Jūgendstils bez radikālisma un subversijas
Pavisam nesen, 29. martā, divas nedēļas pirms astoņdesmit septītās dzimšanas dienas, Berlīnē mūža miegā acis aizvēra Klauss Jirgens Zembahs (Klaus-Jürgen Sembach) – muzeju dibinātājs, viens no pirmajiem (vismaz Vācijā) fotomākslas kolekcionēšanas entuziastiem, ekspozīciju arhitekts, vairāku grāmatu autors. Süddeutsche Zeitung publicētajā nekrologā lasījām, ka Zembaha pasaulskatījuma pamatā noteicoša bija “labā” un “skaistā” vienība – skaists, viņaprāt, varēja būt tikai tas, kas ir labi uztaisīts.
Kristīgās ēras trešajā gadsimtā dzīvojušā dzejas teorētiķa Terencija Maura pazīstamā izteikuma saīsinātā versija, proti, “grāmatām ir pašām savi likteņi” var tikt interpretēta arī tā, ka konkrēta grāmata nonāk mūsu rokās un uzmanības centrā tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Tā nu notika, ka Silvijas Grosas vērienīgais pētījums “Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā” (Rīga: Neputns, 2019., 590 lappuses, vairāk nekā 900 ilustrāciju) mani sasniedza tieši tajās globālās karantīnas dienās, kad tuvinieki un cienītāji Vācijā, ievērojot fizisko distancēšanos, sociāli vienoti atvadījās no Klausa Jirgena Zembaha.
Silvijas Grosas grāmata ir vairākus gadu desmitus ilgu pētījumu, promocijas darba (disertācijas), pārdomu un atziņu vainagojums. Darbs ir lietpratīgi sagatavots – tajā vēl bez pamatdaļas atrodam plašu un detalizētu teksta kopsavilkumu angļu valodā, attēlu sarakstu angliski un latviski, bibliogrāfijas izlasi un personu rādītāju. Bibliogrāfijā citu vidū pamanāma arī Zembaha populārā, teju vai visās lielākajās Eiropas valodās tulkotā monogrāfija “Jūgendstils. Utopija par izlīgumu” (Jugendstil. Die Utopie der Versöhnung). Vācu pētnieka visnotaļ interesantajā un atmiņā paliekošiem formulējumiem bagātajā grāmatā toties velti meklēt vietējā tūrisma “industrijā” nereti par Eiropas jūgendstila galvaspilsētu dēvētās Rīgas pieminējumu. Tas arī saprotams, Rīgā nav tapusi neviena no jūgendstila pamatiezīmēm un pamatkoncepcijām, no šādu iezīmju vai konceptuālu elementu radītājiem ar mūsu pilsētu epizodiski un stila paliekošai apliecināšanai maznozīmīgi ir saistīti vien Pēters Bērenss un Anrī van de Velde.
Protams, Rīga nepavisam nav vienīgā pilsēta, kas to vai citu stilu nevis jaunradījusi vai būtiski pilnveidojusi, bet gan veiksmīgi likusi lietā (apropriējusi). Kādā interneta “resursā” uzgāju šādu Stenforda universitātes darbinieka Džordža Filipa Leburdē subjektīvi izvēlētu (vai citviet nošpikotu) jūgendstila vadošo pārstāvju astoņnieku: Viljams Moriss, Obrijs Bīrdslijs, Gustavs Klimts, Luijs Komforts Tifanijs, Antonio Gaudi, Anrī de Tulūzs Lotreks, Alfons Muha un Anrī van de Velde. Protams, te var gan ņemt nost, gan pievienot citus iezīmīgus uzvārdus (Silvijas Grosas grāmatā neatradīsim pieminētus nedz Bīrdsliju, nedz, Tifaniju vai Gaudi, vai Tulūzu Lotreku), bet viens no Leburdē minētajiem, Bīrdslijs, iespējams, var kalpot par daudzveidīgā un dažādās zemēs atšķirīgos vārdos dēvētā jūgendstila tādu kā simbolu: viņš strauji uzliesmoja, paguva ievilkt mākslas sejā neaizmirstamas, bet ļoti dažādi vērtējamas līnijas un tikpat strauji izdzisa. Bīrdslija uznācienu un visu jūgendstilu var ilustrēt ar Hermaņa Obrista hrestomātiskā “Pātagas cirtiena” švīkstu – skaņa izplēn, bet asiņu garša un rētas paliek.
Par šīs skaņas klātbūtni bija jādomā, pētot Silvijas Grosas rūpīgi veidoto grāmatu. 297. lappusē autore skaidri pasaka, ka “radikālisms Rīgas arhitektūrai bija svešs”, savukārt 343. lappusē min, ka 1898. gada Vīnes secesijas otrajā izstādē eksponētais Gustava Klimta darbs Pallas Athene “piedāvāja subversu antīkās mākslas interpretācijas iespēju”. Patiešām, kā tas atklājas Grosas pētījumā, Rīgā, vismaz arhitektūras dekorā, velti meklēt jūgendstila radikālismu, kur nu vēl “subversiju”, tomēr vēlme un prasme sajust sāpīgi vijīgo Bīrdslija un / vai Obrista līniju ir atkal un atkal klātesoša: gan Mihaila Eizenšteina eklektiskajās “lauku tortēs”, gan vācu un latviešu meistaru sirsnīgajās dzimtenes stila interpretācijās, gan – vēlāk – korektajās ziemeļu nacionālā romantisma izpausmēs. Silvijas Grosas monogrāfijas izpratnei būtisks ir vārda “periods” iekļāvums virsrakstā. Gan mūzikas teorijā, gan fizikā, īpaši neiedziļinoties, ar periodu saprotam kādu īsu, varbūt nošķirošu, varbūt apliecinošu jābūtības daļu. Klauss Jirgens Zembahs raksta: “Jūgendstila ambivalence, tā daudzsejība un mirdzošā uznākšana nebija patvaļīgs akts, tā, vienkāršojot, izrietēja no disonanses, kas bija veidojusies starp mākslu un tehniku visa deviņpadsmitā gadsimta gaitā.” Rīgā šī disonanse, iespējams, bija sevišķi jūtama – daži gadu desmiti šķīra pilsētas atbrīvošanos no viduslaicīgo vaļņu žņaugiem un rūpnieciskās revolūcijas iniciēto būvniecības bumu, kas apogeju sasniedza tieši jūgendstila (Fin de siècle) periodā. Silvijas Grosas lieliskais pētījums atklāj Rīgas amatniecības daļēji vēl no viduslaiku cunfšu kārtības saglabāto prasmju un tradīciju nodrošinātās iespējas arhitektu iedomu un fantāziju īstenošanā. Tieši tāpēc, atceroties Zembaha postulēto, ka skaists ir tikai tas, kas ir labi uztaisīts, Rīgas jūgendstila perioda namu fasādes un atsevišķie saglabātie vai rekonstruētie interjeru piemēri joprojām spēj aizraut un iejūsmināt.
