Trīsdabis Santjago Kalatrava
19/06/2012
Izstāde “Santiago Calatrava: The Quest For Movement” Valsts Ermitāžas muzejā Sanktpēterburgā apskatāma no 27. jūnija līdz 30. septembrim
Valsts Ermitāžas muzejs Sanktpēterburgā savam tēlam kā teju prātam neaptveramai mākslas vēstures krājumu glabātuvei vēlas piešķirt jaunu skanējumu, ka tā ir arī laikmetīga un moderna mākslas institūcija. Kā viens no jaunā imidža apliecinātājiem ir iecerētais arhitektūras izstāžu cikls “Ermitāža 20/21”. Valsts muzeja krājumos ir milzīga arhitektūras grafiku kolekcija, kas aptver laika posmu no 17. līdz 19. gadsimtam. Taču ar to Ermitāžai nepietiek, un jūnija beigās tiks atklāta pirmā kāda mūsdienu arhitekta retrospekcijai veltīta izstāde. Par tās galveno varoni ir izvēlēts spāņu izcelsmes arhitekts, inženieris, tēlnieks un gleznotājs Santjago Kalatrava (Santiago Calatrava, 1951). Ermitāžas muzeja direktors starp Kalatravu un Sanktpēterburgu velk tiešas paralēles, sakot, ka Krievijas tiltu pilsētai neviens labāk nepiestāvētu kā viens no 20. un 21. gadsimta mijas skaistāko tiltu meistariem. Raksturīgi 21. gadsimta arhitektūras eksponēšanai izstādes apmeklētājiem tiks likti priekšā ne tikai Kalatravas zināmāko ēku maketi un projektu informācija, bet arī arhitekta īpaši retrospekcijai radītas lielformāta gleznas un tēlniecības darbi. Ja Ermitāžā tā ir pirmā mūsdienu arhitektūrai veltīta izstāde, tad pašam Kalatravam tā nebūt nav pirmā eksponēšanās muzejā. 2003. gadā Ņujorkas Metropolitēna muzejā bija apskatāma vērienīga arhitekta izstāde “Santjago Kalatrava. Skulptūra arhitektūrā”, kas bija lielākā skate, ko līdz tam muzejs bija veltījis kādam dzīvam arhitektam.
Santjago Kalatrava
Ermitāžas muzeja direktors par Kalatravas izstādi ir teicis, ka tā būšot tilts no 19. gadsimta Pēterburgas uz jauno gadu tūkstoti. Taču taisnības labad jāpiebilst, ka šis tilts lielā mērā apraujas 21. gadsimta pirmajā desmitgadē. Kalatrava pieder to 20. gadsimta nogales un 21. gadsimta paša sākuma arhitektu pulkam, kuru darbību jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades globālā ekonomiskā krīze ir ietekmējusi uz neatgriešanos, un par viņa karjeru, kas lai arī nebūt nav noslēgusies, var runāt kā par pirmskrīzes, arī pasaules mērogā, treknajiem gadiem raksturīgu parādību. Tādi arhitekti kā viņš pieder pagātnei un ar grūtībām iekļaujas jaunās ekonomiskās situācijas arhitektūras paradigmā, kas virzīta uz sociālo atbildību, energoefektivitāti, sabiedrības procesu kuratora lomas uzņemšanos, komandas darbu. Santjago Kalatrava ir vēl 20. gadsimta ģēnija definīcijas iemiesotājs, kas arhitektūru uztvēra kā individuāli radītu mākslas darbu, nevis kolektīvu izpētes projektu. Jā, viņš ir arī 20. un 21. gadsimtu mijas Leonardo da Vinči arhitektūrā, kas spēj būt gan arhitekts, gan inženieris, gan mākslinieks.
Pirmā daba – mākslinieks
Pats Kalatrava sevi dēvē par mākslinieku un ne tikai tāpēc, ka viņš jau agros skolas gados apguva mākslas pamatus un tikai vēlīna pusaudža vecumā izšķīrās par labu arhitektūras studijām, uzzinot, ka Lekorbizjē spēja brīnišķīgi apvienot gan arhitekta, gan tēlnieka un gleznotāja radošās izpausmes. Tas nav arī tālab, ka spānis līdz pat šodienai nodarbojas ar gleznošanu un tēlniecības objektu veidošanu, kuru galvenā eksponēšanas vieta ir paša villa Cīrihē. Viņš uzskata, ka arhitektūra ir mākslas augstākā forma, atsaucoties, ka vēsturiski arhitektūra vienmēr ir tikusi uztverta kā mākslas pasaulei piederīga. Kalatrava, runājot par savu projektu dažādiem aspektiem, nemitīgi atsaucas uz gleznotāju un tēlnieku darbiem un savu pieeju arhitektūrai salīdzina ar viņu mākslinieciskajām izpausmēm, kā arī atzīst, ka viņš arhitektoniskās problēmas bieži vien risina, padomu gūstot no piemēriem, kā mākslinieki raduši atbildes uz saviem jautājumiem. Kalatravam ir būtiska arhitektūras iracionālā un poētiskā daba, kas ir greznība, ko pavisam reti var atļauties mūsdienu arhitekti jaunajā pasaules ekonomiskajā situācijā.
