Brīnumzemes mikrokosms zem Barselušas gaiļa

Žuānas Vaškonsēlušas ateljē Lisabonā: mūsdienu mākslas “fabrikas” fenomens

11/08/2016

Portugāļu māksliniece Žuāna Vaškonsēluša (Joana Vasconcelos, 1971) uzskatāma par vienu no temperamentīgākajām sieviešu kārtas māksliniecēm uz šībrīža starptautiskās laikmetīgās mākslas skatuves.

2012. gadā ar iespaidīgu darbu parādi viņa sevi pieteica Versaļas pilī, savukārt 2013. gadā māksliniece pārstāvēja Portugāli 55. Venēcijas mākslas biennālē, kur, spītējot sava nacionālā paviljona trūkumam, viņa to prāmja veidolā no Lisabonas uz Venēciju atpeldināja pati. Šobrīd dinamiski norit darbs pie līdz šim lielākā darba Vaškonsēlušas radītajā Valkīru sērijā – 50 metrus garās tekstila instalācijas Orhūsas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai, kas tiks prezentēta šī gada 14. oktobrī.

Pirms 20 gadiem portugāļu māksliniece savu darbu aizsāka 50 kvadrātmetru studijā citā Lisabonas rajonā, šodien Žuānas Vaškonsēlušas 3000 kvadrātmetru lielais ateljē iekārtots bijušā graudu noliktavas ēkā – iepretim portugāļu Āzijas izlūkbraucieniem veltītajam muzejam Museu do Oriente.

Foto:

Kad karstas jūnija darbadienas pusdienlaikā veru parādes durvis, kas zīmogotas ar labi atpazīstamo Žuānas Vaškonsēlušas četru pamatkrāsu logotipu, atskan spēcīgu un skanīgu vīriešu balsu diezgan nevainojami izpildīts portugāļu meldiņš. Skats ir vēl pārsteidzošāks – divi jauni vīrieši, kuri ir daļa no 50 cilvēku lielās Vaškonsēlušas komandas, dzied, pagūluši zem desmit metrus augstas, flīzēm klātas gaiļa skulptūras, kas veidota kā atsauce uz portugāļu 17. gadsimta leģendu, šobrīd vienu no visvairāk tiražētajiem Portugāles simboliem – Barselušas gaili (Galo de Barcelos).

Foto: Luís Vasconcelos / Cortesia Unidade Infinita Projectos

Sveicinu dziedātājus, kuri pārtrauc dziesmu ar svilpienu, ko acīmredzot paģēr situācija, vasarīgi tērptu sievieti sveicinot tieši no šāda leņķa. Turpmāka komunikācija ar dziedošajiem darbiniekiem gan izpaliek, jo mani sagaida Aviva Obsta (Aviva Obst) – Vaškonsēlušas ateljē preses un sabiedrisko attiecību koordinatore, kura man izrādīs darbnīcu.

Materiālā pasaka: daudzgalvaina ložņa Venēcijas palaco un katlu kurpītes Versaļā

Neskaitāmos interneta resursos lasot par Žuānu Vaškonsēlušu, viens no biežākajiem apzīmējumiem “pasaka” jau šķita aplam nodeldēta birka, kas piediegta teju katrā tekstā, kas veltīts mākslinieces darbam. Taču, skatot tā tapšanas aizkulises, tomēr epitets šķiet gana trāpīgs. Vai arī – brīnumu zeme, ar savu fantāzijas lidojumu un paradoksu mikrokosmu, un, protams, savu Alisi – Žuānas Vaškonsēlušas četrus gadus veco meitu – biežu darbnīcas viesi.

Literatūrzinātniskajā kontekstā pasaku žanra atslēga meklējama ne tikai izklaidējošajā raksturā. Pasakas māca morāles principus un vērtības, ko manto no paaudzes paaudzē, māca kritiski izvērtēt un domāt par lietām, kam ikdienā neatlicinām laiku, māca arī savu kultūru un tās tradīcijas.

