Pēc Venēcijas
Arhitekta vērojumi un pārdomas 57. Venēcijas mākslas biennālē
04/07/2017
Kopš Venēcijas mākslas biennāles atklāšanas ir pagājuši divi mēneši. Ir pārvarēts svētku reibonis, tagad rāmā mierā var sakārtot domas un mēģināt tās izteikt vārdos. Mani spilgtākie un paliekošākie iespaidi diemžēl ir ārpus valstu un kuratora oficiālajām skatēm Arsenale un Giardini. Iespējams, ka raibais EXPO formāts ir novecojis un laiks meklēt jaunas formas. Tas pats attiecas uz arhitektūras biennālēm. Valstu sacensība mākslā un arhitektūrā varbūt pat nav ētiska. Mēs visi zinām, cik smagnēji notiek gatavošanās šīm biennālēm Latvijā, un pēc iepriekšējās, kurā biju uzaicināta uzstāties kādā no programmām, es pieņēmu lēmumu turpmāk norobežoties no it kā vilinošajiem piedāvājumiem. Pēc atklāšanas buma, kura raksturīgākais iespaids ir dažādu tautību kuratoru un komisāru apkampšanās ar spiedzieniem un bučām uz abiem vaigiem, raibajā pūlī neatceros satikusi māksliniekus. Visu nosaka kuratori un tirgus. Varbūt tas tā ir bijis vienmēr, un esmu naiva un pārāk jūtīga, nezinu. Varbūt kļūstu pieaugusi.
Anišs Kapūrs. White Dark VIII. 2000. Mākslinieka īpašums. Izstāde Intuition. © Foto: JP Gabriel
1. Pārlaicīgas vērtības
Izstāde “Intuīcija” (Intuition)
Palazzo Fortuny
2015. gada 56. Venēcijas mākslas biennāles ievērojamākais notikums bija izstāde Proportio. Var jautāt jebkuram – visi to sauc par mākslas foruma virsotni. Venēcijas biennāles žūrija tai piešķīra “Zelta lauvu”. Prestižā starptautiskā institūcija Leading Culture Destinations Awards ekspozīciju apbalvoja kā 2015. gada labāko izstādi pasaulē.
2017. gada 57. biennāles ekspozīcija turpina un nobeidz veselas dekādes izstāžu ciklu palaco Fortuni: Artempo 2007, In-finitum 2009, TRA 2011, The Eye of the Artist 2013, Proportio 2015 un Intuition 2017.
Kā jau visas labas lietas šai pasaulē, arī šī balstās spēcīgās personībās. Citādi nemaz nevar būt! Veselas dekādes sešu izstāžu grandiozais projekts Venēcijā ir beļģu interjera dizainera un arhitekta Aksela Vervordta (Axel Vervoordt, 1947) spoža ideja un realizācija. Esmu sekojusi šīs personības daiļrades ceļam kopš brīža, kad kāda mana kliente no Amerikas atveda viņa pirmo interjeru grāmatu. Toreiz es strādāju pie Rūmenes muižas projekta, un mūsu domāšanas virziens – kā vēsturisku māju jūtīgi pārveidot dzīvošanai divdesmit pirmajā gadsimtā – saslēdzās.
