Mans iedvesmas avots ir zivis, nevis antīkie tempļi

Arhitekts Frenks Gerijs šogad atzīmē 90. dzimšanas dienu

24/01/2019

2019. gadā arhitekts Frenks Gerijs atzīmēs 90. dzimšanas dienu. To svinēt var, apmeklējot kādu no izstādēm par arhitekta paveikto - paša Gerija projektētajā Louis Vuitton fonda ēkā Parīzē ekspozīciju, kā tapis šis arhitekta projekts, vai Berlīnē Stiftung Brandenburger Tor stāstu par Gerija projektēto Volta Disneja koncertzāli Losandželosā, kas te salīdzināta ar Hansa Šarona Berlīnes filharmonijas ēku. Bet tieši arhitekta dzimšanas dienā - 28. februārī - diriģents Daniels Barenboims ir sarīkojis īpašu Frenkam Gerijam veltītu pārsteiguma koncertu ar prominentu mākslinieku piedalīšanos Pjēra Bulēza zālē Berlīnē. 2005. gadā žurnāls Vanity Fair aptaujāja 90 pasaules vadošos kritiķus, arhitektus un pasniedzējus, lūdzot nosaukt piecas ievērojamākās būves, kas uzceltas pēc 1980. gada. Ar lielu balsu pārsvaru līderis bija Gugenheima modernās mākslas muzejs Bilbao, tā arhitektam Frenkam Gerijam dodot mūsdienu nozīmīgākā arhitekta godu. Arhitektūras kritiķis un grāmatas par Frenku Geriju autors Pols Goldbergers rakstīja, Gugenheima muzejs Bilbao ir viens no retajiem gadījumiem arhitektūrā, kad par tā nozīmīgumu un kvalitāti ir vienisprātis arhitekti, kritiķi un sabiedrība. Tāpat arhitektūras vēsturē nav bieži gadījumi, kad viena ēka izdara apvērsumu ne tikai arhitektūras jomā, bet būtiski ietekmē ekonomikas attīstības modeļa izvēli dažādās pasaules pilsētās. Jaunās tūkstošgades sākumā šķita, ka panīkušas pilsētas uzplaukšanai nepieciešama tikai ekstravagantas ēkas uzcelšana.

Ēkas no papīra un kosmosa tehnoloģijām

Frenks Gerijs kļuva par vienu no amerikāņu animācijas seriāla “Simpsoni” tēliem, arhitektam pašam ierunājot sava varoņa balsi. Vēlāk gan Gerijs iesaisti seriālā esot nožēlojis. Kad Simpsonu pilsētā Springfīldā tiek nolemts celt jaunu koncertzāli, tās projektu pasūta nevienam citām kā Frenkam Gerijam – savas Santamonikas mājas pastkastītē viņš saņem vēstuli ar šādu lūgumu. Gerijs to saburza un nomet zemē, bet, ieraugot saņurcītā papīra formu, nolemj, ka tas ir īstais veidols koncertzālei, un ķeras pie lietas. Animācijas seriālā ar diezgan lielu precizitāti un, protams, ironijas piedevu ir attēlota gan arhitekta paša māja Santamonikā, gan arī viņa projektētā Volta Disneja zāle Losandželosā, tostarp modernās ērģeles, kuru stabules tiek salīdzinātas ar kartupeļu salmiņiem, kas birst pāri papīra turzas malām.

Šķietami tikai mazliet no “Simpsonos” attēlotā atšķiras Frenka Gerija arhitektūras radīšanas principi Sidnija Polaka dokumentālajā filmā “Frenka Gerija skices”, kas tapusi no piecu gadu garumā filmēta materiāla ar arhitektu. Filmā vienā no ainām Gerijs kopā ar kolēģi loka un griež papīra loksnes, lipina tās kopā ar līmlenti. Šo visu salīmēto konstrukciju arhitekts griež uz visām pusēm un skatās, kur vēl kāda izliekuma trūkst, kur kāds skatpunkts šķiet garlaicīgs. Tas tiek izlabots, noņemot vai pielīmējot vēl kādu loksni, to nogriežot īsāku vai izvēloties citu locījumu. Kad filmas režisors jautā: “No kāda materiāla ēka būs?”, arhitekts atbild, ka vēl nezinot, iespējams, ka fasādi varētu segt metāla plāksnes. Ja pavēro Frenka Gerija uzceltās ēkas, to veidolā var saskatīt līdzību ar dažādi izlocītām papīra loksnēm. Viņa ēkas ir gan kā rokā saudzīgi saspiests zīdpapīrs, gan kā pārliektu bieza kartona lokšņu kārtojums, gan kā kopā saslietas papīra kaudzes.

Louis Vuitton fonda ēka Parīzē. Foto: Una Meistere

Arhitekts stāsta, ka viņa galvenā radīšanas metode ir darbs ar ēkas modeļiem un maketiem un ka parasti ēkas veidola projektēšanu viņš sāk no tās iekšpuses, priekšplānā izvirzot ēkas funkciju. Sarežģītos papīra modeļus, ko kopā satur līmlente, vēlāk ir jāpārvērš ēkās. Tas būtu sarežģīti vai varbūt pat neiespējami bez datorprogrammu palīdzības. Arhitekta kolēģi birojā gan smejas, ka Frenks datoru varētu izmantot tikai tāpēc, lai kādam ar to mestu. Var jau būt, ka paša arhitekta datorprasmes ir pieticīgas, taču viņa birojā tika izveidota viena no pirmajām datorprojektēšanas nodaļām – uzņēmums Gehry Technologies. Lai Frenka idejas pārvērstu uzbūvējamās un drošās konstrukcijās, viņa kolēģi izmantoja gan militārās aizsardzības, gan kosmosa izpētes tehnoloģijas. Gerhy Technologies vēlāk nopirka programmatūru uzņēmums Trimble Navigation, un tā klienti ir ne tikai Frenka Gerija birojs, bet arī citi pasaules varenie arhitekti: amerikāņu birojs Diller Scofidio + Renfro, šveicieši Žaks Hercogs un Pjērs de Merons, francūzis Žans Nuvēls un arī Zaha Hadida.

Dzimis kanādietis

Frenka Gerija birojā Losandželosā ir pakārts liels Kanādas valsts karogs un pie sienas – uzraksts “Es esmu kanādietis”. Frenks Gerijs piedzima Toronto ebreju imigrantu ģimenē kā Efraims Ouens Goldbergs (Ephraim Owen Goldberg) 1929. gada 28. februārī. Saulainākās viņa bērnības atmiņas ir kopā ar vecmāmiņu pavadītais laiks, jo attiecības ar vecākiem, īpaši tēvu, kurš mazajā Frenkā redzēja tikai neveiksmīgu sapņotāju, kas dzīvē neko nesasniegs, bija sarežģītas. Tēvs pats visu mūžu bija nesekmīgi mēģinājis uzsākt dažādus biznesus, kas parasti izgāzās; viņš nomira, neredzējis uzceltu nevienu no dēla projektētajām ēkām un nepiedzīvojis viņa pasaules slavu.

Tēva vājās veselības dēļ ģimene 1947. gadā pārcēlās uz ASV – uz Losandželosas silto klimatu. Svešā vide tālu projām no vecvecākiem Frenku nedarīja laimīgu. Arhitektūras studijas nebija viņa bērnības sapnis, lai gan, būdams pavisam maziņš, viņš kopā ar vecmammu bija būvējis iedomātas pilsētas. Vēlāk kā ļoti iedvesmojošu momentu viņš atcerēsies kādu Alvara Ālto lekciju, ko kopā ar draugu bija apmeklējis vēl Kanādā. Studēt arhitektūru Frenku pamudināja Losandželosas vietējās koledžas keramikas pasniedzēja, tāpēc viņš iestājās Dienvidkalifornijas Universitātes Arhitektūras skolā. Lai gan studijas Frenks uzsāka entuziastiski, jau otrajā kursā pasniedzēji uzskatīja, ka viņam labāk būtu augstskolu pamest. Taču tīrā spītība lika viņam studijas pabeigt. Šajā laikā no Efraima Ouena Goldberga viņš kļuva par Frenku Ouenu Geriju; vārda maiņu bija ierosinājusi Gerija pirmā sieva, lai vīram nebūtu jāpiedzīvo antisemītiska attieksme. Gerijs atceras, ka viņam vajadzējis vismaz piecus gadus, lai pierastu pie jaunās identitātes. Pēc obligātā dienesta armijā Gerijs mācības turpināja Hārvarda Universitātē. Viņš studēja pilsētplānošanu un aizrāvās ar dažādām sociālām idejām, taču, tā kā 50. gadu Hārvardā tās nebija populāras, Gerijs nonāca konfliktā ar pasniedzējiem un pameta universitāti, to tā arī nepabeidzis.

Māja, par ko sūdzas kaimiņi

Kad Gerijs atgriezās Losandželosā, viņš strādāja vairākos arhitektu birojos, taču vēlāk nodibināja pats savu praksi. Gerija pirmie projekti lielākoties bija tā sauktā komerciālā apbūve. Būtisks pagrieziens viņa karjerā bija viņa paša ģimenes privātmājas pārbūve 70. gadu nogalē. Arhitekta sieva bija izvēlējusies tradicionālu amerikāņu divstāvu privātmāju Santamonikā – Gerijs to atstāja gandrīz neskartu, taču ietina ēku jaunas arhitektūras apvalkā. Vēlāk kādā intervijā, jautāts par mājas arhitektūru, Gerijs teiks, ka, to pārbūvējot, viņš sapratis, ka, lai ēku pilnībā pārvērstu, pietiek ar pavisam nelielu iejaukšanos.

