Labā griba sākas ar durvju atvēršanu

Dizains: pēckatastrofu un pagaidu izmitināšanas mājokļi

22/03/2016

Jau no cilvēces pirmsākumiem tās izdzīvošanu uz šīs planētas apdraudējuši dabas spēki – ūdens, vējš, saule, uguns, zeme. Katrs no šīm elementiem ir būtisks cilvēka eksistencei, taču katrs arī var kļūt bīstams un iznīcinošs. Kad smidzināšana pāraug lietavās vai vēja pūsma – viesuļvētrā, cilvēkam nākas iesaistīties mūžīgajā cīņā ar dabas spēkiem, un uzvarēt tajā bez jumta virs galvas nav nemaz tik vienkārši. Taču postošie dabas spēki ir tikai viena medaļas puse, jo tikpat lielu apdraudējumu savai eksistencei cilvēki spēj radīt sev paši.

20. gadsimtā ir bijuši vairāki neveiksmīgi mēģinājumi izgatavot modulāras sistēmas mājokļus katastrofu gadījumiem, kas būtu gatavi lietošanai jebkurā situācijā. Šie mēģinājumi izgāzās vairāku iemeslu dēļ – augstās pārvadāšanas izmaksas, svars un apjoms, kā arī politiskas barjeras un kultūru atšķirības.

70. gados Rietumvācijas Sarkanais Krusts un starptautiskā palīdzības organizācija Oxfam radīja savu modeli – poliuretāna iglu. Šādas sešstūru struktūras tika izmantotas Turcijā – pēc Lidžes zemestrīces 1975. gadā, kā arī citur. Izanalizējot Turcijas gadījumu, tika secināts, ka no 463 Oxfam iglām tika sabojātas 44 un reāli izmantotas mazāk par 50. Raksturīgi, ka šādi pagaidu mājokļi parasti nespēj izpildīt savu funkciju, jo tiek atsūtīti par vēlu. Turklāt vietējā darbaspēka nodarbināšana pēc šādām katastrofām ir ļoti būtisks faktors, taču šie pagaidu mājokļi to nenodrošina.

Poliuretāna vienības bija pārāk mazas un ugunsnedrošas, turklāt to plānojums bija krasā pretstatā vietējām vērtībām un izpratnei par piedienību. Viss beidzās ar to, ka Lidžes iedzīvotāji iglas izmantoja par vistu kūtīm, bet Oxfam no projekta atteicās.

Oxfam iglas ir klasisks piemērs tam, ka liela apjoma rūpnieciski ražotu struktūru pārvietošana ir neveiksmīgs risinājums katastrofu gadījumiem. Taču tas nav atturējis citus no mēģināšanas – pēdējos gados daudzi dizaineri ir radījuši inovatīvus un dažbrīd pat fantastiskus pēckatastrofu pagaidu mājokļu dizainus.

Dizaina risinājumi elementārai pajumtei

U-Dome (World Shelters)

U-Dome

70. gadu beigās World Shelters dibinātājs Brūss Lebels uzsāka sadarbību ar pazīstamo amerikāņu neofutūrisma arhitektu Bakminsteru Fulleru. Pēc 2005. gada viesuļvētras „Katrīna” Lebels adaptēja Fullera ģeodēziskā kupola modulāro ģeometriju, lai radītu izturīgu, vieglu un lētu pēckatastrofu mājokli ar nosaukumu U-Dome.

2015. gadā World Shelters kopā ar Peacebuilding Solutions misiju uzstādīja 109 uzlabotas U-Dome mājokļu vienības Haiti, kas deva patvērumu 800 cilvēkiem.

Global Village Shelter

Global Village Shelter mājoklis, ražots no laminēta, bioloģiska kartona; tiek pārvadāts plakanā veidā, tā uzstādīšanai nav vajadzīgi instrumenti – savienotās sienas vienkārši jāatloka, tad jāsavieno abas jumta puses un jāuzliek virsū. Šī vienkāršā struktūra var cilvēkam nodrošināt stabilitāti un drošību gan katastrofas laikā, gan bēgļu nometnē līdz pat pieciem gadiem. Visā pasaulē uzstādīti tūkstošiem Global Village Shelters mājokļu – Pakistānā, Gvatemalā, Ņūorleānā; viens eksemplārs atrodams arī MoMA (Ņujorkas Modernās mākslas muzejs) pastāvīgajā kolekcijā. Mājokļa dizaina autori ir Daniels un Mia Feraras. Viņi radījuši arī moduļveida pārvietojamo rūpnīcu, kas ļauj izgatavot mājokļus uz vietas, tādējādi samazinot ražošanas izmaksas.