Els Anatsui. The Beginning and the End. 2015. Pudeļu korķi, alumīnija un vara stieples. Mākslinieka un Axel VervoordtGallery īpašums. Izstāde Intuition. Foto: Odrija Fišere
Aksels Vervordts ir talantīgs cilvēks, kuram nav pat akadēmiskās izglītības, viņš ir tikai mazliet pastudējis ekonomiku un pametis to intereses trūkuma dēļ. Manuprāt, Aksela talants balstās, pirmkārt, beļģu klusās dabas kompozīciju glezniecības tradīcijā un, otrkārt, ģimenes pēctecībā. Dzimis antīko priekšmetu kolekcionāru ģimenē, jau no 14 gadu vecuma jauneklis izcēlās ar dabas dotu talantu saredzēt lietu vērtību. Ne katram tas ir dots, un mēs zinām, cik cilvēki ilgi mācās un smagā darbā trenē šo nenotveramo sajūtu – atšķirt labu un vērtīgu lietu no fetiša un pakaļdarinājuma. Vairumam tas tā arī nekad neizdodas. Sešdesmito gadu modernisma plaukumā un postošajā uzvaras gājienā pasaulē cilvēce strauji zaudēja gadsimtiem krātās mantotās vērtības, jo bija augstprātīgs noliegums un nicinājums pret visu iepriekšējo paaudžu radīto – arhitektūrā, mākslā, dizainā. Vervordta ģimene tai laikā neļāvās laikmeta apmātībai un stūrgalvīgi turpināja iet savu iesākto ceļu – par smiekla naudu pirkt un krāt priekšmetus un gleznas, kas nevienam tai brīdī nebija vajadzīgas. Aksela un Majas Vervordtu fonds ir kļuvis par ģimenes biznesa impēriju, kurā iesaistīti arī viņu divi dēli Diks un Boriss, un tā aptver mākslas un antīko priekšmetu kolekcionēšanu un tirdzniecību, interjera dizainu un realizāciju, izstāžu kūrēšanu ar to pavadošām grāmatām, kā arī un nekustamā īpašuma attīstīšanu. Ģimenes lielais projekts ir Kanaal – bijušās 19. gadsimta spirta rūpnīcas pārbūve Antverpenes tuvumā par ģimenes kolekcijas muzeju, mākslas galeriju, koncertzāli viņu mūzikas organizācijai Inspiratium un dzīvokļiem. Ansamblis, ko ģimene sauc par “pilsētu laukos”, tiks pabeigts 2017. gada nogalē.
No kreisās: Jorubas kultūra. Zoomorfa maska čūskas formā. 18.–19. gs. Nigērija. Krāsots koks; Elsvorts Kellijs. Pour Mr. Maeght. 1959. Audekls, eļļa; Pjērs Alečinskis. Cobra Vivant. 1966. Jaukta tehnika. Izstāde Intuition. Foto: Odrija Fišere
Fra Andželiko. Annunciazione. 15. gs. vidus. Pergaments, pigments, zelts. Ligabue kolekcija. Izstāde Intuition. Foto: Odrija Fišere
Pirmais solis ir ieraudzīt lietas pārlaicīgu vērtību, pat ja šī lieta ir pavisam vienkārša. Otrs solis – spēt sakārtot lietas no dažādiem laikiem un vietām kompozīcijā, kurā nav novilktu robežu starp stiliem, vietām, mērogiem un laikiem. Salikt kopā un paskatīties, kā lietas savā starpā var sarunāties un veidot jaunas attiecības un stāstus. Tā ir divdesmit pirmā gadsimta domāšanas līnija, kuru es saredzu kā cerīgāko pavedienu mūsdienu mākslā, arhitektūrā un dizainā. Aksels Vervordts savā domāšanā un radošajās izpausmēs ir īsts renesanses tipa cilvēks. Viņa grandiozais izstāžu cikls Venēcijā ir kā visaptveroša mācību stunda, kas mūs izvada cauri laikiem līdz mūsdienām, soli pa solim apgūstot cilvēces uzkrātas zināšanas un mākslas vērtības. Katras izstādes ekspozīcijas priekšmeti tika atlasīti pēc noteiktiem principiem. Augstākā virsotne bija Proportio, kam loģiski sekoja Intuition. Simboliski, ka intuīcija ir gals un sākums jaunu avotu meklēšanas ceļam gan māksliniekiem, gan zinātniekiem. “Es ticu intuīcijai un inspirācijai. Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām.” Izstādi ievada Alberta Einšteina citāts un Aniša Kapūra skulptūra “Baltais tumšais VIII” (2000). Jūs stāvat balta apļa priekšā un sajūtat pilnību un tukšumu vienlaicīgi. Tas ir bezgalīgi garš balts gaismas tunelis. Un nav ne laika, ne gala, ne sākuma.
