Arhitektūra kā kolekcionējamas dārglietu lādītes
Kristīne Budže
09/03/2016
Arhitektūra, ko kolekcionē kā mākslas darbus tagad, un arhitektūra, ko, iespējams, Christie’s un Sotheby’s izsolīs rīt. Tas nekas, ka sākotnēji tā iecerēta sociālu problēmu risināšanai kā lēti un rūpnieciski ražoti mājokļi.
Mākslas darba nr. 42 izsole
Tajā 2007. gada maija dienā mākslas kolekcionāriem sirds sitās mazliet straujāk. Izsoļu nama Christie’s Ņujorkas biroja telpās notika augstākās raudzes pēckara un mūsdienu mākslas izsole. Pārdošanai tika izlikti šī laika posma skaļāko vārdu mākslas darbi. Starp to autoriem bija gan cenu rekordists Vorhols, gan mūsdienu superzvaigzne Demjens Hērsts un viņa tuvākie līdzgaitnieki slavas ziņā Džefs Kūnss un Ričards Prinss, gan intelektuāļi Gerhards Rihters un Lisjēns Freids, gan 20. gadsimta vidus modernie klasiķi Kalders, Lihtenšteins un de Kūnings. Izsolāmā darba ar kārtas skaitli 42 autors bija Rihards Neutra. Amerikāņu 20. gadsimta modernās arhitektūras viens no spilgtākajiem pārstāvjiem, kas ir īpaši slavens ar projektētajām villām. Viņa zināmākais elegantais nams ir 1947. gadā celtā Kaufmana māja. Pitsburgas universālveikalu magnāta Edgara Kaufmana pasūtītā brīvdienu villa Kalifornijā, Palmspringsā, kur tirgotājam atpūsties no Pitsburgas bargajām ziemām.
Julius Shulman and Juergen Nogai
Kaufmana villa ir katra modernās arhitektūras pielūdzēja sapņu māja un tieši tā tika izlikta Christie’s 2007. gada maija dienas izsolē ar kārtas skaitli 42. Villa tika pārdota nevis kā vērtīgs nekustamais īpašums ar izcilu arhitektūru, bet gan kā mākslas darbs. Rets, gandrīz nebijis gadījums. Taču šī mākslas darba izsolīšana beidzās pēc dažām minūtēm un tas tika pārdots par tikai 15 miljoniem dolāru – izsoļu nama nolikto sākumcenu. Salīdzinājumam šajā pašā izsolē Marka Rotko glezna tika pārdota par 45 miljoniem dolāru. Lai gan Kaufmana villa tika notirgota divreiz dārgāk, nekā tiek novērtēti līdzīgi īpašumi tās kaimiņos, tomēr jāatzīst, ka arhitektūras kā kolekcionējama mākslas darba pārdošana cieta neveiksmi. Turklāt jaunais īpašnieks pēc dažām dienām pirkumu atsauca. Tas viss par spīti pedantiskajiem sagatavošanās darbiem. Rūpīgi atlasīti 500 potenciālie pircēji jau krietnu laiku pirms izsoles saņēma īpašu grāmatu, kas stāstīja par Kaufmana villas vēsturi. Tās arhitektoniskās vērtības izdevumā tika izrādītas slavenā arhitektūras fotogrāfa Džuliāna Šūlmana bildēs. Tagad pat grūti pateikt, vai 1947. gadā Šūlmans kļuva slavens pateicoties Kaufmana villai, vai villa kļuva slavena pateicoties Šūlmana fotogrāfijām. Caurspīdīgā kastē ievietotajā grāmatā līdzās Šūlmana melnbaltajām fotogrāfijām villa tika atrādīta arī mūsdienās pēc rūpīgi veiktas restaurācijas. Grāmatas aizmugures vāks bija no korķa – no tāda paša materiāla, kā villas grīdas. Šo izdevumu katrs potenciālais pircējs saņēma kašmira somā. Publicitāti nodrošināja arī Christie’s nama skatlogi, kuros līdzās Vorhola Campbell zupas skārda bundžām maija izsoli reklamēja arī Neutras Kaufmana villa liela izmēra fotogrāfijās. Bet tik un tā – par modernisma arhitektūras meistardarbu nieka 15 miljoni!? Izsoles rezultāti raisīja diskusijas par arhitektūru kā par kolekcionējamu mākslas darbu. Kā viens no iemesliem, kāpēc cita veida mākslas darbu krājēji negrib saviem dārgumiem pievienot arī ēkas, tika minēts fakts, ka šādus kolekcijas priekšmetus grūti vai gandrīz neiespējami pārvietot un izrādīt pasaules muzejos.