SURI (Suricatta Systems)

SURI. Attēls: Suricatta īpašums

Modeli SURI (Shelter Unit fot Rapid Installation jeb Pajumtes vienība ātrai uzstādīšanai) radījis spāņu celtniecības uzņēmums Suricatta Systems. SURI sākotnēji tika projektēta kā pagaidu mājoklis pēc zemestrīcēm, taču tagad jau pārtapusi zemu izmaksu arhitektonisko moduļu sistēmā, kas ļauj izmitināt miljoniem bēgļu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Mājokļu sistēma sastāv no viegla rāmja, ko vairākās kārtās ietver papīram līdzīgs sintētisks materiāls Tyvek. Ir arī īpaša ūdens savākšanas sistēma, kas, izfiltrējot nokrišņus, nodrošina dzeramo ūdeni.

InterShelter

Pirms uzstādīšanas InterShelter izskatās pēc Pringles kartupeļu čipsu kaudzītes. Taču saliktā veidā tas var kļūt par Saules kupolu, par Polāro kupolu vai par pēckatastrofu mājokli „Izdzīvošanas lode”. InterShelter kupoli ir bezrāmja struktūras, radītas no īpašas tehnoloģijas kompozītmateriāla, kas nodrošina stiprumu un izturību, tajā pašā laikā ļaujot struktūru izjaukt un salikt dažu minušu laikā. InterShelter mājokļus izmanto dabas katastrofu gadījumos un bēgļu nometnēs, taču ir arī viens jaunākās paaudzes sprādziendrošais modelis, kas tiek izmantots militārās operācijās. Tieši InterShelter bija viena no pirmajām organizācijām, kas noreaģēja gan uz iznīcinošo zemestrīci Haiti 2010. gadā, gan 2011. gada milzu cunami, kas nopostīja Japānas ziemeļu piekrasti.

Ko var darīt dizains?

Amsterdamā bāzētā starptautiskā dizaina platforma „Ko var darīt dizains” (What Design Can Do jeb WDCD) kopā ar IKEA fondu un ANO Bēgļu aģentūru (UNHCR) ir izsludinājuši vispasaules dizaina konkursu ar nosaukumu What Design Can DoRefugee Challenge (WDCD Bēgļu izaicinājums). Tas aicina dizainerus piedāvāt jaunus risinājumus bēgļu uzņemšanai un integrācijai urbānās teritorijās. Projektu iesniegšanas termiņš ir 2016. gada 1. maijs. Pieci labāki projekti saņems 10 000 eiro lielu finansējumu ideju attīstīšanai.

ARHĪVS: What Design Can Do konkurss

Arterritory.com sazinājās ar WDCD pārstāvi, lai uzzinātu ko vairāk par šo konkursu.

Jūsu dizaina konkursu atbalsta IKEA. IKEA fonds sadarbībā ar ANO Bēgļu aģentūru jau ir attīstījuši vienu bēgļu mājokļa modeli, Johana Karlsona projektētu. Vai varat par to pastāstīt vairāk – kā tas darbojas reālajā dzīvē?

ANO Bēgļu aģentūras galvenais uzdevums ir aizsargāt bēgļu tiesības un nodrošināt elementārus dzīves apstākļus. Aģentūra ļoti kritiski izvēlas savus sadarbības partnerus. IKEA fonds un ANO BA sadarbojas no 2010. gada. 2015. gadā organizācija Better Shelter humanitārajām misijām visā pasaulē piegādāja vairāk nekā 10 000 šīs Johana Karlsona radītās pajumtes vienības. Piemēram, 520 no tām pagājušā gada septembrī tika nogādātas ANO Bēgļu aģentūras misijā Lesbas salā. Šī gada februārī Better Shelter un Ahalna Campaign piedāvāja pagaidu mājokļus Irākā – tiklīdz būs atrasts nepieciešamais finansējums, tiks iegādātas 500 vienības, kas dos patvērumu vairāk nekā 2500 cilvēkiem Bagdādes apkārtnē.

