Vai dizains ir politisks?
“Jā!” uzskata vācu arhitekts un dizaina teorētiķis Frīdrihs fon Boriess
14/04/2016
Šajā pavasarī Rīgā ar Gētes institūta atbalstu norisinājās diskusija par dizaina atbildību un politiskumu, par tā saiknēm ar to, kas notiek sabiedrībā, ar to, kādi uzdevumi šai sabiedrībai jārisina. Par diskusijas rosinātāju kalpoja Berlīnes arhitekta un Hamburgas Tēlotājmākslas universitātes pasniedzēja Frīdriha fon Boriesa (1974) uzstāšanās. Hamburgā saviem studentiem viņš vada projektu “Urbane Interventionen” (“Urbānā intervence”). “Kā zinātnieki mēs cenšamies šo pasauli saprast. Kā projektētāji mēs cenšamies šo pasauli mainīt. Tādēļ savos pētījumos un projektos mēs apspriežam tos politiskos jautājumus, kurus uzdod mūsdienu pasaule: sabiedrības transformēšanas iespējas apstākļos, kad pieaug ekonomiskā nevienlīdzība, tiek iznīcināta apkārtējā vide un noris klimata maiņa, rodas arvien jaunākas personības kontroles tehnoloģijas un pastiprinās antidemokrātiska drošības politika.”
Savā priekšlasījumā Rīgā Frīdrihs fon Boriess (pēc skata jauneklīgs tumšmatains vīrietis, kurš Latvijas galvaspilsētā ieradās kopā ar saviem diviem pusaugu dēliem – šādi viņš paplašina viņu redzesloku) runāja par divām pieejām dizainam. Pirmā ir filozofiska. Un te, no viņa skatpunkta, dizains vienmēr ir politisks, jo tas iejaucas pasaulē. Ja te ieviešam koordināšu sistēmu, ko piedāvājis filozofs Martins Heidegers un Vilems Flusers, tad tur, kur parādās “projekts” – dizaina pamatjēdziens –, neizbēgami parādās “paklausība”. Otrā pieeja ir empīriska: dizains – tas ne tik daudz veido ap mums pastāvošo priekšmetu formu, cik attieksmi pret tiem un attiecības starp cilvēkiem. Tādā gadījumā dizains aiz konkrētām lietām redz gan ražošanas apstākļus, gan ekonomisko sistēmu, gan pašu cilvēku. Un te par interesantu atbildi uz jautājumu “Vai dizains ir politisks?” var noderēt paši politiķi, kuru redzamais “autentiskums” nereti ir vien mērķtiecīga PR dizaina rezultāts.
Kad mēs tiekamies sarunai kafejnīcā “Istaba”, aiz viņa seko abi viņa dēli, mēs visi apsēžamies pie viena liela galda, un pusaudži pasūta kakao un izvelk grāmatas, bet es sāku uzdot jautājumus par to, kādēļ Frīdrihu interesē tieši šī dizaina dimensija, kuru varētu nosaukt arī par “kreatīvo atbildību”, mēģinājumu paredzēt to, kā un kādēļ var tikt izmantotas tavas, kā liekas, vien absolūti “vizuālās” idejas. Frīdrihs savu atbildi iesāk šādi:
“Esmu praktizējošs arhitekts. Bet, kad vēl apguvu profesiju, es arvien vairāk un vairāk interesējos par to, kas stāv gan aiz ēku, gan ikdienas objektu “virspuses”. Savu pirmo zinātnisko darbu es uzrakstīju par mārketinga kompānijas “Nike” tēmu un to, kā viņi saviem mērķiem izmanto urbāno vidi. Man interesēja, kas gan ir “sabiedriskā telpa” un “sabiedriskais viedoklis”, kā ar tiem manipulē ar reklāmas palīdzību. Pēc tam bija vēl vairākas citas līdzīgas tēmas – par objektiem un idejām, kas radušās mums apkārt. Piemēram, es biju līdzautors grāmatai par televīzijas torņiem, par to, kā ar laiku mainījusies to politiskā nozīme. Teiksim, kā nesenās vēstures gaitā uztverts Berlīnes TV tornis...
