10 lietas, kas jāzina par amerikāņu arhitektu Frenku Loidu Raitu
12/07/2017
“Es esmu pasaules ievērojamākais arhitekts”, tā reiz tiesā stādījies priekšā amerikānis Frenks Loids Raits. Kad viņa sieva norādījusi, vai apgalvojums neesot mazliet pārspīlēts, Raits atbildējis, ka viņš taču tiesnešu priekšā zvērējis teikt tikai patiesību. Frenks Loids Raits bez pašironijas un patiesi uzskatīja sevi par pasaules ievērojamāko arhitektu un to apgalvoja publiski ne vienu reizi vien. Arī mūsdienu arhitektūras vēsturnieki un kritiķi viņu atzīst – ja ne par pasaules, tad par ievērojamāko amerikāņu arhitektu pēdējo 150 gadu vēsturē, un apgalvo, ka vidējais amerikānis, kurš nezinot nosaukt neviena dzīva arhitekta vārdu, noteikti esot dzirdējis par Frenku Loidu Raitu. Interesanti, ka mūsdienu profesionālie arhitekti pret Raita paveikto, bet īpaši pret viņa personību dažkārt izturas visai rezervēti, taču publikai viņa radītās ēkas ļoti patīk. Arhitekts ir veidojis ap tūkstoti dažādu projektu, no kuriem apmēram puse tikusi realizēta. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki simti Raita radīto namu. Šogad pasaule atzīmē arhitekta 150. dzimšanas dienu. Raita dzimšanas dienas nedēļā žurnāls Architectural Review piedāvāja bezmaksas pieeju žurnāla arhīvam, savukārt Ņujorkas Modernās mākslas muzejā līdz 1. oktobrim apskatāma arhitektam veltītā izstāde “Frenkam Loidam Raitam 150: atverot arhīvus” (Frank Lloyd Wright at 150: Unpacking the Archive).
Frenks Loids Raits (1867–1959). Little Dipper School un Community Playhouse, Losandželosa. 1923. Skats no rietumu puses. Zīmulis, papīrs. 40 x 68,3 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
1. Raitam nebija arhitekta izglītības
Par Frenku Loidu Raitu stāsta, ka arhitekta profesijai viņš ticis nolemts jau bērnībā. Patiesi viņa māte Anna Loida Džonsa, kas nāca no sabiedrībā respektētas ģimenes, vēlējās, lai viņas dēls būtu arhitekts, un Frenka bērnistabu izrotāja ar Anglijas gotisko katedrāļu gravīrām. Frenks izglītības pamatus apguva mājskolotāju vadībā un tā arī nevienu oficiālu mācību iestādi nebeidza. Viņš gan kādu laiku studēja Viskonsinas-Medisonas universitātē civilās inženierzinātnes, jo arhitektūras nodaļas šajā augstskolā nebija. Taču Raits universitāti pameta diplomu nesaņēmis. Paradoksāli, ka 20. gadsimta 50. gados Viskonsinas-Medisonas universitāte arhitektam piešķīra goda doktora grādu daiļajās mākslās.
Ieguvis slavu un atzinību, Raits savā mājas studijā nodibināja savdabīgu skolu jaunajiem arhitektiem, kuri vēlējās apgūt Raita arhitektūras valodu. Skola līdzinājās komūnai ar stingriem uzvedības noteikumiem. Mācekļi ne tikai veica rasēšanas un citus arhitekta palīgdarbus, bet palīdzēja arī mājas uzkopšanā, dārza darbos un pat gatavoja ēst, turklāt par to visu vēl maksāja arhitektam. Viens no mācekļu pienākumiem bija klausīties, kā Raits uz klavierēm spēlē Bahu un Bēthovenu; turklāt viņš stingri noteica arī mācekļu privāto dzīvi. Daži no Raita studentiem vēlāk kļuva par ievērojamiem arhitektiem. Frenks Loids Raits sev tipiskajā manierē uzskatīja, ka tas noticis tikai pateicoties viņam un ka visi kolēģi ir viņa atdarinātāji un sekotāji.