Tomasa Saraceno darbs izstādē Intuition. Foto: Odrija Fišere
Venēcijas dizainera Mariāno Fortuni (1871–1949) palaco un arī darbnīca ir iekārtota kā dzīvojamā māja, kuras četros stāvos Vervordts eksponējis gleznas, skulptūras, maketus, mēbeles, arheoloģiskus artefaktus, objektus, visādus dīvainus mehānismus, grāmatas, un rodas sajūta, ka tie te ir mūžam dzīvojuši kopā ar pils saimniekiem. Katras izstādes tēma ir universāla un pārlaicīga, un Vervordts virtuozi jauc kopā veco un mūsdienu mākslu. Nobeigšu ar meistara citātu: “Visu dzīvi un karjeru esmu meklējis ceļus, kā radīt harmoniju. Šie harmonijas meklējumi man ir veids, kā atrast balansu starp tukšumu un pilnību, starp klusumu un skaņu, starp Austrumiem un Rietumiem, un pat starp pagātni, tagadni un nākotni. Es ticu, ka tā ir laimīgas dzīves atslēga!”
Demjens Hērsts. Aspect of Katie Ishtar ¥o-landi Beneath the Sea. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi. Foto: Odrija Fišere
2. Vai divdesmit pirmā gadsimta Mikelandželo?
Demjens Hērsts
Punta della Dogana & Palazzo Grassi
Hērsts nevar atstāt vienaldzīgu nevienu! Viņa jauda un apjoms nav aptverami, un to var tikai apbrīnot. Pēc dziļas krīzes, kad četrdesmit gadu vecumā ir sasniegts viss, ko mākslinieks var sasniegt, iegūta pasaules slava un nauda un ir iestājies strupceļš, viņš desmit pēdējos gadus nodevies titāniskam darbam, kā rezultātā tapusi šī izstāde.
Hērsts ar savu mākslu ir sapelnījis tik daudz naudas, ka varēja atļauties atvērt Londonā pats savu galeriju. Newport Street Gallery ir izbūvēta vecā noliktavā dzelzceļa malā, tās rekonstrukcijas projekta autors – britu arhitektu birojs Caruso St John Architects – par to saņēma prestižo britu arhitektūras Stērlinga balvu 2016, ko var salīdzināt ar latviešu “Zelta ananasu”. Adams Karūzo bija Rīgā un prezentēja ABLV/Teterevu fonda jaunā muzeja konkursa projektu.
Venēcijā Hērsta ekspozīcija aizņem divas milzīgas celtnes – Punta della Dogana un palaco Grasi – abas pieder privātkolekcionāram Fransuā Pino. Rekonstrukcijas projektus viņš pārliecinoši uzticēja realizēt japāņu arhitektam Tadao Ando, un var teikt, ka abu vietu pārbūves ir tik jūtīgas un pārlaicīgas, ka, katru reizi esot Venēcijā, tur atgriežos, lai smeltos iedvesmu un baudītu arhitektūras un mākslas harmoniju.
Demjens Hērsts. “Dēmons ar bļodu.” Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi
Demjens Hērsts. The Warrior and the Bear. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Punta della Dogana
Tātad Venēcijā šeit satiekas trīs lielas mūsu jaunā gadsimta personības – franču kolekcionārs Fransuā Pino (1936), japāņu arhitekts Tadao Ando (1941) un britu mākslinieks Demjens Hērsts (1965). Es redzu šo megaprojektu kā globālā laika zīmi, un šī satikšanās nevar notikt nekur citur kā pasaules skaistākajā pilsētā Venēcijā! Vieta, telpa un māksla saslēdzas vienotā simbiozē, un tās viena otru papildina neatkārtojamā 21. gadsimta piedzīvojumā. Lai 18,2 metrus augsto Hērsta skulptūru “Dēmons ar bļodu”, kas veidota no krāsotiem sintētiskajiem sveķiem, ievietotu palaco Grasi ātrijā, Pino bija piekritis nocelt ēkas stikla jumtu.