Žuānas Vaškonsēlušas darbs kā sava veida materiālā pasaka – caur tās tēliem, formām un sižetiem – nes līdzi sev virkni mācībstundu un būtisku pieredžu, liekot aizdomāties par to, kā mēs identificējam un attiecamies pret lietām un procesiem sev visapkārt. Tostarp, tādiem vispārcilvēciskiem jautājumiem, kā dzimumu līdztiesība, sociālā nevienlīdzība un nacionālā identitāte. Tā, piemēram, Žuānas Vaškonsēlušas darbs – no nerūsējošā tērauda katliem un vākiem veidotais “kristāla” augstpapēžu kurpju pāris Marilyn (2009) Versaļas pilī – vizualizē katra vīrieša ideālo pasaku sievieti – virtuozu būtni, kas vienlīdz laba kā sabiedrībā, tā mājās un gultā. Šis darbs liek domāt par dzimumlomu sadalījumu Rietumu pasaulē, kamēr kinētiskās skulptūras Burka (2002) dramatiskais vēstījums saistāms ar arābu sievietes tūkstoš un vienas nakts pasaku.

Valkyrie Octopus. 2015. Foto: ©Unidade Infinita Projectos

Kā pasakām pienākas, liela loma tajās ir milžu fenomenam. Žuānas Vaškonsēlušas pasaku lielummānijas rekordi spilgti iezīmējās 2011. gada izstādē Venēcijas Palazzo Grassi, kad košās, daudzgalvainās radības Contamination vienlaidu ķermenis no centrālā ātrija izlocījās cauri visām palaco galerijām – trīs stāvu augstumā. Savukārt 2015. gadā Ķīnas luksusa viesnīcā MGM Macau tika atklāta 34 metrus garā tekstila skulptūra Valkyrie Octopus. Šoruden māksliniece pārspēs pati sevi un Dānijas laikmetīgās mākslas muzejs ARoS savai kolekcijai pievienos līdz šim lielāko darbu ikonisko Valkīru sērijā – 50 metrus garo Valkyrie Rán.

Amatniecības un mūsdienu mākslas attiecību hrestomātija

Vaškonsēlušas darbi veido sava veida amatniecības un mūsdienu mākslas attiecību hrestomātiju. Tajos klātesošs vēsturiskais un laikmetīgais, amata prasmes un mākslinieciskās domas lidojums, kolektīvais un individuālais, pieticība un ambīcijas, lietojamība un estētiskā vērtība, hand-made un ready-made.

Pretmeti un paradokss ir būtiska Žuānas Vaškonsēlušas darbu atslēga ne tikai idejiskā līmenī, kas bieži saistīts ar sievišķā un vīrišķā, skarbā un maigā pretnostatījums, bet arī izpildījuma ziņā. Spilgts piemērs ir arhitektoniskās formas, kas tiek veidotas no nearhitektoniskiem materiāliem, piemēram, tekstila – darbā Contamination (2008–2010), hand-made un ready-made apvienojums darbā Candy Candy (2006), tāpat arī filigrānā un robustā pretnostatīšana darbā Maiden (2007).

Darbnīca ar šovrūmu, arhitektūras departamentu un aviācijas angāru mākslas darbu testēšanai

Žuānas Vaškonsēlušas ateljē pirmā stāva telpa kalpo kā galerija un šovrūms, kas īpaši atvērta izglītības iestāžu vizītēm un kolekcionāru grupām. Telpas centrā – tieši iepretim ieejas durvīm griestos iekārta Žuānas Vaškonsēlušas J’e Miss Dior pušķis, kas veidots no oriģinālajām J’Adore parfīma pudelītēm, kurās iestrādātas rozā un sarkanas LED diodes. Darbs tika radīts 2013. gada izstādei Miss Dior Parīzes Grand Palais, kurā ar lielizmēra skulptūrām un instalācijām piedalījās 17 sieviešu kārtas mākslinieces no visas pasaules. Aviva stāsta, ka pirms pāris mēnešiem ateljē viesojies bijušais Dior modes nama radošais direktors Džons Galiāno un, atceroties laiku, kad pievienojies Dior modes namam, saldi smējies par faktu, ka vienīgais, ko tolaik pratis franču valodā bijis “j’adore” (es mīlu).

