Louis Vuitton flirts ar Jajoi Kusamu
31/05/2012
Pazīstamu modes namu koķetērija ar laikmetīgo mākslu un otrādi – spožu aprēķina laulību nolūkos, aktuālajā šovizrāžu laikmetā jau teju kļuvusi par meinstrīmu. Luksusa industrijas haizivis atbalsta mākslas izstādes, atver savas mākslas telpas, sadarbojas ar pazīstamiem māksliniekiem kolekciju veidošanā. Īsi sakot, dara visu iespējamo, lai savu produktu pietuvinātu tai netveramajai virsvērtības aurai, kas piemīt mākslas darbam. Un, neraugoties uz visiem centieniem ekskluzivitātes nišā (limited editions, roku darbs, leģenda, tradīcijas), tas joprojām paliek nesasniegts mērķis. Tā gauži prozaiskā iemesla dēļ, ka, lai arī cik unikāls, ekskluzīvs un citādi izmeklēts nebūtu modes nama produkts, tam piemīt skāņais valkājamības enkurs.
Šajās attiecībās ir kaut kas no anekdotiskā pastāsta par Endiju Vorholu un viņa portretu varonēm. Raugi, 70. gados teju katra rūpnieka sieva, kas atdarīja maciņu un pasūtināja māksliniekam savu portretu, tādējādi “nopirka” sev vietiņu slavas un zvaigžņu Olimpā. Un tās, kas to nepaguva vai noskopojās, pēc mākslinieka nāves esot rūgti nožēlojušas...
Taču, lai ko arī nemēģinātu citi (Chanel, Prada, Hermes u.c.), nepārspēts virtuozs un visaugstāko likmju spēlētājs virsvērtības pūdera producēšanas nišā ir Louis Vuitton. To tikai kārtējo reizi apliecina franču luksusa haizivs jaunākais mākslinieciskais flirts – šoreiz ar leģendāro, šobrīd 82 gadus veco japāņu mākslinieci Jajoi Kusamu.
Abu attiecību stāstam jau ir sava mitoloģija. Modes nama radošais direktors Marks Džekobss Kusamu pirmoreiz esot saticis pirms sešiem gadiem viņas studijā Tokijā. Un toreiz māksliniece dizaineram uzdāvinājusi Louis Vuitton somu, kuras klasisko monogrammu pārklājuši viņas slavenie punkti.
Iecerēts, ka tie triumfēs arī abu kopējā tērpu un aksesuāru kolekcijā – Louis Vuitton/Kusama, kas tirgū startēs 10. jūlijā, tieši divas dienas pirms Kusamas vērienīgās retrospekcijas atklāšanas Ņujorkas Vitnija muzejā. Ņemot vērā tās spožo Eiropas tūri – Parīzes Pompidū centrs pagājušā gadā, Tate Modern šogad (līdz 5. jūnijam), labāku intrigas augsni šim kopdarbam grūti vēlēties. Un dāsnāku publicitātes mēslojumu arīdzan. Paredzams, ka Vuitton/Kusama kolekcija vienlaicīgi debitēs vairāk kā 400 brenda veikalos visā pasaulē.
Dubultapsēstība
Nenoliedzami viņi abi lieliski piestāv viens otram – viens no pazīstamākajiem un leģendārākajiem franču modes un aksesuāru brendiem Louis Vuitton, kura logo sen kļuvis par globālu apsēstību un patērētājkultūras spožāko “lamuvārdu” vienlaikus. Un Jajoi Kusama, viena no ekstravagantākajām un neordinārākajām sava laika māksliniecēm. Gleznotāja, skulptore, performanču māksliniece, rakstniece un dziedātāja – savveida multimediju ģēnijs, viņas darbiem apdzīvojot krustceles starp konceptuālismu, minimālismu, sirreālismu, popārtu un abstrakto ekspresionismu.
Un vienlaikus unikāla personība, kurai māksla ir izdzīvošanas fundaments, apsēstība un veids, kā viņa cīnās ar saviem dēmoniem – jau no desmit gadu vecuma.