Pie Demjena Hērsta darba Aspect of Katie Ishtar ¥o-landi. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi. Foto no Zaigas Gailes personīgā arhīva
Demjens Hērsts. Mickey. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi. Foto: Odrija Fišere
Demjens Hērsts ir liela mēroga manipulators, un tas nav nekas jauns. Tāds laiks! Nekas tamlīdzīgs nevarētu būt radies pirms simts vai diviem simtiem gadu. Mikelandželo nolika savu Dāvidu Florences laukumā, un tā viņš tur stāv un nekustas. Hērsts pagrābj no visiem laikiem un visām vietām augstākos mākslas meistardarbus, un saliek tos kopā raibā karnevālā. Un tas vēl nav viss: nekas nav svēts, un viņa nekaunība sniedzas tālāk – viņš tos ņem un pārveido pēc sava prāta – palielina, samazina, deformē, izmaina detaļas. Pielietoto materiālu spektrs svārstās plašā amplitūdā starp viscēlākajiem – marmoru, granītu, zeltu, sudrabu, bronzu – un vislētākajiem atdarinātājiem – krāsotu poliuretānu, poliesteru, gumiju, anodētu alumīniju. Lai šo raibo kompāniju savāktu kopā, Hērsts izgudro asprātīgu triku: leģendu, ka tie visi ir izcelti no jūras dzelmes 2008. gada ekspedīcijā no kuģa Apistos (Neticamais) vraka, kas nogrimis Atlantijas okeānā pie Āfrikas austrumu krasta ap 2. gs. p.m.ē.! Ir izgatavots arī brīnišķīgs kuģa koka modelis, mērogā 1:32, kurā nav ne kripatiņas koka. Kuģis piederējis kādam brīvlaistam vergam, un mēs lielos video ekrānos vērojam samontētu filmu ar akvalangistiem, kas no jūras dzelmes ceļ ārā nogrimušos antīkos dārgumus, ieskaitot transformerus un spaidermenu. Tie visi ir apsūbējuši jūras dzelmē, apauguši ar jūras zālēm un koraļļiem, apkārt peld krāsainas zivis, un viss ir pa īstam. Mēs visi brīnāmies un priecājamies kā bērni!
Izstāde Space Force Construction. Foto: Zaiga Gaile
3. Krievi Venēcijā
Izstāde “Telpa-spēks-konstrukcija” (Space Force Construction)
V-A-C Foundation
Palazzo delle Zattere
Krievi ienāk Venēcijā un pasaules mākslas telpā droši un pārliecinoši, kā jau to norāda izstādes nosaukums, un nav svarīgi kādā kārtībā vārdi ir sakārtoti: telpa-spēks-konstrukcija.
Telpa
Krievu uzņēmējs Leonīds Mikhelsons, gāzes kompānijas Novatek galvenais akciju turētājs, pēc vairākiem avotiem Krievijas bagātākais cilvēks, ir kļuvis par mākslas kolekcionāru un patronu Krievijā un pasaulē, kā arī par Tate Starptautiskās padomes locekli. Kopā ar itāļu kuratori Terēzu Jaroči Maviku viņi pirms astoņiem gadiem nodibināja V-A-C Foundation un nopirka 18. gadsimta Venēcijas palaco – Palazzo delle Zattere. Fonda nosaukums tiek atšifrēts kā “Viktorijas laikmetīgā māksla”: V – Mikhelsona meita Viktorija, A un C – Art Contemporary jeb laikmetīgā māksla. Atšķirībā no citām privātajām Venēcijas ekspozīcijām – Gugenheima relatīvi statiskajai un Pino mainīgajai – V-A-C fonds piesaka citu konceptu: tā būs vieta jaunām sadarbības iespējām māksliniekiem, kuratoriem un apmeklētājiem neatkarīgi no pasaules ģeopolitiskā dalījuma. Palaco pārbūvei un restaurācijai fonds izvēlējās Venēcijas arhitektu biroju APML Architects. Viņu uzdevums bija pēc iespējas labāk atgriezt degradētajai celtnei tās sākotnējo sajūtu – 70. gados tā bija pārbūvēta par birojiem. Pēc svaigas krāsas smaržojošās Palazzo delle Zattere telpas biennāles atklāšanas dienās izskatījās pārsteidzoši – vēsturisko detaļu restaurācija bija organiski un jūtīgi savienota ar jaunās arhitektūras pienesumu – asprātīgs plānojums un detaļu kultūra. Neredzēts konstrukcijas un tehnoloģiju meistardarbs ir jaunās kāpnes, kas ir ēkas centrs un savieno to pa vertikāli. Plānotais restorāns un grāmatu veikals celtnes pirmajā stāvā vēl nebija atvērti, tāpat arī piecas mākslinieku rezidences jumta stāvā.