Man ne tik daudz interesē tas, kā tieši izskatās lietas, cik dizaina (gan lietu, gan telpu) politiskā jēga un atbildība. Tas ir tas, kas kļuvis par manu tēmu, un tas, ko es mācu saviem studentiem. Mēs kopā lasām vecas grāmatas, piemēram, Tomasa Mora “Utopiju”. Un skatāmies uz to no dizaina skatupunkta. Mēs lasām tādus romānus kā Deiva Egera “Sfēra” un domājam, cik ļoti tā ir literatūra un cik realitāte. Mēs gatavojam arī praktiskus projektus, jo es uzskatu, ka teorētiķiem jāstrādā praktiski – ar izstāžu noformēšanu, intervences pilsētas telpā realizāciju.“
Izdevuma TV Towers: 8,559 Meters Politics and Architecture ceturtais vāks
Jūs minējāt projektu par televīzijas torņiem. Berlīnes tornis ir viens no zīmīgākajiem objektiem pilsētā. Kā tad tieši mainījusies tā politiskā nozīme?
Kad to vēl tikai plānoja celt, VDR notika ilgas diskusijas par to, kur tieši tam jāatrodas. Un tika nolemts to uzbūvēt pašā centrā, kas ir diezgan neierasti pilsētas arhitektūrai, – vairums TV torņu atrodas kaut kur nomalē. Savukārt šis – tieši vēsturiskā centra vidū. Ideja bija tāda, ka jāuzbūvē vizuāls “pirksts”, kas pavērsts pret Rietumiem. Lai turienes rietumvāciešu pasaulē visu laiku pastāvētu šis vizuālais atgādinājums par Austrumvāciju, par “viņu” veiksmīgajām tehnoloģijām, progresu un supervaru. Tā bija celtne, kas iemiesoja sociālistisko prestižu. No otras puses, tam augšā atradās rotējošs restorāns – un tas savukārt bija sava veida politisks drauds pašai Austrumvācijas iekārtai. No turienes taču varēja aplūkot “Rietumus”. Ne tikai Rietumi bija spiesti skatīties uz jums, bet arī jūs varējāt uz tiem skatīties.
Viens no izdevuma TV Towers: 8,559 Meters Politics and Architecture atvērumiem
Un, lūk, pēc mūra krišanas izskanēja viedoklis, ka torni arī nepieciešams dekonstruēt. Viņi teica, ka tas ir “sociālisma penis”, bet siena bija tā “vagīna”. Un, ja mēs nojaucām mūri, tad tas pats jādara arī ar torni. Bet citi uzskatīja, ka tornis ir pārāk skaists vai ka tā ir vien tehniska, pilnībā funkcionējoša celtne. Un, lūk, tornis palika. Deviņdesmito gadu beigās tas pat kļuva par vizuālo simbolu Berlīnes pieteikumam Olimpisko spēļu rīkošanai. Tā bija nesen apvienojusies pilsēta, un televīzijas tornis kļuva par tās apvienošanās simbolu. Par pilnīgi kapitālistiska projekta simbolu, jo Olimpiādes rīkošana – tas ir bizness, tas ir ekonomiskās aktivitātes stimuls.
Mūsu dienās Berlīnes TV tornis ir absolūti apolitisks pilsētas apskates objekts, no tā var lieliski baudīt skatu uz pilsētu. Pasēdēt augšā dārgajā restorānā... Un tas ir labs piemērs tam, kā viens un tas pats objekts var mainīt savu politisko nozīmi.
Bet vai Rietumberlīne neplānoja būvēt savu “atbildi” Austrumberlīnei?
Tur bija savs televīzijas tornis, taču tam nekad nebija tāda veida simboliskās lomas, tas bija vien funkcionāls objekts nomalē.
Reiz man gadījās organizēt videodzejas festivāla pasākumu mūsu Rīgas TV torņa virsotnē – kādreizējā restorāna telpās. Pēc tam es reiz vēroju no tā skatu laukuma, kā no pašas virsotnes lēca beisdžamperi. Protams, mūsu TV tornim bija nozīmīga loma Atmodas un neatkarības atjaunošanas laikā. Bet šobrīd tam pievērš maz uzmanības. Tas ir tīri tehnisks objekts kaut kur tur, ārpus ierastās pilsētnieku cirkulācijas... Bet jūs piedalījāties veselas grāmatas sagatavošanā par TV torņiem...
Jā, un tā izdota arī angliski. Pēc tam to pārtulkoja ķīniešu valodā. Un mūsu Ķīnas izdevējs man teica, ka TV torņi – tas Ķīnā ir ļoti svarīgs un politisks jautājums. Un es dzirdēju, ka tulkotājs sadūrās ar zināmām problēmām, strādādams pie teksta, jo dažas vietas tur patiešām ir asi sociālas – kā nodaļa par Viļņas televīzijas torni un 1991. gada notikumiem, kas nosaukta “Bloody Sunday”. Un man liekas, ka ķīniešu teksts izskatās nedaudz īsāks par tekstu vāciski.
