Baseins kā ugunskurs

Žana Pigoci fotogrāfiju grāmata “Pool Party: Sixty Years at the World’s Most Famous Pool”

Una Meistere
06/05/2016

“Manuprāt, peldbaseinam ir tikpat simboliska loma kā ugunskuram, ap kuru mēdza pulcēties cilvēki. Tas ir dzīvesprieka epicentrs, kurā atrazdamies cilvēki lieliski pavada laiku. Viņi ir absolūti relaksēti, stāsta stāstus un lec baseinā. Tas ir iemesls, kālab radīju šo grāmatu, tā ir tikai un vienīgi par peldbaseinu,” uz Arterritory.com jautājumu, kas viņu fascinē peldbaseinā un vai tas savā ziņā uzskatāms par hedonisma simbolu, atbild fotogrāfs, mākslas kolekcionārs, filantrops un viena no ekstravagantākajām mūsdienu mākslas planētas personībām Žans Pigoci (Jean Pigozzi).

Žans Pigoci. Elle Macpherson. 1991. Pigmenta druka. 50,8 x 61 cm. 15 eksemplāri + 3 Aps. © Jean Pigozzi. Gagosian Gallery īpašums

Izdevniecības Rizzoli paspārnē nule klajā nākusi Pigoci grāmata “Pool Party: Sixty Years at the World’s Most Famous Pool”, vienlaikus Gagosian galerijā Ņujorkā durvis verot izstādei “Johnny’s Pool” (apskatāma līdz 28. maijam). Grāmatā apkopotas vairāk kā 100 fotogrāfijas, kas tapušas Pigoci pašā Antibu raga galā esošās Villa Dorane leģendārajā “zilajā peldbaseinā.” Grāmatas vāku grezno jestri peldriņķī ieslīgusi supermodele Ella Makfersone, savukārt tās lappusēs rodams teju viss 20. un 21. gadsimta šovbiznesa zvaigžņu olimps – Šārona Stouna, Naomi Kempbela, Miks Džegers, Maikls Duglass, Džeks Nikolsons, Roberts de Niro, Helmuts Ņūtons, Džeina Fonda, Elizabete Teilore, Džulians Šnābels, Lerijs Gagosjans, Vudijs Alēns un Bono, kurš grāmatas ievadā raksta: “Villa Dorane līdzinās nodaļai, kuru Frānsiss Skots Ficdžeralds neuzrakstīja, jo nenodzīvoja tik ilgi, bet ir skaidrs, ka viņš to noteikti būtu izdarījis.” Daļa no grāmatas varoņiem joprojām vasarās sastopami Pigoci peldbaseinā, bet daži, diemžēl, jau vairs nav starp dzīvajiem.

Žans Pigoci. Michael Douglas. 1990. Pigmenta druka. 50,8 x 61 cm. 15 eksemplāri + 3 Aps. © Jean Pigozzi. Gagosian Gallery īpašums

Savus viesus Pigoci fotogrāfē jau no septiņdesmitajiem gadiem un peldbaseinu dēvē par savu “mazo māsu”. Iedvesmas avotu, uzticības personu un dzīves spilgāko epizožu liecinieci. Tur viņš iemācījies peldēt un, ja var ticēt mitoloģijai, piedzīvojis arī pirmo romantisko skūpstu.

Villa Dorane 1953. uzcēla viņa tēvs, franču autokompānijas Simca dibinātājs – gadu pēc dēla dzimšanas. Savukārt grāmatā iemūžināto peldbaseinu – jau Pigoci vadībā, tāpat kā visas mēbeles villā dizainējis leģendārais arhitekts Etore Sotsass.

Kad tēvs nomira, Pigoci bija 12 gadi un 21 gada vecumā viņš tika pie mantojuma, kas no viņa dienaskārtības uz visiem laikiem izdzēsa eksistenciālo prozu. Skolas gados viņam tika pārmests viss iespējamais, ieskaitot slinkumu. Taču viņš iestājās Hārvardā.

Žans Pigoci. Naomi Campbell with Mick and Bono (the dogs). 1993. Pigmenta druka. 50,8 x 61 cm. 15 eksemplāri + 3 Aps. © Jean Pigozzi. Gagosian Gallery īpašums

Kad bērnībā viņam tika atklāta disleksija, Pigoci sāka fiksēt savu ikdienu fotogrāfijā. Kopš tā laika Pigoci un kamera nav atdalāmi. Un tā kā viņa ikdiena rit pasaules glamūra orbītā, viņš ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem sava laika elites dzīves dokumentētājiem. Savas fotogrāfijas viņš dēvē par “izsmalcinātiem momentuzņēmumiem”, bieži tajās parādoties arī pats.