V-A-C Foundation izvēršas arī Maskavā: fonds ir uzaicinājis slaveno itāļu arhitektu Renco Piano pārbūvēt bijušo Maskavas TEC celtni par mākslas centru; to plānots atvērt 2019. gadā.
Izstāde Space Force Construction. Foto: Zaiga Gaile
Konstrukcija
Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija Krievijā šogad atzīmē simtgadi. 1917. gads iezīmē pasaules vēsturē ne tikai revolucionāras pārmaiņas sabiedrības uzbūves struktūrā un pilsoņu dzīvēs, bet arī jaunu virzienu mākslā. Ja līdz revolūcijai Maskavā varēja apskatīt vairāk Anrī Matisa un Pablo Pikaso darbus nekā Parīzē un Londonā un Anna Kareņina devās atpūsties uz Itāliju, tad revolūcija visu apgrieza kājām gaisā. Rezultātā piedzima krievu avangards un supremātisms – virzieni mākslā, kas joprojām raisa milzīgu interesi pasaulē un nenoveco.
Gustava Kluča kiosks. Realizācija: Neil Patel. Izstāde Space Force Construction. Foto: Zaiga Gaile
V-A-C fonds ir uzaicinājuši māksliniekus no visas pasaules reflektēt par padomju stilu mākslā. Ekspozīcija ir perfekti organizēta! Gustava Kluča un Ela Ļisicka plakāti un kolāžas, kas no jauna apbur, mijas ar vērienīgiem projektiem, piemēram, Aleksandra Rodčenko Strādnieku kluba izbūvi un Gustava Kluča preses kioska modeli mērogā 1:1 pēc viņa nekad nerealizēta zīmējuma. Kluča darbu ir ļoti daudz, un liekas, ka viņa mantojums ir neizsmeļams: vēl nupat martā apskatīju līdzīgas ievirzes izstādi jaunajā Londonas Dizaina muzejā. Krievijas revolūcija ir radījusi visu laiku slavenāko latviešu mākslinieku, kura darbi ir gan MoMA, gan citu lielāko pasaules modernās mākslas muzeju kolekcijās.
Cita starpā, šodien kolēģis Andis Sīlis man atsūtījis kartiņu no Vīnes Arhitektūras centra 2012. gada izstādes “Padomju modernisms 1955–1991”. Vienīgais projekts no Latvijas, kura elegantā kartiņa nopērkama muzeja veikalā, ir Latviešu Sarkano strēlnieku laukums ar muzeju un pieminekli Rīgā. Otrā pusē Andis uzrakstījis: “Lai nekad nezūd spēja atšķirt s. no pērles!”