Foto:

Zāles tālākajā stūrī uz zemes izvietoti ateljē arhitektu sagatavotie flīzētā gaiļa maketi – katrs numurētais “puzles” laukums atbilst noteiktas formas un krāsas flīzes detaļai. Flīžu ražotāji Vaškonsēlušas ateljē vajadzībām vienmēr tiek izraudzīti vieni un tie paši, un darbojas gluži kā ateljē satelītkomanda. Šoreiz darba lielākais izaicinājums ir flīžu izliekuma forma, jo ierasti tās tiek izmantotas, lai nosegtu gludas virsmas. Šajā gadījumā inženieri un arhitekti radījuši dažāda izmēra un izliekuma flīzes, lai nosegtu objekta virsmu. Vēlāk tām tiks pievienotas vairāk kā 11000 LED diodes, kurām kopumā izmantoto vadu garums sasniegs 9 kilometrus.

Galerijas kreisajā pusē atrodas durvis uz darbinieku ēdamzāli. Pie tām – metāla zvans, ar kuru ateljē komanda tiek aicināta pusdienās. Ateljē saviem darbiniekiem trīsreiz nedēļā nodrošina arī jogas nodarbības un fitnesu – pirmdienas noslēgumā, kā arī pilates – ceturtdienās. Dienas laikā pieejama arī masāža.

Foto:

Dziļāk pirmā stāva telpās atrodas kokapstrādes un metālapstrādes darbnīca. Šeit pat tapis arī 2012. gadā Versaļā izstādītais tējas paviljons – gigantiskas metāla mežģīņu tējkannas formā, bet šobrīd zāles centrā tehniskajai apkopei nodota vīna krūka.

Ateljē telpu platība augusi līdz ar pašu Žuānas Vaškonsēlušas komandas palielināšanos. Šajās telpās ateljē ir kopš 2008. gada, un tā šeit ir vienīgā mākslinieku studija līdzās ostas pārvaldes ofisiem un ar ostu saistītām biznesa institūcijām. Iepriekš Žuānas Vaškonsēlušas sākotnējo studiju pārcēla uz aviācijas angāru, kas šodien aizvien tiek izmantots, lai testētu mērogos lielākus darbus, piemēram, elektrolumiscējošo Swatch paviljonu Garden of Eden, ko mākslas entuziasti varēja pieredzēt 2015. gada Venēcijas biennālē.

Žuāna Vaškonsēluša savā ateljē. Foto: © Alfredo Cunha

Ateljē izveide bija drosmīgas atskārsmes rezultāts – māksliniece laikus apzinājusies, ka viņas stiprā puse ir tieši idejiskā domāšana un darba organizācija. Savulaik Žuāna Vaškonsēluša studējusi laikmetīgo rotu mākslu un no tās aizguvusi darba metodiku, kura paredz rūpīgu darba plānošanu – materiālu izvēli un kompozīciju. Ateljē darba kārtība paredz, ka mākslinieces radītās skices tiek nodotas viņas vīra vadītajam arhitektūras departamentam, kurā noris tehnisko zīmējumu izstrāde un vēlāk arī producēšanas process.