Frenks Loids Raits (1867–1959). Fallingwater (Kaufmana nams), Mill Run, Pensilvānija. 1934–1937. Skats no dienvidu puses. Zīmulis, papīrs. 39,1 × 64,1 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
2. Raita slavas pamatā ir villas bagātiem amerikāņiem
Frenks Loids Raits profesijas pamatus apguva, strādājot pie citiem arhitektiem par zīmētāju. Viņa talantu pamanīja ne viens vien arhitekts. 19. gadsimta beigu cienījamais arhitekts Daniels Bērnems no Čikāgas pat piedāvāja Raitam apmaksātas četru gadu studijas Eiropā un pēc tam labu darbu savā birojā. Taču Raits no šī piedāvājuma atteicās. Visilgāk – piecus gadus – ambiciozais jauneklis nostrādāja Čikāgas birojā Adler&Sullivan. Tā partneris Luiss Salivans Raitam uzticēja izstrādāt svarīgu projektu dizainus. Darba līgumā bija iekļauts punkts, kas aizliedz strādāt patstāvīgi, bet Frenks paralēli darbam birojā arī mājās privāti projektēja villas čikāgiešiem. Darba devējs neko nemanīja gadiem ilgi, taču reiz kāds Raita privāti projektēts nams izrādījās pavisam netālu no biroja Adler&Sullivan celtas ēkas, un rokraksts bija tik raksturīgs Raitam, ka to ievēroja pat Salivans un talantīgo darbinieku atlaida.
Raits nodibināja savu biroju. 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs tapušās villas tiek dēvētas par Raita “Prēriju stila” namiem. Lai gan Raits jau tad bija pieprasīts arhitekts, viņa lielā slava atnāca tikai 20. gadsimta 30. gados, un tās galvenais iemesls bija ekstravagantā villa virs ūdenskrituma, kas tika pabeigta 1936. gadā. Amerikāņu lielveikalu magnātam Edgaram Dž. Kaufmanam senioram celtais nams Pensilvānijā, kas uzcelts virs 30 pēdu augsta ūdenskrituma, ir 20. gadsimta slavenākā un bieži vien arī par skaistāko dēvētā privātmāja. Patiesi šķiet, ka ūdenskritums šļācas no ēkas dziļumiem un ka pats nams izaug no klints akmeņiem. Šajā projektā Raits īstenoja savu vēlmi pēc maksimālas arhitektūras saplūsmes ar dabu. Tas viņam izdevās, bet mājas īpašniekiem bija jādzīvo ūdenskrituma diezgan neizturamā trokšņa ieskautiem. Raits ir slavens ar to, ka mācēja savus pasūtītājus apvārdot un pārliecināt, ka izcilas arhitektūras vārdā ir jāpiecieš sadzīviskas neērtības un ka par to jāmaksā daudz vairāk nekā pasūtītāji bija plānojuši.
Raits aizrāvās ar sava laika jaunākajām tehnoloģijām, bet viņš bija pārāk nepacietīgs, lai tās pārbaudītu, un bieži vien izmantoja savos projektos, nepārliecinoties līdz galam par to kvalitāti. Piemēram, tekoši jumti ir diezgan ierasta lieta Raita villām. Uz klientu sūdzībām, ka uz galda līst ūdens, arhitekts atbildēja: “Pastumiet galdu malā!” Ūdenskrituma villas noturību apšaubīja inženieri, un tās konstrukcijas ir vairākkārt pastiprinātas, lai ēka arī tagad vēl būtu pieejama publikas apskatei.
Usonijas māja. 2013. Celta pēc Frenka Loida Raita 1939. gadā izstrādātā dizaina. © 2017 Mesick Cohen Wilson Baker Architects, LLP mcwb@mcwb-arch.com
3. Raits izstrādāja arī demokrātisku mājokļu projektus
Frenks Loids Raits izstrādāja arī vairākus nosacīti demokrātisku mājokļu projektus. Slavenākais no tiem ir pazīstams ar kopēju nosaukumu Usonijas mājas (Usonian Houses). Tās bija vienkāršota Raita 20. gadsimta sākuma villu versija. Šiem namiem raksturīgi plakani jumti, atteikšanās no pagraba vai bēniņiem, mazas atsevišķas guļamistabas un lielāka dzīvojamā istaba ar kamīnu tās centrā. Šīm mājām bija tāds izmērs, ka to uzturēšanai nebija nepieciešami kalpotāji. Usonian Houses izmantotie plānojuma principi un vienkāršā būvniecība šķita vilinoši biznesa pamati daudziem piepilsētu nekustamā īpašuma attīstītājiem. Tiek uzskatīts, ka Raita ieviestos principus var saskatīt arī mūsdienu amerikāņu vidusšķiras iecienītākajos mājokļu projektos.
