotu rietumu koloniālās glezniecības atsaucēs.
