Jaunkundzīt, mēs šeit neizšujam spilvenus

Kristīne Budže
18/05/2015

Viena no šī gada svarīgākajām jubilejām dizaina pasaulē ir 50. gadadiena kopš itāļu kompānija Cassina ražo slavenāko Lekorbizjē (Le Corbusier) studijā radīto mēbeļu izlasi LC Collection. Itāļi ir vienīgie autorizētie mēbeļu ražotāji, kas tiesības producēt un izplatīt Lekorbizjē studijā radīto ieguva jau arhitekta dzīves laikā, vienojoties ar viņu un noslēdzot līgumu 1964. gadā. Šī ir būtiska piebilde, jo lielākā daļa no LC kolekcijas pieder mūsdienās pasaulē visvairāk kopētajām mēbelēm, ko ar dažādu tuvības pakāpi oriģinālam un atšķirīgu kvalitāti ražo un tirgo desmitiem kompāniju. Pirms 50 gadiem gan situācija bija citādāka un Cassina bija viens no retajiem uzņēmumiem, kas Lekorbizjē mēbeļu rasējumos un dažos eksemplāros izgatavotajos priekšmetos saskatīja komerciālu panākumu potenciālu un uzņēmās to ražošanu.

Šarlote Periāna, Lekorbizjē, Pjērs Žanerē. Archives Charlotte Perriand īpašums.

Cassina producētās LC kolekcijas kodols ir 20. gadsimta 20. un 30. gados Lekorbizjē Parīzes studijā radītas mēbeles, kas tika projektētas īpaši Lekorbizjē arhitektūras projektiem vai kā viņa teorētisko ideju iemiesojumi izstādīšanai Parīzes Rudens salonos. Lai arī bieži vien vienkāršības labad kā vienīgais mēbeļu autors tiek minēts Lekorbizjē, mēbeles bija arhitekta, viņa studijas partnera brālēna Pjēra Žanerē (Pierre Jeanneret) un dizaineres Šarlotes Periānas (Charlotte Perriand) kopdarbs. Lekorbizjē savu studiju Parīzē 35 rue de Sèvres kopā ar brālēnu atvēra 1922. gadā. Pjērs Žanerē tiek dēvēts par Lekorbizjē ēnu, kas studijā paveica visus tos darbus, kam ģēnijam nebija laika un vēlēšanās. Jau 20. gados Lekorbizjē daudz ceļoja, tāpēc studijas ikdienas darbu vadīja Žanerē. Arī būdams Parīzē, 20. gadsimta slavenākais arhitekts rue de Sèvres ieradās tikai pēcpusdienās, jo rīta cēlienu viņš veltīja gleznošanai.

Kādā no tādiem 1927. gada rītiem pie Lekorbizjē studijas durvīm klauvēja 24 gadus vecā Šarlote Periāna. Viņa bija jauna, bet jau pirmo profesionālo atzinību ieguvusi arhitekte, kura dievināja visu moderno – ātras automašīnas, džezu, Žana Kokto filmas un tā laika modernās tehnoloģijas. Šarlote bija nesen apprecējusies un pēc jaunā laikmeta modes iekārtojusi bēniņu dzīvokli. Tam radītās metāla cauruļu mēbeles arhitekte bija izstādījusi Rudens salonā. Viņa bija izlasījusi pirms pāris gadiem izdotos Lerkobizjē sacerējumus Vers une architecture un L'Art dècoratif d'aujourd'hui. Mēbeles savam dzīvoklim Šarlote bija radījusi atbilstoši grāmatās aprakstītajiem principiem. Taču arī šajā rītā Lekorbizjē nebija studijā. Uz Žanerē jautājumu, kādā jautājumā jaunā dāma vēlas arhitektu satikt, viņa esot atbildējusi: “Tas ir personīgi.” Šarlote 35 rue de Sèvres atgriezās kādas citas dienas pēcpusdienā ar savu iecerēto un realizēto ideju mapi padusē. Lekorbizjē to esot pavirši pāršķirstījis un Šarlote saņēma 20. gadsimta dizaina vēsturē slavenāko un visbiežāk citēto atteikumu: “Jaunkundzīt, mēs šeit neizšujam spilvenus.” Taču uzņēmīgā dāma, kas esot izskatījusies krietni jaunāka par saviem 24, neesot apvainojusies un arhitektam atstājusi vizītkarti, kā arī ielūgumu Rudens salonā apskatīt viņas radīto mēbeļu ekspozīciju. Tieši Žanerē esot pārliecinājis Lekorbizjē, ka Šarloti Periānu ir vērts uzaicināt pievienoties studijas komandai un pats esot zvanījis jaunajai arhitektei ar šādu piedāvājumu. Šarlote, daudz nedomājot un neturot ļaunu prātu par sākotnējo nepieklājīgo atteikumu, piekrita darba piedāvājumam. Ideālā komanda bija noformēta.

Viena no Šarlotes Periānas agrīnām LC4 skicēm. Archives et Foundation Le Corbusier īpašums.

1927. gadā Lekorbizjē jau bija atzīts arhitekts. Viņš jau bija sarakstījis savu slavenāko sacerējumu Vers une architecture, kas mainīja visa 20. gadsimta moderno arhitektūru. Taču līdz tam laikam pats nebija radījis nevienu laikmetīgu mēbeli. Lekorbizjē arhitekta karjeras pirmajos gados bija strādājis kā dekorators un Šveices klientiem ieteicis, kādas mēbeles viņiem pirkt villu un apartamentu iekārtošanai. Pirmie mēģinājumi mēbeļu dizainā, ak, kāds kauns modernisma arhitektūras tēvam, bijuši bīdermeijera stilā. Līdz brīdim, kad studijai pievienojās Šarlote Periāna, Lekorbizjē paša projektētajās mājās lielāko daļu skapju, plauktu sistēmu un pat apgaismojumu integrēja arhitektūrā. Metāla galdus un gultas galdnieki izgatavoja uz vietas, bet pārējam mēbelējumam arhitekts visbiežāk izvēlējās austriešu ražotāja Thonet vienkāršus liekta koka krēslus, iezemiešu austus spartiskus paklājus un baltus kokvilnas aizkarus. Taču 20. gadsimta progresa simbols bija tērauda caurules, ko izmantoja velosipēdu un automašīnu ražošanā. Citi jaunās arhitektūras un dizaina celmlauži, piemēram, Marsels Breiers (Marcel Breuer) un Mīss van der Roe (Mies van der Rohe), jau pasaulei bija prezentējuši mēbeles ar tērauda cauruļu konstrukcijām. Tās bija kļuvušas par modīgu interjeru iekārtojumu standartu. Bija pēdējais laiks Lekorbizjē kaut ko uzsākt mēbeļu dizaina jomā, ja viņš vēlējās neatpalikt no laika gara un modes. Arhitekts jau bija prātojis, kā metāla caurules varētu izmantot dizainā, taču viņam pietrūka tehnisku zināšanu, lai idejas īstenotu. Šarlote Periāna bija īstais cilvēks, kas situāciju varēja mainīt.

Lekorbizjē apcerējumā L'Art dècoratif d'aujourd'hui jau bija precīzi definējis moderno mēbeļu lomu un izdalījis to vairākus veidus. Viņš studijā skicēja cilvēkus dažādās pozās, bet Šarlotei atbilstoši šiem zīmējumiem vajadzēja radīt modernas mēbeles. Līdz pat mūsdienām LC kolekcijas autoru uzskaitījums tiek rakstīts šādā secībā: Lekorbizjē, Pjērs Žanerē un kā pēdējā Šarlote Periāna. Taču aizkulisēs tiek uzskatīts, ka galvenā dizainere un ideju autore bijusi Šarlote. Dažas no mēbelēm esot viņas vienpersonīgs veikums...

Šarlotes Periānas fotomontāža Rudens salonam Parīzē. 1929. © FLC/ADAGP. Archives Charlotte Perriand īpašums.

Pirmā Lekorbizjē studijā tapušo mēbeļu publiskā atrādīšana notika 1929. gada Rudens salonā ekspozīcijā Equipment d'Habitation. Tas bija paraugdzīvoklis, kuram vajadzēta atainot moderno de luxe dzīvesveidu. Mēbeles tika izstādītas izgaismotu stikla grīdu un griestu ietvarā. Šarlote ekspozīciju bija bagātīgi papildinājusi ar kažokādām un tekstila lietām, metāla konstrukciju mēbelēm piešķirot juteklisku gaisotni. Daļa no mēbelēm tika radītas īpaši Lekorbizjē projektētajām villām, piemēram, jau agrāk uzceltajai baņķiera Laroša (La Roche) mājai-mākslas galerijai Parīzē un amerikāņu Henrija un Barbaras Čērču (Henry Church, Barbara Church) dārza paviljonam viņu ārpuspilsētas mājai Ville-d'Avray.