Sistēmiski kārtotajās plastmasas kārbās un paletēs kārtojas lentes, diegi, pērles, pogas un citi izejmateriāli, kas lielākoties iegādāti Portugālē, taču ir arī tādi, kas pārvesti no ceļojumiem uz Maroku un Brazīliju. Foto:

Darbības mērogus raksturo arī Fundação Joana Vasconcelos – mākslinieces vārdā nosauktais fonds, kura viens no galvenajiem mērķiem veicināt mākslas un kultūras izglītību. Nesen sadarbībā ar franču pedagogiem radīts izglītojošas tūres projekts, kura uzskates materiāli aplūkojami arī fonda telpās. Tie veidoti kā nelieli Vaškonsēlušas darbiem raksturīgo elementu paraugi, un radošajās darbnīcās interesenti varēs iemēģināt roku, piemēram, paši savas Crochet Paintings izveidē.

Gigantiskas Valkīras Ķīnas dārgākajā viesnīcā un Orhūsas muzeja astoņstāvu ātrijā

Šoruden māksliniece pārspēs pati sevi un Dānijas laikmetīgās mākslas muzejs ARoS savai kolekcijai pievienos līdz šim lielāko darbu ikonisko Valkīru sērijā. Ateljē otrā stāva arhitektūras departamentā redzami pirmie aizmetņi šī gada plānotajai izstādei Orhūsā – bieza tehnisko zīmējumu grāmata un vairākus desmitus garās Valkyrie Rán instalācijas maketi – arhitektu datormonitoros.

Foto:

Instalācija aptvers 8 muzeja stāvus un kļūs par līdz šim apjomīgāko permanentās kolekcijas vienību. Tekstila materiālus apjomīgajam darbam nodrošinājis Dānijas dizaina tekstila ražotājs Kvadrat, taču lielākoties izejmateriāli Žuānas Vaškonsēlušas darbiem nāk no dažādiem Portugāles reģioniem, nereti arī no Lisabonas China Town, kur iespējams atrast pilnīgi jebko.

Foto:

Otrā stāva tehnisko darbu zālē noris darbs pie Valkīras, kas atradīsies vienas no pasaulē dārgākās viesnīcas lobijā. Uzstādīts cauri ēkas diviem stāviem, kurus atdalošā grīda ir caurredzama, projekts būs apskatāms no visiem iespējamajiem leņķiem un skatupunktiem.

Foto:

Šoreiz darbam tiks izmantots piepūšams karkass – agrākā poliestera pildījuma vietā, tāpēc darbam pie tā “ādas” ir jābūt ļoti precīzam. Katras objekta daļas izpildījumam ir sava atbildīgā persona, tāpat savu atbildību nes katrs darba izpildes – tamborējumu, šūšanas, izšuvumu utt. – departaments.

Māksla supervīzijas apstākļos

Jau ilgu laiku, mākslas pasaulē aktuāls ir jautājums, vai māksla, kas tapusi šādos “fabrikas”apstākļos, nav mazāk vērtīga par tādu, kurā mākslinieks no pirmā līdz pēdējam otas vilcienam un rāmja naglai strādājis patstāvīgi un savrupi?

Foto: Courtesy Marina Rinaldi

Jautājums jaunu aktualitāti ieguva līdz ar tādu mākslinieku darbnīcu fenomenu, kā Džefa Kūna medicīniskajai laboratorijai pielīdzināmā, augsti tehnoloģiski aprīkotā studija vai Takasi Murakami starptautiskā Kaikai Kiki korporācija Tokijā un Ņujorkā ar 90 darbiniekiem. Pirms tam jautājums par mākslas vērtību, kas radīta šādos, t.s., supervīzijas apstākļos uzplaiksnīja jau Endija Vorhola Factory laikos. Katru reizi par to domājot, tomēr jāatceras renesanses laika meistardarbnīcas un mākslas darbi – mums precīzi nav zināms, cik lielā mērā to tapšanā iesaistījušies paši lielmeistari. Tāpat arī būtu muļķīgi teikt, ka agrāko laiku mākslas pasūtītāju – baznīcas un aristokrātijas – vajadzības būtu peļamākas par mūsdienu luksusa viesnīcas un modes namu komerciālajiem nolūkiem.

