Eksperimenti un utopijas Igaunijas sabiedriskajos interjeros
Ieskats interjeru arhitektūras izstādē Expedition Wunderlich: 11 interior architects
Agnese Čivle
03/02/2016
Foto: Henno Lutss
- Expedition Wunderlich: 11 interior architects -
Igaunijas Arhitektūras muzejs, Tallina
Līdz 28. februārim, 2016
Ārēji maiju templim līdzīgā gigantiskā Linnahall koncertzāle uzcelta Tallinas ostas teritorijā laikā, kad pilsētā notika 1980. gada Maskavas Olimpisko spēļu burāšanas sacīkstes, un aizņem iespaidīgu pilsētainavas daļu. Lai arī patreiz koncertzāle ir slēgta un kalpo tikai par nolaišanās vietu helikopteriem, interjerā ir jūtamas padomju pēckara modernisma arhitektūras atmiņas. Šādus padomju ēras estētikas paraugus vēl aizvien var atrast dažādās vietās visā Baltijā, un par to ir vērts runāt un domāt. Tieši to arī ir darījuši Igaunijas Mākslas akadēmijas Interjera arhitektūras nodaļas studenti kopā ar nodaļas vadītāju Hannesu Praksu (Hannes Praks) un kuratoru Karlu Dāgu Ligi*.
Izstāde Expedition Wunderlich: 11 interior architects ir mēģinājums runāt par telpu, telpas radītāju un lietotāju, kā par vienotu veselumu. Tāpēc izstāde ir radīta kā gandrīz intīma, sajūtas kutinoša tikšanās ar cilvēkiem, kuri šādas telpas ir radījuši: vienpadsmit Igaunijas arhitektūras un dizaina smagsvari, kuru sasniegumi Igaunijas arhitektūrā nevar palikt nepamanīti. Daudzas no vietām, ko šie interjera meistari ir radījuši, vēl aizvien labi kalpo kā, piemēram, Kumu mākslas muzejs Tallinā.
1940.–1950. gadu staļinisma arhitektūras un 1960.–1980. gadu pēckara modernisma piemēri vai arhitektūras utopijas, kuru principi tā arī nekad netika ieviesti dzīvē, – šajā izstādē tie ir skatāmi klusā un tumšā pagrabstāva telpā. „Telpa, kad jūs tajā ieejat un kad tajā nav neviena cita apmeklētāja, ir pilnīgi klusa un diezgan tumša. Tuvumā jūs pamanāt dažas palielas kastveidīgas struktūras un sākat tām tuvoties. Nav nekādu norāžu un zīmju, no kuras puses jums vajadzētu sākt aplūkot izstādi. Tiklīdz jūs pietuvojaties kādai no kastēm, ieslēdzas prožektors, un kastes dibenā jūs ieraugāt lielu melnbalto fotogrāfiju. Tie ir katra dizainera vai interjera arhitekta portretuzņēmumi viņu darba interjeros. Fotogrāfijas ir uzņemtas 2015. gadā, un to autors ir lielisks igauņu fotogrāfs Renē Altrovs (Renee Altrov). Sāk skanēt fragmenti no sarunas ar arhitektu. Un tad pēkšņi jūs pamanāt pie kastes stāvam melnā darba uniformā tērptu cilvēku. Viņam ir kaudze ar oriģinālajiem zīmējumiem, kurus viņš izliek prožektora gaismā, lai jūs tos varētu apskatīt. Šie dzīvie izstādes „stendi“ daudz nerunā, bet, ja pajautāsiet tiem kādus specifiskus jautājumus, viņi var atbildēt, jo tie ir Igaunijas Mākslas akadēmijas studenti, kuri sagatavoja un iekārtoja izstādi. Tas arī ir iemesls, kāpēc izstāde ir atvērta tikai vienu stundu (no plkst. 12.00 līdz 13.00) katru sestdienu un svētdienu – praktiski tā ir teātra izrāde, jo tai nepieciešami vienpadsmit cilvēki, lai „dzīvie stendi“ darbotos,“ paskaidro Trīna Mannika (Triin Männik), viena no projekta palīgiem.
Profesors Hanness Prakss, pašreizējais Interjera arhitektūras nodaļas vadītājs, stāsta, ka izstāde nodarbojas ar telpas radīšanas pamatprincipiem. „Kad jūs studējat, lai kļūtu par interjera arhitektu, jūs sastopaties ar pretējām lietām – tumsu un gaismu, siltumu un aukstumu, klusumu un skaņu – jums visas šīs lietas ir jāspēj pārvaldīt. Tāpēc arī, sadarbojoties nodaļai un muzejam, tika radīta šī izstāde, kurā pašreizējiem studentiem ir atvēlēta galvenā loma,“ paskaidro Prakss. Kāpēc kā izstādes vieta ir izvēlēts pagrabs? „Tāpēc, ka patiesībā pagraba galvenā īpašība ir tumsa. Un, raugoties uz izstādes tēmu, tumsai iegūst dažādas simboliskās nozīmes,“ atklāj Prakss.