Kur ieguldīt naudu?
Par kolekcionējamiem arhitektūras piemēriem labāk kalpo jau sākotnēji mobilas un viegli pārvietojamas ēkas. Un drošāk tās pārdot slaveno izsoļu namu dizaina priekšmetu sadaļā, nevis mākslas darbu izsolēs. Tas nekas, ka 20. gadsimta modernie arhitekti ātri uz vietas būvlaukumā saliekamas, viegli transportējamu un rūpnieciski izgatavotu konstrukciju mājas bija paredzējuši, lai ar mājokļiem ātri un lēti nodrošinātu tos planētas iedzīvotājus, kas ne tuvu nevar atļauties iepirkties Christie’s vai Sotheby’s izsoļu namos. Bez liekulības atzīsim, ka nekad šīs, lai arī rūpnieciskai vai citādi lētai būvniecībai projektētās ēkas nav pildījušas tām teorētiski paredzēto sociālo funkciju un tā arī nekad neviens to modelis patiesi masveidā netika ieviests. Tās ir tikai arhitektu eksperimenti, kas tagad ieguvuši kolekcionējamu skaistumlietiņu statusu.
Žans Pruvē. Maison Tropicale. Tate ekspozīcija
Metāla konstrukciju meistars no Nansī
“Mana sieva viņu dēvē par Patriku Pruvē,” tā arhitekts sers Ričards Rodžerss, vienā salikumā apvienojot franču 20. gadsimta vidus dizaina galeristu Patriku Sežēnu un franču otro lielāko modernistu pēc Lekorbizjē – Žanu Pruvē. Sežēnam šāds uzvārda pagarinājums neapšaubāmi ir pagodinājums, bet Žans Pruvē par sava vārda piekabināšanu ekskluzīvu priekšmetu tirgotājam varētu arī nebūt priecīgs. Viņu 20. gadsimta sākumā tēvs aizsūtīja par mācekli pie kāda Parīzes mākslinieka kalēja. Tur Žans apguva dažādas metāla apstrādes tehnikas. Viņš gan zināšanas vēlāk neizmantoja grezniem kalumiem, bet eksperimentēja ar tērauda konstrukcijām nelielu ēku ražošanā. Pruvē aizrāvās ar modernisma idejām par visiem pieejamiem mājokļiem un dzīvojamo telpu kā mašīnu. Šo Lekorbizjē teicienu viņa laikabiedrs uztvēra varbūt pat pārāk burtiski. Pruvē savu ēku dizainā patiešām iedvesmojās no lidaparātu estētikas un izmantoja arī to konstrukcijas principus. Žans Pruvē Francijas pilsētā Nansī no metāla kalēju darbnīcas pamazām izveidoja fabriku, kurā ražoja tērauda konstrukcijas ēkām, durvis, bīdāmās sienas un lifta kabīnes. 20. gadsimta 40. un 50. gadi bija laiks, kad patiešām ne tikai Francijā ātri un lēti uzbūvējami mājokļi bija ļoti nepieciešami. Vienu no pirmajiem pasūtījumiem Žans Pruvē saņēma no franču armijas. 1939. gadā Francijas 5. armijas ģenerālis Dimontjē viņam pasūtīja 300 viegli un ātri saliekamas un demontējamas mājas, kurās varētu apmesties četri līdz divpadsmit cilvēki. Pruvē ātri pārstrādāja savu ideju par saliekamām brīvdienu mājiņām, par kurām bija prātojis pirms gada. Mājas sastāvēja no paša ražotnē izgatavotām tērauda konstrukcijām, kas tika aizpildītas ar vienkāršiem koka paneļiem. Ēkas ātri salikt un vēlāk demontēt varēja divi vīri. Lai gan viss bija sagatavots šo māju ražošanai, tomēr tā īsti masveida tās netika izgatavotas. Piemērotu materiālu trūkums, problēmas ar konstrukciju transportēšanu uz to salikšanas vietu un franču ierēdņu birokrātija bija galvenie iemesli, kāpēc māju ražošana masveidā netika uzsākta. Vienu no šīm mājām iegādājās kāda no Nansī fabrikām, lai izmantotu kā sardzes namiņu pie ieejas rūpnīcas teritorijā. Fabrika 80. gadu sākumā tika nojaukta, bet Pruvē dizainētais sardzes namiņš par laimi tika saglabāts un vēl pēc vairākām desmitgadēm tika izstādīts dārgāko un ekstravagantāko dizaina objektu mesē Design Miami.