Jajoi Kusama. Self-Obliteration. 1967
“Nevēlams nemīlošu vecāku bērns,” Kusama mēdz izteikties par sevi bērnībā. Viņa piedzima turīgā ģimenē, taču vienmēr bijusi “neglītais pīlēns”, kas alcis, bet tā arī nesaņēmis siltuma. Viņas tēvs mīlējis ekstravagantu dzīvesstilu, kas kulminējis atklātā dēkā ar kādu geišu. Savukārt māte teju ikdienas nolādējusi mirkli, ka viņu vispār dzemdējusi. Viņas bērnība bijusi agresija, noniecināšana un pārmetumi. Reiz ģimenes vakariņu laikā sarkanās puķes no galdauta mazās meitenes pārkaitētajā iztēlē pēkšņi pārceļojušas uz griestiem, sienām, grīdu un pārņēmušas arī visu viņas ķermeni. Ne tikai puķes – arī punkti un zirnekļtīkliem līdzīgi tīmekļi. “Es joprojām tos redzu. Tie pārklāj audeklu un izplešas uz grīdas, griestiem, krēsliem un galdiem. Tad punkti pārvietojas uz ķermeni, manu apģērbu – ielien manā dvēselē. Tā ir apsēstība,” pirms diviem gadiem Kusama stāstīja britu laikrakstam The Guardian. Kad uzmācīgo halucināciju dēļ meitene aizvesta pie psihiatra, viņš esot viņai ieteicis savas vīzijas pārvērst mākslas darbos. Tiesa, māti šī meitas aizraušanās kaitinājusi līdz pat trakumam, kas izpaudies plēšot audeklus un apmētājot viņas darbus ar krāsu bundžām. Māte uzskatījusi, ka pēc statusa Jajoi pienāktos būt kolekcionārei, ne māksliniecei.
Kad 1957. gadā, pēc ilgstošas sarakstes ar leģendāro amerikāņu mākslinieci Džordžiju O'Kīfu, kuras adresi viņa savulaik bija atradusi Amerikas vēstniecībā, Kusama devās uz Ņujorku, māte iedevusi miljonu jēnu un piekodinājusi nekad vairs mājās neatgriezties. Toreiz viņa iznīcinājusi tūkstošiem iepriekš radīto darbu, ko vēlāk nožēlojusi.
Ņujorkā Kusama gleznoja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc 18 mēnešiem sarīkota pirmā izstāde. Tajā tika eksponēti pieci milzīgi audekli, kurus klāja nu jau leģendārais Kusamas “mūžības tīklojums” (Infinity Net). Balts uz balta – hipnotisks, gandrīz nemanāms, monohroms tīklojums uz audekla. Izstādi atzinīgi novērtēja kritiķi, tas bija pats abstraktā ekspresionisma triumfa laiks, un ne viens vien viņu salīdzināja ar Džeksonu Polloku. Taču Kusama nevēlējās nevienam līdzināties jeb tikt citādi “pieskaitīta”, apgalvojot, ka viņas māksla sakņojas halucinācijās, ko “vienīgi es spēju redzēt. Es savas halucinācijas un apsēstības pārveidoju skulptūrās un gleznās.”
Jajoi Kusama 1965. gadā
Savas attiecības ar seksualitāti, bailes un kompleksus viņa režisēja interjera objektos – sofās, krēslos, apģērba priekšmetos, veidotos no tūkstošiem stilizētu audekla fallu. Kusamas Amerikas periodam pieder arī krāšņi, ar hipiju psihodēlisko kultūru asociēti hepeningi Vudstokā, Ņujorkas Centrālparkā un uz Bruklinas tilta, kuru laikā māksliniece savu modeļu kailos ķermeņus apgleznoja ar melniem un krāsainiem punktiem. Iemūžināti filmās un fotogrāfijās, šodien tie ir vieni no pamanāmākajām sava laika mākslas zīmēm. Kaut viņas ekstravagancēm uzdrīkstēšanās ziņā šķietami nebija robežu, savu mākslas “orģiju” laikā viņa vienmēr esot centusies atrasties drošā vietā, lai netiktu arestēta. Tiesa, vairākkārt tas tomēr noticis. Hepeninga laikā Volstrītā viņa tika aizturēta, un policisti par atbrīvošanu pieprasīja samaksu. “Kukulis” toreiz bijis 400 līdz 1000 dolāru. Un tā kā vēlāk viņa tiem maksājusi katrreiz, kad tikusi arestēta, mēļo, ka Kusamas hepeningi tolaik kļuvuši par ienesīgu policistu rūpalu.