Grāmatā jūs rakstījāt par Berlīnes, Viļņas TV torņiem... Par kuriem vēl? Varbūt par Maskavas?
Par visdažādākajiem. Par šādiem objektiem Džakartā, Oklendā vai Lasvegasā, kur uzbūvēja TV torni, kas sākotnēji celts tikai tādēļ, lai tajā izvietotu kazino, un tas nekad nav pildījis tehnisko funkciju, tāda, lūk, viltota celtne. Es rakstīju par Tokijas torni, kas tika mērogā viens pret viens veidots kā Parīzes Eifeļa torņa kopija. Japānā pēc kara notika straujš pagrieziens uz kultūras vesternizācijas pusi, un viens no tās rezultātiem bija tās saucamā copy-culture. Un tas kā reiz ir spilgts tās piemērs. Es rakstīju arī par Brazīliju, kur uzbūvēja jaunu galvaspilsētu un tās centrā uzcēla TV torni. Tas ir ļoti vienkāršs politiskais simbolisms un apliecinājums ticībai progresam. Un tā tālāk, un tā tālāk. Un, ja palūkojamies uz Lasvegasas televīzijas torņa virsotni, tad tur translācijas tehnikas vietā ir tāda uzparikte, kas it kā “izšauj” ikvienu, kurš vēlas, gaisā, tāda izklaide “amerikāņu kalniņu” garā. Un tas arī ir ļoti politiski – torņa virsotnē atrodas nevis aparāts kontrolei pār līdzpilsoņu prātiem, bet gan ekstrēmu emociju pārņemts indivīds, kas par to maksā...
Lielisks tēls. Rīgā notikušās diskusijas tēma bija jautājums “vai dizains ir politisks?”. Bet es domāju, ka jums tas pat nav jautājums.
Jā, protams, dizains ir politisks. Tam pašam par sevi var piemist politisks spēks, un to ietekmē svešs politiskais spēks.
Vai šajā gadījumā jūs saprotat politiku kā masu pārvaldīšanas līdzekli?
Nē. Protams, politika var ar to nodarboties. Un totalitārie režīmi var izmantot dizainu, lai manipulētu ar cilvēkiem, kā mēs to zinām no ne tik senās vēstures. Un kaut ko līdzīgu mēs redzam arī pašreizējā Trampa kampaņā. No otras puses, dizains maina to veidu, tās formas, kādās mēs domājam par sabiedrību, maina mūsu uzvedību, to, kā mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Dizainam piemīt politiska ietekme, un pavisam ne visi dizaineri to ņem vērā savā praksē.
Frīdrihs fon Boriess, uzstājoties Rīgā
Taču šāda politiskās dimensijas “nezināšana” vai aizmiršana drīzāk raksturīga mūsu sabiedrībai, kurā kapitālistiskais dzīvesveids tika pārņemts bez kritiskas izprašanas, bez pārdomātas izlases. Klasiskajā “Rietumu” sabiedrībā tas taču ne pavisam nav jaunums...
Jā, dažas lietas, iespējams, nav nemaz tik jaunas, taču tādēļ tās nav mazāk svarīgas. Un, ja palūkojamies uz dizaina vēsturi (un mans nākamais projekts, starp citu, ir pamēģināt uzrakstīt dizaina politisko vēsturi), daudzi dizaina virzieni bija politiski nopietni motivēti. No kustības Arts & Crafts līdz Bauhaus, krievu konstruktīvismam, radikālajam 60. gadu dizainam un 70. gadu ekoloģiskajai domāšanai. Bet, kad es runāju ar saviem studentiem, izrādās, ka tas nemaz nav tik vispārzināms. Un arī teorētiskajā diskursā ir ne mazums darbu, kas aplūko, teiksim, krievu konstruktīvismu vien estētiskajā jomā. Daudzi no tiem, kas realizē sevi komerciālā dizaina sfērā, uztver savu profesiju vien kā zināmu preču pārdošanas līdzekli un daļēji kā iespēju padarīt pasauli nedaudz skaistāku. Kas viņiem ir svarīgi – izteikt savu personisko gaumi, izteikt sevi, bet tieši šādā ierobežoti egoistiskā veidā. Es domāju, ka mums vajag un nepieciešams just atbildību, pat ja vairs neesam tik utopiski kā iepriekš nosauktie XX gadsimta virzieni. Tā vai citādi, dizainam ir politisks svars.
Vai sev apkārt jūs redzat šāda politiski atbildīga dizaina piemērus, kas cenšas strādāt “gaišākai nākotnei”?