Frenks Loids Raits (1867–1959). St. Mark’s Tower, Ņujorka. Projekts 1927–1929. Makets. Krāsots koks un kartons. 134,6 x 40,6 x 40,6 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
4. Raits bija izšķērdīgs dēkainis
Bērnībā arhitekta māte dēlu bija nosūtījusi uz zemnieku saimniecību, baidoties, ka viņš aug pārāk sievišķīgā vidē. Taču darbs un dzīve fermā Raitu neiemācīja būt askētiskam. Arhitekts izcēlās ar grezno un izšķērdīgo dzīves stilu, kuram piemita ne tikai Riharda Vāgnera vēriens, bet diemžēl arī komponistam raksturīgās nedienas – nemitīga dzīvošana pāri saviem līdzekļiem un naudas trūkums, kam sekoja arī bankrota draudi. Frenks Loids Raits izcēlās ar īpaši izsmalcinātu ģērbšanās stilu un viņa vājība bija automašīnas. Tiek lēsts, ka arhitektam dzīves laikā bijušas apmēram 50 dažādu marku automašīnas.
Raitam bija arī vētraina privātā dzīve. No pirmās ģimenes – sievas un sešiem bērniem – arhitekts aizbēga uz Eiropu kopā ar kāda klienta sievu, kur pavadīja vairākus gadus, gaidot, kad viņu dzīvesbiedri dos šķiršanās atļauju. Nākamā sieva bija ekscentriska tēlniece, kas aizrāvās ar morfīnu; šīs atkarības dēļ attiecības izjuka jau pirmajā laulības gadā. Pēdējā Raita sieva bija vairāk nekā 30 gadus jaunāka dāma – Olga Lazoviča Hincenburga, ko arhitekts un vēlāk arī visi pārējie sauca par Olgivannu.
Arhitektam patika par sevi radīt mītus, vienreiz runāt vienu, bet citreiz pilnīgi pretējo. Uz viņu varētu attiecināt teicienu: “Klausieties manos vārdos, bet neskatieties uz maniem darbiem.” Viņš pats bieži spēja rīkoties pilnīgi pretēji sevis postulētajiem uzskatiem.
Frenks Loids Raits (1867–1959). American System-Built (Ready-Cut) Houses. Projekts 1915–1917. Litogrāfija. 27,9 x 21,6 cm. The Museum of Modern Art, New York. Gifts of David Rockefeller, Jr. Fund, Ira Howard Levy Fund, and Jeffrey P. Klein Purchase Fund © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
5. Raita sapņu vieta bija villa Taliesina
Raita vecāki izšķīrās, un ar tēvu viņam tuvas attiecības neizveidojās. Arhitekta pilnais vārds bija Frenks Linkolns Raits, taču vēlāk viņš Linkolns nomainīja pret mātes uzvārdu Loids, tā godinot viņas dzimtu. No mātes ģimenes arhitekts kā dāvanu saņēma zemes gabalu, uz kura uzcēla savu ideālo mājvietu, ko nosauca velsiešu mītiskā dzejnieka vārdā par Taliesinu. Taču šī villa saistās arī ar arhitekta dzīves traģiskākajiem brīžiem. 1914. gadā – tikai pāris gadus pēc mājas uzcelšanas –, arhitektam esot Čikāgā, pirms pāris mēnešiem darbā pieņemtais ģimenes pavārs aizdedzināja māju un no tās bēgošos cilvēkus nogalināja ar cirvi. Starp nogalinātajiem bija arī arhitekta sieva (tā pati, ar kuru viņš aizbēga uz Eiropu) un viņas divi bērni.
No traģēdijas atgūties arhitektam palīdzēja darbs pie Taliesinas rūpīgas atjaunošanas. Īpašumā vēl otrreiz izcēlās ugunsgrēks – 20. gadsimta 20. gados. Šoreiz to izraisīja tikko ierīkotā telefona līnija, un tajā gāja bojā Raita vērienīgā japāņu gravīru kolekcija. Vēlāk Raits uzcēla sev vēl vienu māju Arizonā, ko nosauca par Talisien West un kas kalpoja par arhitekta darba vietu dzīves otrajā pusē.
Frenks Loids Raits (1867–1959). Imperial Hotel, Tokija. 1913–23. Akmens cilnis, krāsains dekors. Zelts, krāsu zīmulis. 55,6 x 91,1 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
6. Raitam bija īpašas attiecības ar Japānu
Tiek uzskatīts, ka arhitektam atgūties pēc traģēdijas Taliesinas villā palīdzējis darbs pie Imperial Hotel projekta Tokijā. Japāņi viesnīcu bija iecerējuši kā rietumu kultūras oāzi, bet arhitekts radīja austrumu un rietumu saplūšanas vietu. Raits projektēja ne tikai ēkas arhitektūru, bet arī mēbeles, tekstilizstrādājumus, traukus un galda piederumus. Tam visam bija jārada absolūtas harmonijas iespaids, kas viesnīcas viesiem liktu atgriezties te atkal un atkal. Raitam ļoti patika paša projektētajām ēkām radīt pilnīgu iekārtojumu. Laikraksta The Guardian britu arhitektūras kritiķis Rovans Mūrs rakstā par Frenku Loidu Raitu atzīstas, ka viņš varētu piedot arhitektam lielīšanos un melošanu, bet nespēj paciest sajūtu viņa projektētajās ēkās – ka kāds visu laiku stāv aiz muguras un liek darīt tieši tā, kā viņš iecerējis. Un šis kāds ir ēkas arhitekts Frenks Loids Raits, kurš diktatoriski nosaka, kā ēkas saimniekiem tajā jādzīvo. Arhitekts lepojās, ka 1923. gada zemestrīce, kas iznīcināja lielu daļu Tokijas apbūves un nogalināja 100 tūkstošus iedzīvotāju, nespēja neko izdarīt Imperial Hotel ēkai. Viens no tā iemesliem bijis ēkas inovatīvās konstrukcijas. Leģenda stāsta, ka arhitekts pats sev pēc zemestrīces nosūtījis telegrammu ar tekstu, ka ģēnija uzceltā ģeniālā ēka palikusi zemestrīces neskarta. Taču 1967. gadā viesnīcu nojauca, lai tās vietā būvētu citu ēku.
Raits bija arī kaislīgs japāņu mākslas dīleris un dažkārt ar šo nodarbi nopelnīja vairāk nekā ar ēku projektēšanu. Turklāt viņš parasti ieteica japāņu gravīras saviem klientiem kā absolūti nepieciešamo interjera dekoru. Arhitekts arī pats izveidoja ievērojamu japāņu gravīru kolekciju, kas gāja bojā Taliesenas ugunsgrēkā 1925. gadā, bet savulaik daļēja tās izpārdošana palīdzēja segt arhitekta ievērojamos parādus. Bizness gan beidzās bēdīgi. Raits tika apsūdzēts japāņu gravīru tīšā vecināšanā. Arhitekts vainu novēla uz biznesa partneri Tokijā, kurš cietumā pavadīja gadu.