Abi augstākminētie mākslinieki – Kūns un Murakami – , starp citu, ir Vaškonsēlušas priekšgājēji Versaļas pils revolucionārajā laikmetīgo izstāžu sērijā. Un katra mākslinieka fenomens ir savas diskusijas vērts.

Savā grāmatā “Septiņas dienas mākslas pasaulē” tās autore Sāra Torntone viesojas Murakami trīs darbnīcās Japānā, kurās mākslas darbus producē gluži kā patēriņpreces. Darbinieki viņai atklāj, ka nereti studijā valdot visai nokaitēta atmosfēra. Murakami darbnīcā esot jādokumentē katrs uzklātās krāsas slānis, lai līdzīgus efektus varētu atkārtot arī turpmākajos darbos. Darbinieki augstu vērtē iespēju strādāt pie mākslinieka un pilnībā pieņem viņa spēles noteikumus, taču bieži vien ārpus Kaikai Kiki viņu mākslinieciskais rokraksts ir pavisam atšķirīgs.

Kad Vaškonsēlušas ateljē apmeklējuma laikā centrālajā darba zālē apskatījām topošās Valkīras aprises, Aviva norādīja uz darbā jaušamo austrumniecisko atblāzmu: „Zināmā mērā tas tā ir tādēļ, ka savu ideju pienesumu šeit sniedz arī starptautiskā komanda, ko veido darbinieki, piemēram, no Indijas un Sīrijas. Šajā ziņā Žuāna ir atvērta.“ 2013. gadā BlouinArtinfo viesošanās laikā studijā, Vaškonsēluša, runājot par darbu Contamination, pauda: “Ar ‘contamination’ (piesārņojums) es domāju savas kultūras padarīšanu par daļu no kādas citas un ļaušanos saņemt šādu pašu ‘piesārņojumu’ arī pretī”.

Faunas iedvesmotās un humorpilnās Boardalo Piņeiru keramikas figūras Žuāna Vaškonsēluša ietērpj filigrānos tamborējumos. Mežģīnes tiek darinātas dažādos Portugāles reģionos, atbilstoši reģionam raksturīgajai tehnikai, bet ateljē tās tiek integrētas mākslinieces veidotajās kompozīcijās.

Inovācija, ko māksliniece ienes tradicionālajās mežģīņu darbnīcās – jauna krāsu palete – ierastās baltās un bēšās vietā. Tāpat arī izšuvumos, saglabājot tradicionālo pieeju, Vaškonsēluša ieviesusi tai neraksturīgu krāsu un elementu izmantojumu.

Interesanti, ka māksliniece pati ir dzimusi Parīzē, viņas vecāki nāk no koloniālās Mozambikas, bet autore pati pašaizliedzīgi strādā ar Portugāles kultūras mantojumu. To jo sevišķi var attiecināt gan uz atbalstu reģionā sastopamo mežģīņu meistaru kopienām, no kurām dažas izdzīvo tikai pateicoties ateljē pasūtījumam, gan uz Žuānas Vaškonsēlušas aizraušanos ar portugāļu klasiķa – mākslinieka Rafaela Bordalo Piņeiru (Rafael Bordalo Pinheiro) mantojuma dekontekstualizāciju, kas kļuvusi par vienu no viņas mākslinieciskās darbības stūrakmeņiem.

Mākslinieka 1885. gadā izveidotā fajansa fabrika Caldas da Rainha pilsētā darbojas vēl šodien. Tajā dzīvas tiek uzturētas vairāk kā gadsimtu senās keramikas tehnikas, un aizvien tiražētas Boardalo Piņeiru oriģināldarbu kopijas. Pateicoties sadarbībai ar ateljē, ražotne nule kā restaurējusi 19. gadsimta veidnes, un mākslinieka darbi Portugālē piedzīvo jaunu popularitātes vilni.