1973. gadā veselības problēmu dēļ Jajoi Kusama atgriezās Japānā, kur kopš 1975. gada no brīvas gribas līdz pat šai dienai uzturas hospitālī mentāli slimajiem. Turpat netālu atrodas viņas darbnīca, kurp viņa dodas katru rītu pēc brokastīm. Un glezno. Viņa rotē ap audeklu, kas izklāts uz grīdas, noklājot plakni ar impulsīvām zīmēm, herioglifiem un rakstu, kurš nemitīgi, dažādās variācijās atkārtojas. Tas ir psihodēlisks haoss, kas dažbrīd skatītāju ierauj kā melnā caurumā. Tādā kā dīvainā un vizuāli līdz neprātam krāšņā Visuma starptelpā, kas vienlaikus ir intriģējoša un baisa, mudinājumam ielūkoties dziļāk mijoties ar bailēm pazaudēties. Savos darbos viņa izaicina uztveri, pieņēmumus, priekšstatus – visu, jebkurā laikā, jebkādā noskaņojumā un jebkurā vecumā. Viņā ir kaut kas mūžīgs un pārlaicīgs, un vienlaikus bīstami trausls. No vienas puses – košajos sarkanbaltajos punktos ir reibinošs, eksaltēts prieks par dzīvi, no otras – absolūta attālināšanās no visa, ko pieņemts uzskatīt par realitāti. Tāda atspulgu un krāsu mirāža, kurā pilnīgi pazūd jebkāds priekšstats par laiku un telpu, kā arī pasauli, kurā atrodies. Šobrīd viņas kontā ir jau vairāk kā 50 000 mākslas darbu.
Mākslas gripas vīruss
Kaut Vuitton, protams, noliedz abu sadarbības komerciālos zemūdens akmeņus, tās veiksme ir tikpat skaidra kā pirmklasniekam 2x2.
Louis Vuitton flirts ar pazīstamiem māksliniekiem somiņu un aksesuāru dizaineru statusā aizsākās 2001. gadā, kad modes nama radošais direktors Marks Džeikobss uzaicināja savu labu draugu, amerikāņu mākslinieku Stephen Sprouse “nogarnēt” Vuitton somas ar grafitti. Tai sekoja leģendārā japāņu mākslinieka Takaši Murakami bērnišķīgā optimisma piestrāvotā somiņu kolekcija ar krāsainiem LV un ķirsīšiem, uznesot publicitātes virsotnē gan Murakami, gan, protams, Vuitton. Starp citu, par spilgtāko šī veiksmes stāsta apliecinājumu kļuva histērija feiku tirgū – togad ar “kiršu somiņām” bija nosētas visas Venēcijas kanālmalas un metropoļu tirgus plači, tai iemantojot viskopētākās somiņas statusu.
Savukārt 2007. gadā Vuitton somiņu dizainera statusā debitēja amerikāņu mākslinieks Ričards Prinss, kas, iedvesmojoties no laika zoba deldētajiem Vuitton “zelta klasikas” čemodāniem, klišejiskos burtus iesēdināja ūdenskrāsu izpludinātā fonā – starp New Yorker pirmo numuru stila karikatūrām. Lai efekts būtu pilnīgs, Vuitton savukārt parūpējās par atbilstošu fonu – kolekcija tika prezentēta, izsūtot uz mēles bariņu supermodeļu baltos, caurspīdīgos medmāsu ancukos – citējot Prinsa pazīstamo šai tematikai veltīto darbu ciklu. Reveranss šai kolekcijai noslēdz arī patlaban Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā skatāmo izstādi Louis Vuitton/Marc Jacobs (līdz 16. septembrim).
Jāpiebilst, ka Kusama vienlaikus pazīstama arīdzan kā skrupuloza perfekcioniste, katrs punkts viņas “bezgalības” sērijas darbos ir precīzs un savā noteiktā vietā, līdz ar to pret šo komerciālo sānsoli viņa izturējusies ar lielu atbildības sajūtu un bijusi ļoti personiski iesaistīta visā kolekcijas tapšanas procesā. Laikmetam atbilstoši, šī kopdarba sastāvdaļas ir arī iPhone aplikācija un atsevišķa šai sadarbībai veltīta mājas lapa www.louisvuittonkusama.com
Vai Kusamas pieskāriens būs pietuvinājis Vuitton somiņu mākslas darbam? Nepiedienīgs, pat vulgārs jautājums. Vai jums prāts, protams, ka nē. Taču kā gripas vīrusu tas būs vairojis apsēstību – ar somiņām, protams. Un Kusamu. Kas patērētājkulta sirdsapziņas mierināšanas nolūkos, protams, ir patīkamāk (jo tak šķietami jēgpilnāk) nekā būt vienkārši apsēstam ar somiņām (tikpat labi kurpēm, kleitām, mašīnām...).