Miķelis Fišers. “Reptiloīds imobilizē halucinējošos darvinistus.” 2017. Gaismas un skaņas instalācija, ekstrudēts polistirols, polipropilēna loksnes, ORACAL® līmplēvē griezts zīmējums, LED lenta. 600 x 600 x 600 cm. Skaņa: ERROR. Foto: Valdis Jansons
4. Miķelis Fišers
“Kas slikts var notikt” (What Can Go Wrong)
Latvijas ekspozīcija “Arsenālā”
Miķeļa Fišera darbi ir brīnišķīgi! Kopš pirmās lielās gleznu izstādes Rīgas mākslas telpā pēc atgriešanās no Latīņamerikas kalniem, kopš personālizstādes “Arsenālā” un galu galā kopš staigāšanas pa oglēm Medicīnas vēstures muzejā. Kas var noiet greizi? Tā saucas Venēcijas biennāles ekspozīcija divās telpās “Arsenālā”. Ar Miķeļi un viņa mākslu nekas nav nogājis greizi. Izsmalcinātie koka dēlīši ar pulēto melno krāsu un grebumu ir apburošas miniatūras, kas ar labvēlīgu humoru attēlo latviešu reptiloīdu dzīvi. Britu portāls theupcoming.co.uk starp 57 valstu ekspozīcijām Fišera mākslu ir ierindojis Top 10. Miķelis ir pamanīts, un tas ir panākums šai raibajā Venēcijas mākslas karnevālā. Visuzrunājošākais ir lielais melnais darbs aiz priekškara – gaismas un skaņas instalācija ”Reptiloīds imobilizē halucinējošos darvinistus”. Miķelis pārliecinoši dzīvo savu radību pasaulē jau gadiem, un nav sajūtas, ka kaut kas ir sagudrots vai aizlienēts tāpēc, ka tāda ir mode vai kādu nepieciešams pārsteigt.
Miķelis Fišers. „Daudzdimensiju būtnes sagriež gabalos savus avatarus pirms evakuācijas no planētas Zeme.“ 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons
Miķelis Fišers. “Citplanētieši monitorē humāno krīzi oligarhu orgānu noliktavā.” 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons
Ir nogājis greizi ar kuratoru komandu! Ekspozīcija šīm divām telpām ir pārāk liela, un atklāšanā spriedām, ka varbūt būtu pieticis tikai ar lielo melno. Mana lielākā pretenzija ir pret neveiklajiem baltajiem stabiem, pie kuriem piekārti melnie koka dēlīši. Turklāt tie esot bijuši ļoti dārgi! Tas nu tā, bet podests nodara pāri pašam mākslas darbam ar savu neveiklo formu, apgaismojumu, kas spīd acīs, un parakstu, kuru nav iespējams saredzēt. Medicīnas muzejā uz pagraba sienām koka miniatūras noteikti izskatījās labāk, un par to Miķelim Fišeram tika piešķirta Purvīša balva. Es nepieņemu kuratoru taisnošanos, ka Miķelis pats tā ir gribējis. Mākslinieks ir neaizsargāts savās rūpēs par mākslas radīšanu, un organizatoru komanda ir domāta tam, lai iesaiņotu, izceltu un nosargātu vērtīgo darbu. Aksels Vervordts arī būtu dusmīgs!
Izstāde “Zelta gadi” Mūkusalas mākslas salonā. Foto: Renārs Derrings
5. Atpakaļ mājās Latvijā
Nu kā tad te izskatās pēc četrām vētrainu iespaidu pilnām dienām piesātinātajā 57. Venēcijas Mākslas biennāles atklāšanā? Patīkami mierīgi. Apmeklējot aktuālās izstādes Rīgā un Dubultos, automātiski katru no tām domās piemēroju kādam no Venēcijas paviljoniem. Varētu būt! Tā ir nomierinoša atziņa.
Zelta gadi. Mūkusalas Mākslas salons
Pirmā izstāde patrāpās Mūkusalas Mākslas salonā, kur jaunais kurators Valts Miķelsons (viņš man tiek stādīts priekšā kā tīrradnis, jo nav studējis augstās skolās), iekārtojis izstādi “Zelta gadi”. Tas nekas, ka viņš nav profesionāls kurators, Aksels Vervordts arī nav studējis mākslu. Zuzāni savā galerijā atļaujas eksperimentēt, un ceļš ir sološs. Pēc Venēcijas Intuition ekspozīcijas, kas ir tik nenormāli profesionāla, un tomēr arī tur saskatīju misēkļus (piemēram, augstākās rindas gleznas nebija apgaismotas), jaunā cilvēka sajūtu gamma, kā viņš uz pelēkajām sienām komponē dažādu laiku mākslinieku darbu grupas, man ir interesanta.