Ateljē sirdī arī Žuānas Vaškonsēlušas tronis jeb mākslinieces kabinets. Caur caurstaigājamo telpu lēni aizčāpo Labradoras retrīvers. Atpūtas zonā: Brazīlijas ekscentriķu – brāļu Kampanu (Fernando & Humberto Campana) Disneja multeņu krēsls no mīkstajām rotaļlietām un dāņa Arnes Jakobsena (Arne Jacobsen) slavenais Egg Chair Žuānas Vaškonsēlušas interpretācijā. Plauktos – Bordalo Piņeiru fajansa oriģināli. Foto:

Žuānas Vaškonsēlušas Shower sērijas izšuvumi top senā tehnikā, kas raksturīga Portugāles ziemeļiem. Izšūšana notiek šeit pat ateljē, un to izpilda vīrietis – iespējams, vienīgais Portugālē zem 60 gadu vecuma, kas to pieprot. Foto:

Vaškonsēlušas gadījumā aktualizējas jautājums, vai jaunas dzīves sniegšanas iespēja kultūras mantojumam, paglābjot to no aizmirstības, būtu viena individuāli strādājoša mākslinieka spēkos? Vai tomēr tam ir nepieciešams krietni vien pamatīgāks tvēriens un vēriens? Principā, Vaškonsēlušas ateljē nesākas un nebeidzas tikai tā sienās – būtībā tas ir daudz lielāks organisms, ko veido vesela lielāku un mazāku lokālo institūciju ķēde. Tā līdzīgi kā no neskatāmiem auduma gabaliem sašūtais Contamination pleš savus taustekņus cauri visiem Portugāles reģioniem, līdzpaņemot daļiņu no to autentiskās vērtības.

Citastarp, Portugāles tautas tradīcijas Vaskonselo izmanto ne tikai materiālā formā. Darbā Red Independent Heart (2008) – no tūkstošiem plastmasas galda piederumu veidotais sirds veidols griežas 20. gadsimta fadu leģendas Amālijas Rodrigesas dziedājuma pavadīts.

Fadu – Portugāles nacionālā mūzika – vēl aizvien ir dzīva un pret vakaru pilnasinīgi skanēs attālāk no ateljē – Bairro Alto un Alfama kafejnīcās. Tā nebūt nav knapi elpu velkoša tautas mūzikas vēstures ainiņa iekonservēta vinila plates ripulī. Portugālē cilvēkiem piemīt šī īpašā spēja saglabāt un uzturēt. Žuānai Vaškonsēlušai – arī iznest pasaulē. Kā rakstīts mākslinieces Instagram konta pieteikumā – „Artista plástica from Lisboa to the world“.

Ateljē atrodas Lisabonas ostas teritorijā – Alcântara rajonā Težu (Tejo) upes krastos, kur teju no jebkuras perspektīvas labi pārredzams iespaidīgais, vairāk kā 2 kilometrus garais 25. aprīļa tilts (Ponte 25 de Abril), kurš nosaukts godinot 1974. gada Neļķu revolūciju. Apkaimē, kur atrodas ateljē, skatāma arī viena no Lisabonas spilgtākajām pilsētzīmēm – 16. gadsimta Torre de Belém tornis – portugāļu lielo ģeogrāfisko atklājumu laika liecinieks. 2008. gadā Žuāna Vaškonsēluša šim Težu krastu dārgakmenim veltīja rotu – site-specific darbu The Jewel of the Tagus, kas mērogā 12 x 13 x 13 metri tika veidots no jūras bojām un kuģu tauvām. Šī torņa mūsdienu ainavai Žuāna Vaškonsēluša 2013. gadā veltījusi arī flīžu zīmējumu azulejo stilistikā – Great Panorama of Lisbon 21st Century (Tower of Belém) – kā daļu no Venēcijas nacionālās prezentācijas. Foto: