Briljanti nav meiteņu labākie draugi
Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija
01/11/2017
Man, nez kāpēc, vienmēr licies, ka divdesmitais ir bijis līdz šim aizraujošākais gadsimts. Varbūt tāpēc, ka šai laikā novērojamas kardinālas izmaiņas kultūrā, mākslā un politikā (man varētu iebilst tie, kuri atbalsta uzskatu par pasaules cikliskumu, lai gan liekas, ka modernisma nozīmību apstrīdēt nevajadzētu nevienam). Bet varbūt tāpēc, ka mani vienmēr aizrāvusi salonu un intelektuāļu slēgto apvienību kultūra. Šķiet, ka toreiz, kad uzzināju par Blūmsberijas grupas aktivitātēm pat pietvīku no sajūsmas. Un tā, vienu vasaras vakaru arī es uzaicināju ciemos draugus, uz vīnu un uzkodām. Gluži kā pēc plāna sākām runāt par mākslu, šoreiz apspriežot, kā un kādā kontekstā korektāk lietojams attiecīgais jēdziens. Respektīvi, kā mums izturēties pret mākslu, ja daudzi to uzskata par savu hobiju, kamēr citiem tā ir nopietna profesija. Ikviens no mums kādreiz atļaujas sānsoļus. Un, lai arī cik paradoksāli tas varētu likties, atkāpes no ikdienas nepieciešamas arī tiem, kuru profesiju daļa sabiedrības uzskata par vaļasprieku.
Mākslinieki, pārkāpjot savas nozares robežas atļaujas eksperimentēt, atklājot aizvien jaunas savas izpausmes šķautnes. Vienu no tām atklājusi arī franču mākslas kolekcionāre Diāna Venē, kuras rotu kolekcija izstādē “No Pikaso līdz Kūnsam” no 4. novembra līdz 3. decembrim būs apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.
Pirms laba laika atklāju, ka iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, esmu iemantojusi paradumu nopētīt viņu plaukstas. Vislielāko uzmanību pievēršot tieši pirkstiem un tam, vai kādā no tiem uzvilkts gredzens. Nedomāju, ka ar šādu (nu jau refleksīvu) darbību esmu aizrāvusies, būdama hiromantijas fane vai tādēļ, ka interesētos par ikviena sarunu biedra ģimenes stāvokli. Rotaslietu, jo īpaši gredzenu, nēsāšana manī vienmēr raisījusi pozitīvu interesi. Pavisam iespējams tādēļ, ka pati ar to ikdienā pārāk neaizraujos. Dāvinātie pulksteņi jau ilgāk nekā gadu apstājušies, bet no vecvecmāmiņas mantotās pērļu kaklarotas guļ lādītē, gaidot, kad tiks nodotas nākamajām paaudzēm. Par maniem vienīgajiem favorītiem kļuvusi Londonas Dabas vēstures muzejā pirktā rokassprādze ar zelta mušu un Demjēna Hērsta izstādes “Treasures from the Wreck of the Unbelievable” suvenīru veikaliņā iegādātais gredzens, kurš veidots pēc pirmatnējo zelta rotu parauga. Rotaslietas prasa īpašu uzmanību, jo vēl vairāk par izvēlēto apģērbu vai citiem vizuālo paštēlu veidojošiem elementiem spēj atklāt katra personības estētiskās prasības. Jau antīkajā pasaulē izrotāšanās ieņēma būtisku lomu cilvēku dzīvē. Nereti rotas tika nēsātas kā sava veida aizsardzības zīmes vai amuleti, biežāk tām tika piešķirta statusu nosakoša jēga. Līdzīgi rotaslietu nozīme tika vērtēta arī Viduslaikos un Renesansē, kad pieaugot reliģijas un politikas nozīmei, dārglietas kļuva par kodētu ideoloģiskā spēka izrādīšanas veidu.
ARHĪVS: Intervija ar franču mākslinieci un rotu kolekcionāri Diānu Venē
Diānas Venē interesi par rotaslietām rosinājuši personiski motīvi – kolekcijas aizsākumi saistāmi ar viņas vīra, franču mākslinieka, konceptuālista Bernāra Venē bildinājumu. Zinot, ka Diāna atšķiras no vairuma sieviešu un nealkst briljanta gredzena, viņš ap mīļotās zeltnesi aptina sudraba plāksnīti. Tādējādi ļoti īpašā veidā apliecinot mīlestību un radot savu pirmo rotaslietu. Arī turpmāk Venē kundze savu kolekciju veidojusi gluži kā rakstīdama romānu – ar katru no rotām saistās kāds īpašs notikums, kas rotaslietām piešķir nenosakāmu vērtību. Starp citu, līdzīgi kā Diānai, arī vienai no Pablo Pikaso mīļotajām sievietēm – Dorai Mārai – briljanti bijuši gaužām vienaldzīgi. Diāna Venē stāsta: “Reiz, kad Pikaso bija sagrēkojies, viņš ieradās pie Doras ar briljanta gredzenu. Viņa to vienkārši paņēma un izmeta ārā pa logu, sacīdama, ka nevēlas dimantus, bet gan kaut ko īpašu – Pikaso radītu. Viņš devās uz krāmu tirdziņu un iegādājās gredzenu, kurā iegleznoja mīļotās portretu. Nesen šis gredzens kādā izsolē pārdots par 450 000 dolāru.”
Lai gan pati Diāna min, ka viņas kolekcijas materiālā vērtība pēdējo gadu laikā ir krietni cēlusies, ir pilnīgi skaidrs, ka būtiskākais novērtējums saistāms tieši ar stāstiem, kas šos mākslas darbus pavada. Diānas Venē kolekcijā šobrīd ir vairāk nekā divsimt mākslinieku darinātu rotu, no kurām vairākas radītas speciāli viņai. Vienkopus sadzīvo miniatūri mākslas darbi, ko radījuši tādi pagājušā gadsimta meistari kā Žoržs Braks, Salvadors Dalī un Makss Ernsts, kā arī pavisam laikmetīgas Džefa Kūnsa, Orlānas un citu autoru avantūras. Visas Venē kolekcijas rotas radījuši profesionāli mākslinieki – gleznotāji un tēlnieki. Vienīgais izņēmums ir somu dizainera Tapio Virkalas radītā sudraba kaklarota un auskari “Sudraba Mēness” (Hopeakuu, 1970). Interesanti, ka pavisam nelielu daļu kolekcijas rotu radījušas sievietes, kas jau atkal pierāda izcilo mākslinieku spēju neaprobežoties ar maskulīno un feminīno izjūtu dalījumu.
Par to, ka rotaslietas ir būtiska modes sastāvdaļa, šaubu nav, taču to saistību ar mākslu daļa cilvēku varētu uzskatīt par diskutablu, ņemot vērā problemātiku, kas jau izsenis seko mākslas un amatniecības robežu nošķiršanai. Virspusēji iedziļinoties atšķirībās, kas nosaka šo divu vizuālo parādību dažādību, iespējams secināt, ka vienīgā vērā ņemamā pazīme, kas rotaslietas varētu atraut no piederības lielajai mākslai ir to praktiskais pielietojums. Galu galā, rotas taču paredzētas nesāšanai, savukārt, gleznu, skulptūru vai instalāciju reti kad iespējams skatīt caur funkcionālās nozīmības prizmu (un šeit nav runa par dizaina objektiem vai dizainu kā tādu). Bet, ja mēs pieņemam, ka mākslas robežas korekti noteikt nav iespējams, kāpēc vienkārši neatbrīvoties un neļauties skaistajam?
To, ka rotaslietas vienaldzīgu nespēj atstāt nevienu, pirmo reizi mūžā, apjautu šī gada sākumā Madridē, kur Thyssen-Bornemisza muzejā bija skatāma izstāde “Bvlgari y Roma”. Jāsaka, ka nekad neesmu izteikti fanojusi par kādu no lielajiem brendiem, tāpēc šīs izstādes apmeklējumu uztvēru salīdzinoši nenopietni. Sākotnēji skeptisku attieksmi izsauca gan garās cilvēku rindas pie kases, gan īpaši skaistais biļešu pārbaudītājs pie izstādes ieejas durvīm. Taču tumši izgaismotā labirinta formas zāle skatītājus/viesus uzņēma gluži kā ikoniska Romas mājsaimniece. Skatīties uz rotām ir pilnīgi citādāk nekā uz gleznām vai instalācijām, iespējams tāpēc, ka (pilnīgi neapzināti) tās uztveramas fiziski, pat intīmi. Lai gan Diānas Venē kolekcijā nav atrodama neviena rotu meistara vai juveliera idejas realizācija, viņa nenoliedz, ka mākslinieciskā augstvērtība piemīt arī tādu firmu izstrādājumiem kā Bvlgari, Cartier un Tiffany. Tomēr, šo rotu novērtējums saistāms ar kvalitāti un attiecīgo standartu ievērošanu. Kā galveno atšķirību starp savas kolekcijas un profesionālu dārglietu firmu rotām viņa min tieši mākslas spēju dzīvot ārpus laika ierobežojumiem: “Mode ir un paliek mode, arī tad, ja runājam par rotaslietām. Tas, kas šodien uzskatāms par aktuālu, rīt tāds var arī nebūt.”
Diāna Venē kā personība un viņas mākslas rotu krājums ir tiešām apbrīnojams. Gadu gaitā viņa savu kolekciju veidojusi kā ekskluzīvu pētniecisku projektu, kurā roku pielikuši pasaules ievērojamākie mākslinieki. Domājot par to, kāda saikne pastāv starp Venē kundzi un viņas rotām, saprotu, ka to nav iespējams pielīdzināt nekam ikdienišķam vai pašsaprotamam. Tā ir jūtīga, pat agapeiska saistība, kas spēj pastāvēt tikai starp iedvesmoto un iedvesmotāju. Jo īpaši tādēļ, ka iedvesma radusies iekšējo robežu pārkāpšanā – šajā gadījumā eksperimentālā, taču neapšaubāmi jutekliskā sānsolī.
Izstādes ieskaņā - 3. novembrī pulksten 11.00 Latvijas Nacionālās mākslas muzeja Konferenču zālē notiks Diānas Venē lekcija “Mākslinieku radītas rotas. Mākslas vēstures esence miniatūrā”. Ieeja bez maksas!
Izstādi atbalsta SIA “Alfor”, Latvijas nacionālā aviokompānija “airBaltic”, Porsche centrs Rīga, Live Riga,Francijas institūts Latvijā,viesnīca “Gallery Park Hotel”, P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības, informatīvo atbalstu sniedz žurnāls “Pastaiga” un ziņu portāls “Delfi”. Izstādes sadarbības partneris ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