Atklājot 6,7 metrus augsto Mile-High debesskrāpja vizuālizāciju 1956. gada 16. oktobrī preses konferencē, Čikāgā. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
7. Raita iecerētais jūdzi augstais debesskrāpis joprojām būtu pasaulē augstākā ēka
Frenks Loids Raits nebija lielpilsētu ciešās apbūves piekritējs. Viņa ideālā Amerika līdzinājās priekšpilsētu apbūvei ar privātmājām un nelieliem dārziņiem dabas tuvumā. Taču šie uzskati arhitektam netraucēja projektēt arī debesskrāpjus. Vērienīgāko priekšlikumu Raits radīja mūža nogalē 1956. gadā, kad tuvojās viņa deviņdesmitgade. Tas bija jūdzi augsts debesskrāpis ar nosaukumu Mile High, ko viņš bija iecerējis būvēt Čikāgā. Ja tas tiktu uzcelts, 528 stāvus augstais nams joprojām būtu pasaulē augstākā ēka. Projekts paredzēja, ka tās pamati zemē būtu tik dziļi, ka sasniegtu Ņujorkas Empire State Building izmērus. Pastāv uzskats, ka Raita ideja bija īstenojama, tikai trūcis nepieciešamās investoru pārliecināšanas spējas. Taču nevar teikt, ka arhitekts nemēģināja darīt visu iespējamo un neizmantoja savu šovmeņa tēlu. 50. gados reti notika kāds ASV televīzijas sarunu šovs bez Raita piedalīšanās. Viņš bija visur, un, lai pārliecinātu par Mile High vērienu, jau tā iespaidīgo ēkas augstumu zīmējumos vēl vairāk pārspīlēja. Viņš radīja maketus ne jau tāpēc, lai saprastu ēkas konstruktīvo uzbūvi un vizuālo iespaidu, bet gan lai investorus pārliecinātu par projekta vērienīgumu. Idejas prezentācijai Raits sasauca īpašu preses konferenci un demonstrēja iecerēta debesskrāpja zīmējumu, kam līdzās bija salikti attēli ar Gīzas piramīdu, Eifeļa torņa un arī Empire State Building. Šodien arhitektūras kritiķi smaida, pieminot Raits kā pirmo, kas savu projektu zīmējumos centies atdarināt Photoshop programmatūras efektu.
Frenks Loids Raits (1867–1959). Solomon R. Guggenheim Museum, Ņujorka. 1943–1959. Makets. krāsots koks, plastmasa, stikls, tuša un akvarelis uz papīra. 71,1 x 157,5 x 111,8 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
8. Raita slavenākā sabiedriskā ēka – Gugenheima muzejs Ņujorkā
Frenks Loids Raits nesajūsminājās par Ņujorkas apbūvi un intervijās teica, ka Manhetenas debesskrāpjus nav radījis nekas cits kā tikai nauda un vēlme nopelnīt. Viņa projektētais Gugenheima muzejs, kas mūsdienās ir otrā populārākā arhitekta ēka līdzās villai virs ūdenskrituma, ar savām noapaļotajām formām bija domāts kā pretstats Ņujorkas debesskrāpju slaidajiem stāviem. Projekts Solomona Gugenheima abstraktās mākslas kolekcijas muzejam tika sākts jau 1943. gadā, taču ēkas celtniecība – 13 gadus vēlāk.
Ēka tika pabeigta 1959. gadā – dažus mēnešus pēc arhitekta nāves. Neparastākais ir muzeja iekštelpu plānojums – mākslas darbu apskate tiek veikta pārvietojoties uz augšu pa lēzenu spirālisku rampu, tā ļaujot vienu un to pašu darbu ieraudzīt no vairākiem skatpunktiem. Arhitekts te realizējis savu ideālu – nepārtraukti plūstošu telpu visas ēkas apjomā. Rovans Mūrs norāda, ka arī Gugenheima muzejā izpaužas Raita despotiskais gars, jo apmeklētājiem viņš paredzēts tikai vienu ceļu, kā iepazīt Gugenheima mākslas kolekciju, – pa spirāli virzoties augšup.
Šķiet pašsaprotami, ka Gugenheima muzeja ēka ir baltā krāsā. Taču projekta izstrādes laikā bijušas arī citādas ieceres. Arhitekts piedāvājis ēkas apdari ar sārtu marmoru, taču pret to iebilda Solomona Gugenheima mākslas kolekcijas konsultante, norādot, ka Gugenheimam sarkanā krāsa nepatīkot. Sārtais bija viens no Raita iemīļotākajiem toņiem. Viņš uzskatīja, ka tas simbolizē radošumu, un labprāt izmantoja savos projektos, dažkārt neskatoties arī uz pasūtītāju iebildumiem. Taču Gugenheima muzeja gadījumā Raits sev netipiski ātri piekāpās un piedāvāja citus variantus. Starp ekstrēmākajiem bija fasāde dažādos oranžā toņos. Beigu beigās 1959. gadā muzeja ēka ieguva viegli krēmīgi bēšu toni, lai gan arī tam bija pretinieki. Piemēram, Ņujorkas pilsētplānotājs Roberts Mozess Gugenheima muzeja ēkas krāsu salīdzināja ar dzeltenīgas ādas toni. Savu balto fasādes krāsu muzejs ieguva tikai 1992. gadā.