Pavirši skatoties, var šķist, ka mājas pagalmā arhitekts izgāzis būvgružus – lēta gofrēta metāla loksnes, metāla žoga gabalus, haotiskas stikla un koka konstrukcijas. Mājas veidols patiešām atgādina arhitekta iemīļotās, tā sauktās junk art mākslas pārstāvju darbus, kas iedvesmojuši šādu arhitektūras valodai. Neticami, bet šis konstrukciju un materiālu šķietamais haoss rada ērtu mājas dzīves vidi. Arhitekts kopā ar ģimeni šeit nodzīvojis 40 gadus un tikai pavisam nesen, tuvojoties 90 gadu vecumam, plāno pārvākties pie dēla. Taču kaimiņiem sākumā nebija viegli pierast pie ēkas jaunā veidola, nonākot līdz pat publiskiem protestiem. Arhitekts, jautāts par kaimiņu attieksmi, gan kādā intervijā nošņāks, ka galvenie protestētāji bijuši kāds arhitekts, kurš dzīvojis ielas otrā galā – mājā ar akmens imitācijas plākšņu fasādi, un juriste no mājas ar postmodernistiskām kolonnu aplikācijām. Juriste arhitektam teikusi: “Saprotu, ka jūs nekādi nevaru iesūdzēt, jo viss jūsu uzceltais ir likumīgs, bet es gribu saprast, kāpēc jūs šādu māju cēlāt?” Arhitekts centies paskaidrot un salīdzis mieru ar kaimiņieni.

Gerija privātmājas pārbūve profesionāļu vidē tika slavēta. Arhitekts nolēma turpmāk atteikties no komerciālās arhitektūras pasūtījumiem un atlaida 30 biroja darbiniekus. Palika viņš un vēl divi kolēģi, kas turpmāk lielākoties strādāja ar privātmāju pasūtījumiem. Kad viņam jautāja, kāpēc arhitekts izmanto lētas metāla loksnes un metāla žogiem līdzīgus režģu elementus, Gerijs atbildēja, ka viņa klienti ir nabadzīgi cilvēki. Jau 1980. gadā videointerviju ciklā American Architecture Now vēsturniece Barbaralī Daimonšteina-Špīlfogele Geriju pieteica kā ievērojamāko amerikāņu mūsdienu arhitektu. 1989. gadā Gerijs saņēma arhitektūras jomā prestižāko atzinību – Prickera balvu, galvenokārt tieši par savas ģimenes mājas projektu. Šķiet, ka visu iespējamo atzinību Gerijs saņēma jau pirms Gugenheima muzeja Bilbao uzcelšanas.

Slavas triumfs

Frenks Gerijs. Zivs lampa. © Fondation Louis Vuitton / Luc Castel

Arhitektoniskās izteiksmes ziņā Gugenheima muzejam Bilbao ir līdzīgs Volta Disneja koncertzāles projekts Losandželosā, pie kura arhitekts sāka strādāt agrāk. Taču koncertzāles būvniecības process ieilga, un Gugenheima muzeju Bilbao pabeidza pirmo – 1997. gadā, bet koncertzāli – tikai 2003. gadā. Muzeja projektu konkursā Gerija konkurenti bija japāņu arhitekts Arata Isozaki un austriešu arhitektu birojs Coop Himmelb(l)au. Skaidrs, ka arī šo arhitektu izpildījumā muzeja ēka būtu gana ekspresīva un ekstravaganta.

Gerijs sevi sauc par modernisma bērnu, kas izglītību ieguvis, klausoties, cik slikta arhitektūrā ir dekorativitāte un ornamenti, taču viņš sāka strādāt, kad modernisma globāli vienādās stikla kastes un kastītes arhitektūrā bija apnikušas. Gerijs centās arhitektūrā iedvest dzīvību, tās formās iemiesojot kustību un it kā nejaušības faktoru.

Protams, neviens no projektiem nav tapis tik vienkārši kā Simpsonu seriālā, saburzot un nometot papīra lapu. Katra detaļa ēkā ir pārdomāta. Piemēram, sākotnēji Gugenheima muzeja apdarei bija paredzētas tērauda loksnes. Tās lieliski izskatītos saulainā laikā, taču Bilbao bieži ir apmācies laiks. Tāpēc arhitekts piestiprināja titāna loksnes gabalu pie sava biroja durvīm blakus zvanam un, katru reizi izejot un atgriežoties birojā, vēroja to dažādos diennakts laikos un atšķirīgā apgaismojumā. Tagad Gugenheima muzeja Bilbao titāna apdare ir slavena ar savu mainīgo, it kā aizjūras briesmoņa muguru atgādinošo mirdzumu. Jā, dažādas atsauces uz zivju formām ir iemīļots motīvs Frenka Gerija darbos. Viņš pavisam nopietni saka: “Postmodernisma arhitekti meklē atsauces vēsturiskajā arhitektūrā. Ja skatās pagātnē, kāpēc tad to nedarīt miljoniem gadu vecā senvēsturē, kad planētu apdzīvoja dažādas zivjveidīgas būtnes. Mans iedvesmas avots ir zivis, nevis antīkie tempļi.” Atsauces uz lēcienā sastingušu, izlocījušos vai mierīgi peldošu zivi var saskatīt ne tikai arhitekta radītajās ēkās, bet arī viņa projektētajās lampās un citos darbos.

Gugenheima muzejs Bilbao tiek kritizēts kā pārāk pašpietiekama arhitektūra, kur neesot vietas mākslai. Gerijs atzīst, ka ir ambiciozs cilvēks un konkurentus sev saskata ne tikai starp kolēģiem, bet arī citu profesiju pārstāvju vidū. Taču ar māksliniekiem viņam vienmēr ir bijušas īpaši tuvas attiecības. Jaunībā Losandželosā, tikko pabeidzis arhitektūras studijas, viņš kolēģu vidū jutās nesaprasts, bet draugus atrada tolaik ļoti aktīvajā laikmetīgās mākslas scēnā. Starp Gerija draugiem ir mākslinieki Eds Kīnholcs, Bobs Ērvins, Eds Mozess, Eds Ruša un Džulians Šnābels. Frenks atzīst, ka pats labprāt būtu mākslinieks, taču viņš dusmojas, ja viņa ēkas salīdzina ar tēlniecības objektiem un sauc par skulpturālām. Arhitekts ironiski saka – ja konstrukcijā ir kanalizācija, tad tai nav nekā kopīga ar mākslas darbu. Pats Gerijs gandrīz visu karjeras laiku paralēli ēku projektiem ir iekārtojis dažādas izstādes Amerikas muzejos. Viņš labi pārzina izstāžu veidošanas principus un tām nepieciešamos telpu parametrus, tāpēc pārmest arhitektam nekompetenci mākslas eksponēšanas jomā ir lieki.

Pēc Bilbao efekta

Tūkstošgades mijā Gugenheima muzeja izraisītais “Bilbao efekts” jeb pilsētas ekonomiskais uzplaukums tika uztverts ar nekritisku sajūsma, taču tagad tas tiek tikpat nežēlīgi noliegts. Ir skaidrs, ka bijusī metālrūpniecības pilsēta meklēja sev jaunu attīstības virzienu, taču viena pati muzeja ēka, lai cik daudz apmeklētāju tā arī nepiesaistītu un lai kādu naudas summu pašvaldības budžetam nenestu, nespēj nodrošināt uzplaukumu. Bilbao pašvaldības pārstāvji tagad atzīst, ka pilsēta būtu attīstījusies arī bez tik ekstravagantas muzeja ēkas, taču tā nebūtu starptautiski zināma.

Frenka Gerija dzīvi pēc “Bilbao efekta” labi raksturo piemērs ar kādu šveiciešu uzņēmēju, kurš pēc Gugenheima muzeja apmeklējuma teicis: “Jā, jūs Bilbao radījāt wow! efektu, tagad mēs gribam, lai jūs uzprojektējat wow! wow! wow!” Nevar teikt, ka Gerija profesionālā karjera jaunajā tūkstošgadē viennozīmīgi būtu kāpusi tikai uz augšu. Ir bijuši daudz vilinošu pasūtījumu, tajā skaitā Gugenheima muzejs Abū Dabī, uzceltā Louis Vuitton fonda ēka Parīzē. Francijas dienvidos Arlā pēc Frenka Gerija projekta top jauns eksperimentāls kultūras centrs Luma Arles - augstceltne, kas līdzinās raupji apdarinātam klints gabalam uz apaļa stikla postamenta un ko klāj spožas alumīnija plāksnes. Kultūras centru plānots atklāt 2020. gadā. Arhitekta karjerā bijuši arī smagi kritieni. Pēc 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes Gerija birojs gandrīz bankrotēja. Taču, sagaidot 90. dzimšanas dienu, arhitekts ir darbaspara pilns, un nav šaubu, ka mēs par viņa projektēto vēl dzirdēsim.