Mūsdienu māksla bijušajās fabrikās
Pāvels Gerasimenko
02/01/2012
Starp “darbu” un “kapitālu”
Loftu un bijušo ražošanas telpu pielāgošanas mode izstāžu zāļu un mākslas centru vajadzībām Krievijā ienāca mazliet vēlāk nekā citviet Eiropā. Rodas kārdinājums piesaukt politekonomiju, kas robežojas ar tādu kā rūpniecisko spiegošanu, un paust tālejošus secinājumus no vienkāršiem novērojumiem: teiksim, Londonā mūsdienu māksla saimnieko bijušajā elektrostacijā, Helsinkos – kabeļu fabrikā, Maskavā – bijušajos vīna cehos, kā arī pagrabos, bet Sanktpēterburgā loftu kustība pārstāv gandrīz visas ražošanas nozares, kas sabruka kopā ar Padomju Savienību 90. gados. Tagad populāru Sanktpēterburgas izstāžu telpu vietā vēl pirms diviem gadu desmitiem cepa maizi, auda trikotāžu, izgatavoja bloknotus un burtnīcas. Pazīstamais Sanktpēterburgas intelektuālis, mākslas zinātnieks Ivans Čečots uz žurnālista jautājumu – ko viņš vēlētos redzēt fabriku telpās, kas ieguvušas jaunu funkcionalitāti, – atbildēja: atkal tajās ieviestu ražošanu! Jo tālāk, jo arvien nereālāki šķiet šādi plāni: rūpnīcas masveidā tiek izvāktas ārpus pilsētas, bet – vai Ligovskij prospekta maizes kombināta, Krasnoe znamja, Krasnij treugoļņik, Svetoč un citu fabriku bijušajos cehos iemājojusi patiešām nozīmīga un vērtīga intelektuālā ražošana? Pagaidām vēl grūti par to runāt, tomēr jau redzamas šejienes redevelopmenta atšķirības no Maskavas modeļa: pirmām kārtām ir kļuvis skaidrs, ka tik daudz loftu vienai pilsētai nemaz nevajag. Nelielajā – ne tikai simboliskās ekonomikas, bet galvenokārt tās finanšu komponentes – segmentā veiksmīgākās pozīcijās ir paši pirmie projekti. Tomēr arī tiem paveiktais izdevies atšķirīgā veidā un mērā.
Viena no Loft Project Etagi zālēm
Pirmie bija “Etaži” (Loft Project Etagi), kas atklāti 2007. gadā. Arhitektu biroja īpašnieki brāļi Arhipenko spēja paņemt nomā maizes kombināta korpusu, kas celts 20. gadsimta 30. gadu vidū. Brutālā ēkas neorenesanses stila fasāde iziet uz ielu (Ligovskij prospekt). Pirmā galerija, kas tika atvērta Loft Project Etagi, bija ekspozīciju zāle ar īsteni šekspīrisku nosaukumu Globus. Jau ar pirmajām izstādēm atklājās grūtības un funkcionēšanas īpatnības, kas raksturīgas šādām jauna veida ekspozīciju telpām: mākslinieki un skatītāji uzreiz saskārās ar bijušo ražošanas telpu estētiskā izteiksmīguma enerģētisko lādiņu. Viss, kas pirms vairāk nekā pusgadsimta tika izmantots ražošanai, arī rūpnīcas sienu faktūra, pārpalikušie mehānismi, pauda savu funkcionalitāti un stāstīja par darbu, tam reāli klātneesot. Un ne tuvu ne visa mūsdienu māksla bija gatava aizpildīt šo lakūnu, atrast šai emocionālajai intonācijai kādu vietu vai sākt dialogu ar to. Vēl viena iezīme bija mērogs, vērienīgie izmēri, kas raksturīgi gandrīz visiem rūpnīcu cehiem – šķiet, nemainīgiem kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem. Neierastajā jauno izstāžu zāļu plašumā bija neliels ekspozīciju laukumu daudzums.
Saprotami, ka šādos sarežģītos interjeros vislabāk izskatījās lielformāta gleznas ar plakātiskuma iezīmēm, uz totalitāti pretendējoša krāšņa instalācija vai liels dizaina objekts. Tomēr ne uzreiz šīs žanriskās prioritātes un orientācija uz moderno un ar dizainu tuvināto mākslo ieguva savas tiesības. Loft Project Etagi notikavairākas grupu izstādes – lielākā no tām “Lauku atmiņa” (2008. gada pavasarī) – projekti, kuru laikā pilnībā nostabilizējās jēdziens “jaunā Sanktpēterburgas māksla” un ievērību izpelnījās redzami autori, kas bija izveidojuši savu individuālo karjeru. Pamazām lofta projekts nonāca līdz savam pašreizējam kulturālas atpūtas un entertainment formātam – galerijas un izstāžu telpas apvienojumā ar dizaineru veikaliņiem un hosteli.