LC1 jeb Basculant. Foto: Cassina. © FLC/ADAGP

LC kolekcijā mūsdienās ar pirmo kārtas skaitli ir apzīmēts krēsls, kas oriģinālā bija pazīstams ar nosaukumu Basculant. Tā pirmie prototipi tika izgatavoti Laroša villai un Čērču paviljonam, bet mazliet citāda krēsla versija izstādīta Rudens salona Equipment d'Habitation ekspozīcijā. Basculant jeb LC1 ir mājas birojam paredzēts krēsls, koloniālā stila tā sauktā Safari krēsla 20. gadsimta modernā versija. Ar otro kārtas skaitli LC kolekcijā apzīmēts klubkrēsls, kura sākotnējais nosaukums bija Fauteuil Grand Confort. Tas ir mūsdienās visvairāk kopētā mēbele. Hromētu metāla cauruļu konstrukcija, kurā ievietoti ar ādu apvilkti četrkantīgi spilveni. Jau 1928. gadā īpaši Lekorbizjē projektētajai Čērču villai Šarlote radīja arī divkrāsu versiju. LC2 popularitātes viļņa augšgalā gan nokļuva tikai 80. gados, pateicoties kompānijas Maxell audio kasešu reklāmai. Tās galvenais varonis sēdēja LC2, bet stereo sistēmas skaņu vilnis to gandrīz pacēla gaisā un aizpūta.

LC4 jeb Chaise Lounge. Foto: Cassina. © FLC/ADAGP

LC kolekcijas izteiksmīgākā mēbele ir LC 4 jeb Chaise Lounge. Tieši 20. gadsimta versiju par 18. gadsimta kušeti tiek uzskatīta par Šarlotes vienpersonīgu veikumu. Vēlāk arhitekte atcerēsies, ka iedvesmas avots modernisma atpūtas krēslam bijušas vīzijas, kā noguruši karavīri izstiepjas zem koka, kājas atspiežot pret stumbru, bet pagalvī paliekot mugursomu. Šarlote pati pozē pirmajām Chaise Lounge publicitātes bildēm – arhitekte krēslā atlaidusies 20. gadsimta pirmajai pusei īsos svārkos ar sakrustotām kājām, bet ap viņas kaklu ir rūpnieciski izgatavotu metāla bumbu kaklarota. Taču Chaise Lounge jeb LC4 īsto slavu un popularitāti piedzīvo pēc 60. gadiem, kad to jau ražoja itāļu Cassina.

LC7. Foto: Cassina. © FLC/ADAGP

LC9. Foto: Cassina. © FLC/ADAGP

Rudens salona Equipment d'Habitation ekspozīcijā un vēlāk LC kolekcijā ir iekļautas arī Šarlotes agrāk radītās mēbeles viņas bēniņu dzīvoklim Saint-Sulpice. Viena no tām ir krēsls LC7 un tā modifikācija taburetes formā, kā arī krēsls LC9. To sākumā Šarlote bija paredzējusi sava dzīvokļa ēdamistabas iekārtojumam ar Indijas niedru pinumu, bet 1929. gadā Rudens salonā Equipment d'Habitation ekspozīcijā LC9 tika demonstrēts kā vannasistabas mēbele, kuras niedru pinuma sēdvirsma tika nomainīta ar frotē dvieli kā personīgās higiēnas simbolu. Modernistiem veselīgs un higiēnisks dzīves veids bija modē.

LC kolekcijas kodolam tiek pieskaitītas arī trijotnes radītās mēbeles 20. gadsimta 30. gados Lekorbizjē jaunajam dzīvoklim Parīzes 16. rajonā 24 rue Nungesser-et-Coli. Arhitekts bija tikko apprecējies ar bijušo modeli Ivonnu Žilu (Yvonne Gilles) un viņas vēlmes jaunam vīram bija likums. Ja Lekorbizjē 24 rue Nungesser-et-Coli jumta stāva dzīvoklī galvenais bija ērta vieta gleznošanai, Ivonna uzskatīja, ka telpā mājīgumu spēj radīt tikai un vienīgi dīvāns. Pēc sievas pasūtījuma tika izgatavots LC5. Tā standarta modelis ir apvilkts ar ādu, taču Lekorbizjē dzīvoklī dīvānu rotāja tamborēts apvalks, bet spilveniem kā papildus dekors bija izmantotas tamborētas puķītes. Arhitekts pret šādu mietpilsoniskuma invāziju modernista mājoklī neiebilda. Īpaši Lekorbizjē dzīvoklim tika radīts arī galds, kas tagad LC kolekcijā pazīstams kā modelis LC11-P. Ar to gan arhitekta sieva neesot spējusi samierināties un teikusi, ka mēbele vairāk atgādinot miesnieka galdu nekā moderna parīzieša dzīvokļa mēbelējumu.