Kādi faktori dizaineriem būtu jāņem vērā, projektējot pagaidu mājokļus bēgļiem?

Jāņem vērā, ka dizains šeit apvieno visdažādākās sfēras: telpisko, grafisko, produktu, modes utt. Mēs ļoti vēlamies uzsvērt konkursa starpdisciplināro nostādni. Vēl mēs aicinām savas idejas izteikt tos dizainerus, kuri nākuši no valstīm, kas ar šīm problēmām saskārušās vistiešāk, – Turcijas, Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Konkursa nosaukumā ir vārds ‘izaicinājums’, taču vienā brīdī mēs sapratām, ka šim izaicinājumam ir nepieciešams konteksts. Tāpēc daudz laika veltījām izpētei, lai formulētu paplašināto konkursa nolikumu. Tas definē piecus galvenos jautājumus, uz kuriem konkursa dalībnieki tiek aicināti sniegt atbildes.

Ko var darīt dizains, lai uzlabotu pagaidu mājokļu un bēgļu uzņemšanas centru kvalitāti?
Ko var darīt dizains, lai veicinātu bēgļu personisko izaugsmi, gaidot patvēruma piešķiršanu?
Ko var darīt dizains, lai tuvinātu bēgļus un viņus uzņemošās kopienas?
Ko var darīt dizains, lai nodrošinātu būtiskas informācijas apmaiņu?
Ko var darīt dizains, lai attīstītu bēgļu potenciālu?

Šie pieci jautājumi domāti tam, lai palīdzētu dizaineriem izprast plašo un komplicēto tēmu. Mēs nepretendējam uz bēgļu problēmu atrisināšanu, mēs tikai ceram padarīt viņu apstākļus ciešamākus un cilvēciskākus.

Vai varat izcelt organizācijas „Ko var darīt dizains” citas aktivitātes?

Organizācija „Ko var darīt dizains” (WDCD) izveidojās 2011. gadā kā ikgadēja, dizainam veltīta konference. Mūsu mērķis bija iedvesmoties, tāpēc uzaicinājām vairākus aizrautīgus runātājus, tostarp, Kameronu Sinklēru, kas ir britu nozīmīgākais dizainers un grāmatas Design Like You Give a Damn (2006) autors, Hārvarda Dizaina skolas profesoru Rahulu Mehrotru, Lielbritānijas Dizaina padomes galveno izpilddirektoru Deividu Kesteru, inovāciju eksperti un TED runātāju Reičelu Ārmstrongu, modes mākslinieku Ladumu Ngksokolo, dizaineru Marselu Rozenbaumu, dizainerus brāļus Kampanas un grafisko dizaineru Stefanu Zāgmeisteru.

Sinklērs, piemēram, mums ļāva saprast, kā arhitekti var darboties humanitārajā palīdzībā, Mehrotra atklāja, ko varam mācīties no Indijas, tāpat arī modes mākslinieks Ngksokolo no Dienvidāfrikas un Marselu Rozenbaums no Brazīlijas parādīja brīnišķīgus sociāli orientēta dizaina piemērus.

„Bēgļu izaicinājuma” konkursa nebūtu, ja mēs nebūtu sākuši ar inspirāciju. Šis konkurss ir mūsu pirmais solis no iedvesmas uz aktivitāti. Mēs ar to lepojamies un vēlamies arī turpināt strādāt tālāk.

Mētelis, kas pārvēršas par telti...

Viens no pirmajiem konkursā iesniegtajiem projektiem ir valkājams mājoklis, ko radījuši dizaina un tekstilmākslas studenti no Londonas Karaliskās mākslas akadēmijas. Tapis kā tieša reakcija uz Sīrijas bēgļu krīzi, šis daudzfunkcionālais mētelis no izturīgās, ultravioletos starus necaurlaidīgās un elpojošās Tyvek membrānas var kalpot gan kā guļammaiss, gan telts. Kad to uzvelk mugurā, tas atgādina maisveidīgu vateni ar lielu kapuci. Iekšējās kabatas var izmantot kā vietu, kur glabāt pasi un citas vērtīgas lietas.

Dizains jauna tipa kopienām

Jāņem vērā, ka bēgļu nometnes vienmēr būs tikai pagaidu risinājumi, tāpēc koncentrēšanās tikai uz šo mājokļu uzlabošanu var novērst uzmanību no daudz lielākām problēmām, ko rada savu māju piespiedu pamešana. Daudzās pasaules valstīs šobrīd tūkstošiem cilvēku ir iesprūduši bēgļu nometnēs un imigrantu rajonos; viņi dzīvo izolētībā no apkārtējās kopienas, līdz ar to integrācijas procesu padarot praktiski neiespējamu.

CUCULA

CUCULA jeb Bēgļu amatniecības un dizaina kompānija tika dibināta 2014. gadā Berlīnē. Nosaukums cucula aizgūts no hausas valodas, kurā runā lielā daļā Rietumāfrikas; šī vārda nozīme ir ‘darboties kopā’ vai ‘rūpēties vienam par otru’.

CUCULA bēgļu darbnīcā tiek gatavotas mēbeles pēc itāļu modernisma pārstāvja Enco Mari radītās sērijas Autoprogettazione (1974) dizaina; viņš ir devis tiesības CUCULA komandai ne vien izmantot savus mēbeļu dizainus, bet arī attīstīt tos tālāk.

CUCULA mēbeļu būvēšanā tiek izmantoti krāsoti koka gabali – tās ir atlūzas no bēgļu transporta kuģu vrakiem, kas izskalotas Lampedūzas salā pie Itālijas. Integrējot šo bīstamo Vidusjūras ceļojumu „lieciniekus” tradicionālās koka mēbelēs, tām tiek piešķirta īpaša pievienotā vērtība. Personiska un globāla katastrofa tiek transformēta konstruktīvā nākotnē.

Divos CUCULA pastāvēšanas gados tas kļuvis par nopietnu projektu, par plašu mēbeļu ražotni, kuras peļņa tiek ieguldīta bēgļu apmācībā un dzīves kvalitātes celšanā.

Viens no zināmākajiem CUCULA atbalstītājiem ir islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Olafurs Eliasons. Viņš par šo projektu izteicies šādi: „Kas ir realitāte? Es domāju, ka realitāte ir tas, ko mēs radām visi kopā. Tas, ko mēs panākam. CUCULA ir projekts, kas nepieņem šībrīža bēgļu realitāti Vācijā, bet tiecas – kopā ar pašiem bēgļiem – radīt atšķirīgu realitāti. CUCULA ir projekts, kas sākas no paša mazumiņa un tiecas augšup, tas parāda, kā utopija var pārtapt realitātē. Mums šādi projekti ir ļoti nepieciešami, mums tie jāatbalsta, jo no tiem labumu negūst vien bēgļi, bet visa sabiedrība kopumā. Mums šādi projekti ir nepieciešami, tāpēc ka tie atbalsta mūs, tie palīdz ieraudzīt mūsu sabiedrību jaunā griezumā.”

Brīvprātīgo iniciatīva Grieķijā

Getty Images

Grieķijai piederošā Lesbas sala ir viens no galvenajiem bēgļu ieceļošanas punktiem Eiropā. 2015. gada novembrī ik dienas šeit ieradās ap 3000 cilvēku. Paralēli tam ieradās arī ap 100 brīvprātīgo no Grieķijas un citām Eiropas valstīm, lai palīdzētu bēgļu krīzes risināšanā.

Pēc neskaitāmajiem jūras pārceļojumiem salas krastos tiek atstātas atkritumu kaudzes – izlietotas glābšanas vestes un piepūšamās laivas. Lai gan viena daļa tiek nogādāta uz tuvējo izgāztuvi, lielais vairums paliek turpat pludmalē, radot piesārņojuma risku gan salai, gan apkārtējiem ūdeņiem. Apzinoties šo problēmu tieši no brīvprātīgajiem nāca iniciatīva, kā kopā ar bēgļiem un vietējiem iedzīvotājiem šos atkritumus pārstrādāt, sniedzot tiem jaunu dzīvi – kā mugursomām, lietusmēteļiem, teltīm. Turklāt šāds pasākums ļautu arī nopelnīt naudu vietējo bezdarbnieku un bēgļu atbalstam. Var teikt, ka šī iniciatīva pievēršas gan ekoloģisko, gan humāno problēmu risināšanai. Šobrīd vienīgais šķērslis ir sākuma kapitāls, kas nepieciešams, lai iegādātos darba mašīnas produktus ražošanai. Taču brīdi, kad produkti nokļūtu tirgū, process jau kļūtu pašnodrošinošs.