Madernieka mūža darbs
Kas jāzina par Jūliju Madernieku?
Kas mums zināms par Jūliju Madernieku? Teju katrs raksts, apskats un informācijas avots, kas veltīts šim daudzpusīgajam māksliniekam, izceļ viņu kā latviešu profesionālās lietišķās mākslas un dizaina pamatlicēju, izcilu ornamentālistu. Jūlijs Madernieks (1870 – 1955) bija novators un reformators, viens no pirmajiem latviešu dizaineriem, kurš aizvien turpina iedvesmot un ietekmēt mūsdienu nacionālā dizaina attīstību. Viņš bijis ne tikai gleznotājs un lietišķās grafikas meistars, bet arī veidojis interjerus un mēbeles, darbojies kā pedagogs un mākslas kritiķis. Jau 1926. gadā Madernieks, piedaloties Parīzes dekoratīvās mākslas salona izstādē, par sekmīgu darbu saņem Francijas Republikas Mākslas un tautas izglītības ministrijas goda titulu. Tas ir teorijā un vizuālā pieredzē balstīts fakts, kuru neiespējami apgāzt – Madernieks tik tiešām ir viens no izciliem 20. gadsimta sākuma latviešu mākslas pārstāvjiem, kurš lieliski orientējies aktualitātēs un vizuālo strāvojumu tendencēs. Kā pulciņa “Rūķis” dalībnieks viņš arī interesējies un apzināti tiecies uz nacionālās identitātes, apziņas un stila veidošanu mākslā.
Tieši “stils” ir atslēgas vārds, kas šodienas cilvēku tuvina Madernieka domāšanas veidam, un to lieliski pierāda nupat atklātā izstāde “Madernieka stils”, kas no līdz pat nākamā gada 28. februārim apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Lielajā zālē. Ne velti par vadmotīvu tai izvēlēts paša Jūlija Madernieka citāts: “Viegli izrunāt vārdu “stils”, bet viņu radīt – mūža darbs.” Ne tikai izstādes nosaukumā, bet arī tās kopējā noskaņā ideja par stilu nav atraujama no mākslinieka filozofijas, formālā un idejiskā vēstījuma, īsāk sakot, Madernieka personības kopumā.
BĒRNĪBA UN STUDIJAS
Jūlijs Madernieks. Saliņa Pededzes upē. Līdz 1930.gadam. Papīrs, ogle. LNMM
Jūlijs Madernieks dzimis 1870. gada 27. februārī Vecgulbenes pagasta “Vecmadernieku” mājās pie Padedzes upes, muižas rentnieka ģimenē. Jau bērnībā viņam rodas interese par zīmēšanu un ornamentu – par iedvesmu kalpo ainaviskā dzimtā puse, Vecgulbenes apkārtne, kā arī meistarīgās audējas, mātes Dores radītie krāsotās dzijas raksti. Zīmēšanai zēns izmanto visus iespējamos, pieejamos materiālus - gan zīmuli un krāsas, gan arī parasto ogli, un pēc Vecpiebalgas draudzes skolas absolvēšanas iestājas Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, kur studē Dekoratīvās glezniecības nodaļā. Šajā mācību laikā Madernieks iesaistās apvienības “Rūķis” darbībā, kur vienotiem Latvijas nacionālās mākslas meklējumiem un definējumiem nododas lielākā daļa šī laika izcilāko latviešu jauno mākslinieku.
Jūlijs Madernieks. Skice. Akvarelis. LNA
20. gadsimts ienāk ar daudzām inovatīvām idejām, kas skar arī mākslas attīstību. Skolu Jūlijs Madernieks absolvē ar izcilību, turklāt par konkursa darbu saņem stipendiju un iespēju divus gadus papildināt zināšanas ārzemēs. Jaunais mākslinieks dodas uz Vāciju un Franciju, kur darbojas Mākslas akadēmijas darbnīcās, pēcāk apceļo arī Itāliju un Angliju, Šveici un Beļģiju, kur pievēršas jūgendstila studijām.