Auglīgā trijotnes sadarbība Lekorbizjē studijā beidzās 1937. gadā, kad to pameta Šarlote. Viņa arvien vairāk aizrāvās ar radikāli kreisām idejām, kuras neatbalstīja Lekorbizjē. Šarloti interesēja masveidā ražotas mēbeles tautai, bet Lekorbizjē saglabāja modernisma “elitista” gaumi. Arhitekti vēl sadarbojās pēc Otrā pasaules kara pie atsevišķu Lekorbizjē arhitektūras interjeru projektiem, taču slavenākie kopdarbi tapa desmitgadē no 1927. līdz 1937. gadam. Pjērs Žanerē Lekorbizjē studiju pameta 1940. gadā. Tam iemesls bijis gan brālēna pārāk autoritatīvais vadības stils, gan arī politiskās domstarpības par Višī režīmu Francijā. Lekorbizjē un Pjēra Žanerē vēlākais lielākais kopdarbs bija 20. gadsimta 50.–60. gados Indijas pilsētas Čandigāras (Chandigarh) plānojums un tā īstenošana. Čandigāra ir vērienīgākais Lekorbizjē ideju iemiesojums dzīvē. Žanerē pilsētā palika arī pēc tās uzcelšanas un pildīja tās galvenā arhitekta darba pienākumus.

Lai arī ikviena Lekorbizjē studijā dizainētā mēbele tika radīta ar domu, lai tā būtu piemērota masveida rūpnieciskai ražošanai, arhitekta dzīves laikā to neizdevās īstenot. Krēsli, galdi un dīvāni bija amatnieku darinājumi vienā vai dažos eksemplāros ar atšķirīgām dizaina un konstrukciju niansēm. Pirmais tagad LC kolekcijā ietilpstošās mēbeles mēģināja ražot austriešu liekto koka krēslu uzņēmums Thonet. Taču sadarbība nevainagojās ar komerciāliem panākumiem. 50. gadu beigās par Lekorbizjē radīto mēbeļu ražošanu interesi izrādīja arhitekta ģimenes draugs šveiciešu mākslas dīlere Heidī Vēbere (Heidi Weber). Viņai gan trūka zināšanu par mēbeļu ražošanu masveidā, tāpēc 1964. gadā itāļu mēbeļu kompānija Cassina parakstīja līgumu ar Lekorbizjē par tā studijā dizainētā ražošanu un izplatīšanu. Kāda vēstule Lekorbizjē fonda arhīvā atklāj iemeslu, kāpēc svara kausi noliecās par labu itāļiem. Heidī Vēbere arhitektam pieprasījusi nodrukāt kvalitatīvu mēbeļu katalogu, bet Cassina šādu prasību neesot uzstādījusi. Protams, itāļu kompānijai bija arī daudz lielākas tehnoloģiskās iespējas un pieredze Lekorbizjē studijā dažos eksemplāros izgatavotās mēbeles ieviest ražošanā. Lekorbizjē esot teicis, ka dizainers esot mēbeles tēvs, bet ražotājs tā māte. Tagad arhitekta autortiesības pārstāv un uzrauga Lekorbizjē fonds, kurš kā vienīgo Lekorbizjē radītā ražotāju ir autorizējis itāļu Cassina. Lai atpazītu oriģinālu no atdarinājumiem, jāpārvelk ar roku mēbeles hromētā tērauda detaļām. Kādā vietā jābūt iegravētam Cassina logo, mēbeles kārtas numuram un dizaineru parakstiem.

Vēl līdz 26. maijam Rīgā, xcelsior dizaina telpā Raņķa dambī 1 apskatāma izstāde LC50, kurā iespēja savām acīm redzēt šos leģendāros, mākslas un dizaina muzejos izstādītos LC kolekcijas priekšmetus.