Edgars Poika. „Un visam pa vidu Rīgas sporta pils.“ 2016. Ģipsis. 146 x 46 x 24 cm. Tēlniecības studentu darbu izstāde Mākslas stacijā „Dubulti“. Foto: Olga Šilova
Tēlniecības studentu darbu izstāde. Mākslas stacija “Dubulti”
Nākošā ir LMA Tēlniecības nodaļas studentu grupas izstāde Dubultos, uz kuru mani laipni uzaicina pasniedzējs Gļebs Panteļejevs. Šis uzaicinājums nāca saistībā ar neveiksmīgu Kuldīgas pašvaldības izsludinātu pieminekļa konkursu, kur piedalījos žūrijas darbā. Bija iesniegti pieci projekti, un neviens no tiem netika atzīts par realizācijas vērtu. Tam sekoja diskusijas žūrijas lokā, jo ir iespaids, ka monumenti visa veida pagātnes cietējiem kļūst bezjēdzīgi un formāli. Mūsu ciešanas nekad nebeigsies, un īpaši par to atkal un atkal ir jāatgādina sagaidot Latvijas simtgadi. Nu jau būtu laiks sliet obeliskus jaunai cietēju paaudzei, piemēram, brīvprātīgajiem sēņu lasītājiem un zivju šķirotājiem Anglijā vai nabaga pensionāriem tepat Latvijā.
Andrejs Ratkevičs. „Lauva.“ 2017. Āda. 60 x 40 x 30 cm. Tēlniecības studentu darbu izstāde Mākslas stacijā „Dubulti“. Foto: Olga Šilova
Cita starpā, Kuldīgā plaukst kvalitatīva mākslas dzīve, un iesaku apmeklēt atjaunoto Kuldīgas mākslinieku rezidenci pie Ventas tilta. Vēl viena privāta iniciatīva, jūtīgi atjaunota celtne un izsvērta izstāde, pilnīgi bez provinces piesmakuma. Rezidence pieder Kalnciema ielas kvartāla attīstītājam Mārtiņam Dambergam, to vada Ilze Supe, kura veido izstāžu programmu un sadarbojas ar dažādiem kuratoriem.
Atgriežoties Dubultu stacijā, Tēlniecības nodaļas studentu darbu izstāde apgāž priekšstatus, ka Latvijā nav iespējama monumentālā tēlniecība. Ir! Darbi ir svaigi un asprātīgi, un tāda izstāde mierīgi var būt kādas Venēcijas rūmes cienīga, ja vien pārāk neiespringst un nepārcenšas.
Romans Suta. Šķīvis. Izstāde „Romans Suta – 120. Universālā mākslas formula“ Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Anna Dzene
Romāns Suta. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Arī šo izsvērto ekspozīciju var vienā mierā vest uz Venēciju kā Latvijas mākslas pārstāvniecību. Sutas stilizētās tautumeitas uz šķīvjiem sasaucas, piemēram, ar V-A-C Foundation avangarda mākslas veltījumu Oktobra revolūcijas simtgadei. Bez Gustava Kluča mums ir arī “Baltara” porcelāns.
Izstāde „Maija Tabaka un Rietumberlīne“. Ekspozīcijas skats. LNMM izstāžu zāle „Arsenāls“. Foto: Kristīne Madjare
Maija Tabaka. Izstāžu zāle “Arsenāls”
Sowjet Grāfin, kā skaisto un eleganto Maiju Tabaku 1977. gadā bija iesaukuši Rietumberlīnē, es liktu Venēcijas Gallerie dell’Accademia. Tur bija iekārtota gleznu izstāde “Filips Gustons un dzejnieki” (Philip Guston and The Poets). Amerikāņu Ņujorkas skolas mākslinieka Filipa Gustona (1913–1980) lielformāta gleznas bija izstādītas kontekstā ar pieciem 20. gadsimta dzejniekiem, par kuru vārsmām viņš reflektē savās naktī gleznotajās gleznās. Ļoti interesants kuratora darbs, kur starp gleznām uz zāles sienām var izlasīt D.H. Lorensa, V.B. Jeitsa vai T.S. Eliota dzejas rindas. Brīnišķīgs mākslinieks!