Žana Pruvē saliekamā māja Patrika Sežēna galerijas stendā Art Basel mesē
20. gadsimta dizaina pārdevējs
Kā Pruvē armijai domātās mājas kļuva par mākslas un dizaina kolekcionāru iekārotiem priekšmetiem? Lielākoties, tam pie vainas ir franču galerists Patriks Sežēns. 20. gadsimta 80. gadu beigās viņš noguris no ikdienas darba restorānu biznesā izklaidējās, pastaigājoties pa Parīzes uteņiem. Saint-Ouen tirgū Patriks iepazinās ar Filipu Žusī, kuram tur bija savs stends. Žusī viņam parādīja Žana Pruvē un Šarlotes Periānas darbu labākos paraugus. Patriks ar 20. gadsimta modernismu aizrāvās tik ļoti, ka mainīja nodarbošanos un atvēra galeriju, kas specializējās šī laika posma dizainā. Jāpiebilst, ka 80. gadu beigās modernisms nebija ne tuvu tik modīgs, kā tas ir šobrīd. Sežēns kopā ar Filipu Žusī no Francijas skolu ēdnīcām un kopmītnēm par lētu naudu pirka reiz Žana Pruvē dizainētos galdus un krēslus un izstādīja savā galerijā. Vienu no populārākajām dizainera mēbelēm – krēslu Standard – toreiz galerijā bijis grūti pārdot pat par dažiem simtiem dolāru. Tagad Galerie Patrick Seguin oriģinālos Standard tirgo par 15 tūkstošiem dolāru. Pirmo Pruvē dizainēto un izgatavoto māju Sežēns nopirka 1990. gadā un to pārdeva Vitras dizaina muzejam pēc gada. Tagad Parīzes galerista noliktavā Nansī, tajā pašā pilsētā, kur reiz strādāja franču dizainers, atrodas apmēram divdesmit Pruvē dažādu modeļu mājas. Tur notiek arī uzpirkto un atrasto franču modernista ēku un to detaļu restaurācija, lai pēc tam tās nonāktu Seržēna Parīzes galerijā vai pagājušā gada rudenī viņa atvērtajā izstāžu telpā Londonā, mākslas un dizaina mesēs un izsolēs. Vienu 1956. gadā celto Pruvē māju galerists pamanījās izstādīt pat pagājušā gada Milānas Expo.
Žans Pruvē. Maison Tropicale rasējums
No Āfrikas līdz rietumu pasaules veiksminieku guļamistabām
Franču strādniekiem un karavīriem Pruvē reiz domātās mājas tagad pērk mākslas un dizaina kolekcionāri, par tām maksājot miljonus. Sava Pruvē mājiņa ir gan māksliniekam Ričardam Prinsam, gan Pradas īpašniecei Miučijai Pradai, gan modes dizaineram Azedinam Alajam un citiem pasaules veiksminiekiem. Ričards Prinss Pruvē māju esot novietojis savā mājoklī kā vēl vienu istabu un to esot nopircis, arhitektūras brīnumu apskatot tikai Sežēna iPad planšetē un iztiekot bez vizītes klātienē Nansī noliktavā. Azedins Alaija Pruvē dizainēto degvielas uzpildes staciju savā Parīzes loftā iekārtojis kā guļamistabu. Amerikāņu viesnīcu īpašnieks Andrē Balazs par nepilniem pieciem miljoniem dolāru no Patrika Sežēna nopirka Pruvē Maison Tropicale (Tropiskā māja), kas tiek uzskatīta par franču dizainera saliekamo māju Augsto dziesmu. To dizains tika izstrādāts laikā no 1949. līdz 1951. gadam un tika paredzētas franču kolonijām Rietumāfrikā. Maison Tropicale ir izgatavotas no saliekamām tērauda un alumīnija plāksnēm. Neviena no detaļām nav smagāka par 100 kilogramiem, lai katras pacelšanai nebūtu vajadzīgi vairāk kā divi vīri. Lai mājas konstrukcijas būtu ērtāk transportēt, tās visas ir plakanas un nav platākas par 4 metriem. Tas bija arī maksimālais platums, kādu pieļāva Pruvē fabrikas iekārtas. Domājot par Āfrikas klimatu, Maison Tropicale ir veranda ar regulējamiem saules aizsargiem, ziliem stikla ielaidumiem, kas aiztur UV starojumu, un dubultu jumta konstrukciju, lai nodrošinātu dabisko vēdināšanu. Tehniski viss bija sagatavots, lai ar šādiem mājokļiem apgādātu kaut visu Āfriku, bet Pruvē rūpnīcā izgatavoja... trīs Maison Tropicale. Vienu nogādāja uz Nigēriju kādas koledžas direktora biroja izvietošanai, bet divas – uz Kongo. Visas trīs mājas līdz pat 2000. gadam atradās to sākotnējās vietās, bet pēc tam tika pārvestas uz Franciju un restaurētas. Kongo varas pārstāvji gan uzstāja, ka ēkām būtu jāpaliek uz vietas Āfrikā kā tās koloniālās arhitektūras vēstures lieciniecēm. Bet Andrē Balazs laikrakstam Financial Times par savu pirkumu stāstīja, ka arhitektūra esot idejiski daudz dziļāka nekā māksla, jo tai piemīt viss tas pats, kas gleznām, plus arhitektūra iemiesojot kapitālu, politiku un ražošanu.
