Esiet pazīstami! Jaunais Gugenheima muzejs Helsinkos
18/08/2015
Intriga Nr. GH-04380895 ir atklāta! Gadu ilgušais Helsinku Gugenheima muzeja arhitektūras konkurss (The Guggenheim Helsinki Design Competition) ir noslēdzies. Gugenheima fonda, Somijas valsts, Helsinku pilsētas un Somijas Arhitektu asociācijas (SAFA) noteiktā starptautiskā žūrija izskatījusi visus 1715 pirmajā kārtā iesniegtos projektus un izvērtējusi šo dizaina konceptu potenciālo spēju radīt vitālu, jēgpilnu Gugenheima muzeja klātbūtni Helsinku pilsētvidē.
Šā gada pavasarī visi metu konkursa projekti tika prezentēti Helsinku Mākslas telpā Taidehalli un īpašas interaktīvās spēles veidā auditorija varēja iepazīties arī ar sešiem īsā saraksta projektiem. Finālistu vārdi atklāti netika – katrs projekts publikas izvērtējumam tika nodots vien ar tam piešķirto kārtas numuru. Fināla sešinieks reprezentēja plašu dizaina filozofijas un būvniecības tipu spektru – no torņiem līdz paviljoniem, no jau esošu ēku transformācijas līdz performatīviem un neparastiem dizaina objektiem.
Hiroko Kusunoki un Nikolā Moro. Foto: © Julien Weill
23. jūnijā tika paziņots konkursa uzvarētājs – projekts Nr. GH-04380895 – muzejs, kas veidots no vairākām plūstošām ēkām un arhitekta Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) iedvesmota torņa ar stikla augšu, segtu ar spīdošu melnu koku, un savstarpēji savienotu ar atvērtām zonām, kas ieplūst pilsētvidē. Šī projekta autori ir Nikolā Moro (Nicolas Moreau) un Hiroko Kusunoki (Hiroko Kusunoki), arhitektu ģimenes komanda, kas kopš 2011. gada praktizē Parīzē ar nosaukuma Moreau Kusunoki Architectes.
Arhitekti atklāj, ka līdzīgu arhitektonisko pieeju kā Gugenheima muzeja gadījumā viņi jau izmantojuši, kad strādājuši pie jaunā Bovē teātra un Savojas universitātes inženieru skolas projektiem, kā arī Budapeštas nacionālās galerijas. Arī tajos tikusi izmantota vairāku paviljonu un to starptelpu struktūra, kas sniedz iespēju brīvai ļaužu plūsmai starp ēkas interjeru un eksterjeru. Arhitekti savu vīziju par to, kāpēc izvairīties no masīviem, homogēniem un hermētiskiem ēkas apjomiem skaidro ar to, ka muzeju galerijām ir nepieciešams īpaši kontrolēts mitruma līmenis un apgaismojums. Tas arī skaidro to, kāpēc muzeju galeriju sienām jābūt matētām. Dalītā pieeja ļauj kontrolēto un matēto mākslas galeriju telpas apvienot ar starptelpām, kuras nodrošina pastaigas iespēju un skatu uz apkārtējo ainavu. “Mūsu koncepts ir aicināt publiku ienākt dialogā ar mākslu, arhitektūru un apkārtni.”
© Moreau Kusunoki
Konkursa nolikumā tika uzsvērts, ka muzeja jaunbūvei jāspēj radīt vitālu, jēgpilnu klātbūtni pilsētvidē un jārespektē tās atrašanās vieta – stratēģiski izdevīgajā ostas dienvidu daļā (Eteläsatama) muzeja arhitektoniskais apjoms būtu pirmais, kas “piesietu” to pilsētas viesu aci, kas Helsinkos ieradušies pa ūdens ceļu, tāpēc būtiskākie arhitektu izvirzītie jautājumi bija – Kā padarīt muzeju caurskatāmu? Kā radīt “porainumu” starp muzeju un tā apkārtni, ļaujot veidoties apmeklētāju brīvai kustībai? “Tie bija mūsu mērķi projekta tapšanā. Un vēl, tā kā objekts atrodas pie jūras, ieteikums bija izvairīties no pagrabtelpu veidošanas. Rezultātā visas muzejam nepieciešamās funkcionālās telpas atrodas pirmajā stāvā. Mēs nolēmām integrēt šīs telpas apmeklētāju pieredzē.”
© Moreau Kusunoki. ArtefactoryLab
Moreau Kusunoki Architectes radītās muzeja ēkas arhitektūras noslēpumi
Dialogs ar pilsētvidi
Materialitātes ziņā projekts piedāvā bagātīgus kontrastus ar balto Helsinki katedrāli un ar granītu un ķieģeļi, kas izmantots pilsētas 19. gadsimta celtnēs. Urbānā turpinājuma ziņā muzeja līnijas iedvesmojas no pilsētas urbānā raksta un ciematveidīgā kompozīcija dabiski pagarina ostas promenādi. Tilts, kas savieno Observatoriebergets parku ar muzeja jumtu, turpinās piekļuvi ostai. Muzeja tornis atbalsos citus vertikālus elementus pilsētas panorāmā: Sv. Henrija katedrāles, Vācu baznīcas un Uspenska katedrāles smailes, tāpat Senāta laukuma kupolus un pilsētas skursteņus.
© Moreau Kusunoki. ArtefactoryLab
Materiāli
Dedzinātā koka pielietojums dziļi sakņojas Somijas tradicionālajās koka konstrukcijās. Šāda apdedzinātu būvkoku lietošana ir pazīstama arī Japānā ar nosaukumu yakisugi. Tā ir tradicionāla tehnika, kas nostiprina koku un padara to daudz izturīgāku pret ūdeni un uguni. Šādam apogļotam kokam piemīt savdabīgs skaistums, jo īpaši ar laiku, kad parādās mirdzošā patina. Varbūt koks arī nav tik izturīgs kā betons, bet tas ir daļa no dabas cikla un tā audzēšana un koku stādīšana padara mežus stiprākus.
© Moreau Kusunoki. ArtefactoryLab
Ilgtspējība
Kopumā, līmeniskais izkārtojums vienkāršo ēkas kopšanu, palielina siltuma ieguvi no saules un ļauj dabīgajai gaismai iekļūt caur jumta logiem galerijās. Arī ārējās apdares dizains ir uzmanīgi risināts, iekļaujot trīskāršo stiklojumu un efektīgus izolācijas slāņus, lai iespējami samazinātu patērējamo siltuma enerģiju. Dabīgo materiālu izmantošana bija vēl viens no galvenajiem faktoriem, padarot projektu ilgtspējīgu.
Jautāti, kas, arhitektuprāt, ir būtiskākais, kas atšķir muzeja projektu no jebkuras citas ēkas arhitektūras izstrādes, Nikolā Moro un Hiroko Kusunoki atbild: “Lielākā daļa cilvēku dodas uz muzeju izbaudīt unikālu piedzīvojumu tā apmeklējuma laikā. Māksla ir daļa no šī piedzīvojuma, tomēr arhitektūrai ir būtiska loma tā īpašā brīža radīšanā, ko apmeklētājs vēlas sajust. Tas arī ir iemesls, kāpēc muzeju ēkas ir tik neparastas, salīdzinot ar citām būvēm.”