Izstādes kurators Karls Dāgs Lige piekrita atbildēt uz dažiem uzdotajiem jautājumiem.
Vai Igaunijā vēl ir iespējams ieraudzīt oriģinālos sabiedriskos interjerus, kas saglabājušies neskarti? Cik daudz Igaunijā vēl ir saglabājies no padomju autentiskuma?
Padomju laika interjeri Igaunijā ir saglabājušies tikai daļēji. Var teikt, ka situācija ir labāka laukos un mazpilsētās, kur nav bijis jūtams tik liels finanšu kapitāla un nekustamā īpašuma attīstītāju spiediens, kā lielajās pilsētās – Tallinā, Tartu un Pērnavā. Ir palikušas dažas sanatorijas (vismaz daļēji saglabājušās) ar padomju interjeriem (Tervis Pērnavā, Mereranna Narva-Jēsū u.c.). Tomēr visievērojamākā celtne ar oriģinālajiem interjeriem noteikti ir Linnahall Tallinā (arhitekti Raine Karpa (Raine Karp), Rīna Altmā (Riina Altmäe), interjera arhitekts Ūlo Sirps (Ülo Sirp); 1980), kas dažus gadus bijusi slēgta un kuras stāvoklis strauji pasliktinās. Vēl viens labi saglabājies interjers ir Rapla KEK ēka Raplā (arhitekts Tomass Reins (Toomas Rein), interjera arhitekts Aulo Padars (Aulo Padar); 1977). Ir vēl citi, bet lielākā daļa no tiem vismaz daļēji ir pārveidoti.
Šī projekta radītāji intervēja vienpadsmit Igaunijas arhitektus un dizainerus, kuri šos interjerus ir veidojuši. Vai viņi vēl aizvien strādā? Vai varat nosaukt kādus viņu agrāko darbu piemērus līdzās viņu jaunākajiem projektiem?
Vēl aizvien aktīvi strādā Juta Lembera (Juta Lember), Ēriks Olle (Eerik Olle), Pille Lausmā (Pille Lausmäe) un Taso Māhars (Taso Mähar). Nedaudz darbojas arī Maits Summatavets (Mait Summatavet), Tevo Ganss (Taevo Gans) un Aulo Padars. Bruno Tombergs (Bruno Tomberg), Leila Pērtelpega (Leila Pärtelpoeg), Vello Asi un Teno Velbri vairs nepraktizē, bet viņi vēl aizvien, ja nepieciešams, konsultē citus arhitektus, dizainerus un laiku pa laikam tiek iesaistīti mazākos pedagoģiskajos un administratīvajos uzdevumos.
Vien daži no tiem:
Maits Summatavets ir Ugala teātra (1976) Vīlandē interjera arhitekts, kā arī viesnīcas Viru (1972) interjeru līdzautors. Viņa jaunākie darbi iekļauj Igaunijas bankas vairāku ēku pārbūvi. Viņš ir iesaistīts arī Ugala teātra pašreizējā atjaunošanā.
Juta Lembera ir viena no Piritas jahtkluba Tallinā autoriem. To būvēja Maskavas Olimpiskajām spēlēm laikā no 1975. līdz 1980. gadam. Viņas jaunākie darbi iekļauj Igaunijas Republikas prezidenta biroja, kā arī Jāņa baznīcas Pēterburgā (1860; tā atrodas Igaunijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pakļautībā) interjeru pārbūvi.
Aulo Padars sadarbībā ar arhitektu Tomasu Reinu savulaik radīja kolhoza „Linda“ galveno ēku Kobelā (1971–1973) un Rapla KEK būvkompānijas galveno mītni Raplā (1973–1977). Padars arī bija viens no Piritas jahtkluba un Igaunijas PSR Politzinātnes centra (vēlāk zināms kā Sakala centrs, 1982–1986) autoriem.
Pille Lausmā un Taso Māhars pārstāv Igaunijas interjera arhitektus un dizainerus, kuri ir mācījušies 1980. gados un kurus tolaik vairāk ietekmēja Somijas neomodernisma arhitektūras minimālisms un smagnējība, nevis tā laika valdošās postmodernisma tendences. Gan Lausmā, gan Māhars ir radījuši savu personisko, augsti rafinēto pieeju materiāliem un formai. Lausmā izcilāko darbu vidū ir Kumu mākslas muzeja interjeri (arhitekts Peka Vapāvuori (Pekka Vapaavuori), 2005), LHV Bankas centrālā mītne (Alver Trummal Architects, kopš 2006.), un Vīlandes Valsts ģimnāzija (Salto Architects, 2013). Taso Māhars kopā ar arhitektu Emīlu Urbelu (Emil Urbel) bijis daudzu privātmāju autors, bet viņa ievērojamākie interjera risinājumi sabiedriskajām ēkām ir Rocca-al-Mare skola (arhitekts Emīls Urbels, 2000) un Rotermana sāls noliktava (rekontrukcijas arhitekts Ūlo Peils (Ülo Peil), 1996) – abas Tallinā.
Kādi bija galvenie principi, izvēloties autorus un darbus izstādei?
Sākotnēji mums nebija stingra konceptuālā struktūra, kas palīdzētu izvēlēties materiālu. Daudz strādājot Interjera arhitektūras nodaļas arhīvā, mēs sapratām, ka vienam no galvenajiem atlases kritērijiem vajadzētu būt oriģinālo zīmējumu kvalitātei. Dabiski, ka mēs arī ņēmām vērā dalībnieku kā interjera arhitektu un dizaineru veiksmes; visiem, kas iekļuva izstādē, ir bijušas ļoti interesantas karjeras vai nu kā dizaineriem, interjera arhitektiem vai kā pasniedzējiem.
Papildus mēs nolēmām nepievērsties Interjera arhitektūras nodaļas visu iepriekšējo vadītāju veikumam, lai izstādē netiku uzsvērts institucionālais aspekts. Personu skaitu – vienpadsmit – noteica izstādes telpas izmērs. Mēs būtu varējuši iekļaut 25 vai 40 personas un viņu studiju darbus, ja būtu lielāka telpa un vairāk laika sagatavoties. Interjera arhitektūras nodaļas arhīvā ir desmitiem, ja ne simtiem vēl citu vērtīgu zīmējumu, ko varētu parādīt nākamajās izstādēs.
Kā jūs strādājāt ar arhīviem?
Igaunijas Mākslas akadēmijas Interjera arhitektūras nodaļas arhīvs šobrīd atrodas nelielā 10–12 kvadrātmetru telpā. 2015. gada februārī tajā bija īsts bardaks – vecie printeri, putekļsūcēji, daudz putekļu, vecas kurpes, darba drēbes utt. Tas radīja priekšstatu vairāk kā par atkritumu konteineru, nekā par vairāku desmitgažu studentu darbu arhīvu. Kopā ar Merilinu Tēe (Merilin Tee) un Katrīnu Talviku (Katrin Talvik), Interjera arhitektūras maģistrantūras studentēm (kurām vēlāk pievienojās citi studenti), sākām telpu tīrīt un meklēt arhīva materiālus ar mērķi iegūt vismaz provizorisku priekšstatu par to, kas tajā atrodas. Drīz vien mēs sapratām, ka zīmējumu kvalitāte, kā arī kvantitāte prasa nopietnu plānošanu un profesionālu arhīva speciālistu zināšanas.
Vēl bez parastās tīrīšanas, mēs atradām zīmējumiem pareizo glabāšanas veidu (daudzi no tiem bija haotiski sasprausti kopā, iegrūsti plauktos, kā pagadās utml.). Sākām arī veidot arhīva sarakstu ar īsiem aprakstiem un fotogrāfijām, jo līdz šim tajā visā nebija nekādas arhīva sistēmas. Darbs kļuva ļoti laikietilpīgs, un drīz vien mēs sapratām, cik liels patiesībā ir šis arhīvs.
Izvēloties darbus gaidāmajai izstādei, mēs fokusējāmies uz agrākām desmitgadēm, īpaši uz laika periodu no 1944. līdz 1970. gadam.
Arhīvā un tā sistematizēšanā vēl aizvien nepieciešams ieguldīt daudz darba, bet pirmais solis ir veikts. Iespējams, ka vissvarīgākās lietas, ko arhīvā atradām, ir Riharda Vunderliha (Richard Wunderlich) oriģinālie mēbeļu zīmējumi no 1930. gadiem – vairāk kā simts nelielu zīmējumu, kas radīti Uudne Mööbel (“Jaunās mēbeles”) darbnīcai, kur viņš strādāja. Vunderlihs bija Interjera arhitektūras nodaļas pirmais vadītājs (1940–1941; 1942–1944), un pastāv leģenda, ka tieši pēc viņa iniciatīvas tika iedibināta telpas dizaina nozare bijušajā Igaunijas Valsts industrijas skolā, kas ir Igaunijas Mākslas akadēmijas priekštecis.
Izstāde ir simbolisks veltījums Riharda Vunderliha (1902–1976) darbiem un profesionālajai darbībai. Viņš bija nozīmīga figūra Igaunijas interjeru arhitektūras profesionālajā attīstībā. Vunderlihs bija interjeru arhitekts, mēbeļu dizainers un Igaunijas Mākslas akadēmijas Interjera arhitektūras nodaļas pirmais vadītājs. Šo nodaļu absolvējuši visi vienpadsmit izstādes dalībnieki.
___________
* Karls Dāgs Lige (Carl-Dag Lige, 1982) ir arhitektūras kritiķis un vēsturnieks, Igaunijas Mākslas vēstures un kuratoru biedrības biedrs. Viņš bijis producents, kurators un moderators dažādiem arhitektūras notikumiem un šobrīd strādā kā Igaunijas Arhitektūras muzeja kurators.