RĪGA. PEDAGOĢISKAIS DARBS
Jūlijs Madernieks. Skice. Guaša, akvarelis. LNA
Pēc pieredzes gūšanas ārzemēs 1902. gadā Jūlijs Madernieks atgriežas Latvijā un aktīvi iesaistās Rīgas mākslas dzīvē. Šķiet, ka dzīve un darbība ārpus dzimtenes ir tikai stiprinājusi mākslinieka vēlmi pievērsties vienotas nacionāli laikmetīgas lietišķās mākslas tradīcijas iedibināšanai. Līdz ar dzīvi Rīgā aizsākas Madernieka pedagoģiskā karjera – vispirms A. Birģeles lietišķās mākslas skolā, kur viņš pasniedz kompozīciju un zīmēšanu, un pēcāk Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā. Jūlijs Madernieks ticēja, ka skolotāja darbs ir goda lieta un par pasniedzēju strādāja vairākās privātās mācību iestādēs. 1904. gadā viņš Rīgā atver savu, Jūlija Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāv desmit gadus. Viņa audzēkņu vidū ir tādi izcili latviešu mākslinieki kā Romāns Suta, Uga Skulme un Ansis Cīrulis.
IEROSMES. DABA
Jūlijs Madernieks. Ainava izšūšanai. Papīrs, tempera. LNMM
Bērnībā gūtie iespaidi par apkārtnes dabas daudzveidību ietekmējuši arī Madernieka kā mākslinieka rokraksta veidošanos. Varētu sacīt, ka viņš bijis jauna virziena radītājs, kurš lokāli autentiskos motīvus meistarīgi apvienojis ar sava laika Eiropas laikmetīgajām kompozīcijas aktualitātēm. Ierosmi saviem darbiem (arī glezniecībā) viņš radis tautas mākslā, folklorā un simbolikā. Daba, pēc viņa domām, ir neizsmeļams iedvesmas avots, kur iespējams novērot visspilgtākos kontrastus un visciešāko elementu saderību. Augu un ainavu motīvus Madernieks savos darbos ģeometrizēja, izmantojot savas iemīļotākās formas – sazarojumus, kvadrātus un robainus taisnstūrus, dažādus trijstūrus. Nereti samanāmas arī stilizētu čiekuru, skuju, ziedu formas un koki – dižais Latvijas ozols, egles un priedes, sārti rudens bērzi. Bieži Madernieks attēlojis dzīvnieku stilizācijas vai siluetus, kā arī simboliskus un fantastiskus tēlus – sumpurņus.
JŪGENDSTILS UN NACIONĀLAIS ROMANTISMS
Jūlijs Madernieks. Aizkaru raksts. Līdz 1922.gadam. Kartons, papīrs, akvarelis, tuša. LNMM
Jūlijs Madernieks uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem latviešu jūgendstila pārstāvjiem, jo savas daiļrades agrīnajā posmā aktīvi pievērsies šī stila izvirzītajam vienota ansambļa principam, ko vienlīdz piepildīti izmantojis gan lietišķajā mākslā, gan grafiskajā un grāmatu dizainā, gan arī strādājot pie interjeru izveides. Sekojot jūgendstila idejām un estētiskajiem motīviem, vienotā stilistikā viņš darinājis mēbeles, tekstīlijas, arī tapetes un sienu dekoratīvos krāsojumus, pat traukus un citus keramikas objektus. Taču nenoliedzams ir Madernieka individuālais rokraksts, attieksme pret attēlojamo formu un motīviem.
Jūlijs Madernieks. Auduma raksts. Līdz 1930.gadam. Papīrs, akvarelis, tuša. LNMM
Daba, tās ģeometriskās formas un tautas mākslas personīgā interpretācija Jūlija Madernieka māksliniecisko devumu ļauj skatīt 20. gadsimta sākuma latviešu arhitektūras stila - nacionālā romantisma – kontekstā. Tas sakrīt ar mākslinieka interesi un ambīciju radīt latviešu nacionālo mākslu kā spēcīgu un neatkarīgu virzienu, kas vienlīdz aktuāls kopīgā Eiropas mākslas noskaņā. Nacionālās pašapziņas atspoguļojumi mākslā šajā laikā ir īpaši nozīmīgi, jo skar visu sabiedrību un aktuālo kultūru kopumā. Par nozīmīgu Madernieka iedvesmas avotu kļūst tautas māksla un etnogrāfija, kas vēlākā mākslinieka attīstības posmā viņu tuvina nacionālā dekoratīvisma strāvojumam. Jūlijs Madernieks ir pirmais latviešu mākslinieks, kuram izdevies nostiprināt savu individuālu nacionālo stilu, kas ietver ideju par mākslas visaptveramību un formas meklējumiem dabas studijās.
