60. gadu Rīga. Fotoskats

“Sešdesmitie: skats uz pilsētu” – tā saucas foto izstāde par pilsētvidi un tās attīstību, kas no 29. janvāra atvērta Latvijas Arhitektūras muzejā.

30/01/20

Fotogrāfa skatījums uz urbāno ainavu atšķiras no arhitekta redzējuma. Fotogrāfs uztver un izceļ raksturīgākās detaļas pilsētvides kopējā kontekstā. Taču ar arhitektu viņu tuvina laikmeta stils un zīmes, kopēja proporciju izjūta un estētiskie priekšstati. Izstādē pārstāvēti fotogrāfi, kas aktīvi darbojušies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.

Izstādes pamatu veido Vladimira Gaiļa (1917–2009) – kinooperatora un izcila fotogrāfa, kurš aktīvi fotografēja Rīgu – uzņēmumi. Šī ir pirmā lielākā līdz šim maz zināmā Gaiļa darbu retrospekcija. Laimoņa Stīpnieka (dz. 1936) darbi veltīti tieši arhitektūrai – ēkām, to detaļām, interjeriem. Tas ir profesionāls, tostarp radoši pārveidots skats uz pilsētu. Gunāra Bindes (dz. 1933) darbi ir Latvijas fotogrāfijas klasika, kuras autors sevi pieteica tieši sešdesmitajos gados. Visiem ir labi zināmi meistara fotografētie portreti, taču Bindes pilsētas fotogrāfijas daudziem ir pilnībā nezināmas. Māras Brašmanes (dz. 1944) fotogrāfijas var kalpot kā laikmeta vizītkarte. Viņas uzņemtajos attēlos sešdesmitie gadi atklājas pilsētas ikdienā, tādās vietās kā Centrālais tirgus un priekšpilsētas ar raksturīgiem sava laika tipāžiem – no kafejnīcu oficiantēm līdz pirmajiem hipijiem.

Laimonis Stīpnieks. Sv. Pētera baznīcas torņa rekonstrukcija, 1967–1973. Arhitekti Pēteris Saulītis, Gunārs Zirnis

“Eksponētās fotogrāfijas pārstāv sešdesmito gadu ēru ar tās raksturīgajām iezīmēm – pēckara modernismu arhitektūrā, jaunajiem rajoniem ar to skaidro ģeometriju un vienkāršajiem apjomiem. Tostarp tas ir arī atšķirīgais, savam laikam raksturīgais skats uz Vecpilsētu, kas izpaužas specifiskā kompozīcijā, proporcijās un raksturīgajās detaļās. Vecā un jaunā kontrasti ir viens no šī laika fotogrāfiju galvenajiem motīviem,” stāsta izstādes veidotāji.

Sazinājāmies ar izstādes kuratori Jekaterinu Vikuļinu, kura ne reizi vien Arterritory publicējusi savus rakstus par kino un fotogrāfiju, lai uzdotu viņai dažus jautājumus mūsu ekspresintervijā.

Gunārs Binde. 1971. “Rīgas modes”, 1965–1973. Arhitekts Viktors Rimša. Viesnīca “Latvija”, 1967–1979. Arhitekts Arturs Reinfelds

Kā radās izstādes ideja un kā tika noteikta tieši šo autoru izvēle?

Izstādes ideja radās pēc iepazīšanās ar fotogrāfa un operatora Vladimira Gaiļa arhīvu, kurš aktīvi fotografēja Rīgu 1960. gados. Diemžēl šodien viņa daiļrade ir nepelnīti aizmirsta, un es nolēmu aizpildīt šo tukšumu, parādot daļu no darbiem, kas nonākuši manā kolekcijā. Ar šo ideju es vērsos pie Latvijas Arhitektūras muzeja direktores Ilzes Martinsones, un viņa atbalstīja izstādes projektu. Darba procesā es nolēmu paplašināt tēmu, iekļaujot arī citus fotogrāfus, kas strādājuši tajā laikā, – Gunāru Bindi, Māru Brašmani, Laimoni Stīpnieku. Katrs autors piedāvā savu pilsētvides lasījumu – no oficiālas reportāžas un arhitektūras fotografēšanas līdz pilsētas fotogrāfijai. Man šķita svarīgs dažādu redzējumu salikums, kas pilsētas tēlam piešķir stereoskopisku efektu.

Vladimirs Gailis. 1964–1965. Poliklīnikas celtniecība Juglā. Kadrs no kinožurnāla “Padomju Latvija”. Operators Vladimirs Gailis

Laimonis Stīpnieks. Dzīvojamā ēka Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 313, 1967–1970. Arhitekti Marta Staņa, Imants Jākobsons, Haralds Kanders

Kādā mērā “Austrumu” un “Rietumu” vizuāli stilistiskā telpa sešdesmitajos gados bija vienota vai arī cik tā bija šķirta?

Bez šaubām, “Austrumos” un “Rietumos” bija dažādi sešdesmitie. Taču es nepārspīlētu šo šķirtību. Bija līdzīgas tendences, kas parādījās kā stilistiskajā līmenī, tā tematiski. Turklāt padomju autorus ietekmēja Rietumu kultūra. Caur “dzelzs priekškaru” iekļuva dažāda veida vizuālā informācija: albumi, grāmatas, filmas utt. Piemēram, rietumu fotogrāfijas žurnāli bija pieejami arī bibliotēkās, un mūsu izstādes dalībnieki tos regulāri apskatīja.

Vladimirs Gailis. Galvenais pasts, 1965. Arhitekti Vladimirs Kuzņecovs, Viktors Cipuļins (Ļeņingrada)

Vai Latvijas PSR apstākļos fotogrāfija varēja būt kritisks un dokumentāls medijs? Kādā mērā to ietekmēja valdošā ideoloģija un cik adekvāts ir šāds laika “vizuālais” nospiedums?

Dokumentālā fotogrāfija nav “logs uz pasauli”, tā ir tāds pats konstrukts kā mākslinieciskā fotogrāfija. Kadrējums, rakurss, uzņemtais objekts pauž autora pozīciju, tostarp ideoloģisko. Jebkurā reprezentācijā ir ielikts noteikts skatpunkts, mēs varam runāt par ideoloģiskajiem uzstādījumiem 1960. gadu fotogrāfijā, tāpat kā varam runāt par tiem mūsdienu fotogrāfijā, piemēram, glancētajā. Fotogrāfijas ir laika „nospiedums” ne tajā nozīmē, ka tās patiesīgi rāda realitāti. Tās var kalpot par avotu, kas noder tās vai citas sabiedrības normu, vērtību pētīšanai. Kas attiecas uz sešdesmito gadu laikmetu, tas bija pēckara paaudzes optimisma un cerību laiks, tāpēc kritiska attieksme tai nebija tik raksturīga, manuprāt, tā parādās jau vēlāk, septiņdesmitajos gados.

Vladimirs Gailis. Skats uz Rīgu no Juglas puses