Žana Pruvē / Ričarda Rodžersa mājas vizualizācija
Pruvē, kas neesot domāts pārdošanai
Pēdējā laikā gan visvairāk tiek runāts par kādu citu reiz rūpnieciskai ražošanai sagatavotu Pruvē māju un Sežēns apgalvo, ka tā nu gan neesot domāta pārdošanai izsolēs. 1944. gadā pēc Francijas Atjaunošanas un pilsētplānošanas ministrijas pasūtījuma Žans Pruvē radīja pavisam nelielas 6 x 6 metri lielas mājiņas, kas tika paredzētas Otrajā pasaules karā sabombardēto Francijas pilsētu iedzīvotāju izmitināšanai. Tērauda un koka konstrukciju būves jau sākotnēji tika paredzētas neilgai lietošanai un ātrai to demontāžai. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pavisam nedaudzas no šīm karā cietušajiem domātajām mājiņām, un vienu no tām Patriks Sežēns nolēmis ne tikai rūpīgi restaurēt, bet papildināt ar mūsdienu arhitektu radītām virtuves un mazgāšanās telpas piebūvēm. Šim darbam tika uzaicināti arhitekti no Ričarda Rodžersa biroja Rogers Stirk Harbour + Partners. Izvēle nav nejauša. Reiz Žans Pruvē vadīja Pompidū centra arhitektūras konkursu un tieši viņam piederēja noteicošais vārds, ka par uzvarētājiem tika atzīti pavisam jaunie arhitekti Ričards Rodžerss un Renco Piano. Šāds lēmums izpelnījās francūžu sašutumu – Pruvē, kam nebija ne arhitekta izglītības, ne sertifikāta, lēma, ka Parīzē ekstravagantu ēku projektēs nefrancūži. Taču Pompidū centra arhitektūra padarīju Parīzi par modīgu pilsētu un tās autorus par slaveniem arhitektiem. Tagad Ričarda Rodžersa birojs, papildinot Pruvē nelielo namiņu, pret to izturas ar lielu pietāti. Tam pievienotas divas cilindra formas konstrukcijas, kurās izvietotas virtuve un mazgāšanās telpa. Lietus ūdens nonāk dušā, bet elektroenerģija tiek iegūta no saules enerģijas kolektoriem. Tagad Pruvē māja ir pilnvērtīga būve bez pamatiem, kuru var paņemt līdzi un tajā pilnvērtīgi dzīvot gan Dienvidfrancijas vasarās, gan Amerikas Kolorado ziemās. Lai tas būtu iespējams, gan tika mainīts arī Pruvē iecerētais jumta segums pret izturīgāku materiālu. Pagaidām gan šī Pruvē / Ričarda Rodžersa māja ceļo pa dizaina mesēm. Tā pabijusi gan Art Basel dizaina sadaļā, gan arī decembrī bija izstādīta Design Miami Amerikā. Taču namiņa pastāvīgā uzturēšanās vieta būšot Sežēnu ģimenes īpašums Francijā. Tajā ģimene apmetīšoties, kamēr tiks uzcelta cita franču stārhitekta Žana Nuvēla projektētā brīvdienu māja. Pēc tam Pruvē namiņš tikšot izmantots kā viesu māja.
20. gadsimta sākuma modernā sieviete
Uz Patrika Sežēna vizītkartes ir četri dizaineru vārdi, kurus pārstāv Galerie Patrick Seguin – Žans Pruvē, Šarlote Periāna, Pjērs Žanerē un Žans Rojērs. Stāsta turpinājums būs par Šarloti Periānu – vienu no 20. gadsimta pirmās puses zināmākajām dizainerēm un arhitektēm. Viņa reiz saņēma dizaina pasaulē slavenāko atteikumu no Lekorbizjē: “Jaunkundzīt, mēs šeit neizšujam spilvenus.” Vēlāk gan Šarlote darbā tika pieņemta un kopā ar Lekorbizjē radīja vienas no 20. gadsimta skaistākajām mēbelēm. Taču viņa strādāja arī paralēli un neatkarīgi no Lekorbizjē.