ORNAMENTS UN INTERJERS
Jūlijs Madernieks. Ministru kabineta interjera dekoratīva sienu apdare. 1925./26.g. LNA
Pagājušā gadsimta sākumā teju ikviena turīgākā Rīgas iedzīvotāja dzīvokli rotāja Jūlija Madernieka veidots interjers, kurā bija iespējams novērtēt mākslinieka vērienu, interesi par ornamentu un tā daudzveidību. Pirmos interjerus Madernieks izveidoja jau neilgi pēc atgriešanās Rīgā no ārzemēm – laikā starp 1903. un 1905. gadu, turklāt darināja tos jūgendstilam atbilstošā manierē. Šie pirmie interjeri saistāmi ar latviešu būvuzņēmēja un namīpašnieka Kristapa Berga ģimeni, un 1903. gada nogalē dzīvokļa iekārtojuma zīmējumi un fotogrāfijas pat bija skatāmi Rīgas mākslas salona lietišķās mākslas skatē. Vēlākos gados Madernieks darina interjeru ievērojamā gleznotāja Jāzepa Grosvalda vecāku dzīvoklī, un šeit jau novērojama mērena pāreja no jūgendstila uz nacionālā romantisma estētiku. Izmantotās un attēlotās formas kļūst aizvien ornamentālākas, dabas elementi – aizvien stilizētāki.
20. gadsimta 20. un 30. gados pēc Madernieka metiem veidoti interjera elementi atradās jau teju ikviena Rīgas kultūras elites pārstāvja mājoklī. Turklāt Jūlijs Madernieks radīja ne tikai mēbeļu, bet arī interjera priekšmetu, tapešu un pat galdautu dizainu, tiecoties vidi veidot kā vienotu, nedalāmu ansambli, par kura iedvesmas avotu mūžīgi kalpojusi bagātā Latvijas daba.
Jūlijs Madernieks. Ministru kabineta interjera dekoratīva apdare. 1925./26.g. LNA
Jūlijs Madernieks veidojis interjerus ne tikai privātīpašniekiem, bet arī publiskajām telpām - pēc atgriešanās no bēgļu gaitām 1923. gadā viņš saņem pirmo pasūtījumu Siguldas Rakstnieku pilij, veidojis iekārtojumu arī Rīgas 1. Valsts ģimnāzijai, Vidzemes artilērijas pulka virsnieku kluba telpām un projektējis Valsts kancelejas (tagad – Ārlietu ministrijas ēka) griestu un sienu dekoratīvo apdari, kas diemžēl nav saglabājusies līdz mūsdienām.
ORNAMENTS UN LIETIŠĶĀ MĀKSLA
Jūlijs Madernieks. Grāmatas grafiskais noformējums. 1909.gads. LNA
Madernieks daudz darbojies arī lietišķās grafikas jomā un veidojis grāmatu vāku noformējumus. Arī strādājot šajā mākslas nozarē būtiska viņam bijusi tautas mākslas izpēte, tostarp tautisko audumu raksti un ornamenti. Madernieks nodevies grafisko elementu ģeometriskai interpretācijai, rūpīgi pievēršoties kompozīcijai. Veidojot preses un lietišķās grafikas dizainu, Madernieks īpaši veltījis uzmanību teksta grafiskajam risinājumam un burtveidolam. Viņš ir pirmais latviešu mākslinieks, kas 20. gadsimta sākumā izstrādājis tik spilgti individuālu ornamentu sistēmu, un uzskatāms par nozīmīgāko burtveidola reformatoru Latvijā. Apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu, viņš vizuāli ietērpis 1908. gada mēnešrakstu “Zalktis”, kā arī Raiņa dzejoļu krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1909).