Es redzu, ka daudzi daudzi cilvēki izjūt savu sasaisti ar tāda veida problemātiku. Tomēr pagaidām es neredzu kādas superspilgtas idejas, jaunu dizaina kvalitāti tieši politiskajā kontekstā. Ir daudzas interesantas pieejas, taču mēs joprojām atrodamies jaunas paradigmas gaidās, un tā vēl nav noformējusies.
Šī paradigmas maiņas gaidu atmosfēra jūtama gaisā jau diezgan sen. Tomēr mēs joprojām virzāmies uz priekšu bez kādas tālā mērķa koncepcijas... Taču mēs neapstājamies.
Šobrīd es strādāju pie grāmatas, kas sauksies “Intervences teorija”. Iespējams, nedaudz depresīvā mūsu dzīvju realitāte rodama tajā, ka mēs varam vien veikt dažas intervences jau pastāvošās struktūrās. Un mainīt tās fragmentāri vai ietekmēt šādu maiņu. Taču mēs neizdomājam jaunas struktūras. Tomēr, ja tu veic šāda veida intervenci, tu atduries pret pretēju reakciju. Struktūra, kuru tu gribi mainīt, arī ietekmē tevi, arī maina tevi.
Un tas ir interesanti. Kā dizaineris tu saskaries ar nozīmīgiem spēlētājiem ekonomiskajā jomā – ar kompānijām un to vadītājiem. Un tu vari pamēģināt iedvest viņiem savas idejas. Bet, no otras puses, šajā procesā viņi tevi neizbēgami instrumentalizē.
Mana personiskā pieeja ir tāda, ka intervence – tā ir tā metode, tas formāts, kurā mēs varam būt produktīvi pašreizējā brīdī. Taču intervencionālismam ir savas robežas, kuras tu nevari kardināli mainīt.
Vakar diskusijas laikā profesors Elers no Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas runāja par jaunajiem profesionāļiem, kas vēl ne tik sen strādāja valsts struktūrās un centās tās ietekmēt no iekšienes. Toskait pielietojot jaunu lietu dizainisko izpratni. Taču, pēc viņa vārdiem, pašreizējā brīdī gandrīz neviena no viņiem tur vairs nav... Un tas ir interesanti. Daudzas mūsu struktūras – gan valstiskās, gan komerciālās – ir samērā jaunas un pastāv ne tik sen. Un tajā pašā laikā tās ir diezgan konservatīvas. Iespējams, atkal tas tādēļ, ka to veidošanās laikā mēs drīzāk meklējām ātras adaptācijas modeļus, nekā attiecāmies pret tiem kritiski. Kādā šajā ziņā situācija ir Vācijā?
Var teikt, ka valstī iestājusies diezgan liela vilšanās pēc Rietumu un Austrumu Vācijas apvienošanās. Tādēļ, ka nekas jauns no tā nav kristalizējies. Rietumvācija vienkārši aprija Austrumvāciju. Nebija tā, ka divi komponenti savienojās kopā trešajā. Tajā pašā laikā, protams, bija cilvēki, kas uzskatīja, ka rietumu sistēma ir tik ideāla, ka tas arī ir ideālais risinājums. Tomēr kaut kādā ziņā visticamāk var teikt, ka tika palaista garām vēsturiska iespēja. No otras puses, kontrasts starp abām sistēmām bija pārāk liels. Un vienas sistēmas sakāve bija pārāk acīmredzama.
Taču līdz ar ekoloģisko krīzi, klimata maiņu un krīzi, kas saistīta ar bēgļiem, rietumu sabiedrībai nāksies vai nu mainīties vai arī censties pārvērst sevi par neieņemamu cietoksni. Un lēmumi ap šo izvēli tiek pieņemti tieši šobrīd.
Jūs esat dzimis Austrumvācijā vai Rietumvācijā?
Rietumvācijā.
Padomju laikā pārējām sociālistiskajām valstīm dizains no VDR bija kaut kas īpašs, “vācu kvalitāte” sociālistiskajā variantā. Interesanti, vai tagad par to ir kāda interese vācu sabiedrībā?
Es tikko uzsāku pētniecības projektu par kādu dizaineri no VDR. Un pagājušajā gadā kāds cits dizaineris, kurš izveidojis savu karjeru tieši VDR, saņēma balvu par mūža ieguldījumu dizaina attīstībā, saņēma to, protams, no VFR institūcijas. Interesanta situācija... Esmu pārliecināts, ka Vācijas austrumu daļā ir zināma nostaļģiska kustība, ir cilvēki, kas dzimuši VDR un kuri vāc lietas ar atbilstošu dizainu. Un, ja cilvēka mājās jūs redzat Braun stereosistēmu, tad pastāv liela iespējamība, ka viņš ir no rietumvāciešiem, bet, ja viņam ir Franca Ērliha dizaina mēbeles, tad pilnībā iespējams, ka viņš ir no Austrumiem. Lai gan, protams, pilnībā iespējams, ka vienā mājā būs gan tas, gan tas.