Frenks Loids Raits (1867–1959). Madison Civic Center (Monona Terrace), Madisona, Viskonsīna. Projekts, 1938–1959. Skats no rietumu puses, 1955. Tukša, zīmulis, papīrs, saplāksnis. 81,3 x 101,6 cm. The Frank Lloyd Wright Foundation Archives (The Museum of Modern Art | Avery Architectural & Fine Arts Library, Columbia University, New York) © 2017 Frank Lloyd Wright Foundation, Scottsdale, AZ. All rights reserved
9. Frenks Loids Raits ir mūžam dzīvs
Frenks Loids Raits radīja par sevi mītus un pasakas, kuros ir grūti izlobīt kādu patiesības graudu. Piemēram, lai gan oficiāli par viņa dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1867. gads, taču pastāv versija arī par 1869. gadu. Jau dzīves laikā viņš pats sarakstīja vairākas autobiogrāfijas, uz kurās teikto pētnieki nevar droši paļauties. Arhitekts saņēmis daudzus pagodinājumus un apbalvojumus, tajā skaitā arī Karaliskā britu arhitektu institūta Zelta medaļu un Amerikas Arhitektu institūta Zelta medaļu. Tas nekas, ka Raits kā egocentrisks individuālists nekad nebija kļuvis par Amerikas Arhitektu institūta biedru. Viņa portrets ir rotājis pastmarkas un 60. gados pat tika sacerēta opera, kuras librets balstās arhitekta dzīves gājuma motīvos. Pols Saimons no dueta Simon & Garfunkel ir sacerējis dziesmu “Paliec sveiks, Frenk Loid Rait” (So Long, Frank Lloy Wright). To var uzskatīt gan par veltījumu ievērojamajam arhitektam, gan arī par slēptu vēstījumu Artam Garfunkelam, kurš savulaik bija studējis arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka šajā dziesmā Saimons atvadās no Garfunkela, paredzot drīzu dueta izjukšanu. Arī mūsdienās tiek izdoti neskaitāmi suvenīri ar Frenka Loida Raita arhitektūras tematiku. Piemēram, dāņu rotaļlietu ražotājs Lego ražo īpašus lego klucīšu komplektus, no kuriem var salikt Raita projektētās ēkas: villu virs ūdenskrituma un Gugenheima muzeju.
Izstāde Frank Lloyd Wright at 150: Unpacking the Archive. Ekspozīcijas skats. Ņujorkas Modernās mākslas muzejs, 12. jūnijs – 1. oktobris, 2017. © 2017 The Museum of Modern Art. Foto: Jonathan Muzikar
10. Frenkam Loidam Raitam veltīta izstāde Modernās mākslas muzejā Ņujorkā
MoMA izstādes Frank Lloyd Wright at 150: Unpacking the Archive galvenais kurators Berijs Bergdols atzīst, ka Frenks Loids Raits ir arhitekts, kura darbi ir visbiežāk eksponēti Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Pirms pieciem gadiem muzejs un Ņujorkas Kolumbijas universitāte pārņēma arhitekta milzīgo arhīvu, kurā ietilpst 55 tūkstoši zīmējumu, 125 tūkstoši fotogrāfiju, 300 tūkstoši Raita korespondences lapu, neskaitāmas telegrammas un daudzas stundas privātu video ierakstu. Izstāde Modernās mākslas muzejā nav veidota kā hronoloģisks skatījums uz arhitekta dzīves gājumu, bet gan kā mēģinājums pavērt viņa arhīva neizsmeļamās dzīles. Izstādi veido atsevišķas miniekspozīcijas – katra no tām atklāj kādu no Raita dzīves vai darba aspektiem. Līdz ar izstādi ir publicēts arī katalogs ar daudzām esejām, kas mēģina skaidrot arhitekta 70 gadus ilgajā karjerā paveikto.