Jūlijs Madernieks. Grāmatas grafiskais noformējums. 1906.gads. LNA
Pats iedvesmu guvis tautas mākslā, Madernieks kļuva par jauno tautas mākslinieku un amatnieku lielāko iedvesmotāju – viņa metus bieži izmantoja rokdarbnieces, audēji, keramiķi un kokgriezēji.
1913. gadā iznāk Jūlija Madernieka sastādītais, pretrunīgi vērtētais teorētiskais krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums par lietišķo mākslu Latvijā. Septiņpadsmit gadus vēlāk – 1930. gadā – tiek izdota krājuma otrā daļa ar nosaukumu “Raksti”. Daži šī laika latviešu ievērojamākie mākslinieki Maderniekam pārmet pārlieku aizraušanos ar modernismu, kamēr citi uzteic viņa spēju latviešu etnogrāfiskās mākslas vērtības pacelt un skatīt jaunā, laikmetam atbilstošā vērienā. Jūlija Madernieka pieeja ornamentam kā īpašai mākslinieciskai vērtībai ir izteikti konceptuāla, tā principiāli balstās pretstatos – kontrastējot un vienojot asimetriju ar simetriju. Tas pats novērojams arī viņa izvēlēto krāsu salikumos.
MŪZIKA
Jūlijs Madernieks. Ērģeļu motīvs. Līdz 1930. Papīrs, akvarelis, tuša. LNMM
Madernieks bijis muzikāli apdāvināts mākslinieks un pratis spēlēt vijoli, tādēļ nereti viņa devums glezniecībā un ornamentu mākslā salīdzināts, sasaistīts ar mūziku. Rakstnieks Jānis Veselis par Madernieku pat rakstījis: “Līnija, kura mūs atbaidītu ar savu vienkāršību, sausumu un bezdvēseliskumu, viņa rokās pārvēršas par liegu instrumentu, kas izdod tīras un ritmu bagātas skaņas. Madernieka ornamentāliem zīmējumiem piemīt tiešām daudz mūzikas. Liekas it kā muzikālās domas būtu grafiski izteiktas. Līnijas sakļaujas, izplešas, izveidojas kā simfoniski fragmenti.”
Jūliju Madernieku vienoja cieša draudzība ar dižajiem latviešu komponistiem Emili Melngaili un Alfrēdu Kalniņu, kurš viņam pat veltījis īpašu melodiju ar nosaukumu “Rudens”.
ĻOTI ĪPAŠS PAKLĀJS
Jūlijs Madernieks. Skice paklājam. 20.gs 30.gadi. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā kopš 2005. gada atrodas kāds ļoti īpašs, pēc Jūlija Madernieka meta veidots paklājs, kas oriģināli tapis par godu Viņa Majestātes Zviedrijas karaļa Gustava V vizītei Latvijā 1929. gada jūnijā. Šo persiešu paklāja tehnikā darināto paklāju piemeklējis aizraujošs liktenis, jo vispirms tas rotājis Rīgas pili Gustava V pieņemšanas laikā, taču pēcāk nonācis vācu arhitekta Kurta Fībelkorna ģimenes īpašumā Hamburgā. Laikā, kad vācu vērmahts bija iekarojis Baltijas valstis, gauleiters Kohs pieaicināja Fībelkornu pārbūvēt Rīgas pili par nacionālsociālistisku ordeņa pili, kurā nebūtu samanāmas latviskā dizaina iezīmes. Lai paklājs netiktu iznīcināts, Fībelkorns to paņēma sev, un vēlākos gados tas greznoja viņa un sievas guļamistabu. Taču 2005. gadā Kurta Fībelkorna dēls Jergs nolēma šo Madernieka paklāju nodot atpakaļ Latvijas Republikas pils pārvaldei. Tā paša gada vasarā šo 3,17 x 2,88 metrus lielo paklāju kopā ar apliecinājuma vēstulēm dāvinājumā no Valsts prezidenta kancelejas saņēma muzejs.