Jāteic, peldbaseins visos laikos bijusi spēcīga populārās kultūras zīme. Glamūrs, vilinošs un vienlaikus mazliet biedējošs, nereti kļūstot par skatuvi arī dzīves tumšākajām kaislībām. 60. gados savā gleznu sērijā (1964–1971) – tādējādi atzīdamies mīlestībā Kalifornijai, to ikonizēja Deivids Hoknijs. Mākslinieka lielākais atklājums toreiz bijis – Kalifornijā peldbaseins ir teju katrā mājā un tas nav luksuss kā Lielbritānijā, kur visa gada garumā ir pārāk auksts, lai to izmantotu. Kā savulaik izteicies Hoknijs: “Ūdens peldbaseinos maina savu veidolu vairāk nekā jebkurā citā formā... tā krāsa var būt mākslīgi radīta un tā dejojošie ritmi reflektē ne tikai debesis, bet, pateicoties tā caurspīdīgumam, arī ūdens dziļumu. Ja ūdens virsma ir gandrīz nekustīga un spīd spēcīga saule, dejojošās krāsu spektra līnijas parādās visriņķī.” Hoknija peldbaseinu sērijas centrālais darbs ir glezna A Bigger Splash (1967), kuras tapšana aizņēmusi divas nedēļas. “Kad jūs fotografējat šļakatu, jūs sastindzināt mirkli, un tā kļūst par kaut ko citu. Es apjēdzu, ka šļakatu šādi nekad nebūtu iespējams skatīt reālajā dzīvē, tā notiek pārāk ātri. Un mani tas ārkārtīgi aizrāva, tālab es to gleznoju ļoti, ļoti lēni,” vēlāk rakstīja Hoknijs.

Žans Pigoci. Willy Rizzo, Ahmet Ertegun and Nan Kempner. 1988. Pigmenta druka. 50,8 x 61 cm. 15 eksemplāri + 3 Aps. © Jean Pigozzi. Gagosian Gallery īpašums

Hoknija atspulgs manāms arī spāņu režisora Pedro Almodovara filmā Bad Education (“Sliktā izglītība”, 2004), savukārt pavisam tieši – pagājušā gadā klajā nākušajā Lukas Gvadanjīno A Bigger Splash (“Saules apžilbinātie”), kuras nepārspēta zvaigzne ir Tilda Svintone. Filmas izsmalcinātajā vizualitātē, scenogrāfijā un sižetiskajā pavedienā baseins kļūst par centrālo atskaites punktu – gan apliecinot tā hedonistisko statusu, gan iezīmējot stāsta kulminatīvos mirkļus. Baseins, patiešām, ir maģiskā koptelpa, kurā un ap kuru pulcējas galvenie varoņi filmas sākumposmā, izrādot Diora modes nama izmalcinātos tērpus un saulesbriļļu kolekciju, gan arī traģēdijas centrs finālā.

Peldbaseinu “zelta fondam” pieder arī Žaka Dereja filma La Piscine (“Baseins”, 1969), kurā galvenās lomas atveido Romija Šneidere un Alēns Delons, kā arī vēlākais tās rimeiks Fransuā Ozona versijā (“Baseins”, 2003) ar Šarloti Remplingu un Ludvīni Saņjē.

1941. gadā filmā Two-Faced Woman (1941) baseina aina atklāja pavisam citādu Grētu Garobo – ar miesu un asinīm, peldkostīmā un gumijas peldcepurē. Savukārt literatūrā nav ikoniskāka pelbaseina par Frānsisa Skota Ficdžeralda romānā “Lielais Getsbijs” (1925) attēloto. Peldbaseinam kļūstot par Džeja Getsbija sapņa iluzorā piepildījuma un beigu simbolu vienlaikus.

Žans Pigoci. Gianni Agnelli and Koo Stark.1986. Pigmenta druka. 50,8 x 61 cm. 15 eksemplāri + 3 Aps. © Jean Pigozzi. Gagosian Gallery īpašums

Ak, jā, peldbaseinam ir veltīta arī dziesma (un droši vien ne viena vien) – franču barda Serža Gensbūra Pull Marine (1983), kuru tajā, sava mīļotā tumšzilajā džemperī tērpusies, izpilda Izabella Adžāni...

Nu šim ikonu statusam pavisam oficiāli pievienojies arī “Pigoci peldbaseins”. No visa augšminētā to atšķirot faktam, ka Pigoci baseins nav inscenējums, radošas fantāzijas auglis, tas nav arī sapnis vai halucogēna vīzija, bet gan fiksētas realitātes mirklis. Momentuzņēmums, kas pārtapis mākslas darbā un laikmeta zīmē vienlaikus. Tā varoņiem patiesībā vienkārši (lai arī nenoliedzami krāšņi) klātesot.

Ironiski, bet līdzās glamūrajiem personāžiem viens no Pigoci peldbaseina spilgtākajiem iemītniekiem ir piepūsti gumijas dzīvnieki. Kā viņš smejas intervijā The Wall Street Journal: “Es nevaru atļauties baseinā 30 miljonu Kūnsu, un tā nu man ir šie.” Jāteic, uzlūkojot šos “rotaļlietu” iemītniekus iemūžinātus caur Pigoci kameras aci vēl varētu pastrīdēties, kurš ir spožāks rotaļlietu ikonizētājs...