Berlīnē, ja jūs meklējat tādas lietas, tās jūs arī atradīsiet pilsētas austrumu, bet ne rietumu daļā. Uteņos tas viss, protams, sajaucas kopā. Jebkurā gadījumā tas drīzāk ir stāsts par identitātes politiku, nekā par nopietnu dizaina diskursu. Dizaina muzejos jūs arī atradīsiet lietas no VDR, tomēr, protams, markētas, ka tās ir no “turienes”. “Un šajos smagajos apstākļos viņi tomēr radīja šādu dizainu...” (Smejas.) OK, es tagad pārspīlēju, bet ne pārāk.
Bet, ja mēs palūkojamies uz mūsdienām. Agrāk Eiropā bija Austrumi un Rietumi. Tagad mēs dzīvojam globālā pasaulē. Cik svarīgas ir šīs opozīcijas: Austrumi un Rietumi, Ziemeļi un Dienvidi?
Es domāju, ka parādās arvien vairāk “lokalizētā” dizaina. Visas šīs “amatniecības” kustības visā pasaulē, kas saistītas ar reindentifikācijas tendenci. Kurā vieta un identitāte tiek uztvertas kā kaut kas svarīgs, taču tieši nesaistīts ar nacionālismu.
Un, lūk, iespējams, ka jūs dzīvojat Spānijā un jūsu mājas ir kaut kas no Meksikas. Lieta, kuras saknes rodamas tieši meksikāņu tradīcijā. Un tas tādēļ, ka, teiksim, to radījušais dizaineris ir pa pusei spānis, pa pusei meksikānis. Tas nav tā, kā bija 60. gados, kad pastāvēja “mūsdienu dizaina” jēdziens, uz kuru visi gribēja orientēties. Tā ir arvien dziļāka un mūsdienīgāka lokālo tradīciju apjaušana.
Tas ir, agrāk pastāvēja sistēma, kurā lietai vajadzēja būt mūsdienīgai, bet tagad – gan mūsdienīgai, gan lokālai?
Iespējams, tas ir tikai triks, lai pārliecinātu cilvēkus pirkt jaunas mēbeles... (Smejas.)
IKEA ir labs piemērs tam, kā būt absolūti globālam un veiksmīgam. Taču jūs neredzēsiet mājās pie cilvēkiem iekārtojumu tikai no IKEA. Tas, kas tagad notiek, tas, iespējams, ir vairāk par balansa izjūtas meklējumiem. Kad parādījās modernisms, apkārt bija daudz tradicionālu lietu, pasaule praktiski sastāvēja no tām. Bet pēc tam pasaule sāka modernizēties un visa izskatīties vienādi. Tādēļ radās pretēja kustība. Tas pats ar šobrīd modīgo do it yourself tēmu – mūsu vectētiņiem un vecmāmiņām tajā nebija nekā oriģināla, viņi visu tā arī darīja, sanagloja kopā tabureti un tamlīdzīgi. Bet mūsdienu cilvēkam, kurš visu dienu pavada pie datora, programmēdams kaut kādus kodus, pašrocīgi sanaglot krēslu ir kaut kas pavisam cits. Interesants un burvīgs. Iespēja atgūt materiāla, materiālās pasaules izjūtu. Vai arī iespēja kaut kādā ziņā atgūt neatkarību, nevis vien izmantot citu izgatavotas lietas. Tas viss drīzāk uzsver tā nozīmīgumu, kādēļ kāds pielieto kādu praksi, nekā šīs prakses kā tādas nozīmi. Tas ir kā ar televīzijas torņiem, tie paši stāv uz vietas un nemainās, taču to nozīme mainās atkarībā no konteksta.
Mans dēls kā reiz nesen izmantoja vienu no šiem do it yourself mēbeļu komplektiem. Un viņam tā bija jauna pieredze – nevis nopirkt kaut ko jau gatavu, bet uzmeistarot pašam. Bet citiem bērniem citā zemeslodes vietā tas, ka viņi ēvelē un naglo mēbeles no materiāliem, kas atrodas pa rokai, ir pilnībā ordināra situācija. Šādu lietu jēga mainās – mainās atkarībā no mūsu dzīvesveida un mūsu līdzcilvēku dzīvesveida...