Maijas Tabakas (1939) gleznu izstāde kopā ar Rietumberlīnes tā paša perioda vācu gleznotāju darbiem, kas pa zāles perimetru ieskauj Tabakas krāšņos audeklus centrālajā daļā, neapšaubāmi ir starptautiskas nozīmes notikums Latvijas mākslas dzīvē. Tautas pielūgta un mākslinieku laikabiedru nievāta, Maija Tabaka izskatās arvien labāk laika perspektīvā, un viņas gleznas – jau ar pārlaicīgu vērtību Latvijas mākslas vēsturē.
Volfs Fostels. „Maijas Tabakas portrets.“ 1978; Maija Tabaka. “Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni” 1978. Izstāde „Maija Tabaka un Rietumberlīne“. LNMM izstāžu zāle „Arsenāls“. Foto: Kristīne Madjare
Divi jauni mākslas muzeji Rīgā
Izskatās, ka tas tiešām notiks un jau pēc dažiem gadiem – ABLV/Teterevu fonda un Zuzānu ģimenes mākslas muzeju projekti attīstās paralēli, un ieguvēji būsim mēs visi. Tāds laiks! Kad valstīm un pašvaldībām trūkst naudas lieliem kultūras projektiem, visā pasaulē sāk dominēt privāto fondu mākslas centri. Abi muzeji būs atšķirīgi:
pirmais no tiem būs jaunā arhitektūra jaunā vietā – Skanstes pļavās, kur ABLV banka ir nopirkusi bijušo preču stacijas teritoriju un veido jaunu ciematu New Hanza City ar bankas ēku, birojiem, dzīvojamo apbūvi, parku un Laikmetīgās mākslas muzeju. Pēc vērienīga starptautiskā metu konkursa, kurā piedalīties tika uzaicināti slaveni arhitekti no visas pasaules, par uzvarētāju tika atzīts britu arhitektu birojs Adjaye Associates kopā ar vietējo biroju AB3D. Deivids Adžejs(David Adjaye, 1966) ir absolūta pirmā lieluma zvaigzne pasaules arhitektūrā, un šis viņa projekts Rīgā mums ir liels sasniegums, jo ir cerība, ka Latvijā tiešām uzcels jaunu pasaules līmeņa mūsdienu arhitektūras pieminekli.
Otrs mākslas centrs, kuru attīsta kolekcionāru un mākslas mecenātu Zuzānu ģimene, ir izvietots vecā ēkā – bijušajā Korķa fabrikā Lāčplēša ielā 101, kas kopš 2000. gada pazīstama kā “Sapņu fabrika”. Tā ir bijusī industriālā teritorija pie dzelzceļa ar 19. gadsimta beigu raksturīgo ķieģeļu arhitektūru. Mākslas centra projekts aptvers bijušās fabrikas ēkas rekonstrukciju, kā arī jaunu kolekcijas krātuves ēku un muzeja dārzu. Zuzānu ģimene ir pieticīgāka par baņķieru komandu, un fabrikas pārbūvei ir izvēlējusies lokālu arhitektu firmu – “Zaigas Gailes biroju”. Projekta prezentācija sabiedrībai ir plānota kopā ar Zuzānu ģimenes kolekcijas izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā jūlija beigās.
Viss notiek. Nobeigumā tikai vēl jāpiemin gaidāmais vērienīgais starptautiskais mākslas projekts Parīzes Orsē muzejā, kur 2018. gada vasarā būs apskatāma Baltijas valstu kopizstāde “Simbolisms Baltijas valstu mākslā”. Tikai nepārcensties!