Šarlote Periāna. Refuge Tonneau. Cassina stends Starptautiskajā mēbeļu izstādē i Saloni Milānā. 2012
Alpu slēpotājiem un itāļu ekskluzīvajiem zīmoliem
Šarlote Periāna bija tipiska 20. gadsimta pirmās puses modernā sieviete, kura dievināja ātras automašīnas, džezu, Žanu Kokto un sava laika modernās tehnoloģijas. Viena no skaistākajām Šarlotes fotogrāfijām ir tā, kurā viņa redzama puskaila uz augstu kalnu fona. Dizainere kā īsti moderna 20. gadsimta dāma aizrāvās ar sportu un labprāt demonstrēju savu veselīgo un labi trenēto augumu. Viņai patika kalni, slēpošana un garas pastaigas. 30. gadu beigās Šarlote strādāja kādā no Francijas Alpu kūrortiem un radīja pirmo prototipu nelielam slēpotāju namiņam kalnos. Iesaistoties Francijai karā, dizainere gan pameta kalnus un atgriezās Parīzē. Tas bija laiks, kad arī Žans Pruvē eksperimentēja ar alumīnija konstrukcijām un to izmantošanu ēku ražošanā. Šarlote kopā ar Pruvē un Lekorbizjē brālēnu Pjēru Žanerē, ar kuru pirms tam strādāja Lekorbizjē studijā, radīja vairākas idejas viegli montējamām un pārvietojamām mājām. No tām slavenākā ir tā sauktā Refuge Tonneau. Iedvesmu šī slēpotāju namiņa formai Šarlote smēlās ceļojumos pa Eiropu gūtajos iespaidos – Horvātijā redzētā kāda bērnu rotaļu laukuma konstrukcijā, kas līdzinājās lielam lietussargam. Namiņam būtu daudzstūru telts forma, ko uz zemes balstītu 12 kājas. To augstumu varētu regulēt, lai būve stabili stāvētu arī kalnu nogāzēs. No ārpuses namiņu klātu alumīnija plāksnes, pa kurām sniegs viegli noslīdētu lejā, bet tā iekšpusē būtu koka apdare. Gar sienām būtu izvietotas lāvas gulēšanai vairākos stāvos, kuras dienas laikā līdzīgi kā tajā laikā guļvietas vilcienos tiktu stiprinātas pie sienas ar ādas siksnām. Vēl divas gultas atrastos mezanīna stāvā. Kopā te varētu nakšņot pat astoņi cilvēki.
Šarlote Periāna. Refuge Tonneau. Cassina
Namiņā tika paredzēta vieta gan slēpēm un mugursomām, gan arī nelielam virtuves stūrītim ar metāla izlietni sniega kausēšanai. Siltumu dotu krāsns, kas iestiprināta būves centrālajā balstā un aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas. Namiņu varētu uzcelt un iekārtot četrās dienās. Viss pārdomāts un gatavs, lai šādas mājas izgatavotu vairumā. Oficiāli tika teikts, ka saliekamās būves paredzētas kā četrās dienās saliekami namiņi slēpotājiem Alpos, taču Šarlotei bija draugi arī franču pretošanās kustībā nacistu okupācijas režīmam un, iespējams, ka šādi patvērumi kalnos noderētu arī cīnītājiem par brīvību. Taču kara laikā pati dizainere devās uz Japānu un nemierīgos gadus pārlaida tur, bet Alpu namiņa idejas tā arī palika zīmējumos un rasējumos. Līdz... itāļu ekskluzīvo mēbeļu ražotājs Cassina kopā ar franču arhitektūras studentiem un Šarlotes meitu Perneti Martinu-Barsaku nolēma radīt Refuge Tonneau maketu, lai izstādītu Cassina stendā 2012. gada Starptautiskajā mēbeļu izstādē i Saloni Milānā. Cassina ir arī lielas daļas Šarlotes dizainēto mēbeļu ražotājs mūsdienās. Alpu namiņš kļuva par Milānas Dizaina nedēļas hitu un visvairāk apspriesto notikumu. Itāļu mēbeļu ražotājs apgalvo, ka tas ir kultūrās projekts bez komerciālas atdeves. Taču Refuge Tonneau iedvesmoja arī modes zīmolu Louis Vuitton. Stilizētas Šarlotes Periānas Refuge Tonneau konstrukcijas vēlāk rotāja Louis Vuitton Milānas veikala skatlogus un interjeru. Cassina kopā ar modes zīmolu ražo arī īpašus Louis Vuitton stilistikai pielāgotus Šarlotes mēbeļu variantus.