Viens no “Krasnoje znamja” cehiem
Ar attīstītāju projekta Krasnoje znamja parādīšanos 2008. gadā tika saistītas lielas cerības un varbūt pat pārspīlētas gaidas, kas pilnībā tomēr netika attaisnotas. Uzņēmējs Igors Burdinskis ieguva īpašumā ne tikai lielu teritoriju Petrogradas pusē – trikotāžas fabriku (tā bija izputējusi pēc Padomju Savienības sabrukuma, jo vairs nebija lētās uzbeku kokvilnas) –, viņš sāka pārvaldīt arī konstruktīvisma laika arhitektūras pieminekli. 1925. gadā celtā fabrikas elektroapakšstacija ir viena no divām Krievijā vēl esošām bauhausa klasiķa Ērika Mendelsona ēkām (jāteic, ka šī celtne gan netika autorizēta, t. i., arhitekts to nav iekļāvis savu darbu sarakstā). Nekustamā īpašuma kultūrvēsturiskā nozīme un patiesā vērtība tā saimniekam atklājās, lielā mērā pateicoties Sanktpēterburgas vēsturnieku un arhitektu centieniem. Ne reizi vien tika publiskoti Mendelsona mantojumu restaurēšanas un vērienīgas visa kompleksa (tajā atrodas pagājušā gadsimta 20. gados celti ražošanas korpusi) rekonstrukcijas plāni, – laika ziņā pēdējo projektu veidojusi ievērojamā Deivida Čiperfīlda arhitektu studija. Tomēr projekta apspriešanas gaitā pilsētas aizstāvji sāka pieprasīt, lai tiktu saglabāta visa fabrikas apbūve, un izpelnījās diezgan pamatotus uzņēmēja pārmetumus, kurš uzskatīja: nerodot principiālu risinājumu par jaunu visas teritorijas apbūvi, pieminekļu aizsardzības iestādes nolemj bojāejai īsto arhitektūras pieminekli. Šķiet, krīze ir pārvilkusi svītru pāri lielajai iecerei kompleksā Krasnoje znamja izveidot mākslas centru, tomēr, par spīti tam, bijušajos cehos notiek izstādes – jau tikai apskatot ēkas, kļūst skaidrs, ka labākais, ko pašlaik var darīt, ir uzturēt “padomju drupas” pašreizējā stāvoklī.
“Krasnoje znamja” ārskats
Sekojot Loft Project Etagi un Krasnoje znamja, kas bija pirmie, Sanktpēterburgā pēdējā gada laikā radušies vairāki projekti, kas izmanto mūsdienu mākslu, lai atdzīvinātu pamestās rūpnīcas – Krasnij treugoļņik, Zvjozdočka, Fakel, Svetoč un citi. Tomēr mūsdienu māksla, kas ienākusi ražošanas vietā, izrādās estētiski apbrīnojami pasīva un sociāli vienaldzīga. Lai arī frāzes par veco formu piepildīšanu ar jaunu saturu jau sen pārgājušas reklāmu un mārketinga standartpaņēmienu klāstā, visi mākslas site-specific – vietas nosacītie, ar to cieši saistītie un mijiedarbībā darbojošies – varianti Sanktpēterburgas apstākļos var kļūt ļoti veiksmīgi. Pagaidām mākslinieku mēģinājumi apjaust vēsturi un telpu ir diezgan reti, kaut arī šāda pieredze ir: tā, piemēram, šis princips likts festivāla “Mūsdienu māksla tradicionālā muzejā” pamatā, kas notiek jau vairāk nekā desmit gadus.
Šķiet, vairāki ekonomiskās krīzes viļņi izmācījuši pat krievu uzņēmējus – nekustamo īpašumu attīstītājus – no kāres pēc superpeļņas un “ātras naudas”, tomēr pārliecība, ka radoša (un plašāk ņemot, jebkura intelektuālā) darbība nav diez ko vērta, ir palikusi. Būtiska loma te bijusi arī tam, ka mūsdienu mākslas vērtība tika pārskatīta un nulles summās tika uztvertastikai kā izdevīgi kapitālieguldījumi. Doma “ielaist māksliniekus, lai viņi tur kaut ko uzzīmē” pussabrukušo rūpnīcu īpašniekiem šķita kā glābiņš krīzes apstākļos, bet ne tuvu ne visiem bija netriviāla tālākās attīstības stratēģija, kas spētu simbolisko kapitālu pārvērst reālajā, tāpat arī iespēja ieguldīt vai projektam piesaistīt papildu naudu. Uz šī kopuma nepavisam ne obligātā fona izceļas Tkači – nesen pēc restaurācijas “kreatīvās telpas” statusā atvērta rūpnīca Apvadkanāla (Obvodnij kanal) krastmalā. Ļoti iespējams, ka viss mainīsies līdz ar Maskavas Garaž filiāli Sanktpēterburgā, Jaunajā Holandē. Un zīmīgi – abus projektus pārvalda Maskavas kompānijas...