Šarlotes Periānas / Louis Vuitton māja La Maison au Board de l’Eau Maiami pludmalē
Louis Vuitton pludmales māja
Strādājot pie Louis Vuitton 2014. gada vasaras kolekcijas, modes nama sieviešu kolekciju radošā direktore Žilī de Librēna pētīja Šarlotes Periānas arhīvu. Franču dizainere bija šīs sezonas zīmola oficiālais iedvesmas avots. Tieši Žilī de Librēna uzgāja zīmējumus vēl kādai Šarlotes Periānas nerealizētai idejai – 1944. gadā dizainere piedalījās franču arhitektūras žurnāla L’Architecture d’Aujourd’hui rīkotā konkursā par ideju lētai pludmales mājai un ieguva otro vietu, bet savu sākotnējo ideju vēlāk pārstrādāja kādā privātā brīvdienas mājas projektā ar daudz lielāku budžetu. Louis Vuitton nolēma dizaineres sākotnējo konkursa projektu īstenot un izrādīt 2013. gada Design Miami, kur pulcējas dizaina un dekoratīvās mākslas galerijas, lai Amerikā rādītu pasaulē dārgākos, ekstravagantākos un skaistākos priekšmetus. La Maison au Board de l’Eau (Māja pie ūdens) tika uzbūvēta Maiami pludmalē netālu no viesnīcas Raleigh. Tai ir nerūsējoša tērauda un eksotisko koku – iroko un okume – konstrukcijas. La Maison au Board de l’Eau sastāv no diviem spārniem, kurus savieno koridors un ar auduma jumtu pārklāta terase. Vienā no spārniem atrodas guļamistaba, bet otrā virtuve un dzīvojamā zona. Maiami La Maison au Board de l'Eau Maiami tika iekārtota ar dažādām Šarlotes Periānas mēbelēm, kas radītas līdz 1944. gadam. Tomēr rezultātā Šarlotes oriģinālā ideja, šķiet, ir pārklāta ar pārāk nopulēto Louis Vuitton glamūra plīvuru un tikai formāli atgādina dizaineres sākotnējo ieceri.
Vipp brīvdienu māja
Pieczvaigžņu kempings
Arī mūsdienās nav atmests ar roku cerībai radīt dizainiski kvalitatīvas rūpnieciski ražotas mājas un tiek izstrādātas arvien jaunas to idejas. Veiksmīgāko piemēru autori gan šķiet samierinājušies, ka tie nebūs lēti mājokļi visiem, bet gan dizaina objekti turīgajiem, bet ļoti aizņemtajiem. Piemēram, viens no jaunākajiem un skaistākajiem mājokļiem dizaina objektiem tiek reklamēts kā pilnībā nokomplektēts brīvdienu pavadīšanas veids. Pircējam jāizvēlas tikai vieta, kur to nogādāt. Šis ir dāņu zīmola Vipp brīnišķīgais piedāvājums. Interesanti, ka pirms tam Vipp nav bijis nekāda sakara ar arhitektūru un māju būvniecību. Tas ir dāņu zīmols, kurš radies 1931. gadā septiņpadsmitgadīga jaunekļa Holgera Nīlsena metāldarbnīcā. Viņš tās izveidošanā ieguldīja naudu, ko ieguva pārdodot loterijā laimēto automašīnu. Metāldarbnīca slavena kļuva ar... atkritumu tvertni. Kad Nīlsena sieva atvēra friziersalonu, tai bija nepieciešama atkritumu tvertne nogriezto matu savākšanai, ko viņai kā dāvanu izgatavoja vīrs. Starp Nīlsena kundzes klientēm bija pilsētiņas ārstu sievas, kas ievēroja glīto tvertni un par to sajūsminātas stāstīja saviem vīriem. Piecdesmit gadus Vipp izgatavotā atkritumu tvertne bija populārākais modelis Dānijas slimnīcās un zobārstniecības klīnikās. Tās dizains nav būtiski mainīts līdz pat mūsdienām un uzņēmuma mājas lapā ir norāde, ka, lai gan ir saņemti piedāvājumi, dāņi būtiskas atkāpes no dizaina neizdarot arī pēc individuāla pasūtījuma izgatavotām tvertnēm. Apzināti dizainu kā biznesa kārti Vipp sāka izmantot pēc pirmā īpašnieka nāves, kad uzņēmumu 90. gados mantoja viņa meita. Jete Egelunda panāca, ka Vipp ražoto pārdeva dizaina priekšmetu veikalos, piemēram, The Conran Londonā un Parīzē. Drīz vien dāņu metāla atkritumu tvertne tika iekļauta Modernās mākslas muzeja krājumā Ņujorkā. Pamazām Vipp ražotā klāsts paplašinājās un tagad var nopirkt dāņu ražotus aksesuārus virtuvei un vannasistabai, lampas un pat mēbeles. Visu nevainojami ieturētā estētikā un kvalitatīvi izgatavotu. Kad dāņi sevi pieteica arī brīvdienu māju nišā, pasaule šo ziņu uzņēma ar sajūsmu. Dizaina un dzīvesstila žurnāls Wallpaper zīmola izaugsmi dēvēja par gada notikumu. Vipp uzreiz nekoķetējot teica, ka viņi nepretendē uz ielaušanos arhitektūras tirgū. Dāņu mājoklis esot dizaineru radīts dizaina objekts.
Vipp brīvdienu mājas virtuve
Māja izgatavota gandrīz tikai no metāla, kura apstrādē dāņiem ir milzīga pieredze. Tajā ir plaša virtuve, ēdamistaba, dzīvojamā zona un guļamistaba otrajā stāvā. Vipp māja tirgū tiek piedāvāta pilnībā nokomplektēta ar Vipp ražotajiem produktiem, sālstraukus, dvieļus un tualetes birstes ieskaitot. Jā, komplektā ietilpst arī slavenā atkritumu tvertne. Dāņi nekautrējoties to sauc par pieczvaigžņu kempinga mājiņu. Tās cena ir gandrīz pusmiljons eiro, tajā neiekļaujot uzstādīšanas un transportēšanas izmaksas. Bet piegādāt māju dāņi sola uz jebkuru pasaules malu un to uzstādīt nedēļas laikā. Būs tikai jāpagaida seši mēneši, kamēr brīvdienu pieczvaigžņu kempinga namiņš tiks izgatavots. Cenu – pusmiljonu par rūpnieciski izgatavotu māju, dizaina pasaule uztver saprotoši, jo diez vai varētu gribēt lētāk, ja tās tualetes birste maksā vairākus simtus eiro. Diez vai dāņu zīmolam būs daudz pasūtījumu, taču brīvdienu mājas projekts ir lieliska Vipp reklāma un noteikti to nākotnē izsolēs varēs iegādāties kā 21. gadsimta pirmās desmitgades estētikas lielisku paraugu.
Naoto Fukasavas dizainētā Muji brīvdienu māja
Anonīmais, bet visiem pazīstamais dizains
Pirms pāris gadiem martā zīmola Muji birojā Tokijā satikās trīs dizaineri – japānis Naoto Fukasava, brits Džaspers Morisons un vācietis Konstantīns Grčics. Visi profesionālajās aprindās augstu respektēti un pazīstami ar atbildīgu attieksmi pret pašu radīto, iztiekot savās radošajās biogrāfijās bez spožām mantiņām viendienītēm, kas skaļi parakstītas ar dizaineru vārdu. Visi trīs arī agrāk ir sadarbojušies ar Muji, kas ir japāņu zīmols un ir plaši pazīstams ar savu no label filozofiju. Muji ražotajam jāizskatās, cik vien anonīmi varētu būt, it kā lietām nebūtu dizaina autoru un it kā tās savu izskatu nebūtu mainījušas kopš pasaules radīšanas. Taču noteiktās Muji pielūdzēju aprindās šīs it kā anonīmās lietas ikviens atpazīst un to īpašnieku novērtē kā labas gaumes un stila pazinēju. No sākuma Muji apgalvoja, ka, lai arī to ražoto priekšmetu dizaina radīšanā tiek aicināti slaveni un atzīti dizaineri, uz produktiem to vārdi netiek norādīti un pircējs nezina, kā radītu lietu viņš iegādājas. Taču paši pieaicinātie dizaineri lepojās, ka sadarbojas ar japāņiem, un tāpat lielākā daļa Muji piekritēju zināja, kuri ir priekšmetu autori. Laika gaitā arī pats zīmols mainīja stratēģiju un atklāja, kādus dizainerus aicina sadarbībai. Tas notika tad, kad Muji līdzās apģērbam un dažādiem sadzīve sīkumiem arvien nopietnāk attīstīja mājas preču līniju. Skaļi tika paziņots, piemēram, par Konstantīna Grčica pieaicināšanu atsevišķu mēbeļu dizaina izstrādei.
Japāņu ražotas brīvdienu mājas ir jauns solis zīmola attīstībā un šoreiz tās jau no paša sākuma tirgū tiek virzītas kā trīs slavenu dizaineru autordarbi katrs savā stilistikā. Tiek solīts, ka Japānas tirgū Muji brīvdienu mājas tiks pārdotas jau šogad un to sākumcena tiek lēsta ap 25 000 dolāru.
Džaspera Morisona dizainētās Muji brīvdienu mājas interjers
Trīs sivēntiņu namiņi
Tajā rītā, kad dizaineri, satikās Muji birojā, diviem no viņiem bija pilnībā skaidrs, kādu māju dizainu viņi vēlas piedāvāt. Džaspers Morisons plānoja īstenot savu sapni par ideālu brīvdienu namiņu. Viņš teica: “Katru reizi, kad iedomājos, ka labprāt dažkārt nedēļas nogalēs dotos uz laukiem, mani pārņem nepatika, cik daudz enerģijas, laika un naudas jāiegulda mājas būvniecībā un iekārtošanā. Būtu tik labi, ja varētu brīvdienām iegūt tādu apmešanas vietu, kurā būtu tikai pats nepieciešamais dzīvei uz pāris dienām. Muji mājā ir tieši šis minimums un nekas vairāk. Vieta, kur gulēt, vieta, kur atpūsties, vieta, kur pagatavot ēst un vieta, kur nomazgāties.” Kā galvenais materiāls mājas dizainā izmantots Morisonam tik mīļais korķis.
Naoto Fukasavam ir visciešākā saistība ar Muji. Viņš ar zīmolu gan sadarbojies visilgāk, gan arī ir bijis Muji kopējās attīstības padomdevējs. Japāņu dizainers piedāvā brīvdienu mājas dizainu, kas vistuvāk atbilst mūsu priekšstatiem par nelielu, stilīgu un ērtu atpūtas namiņu laukos. Tam ir plaši logi un interjers no koka.
Konstantīna Grčica dizainētā Muji brīvdienu māja
Gan Džaspers Morisons, gan Naoto Fukasava, šķiet, labprāt iejutušies arhitektu lomā. Konstantīnam Grčicam Muji uzdevums nešķita tik vienkāršs. Uz sapulci Tokijā viņš ieradās bez gatavas idejas, bet ar pārdomām, ko gan dizaineri varētu radīt tādu, ko arhitekti nevarētu. Šis jautājums šķiet īpaši aktuāls pašlaik Lielbritānijā notiekošās diskusijas kontekstā – dizaineri uzskata, ka arhitekti pret viņiem izturoties nepamatoti augstprātīgi un ka dizaineru radīti ēku projekti nav mazāk kvalitatīvi kā arhitektu rasētie. Grčics no šīs cīņas uzreiz izstājās, paziņojot, ka viņa mērķis nav būt arhitektam. Vācietis vēlējās māju radīt kā produktu, ko varētu pavisam vienkārši ražot rūpnieciski. Par iedvesmu dizaineram kalpojuši Tokijas ielās redzētie ratiņi veikalu preču pārvadāšanai. Viņš mājai par pamatu ņēmis to konstrukciju, tā ietaupot resursus, kas būtu jātērē lietas radot pilnīgi no jauna. Grčica namiņš ir pavisam neliels – tieši tik daudz kvadrātmetru, lai tā novietošanai Japānā nebūtu vajadzīga būvatļauja un jākārto citas formalitātes. Grčica mājā nav ne virtuves, ne mazgāšanās telpas. Tā esot vārda pavisam tiešā nozīmē “istaba ar skatu uz ainavu”. Lai gan vācu dizainera radītais tiek salīdzināts gan ar darbarīku noliktavu, gan būvi, kurā var pakārt tikai cepuri, šķiet, ka tieši Grčica un Muji sadarbībā tapušais visvairāk līdzinās daudzas desmitgades agrāk Žana Pruvē radītajām idejām par saliekamām un rūpnieciski ražotām mājām. Un ja vajadzētu derēt, kuru no Muji mājām nākotnē varētu pārdot Christie’s izsolē, droši savu kārti varētu likt uz Grčica radīto.
Konstantīna Grčica dizainētās Muji brīvdienu mājas interjers