.jpeg)
Milwaukee mākslas muzejs Viskonsīnā
Viņa būvju estētika un radītais emocionālais iespaids bieži vien tiek uztverts kā pašvērtība, kuras dēļ var piedot gan milzīgās uzcelšanas un ekspluatācijas izmaksas, gan nepraktiskās nianses un bieži vien nebūt ne nevainojamo ēkas funkcionalitāti. Taču Kalatrava spēj radīt vietas zīmi, pievilināt tūristu pūļus un izraisīt pārsteigumu, kuru piedzīvojot uz mirkli aizmirstas, ka arhitektūra ir ne tikai apbrīnas objekts, bet arī lietojama būve. Kalatrava atgādina, ka ēkai jāpiemīt dvēselei, kuru var iepūst tikai arhitekts ar savu radošo domu un uzņemoties priestera lomu. Par spāņu arhitekta radītajām ēkām saka, ka tās vairāk jāuztver ar sirdi nekā ar prātu. Kalatravas paša prātu gan pēdējā laikā arvien vairāk nodarbina doma, kā viņš varētu paša radītās skulptūras un gleznas iekļaut būvju arhitektūrā. Te viņš apmet kūleni savos uzskatos un piesauc renesances piemērus, kuros ēku veidols bijis pakļauts gleznojumiem tajās, piemēram, Siksta kapela Vatikānā.
Otrā daba – inženieris/izgudrotājs
Pēc arhitektūras studijām dzimtajā Valensijā, Kalatrava ieguva arī civilā inženiera izglītību Federālajā Tehnoloģiju institūtā Cīrihē. Viņš atzīmē, ka parasti arhitekti nav inženieri un savukārt inženieri neiesaistās ēkas arhitektoniskā tēla veidošanā. Viņi mācās dažādās skolās un, lai gan abi jau no sākta gala zina, ka būs savā starpā jāsadarbojas, sastopoties pie viena projekta, lūkojas viens uz otru ar tādu neuzticību gluži kā cīsiņu izgatavotājs un veselības inspekcijas darbinieks. Kalatrava zina, ka tehnoloģijas ir valodas vārdu krājums, kuru prasmīgi izmantojot, var pateikt daudzas lietas. Viņš pats brīžiem līdzinās trakam izgudrotājam, kurš savas inženiertehniskās fantāzijas ēku un tiltu veidolā glezno ar akvareli skiču blociņā. Arhitekta arhīvā Cīrihē ir vairāk nekā simt tūkstošu skiču un tās PowerPoint prezentāciju vietā Kalatrava izmanto savu ideju izklāstam arī klientiem.
Santjago Kalatravas akvareļu skices
Pārsteidzošā kārtā krāsainie lecošu cilvēku, acu un rokas skeleta gleznojumi, kuriem pirmajā skatiena uzmetienā nav nekā kopīga ar mājām, vēlāk pārvēršas vizuāli precīzi tādās pašās būvēs. Kalatravam patīk izaicināt fizikas likumus un radīt ēkas, kas tos apšauba. Pārbaudot savas, iesaistīto inženieru un celtnieku spējas, viņš rada ēkas, kuru jumti paceļas un/vai atveras, būves, kas patiesi kustās vai rada kinētisku iespaidu. Kalatrava skaļi paziņo, ka ēkas nav nekādi klinšu bluķi, bet gan viļņi jūrā, kas nāk un iet, un ka visas, arī vēsturiskās būves, kaut kādā ziņā pārvietojas, piemēram, piramīdas Ēģiptē arvien vairāk iegrimstot smiltīs. Inženiera zināšanas arhitektam visbiežāk noder tieši kustības un dinamikas radīšanai. Kalatrava arhitektūrā šķietami atdarina dabas būtnes – milzīgus insektus, putnus, ziedlapiņas un cilvēka acis, taču viņš pats uzstājīgi noliedz šādas līdzības, klāstot, ka pat visreālistiskākā dabas kopija, tiklīdz tā ir cilvēka radīta, vairs dabai nepieder. Tā ir mūsu prāta radīta abstrakcija, kas ir cilvēka personīgās kosmoloģijas sastāvdaļa. Vēl no Kalatravas tehniskās puses – viņš pats projektēšanai nelieto datoru un lai gan ir daudzu pasaulē slavenu lidostu, dzelzceļa staciju, autoostu un komplicētu satiksmes mezglu arhitekts, nemāk vadīt automašīnu.
Trešā daba – stārhitekts
Kalatrava ir īsts sava laika – 20. gadsimta nogales un 21. gadsimta paša sākuma bērns, kurš radošās fantāzijas varēja pārvērst uzbūvētās ēkas un tiltos vien Frenka Gerija radītā Bilbao efekta kulta laikā un kad pasaule bija izslāpusi pēc arhitektūras kā pārsteigumiem bagāta šova, turklāt varēja atļauties par to samaksāt. Tādēļ Kalatrava nav nekāds nīkulīgs, traks inženieris, kas klusībā glezno akvareļus pieticīgā mājoklī, bet gan elegants kungs pēc pasūtījuma Francijā šūtos uzvalkos un smalkām kurpēm kājās, kuram ir skaista villa Cīrihē un pieder vairāki nekustamie īpašumi Ņujorkā. Arhitekta biroja biznesa pusi vada viņa sieva Robertina, ar kuru Kalatrava iepazinās studiju laikā Šveicē, kur Zviedrijā augusī uzņēmēja meita apguva tieslietas. Lai arī pats arhitekts uzstāj, ka viņa vārds nav zīmols, tomēr stāhitekta statuss ir palīdzējis gan gūt virkni pasūtījumu, gan arī klientus pārliecināt situācijās, kad projektu realizācijas izmaksas ir daudzkārt pārsniegušas sākotnēji prognozētos skaitļus, gan arī saņemt pasūtītāju piedošanu gadījumos, kad ne visi iecerētie inženiertehniskie eksperimenti izdevušies un pievērt acis uz ēku lietošanas nepraktiskumu. Šādi skandāli un tehniskas nebūšanas pavada teju ikvienu arhitekta projektu, ar kurām samierinājās pirmskrīzes laikā, bet kuras nepiedod tagad, liekot Kalatravam izvēlēties lētākus inženiertehniskos risinājumus, atsacīties no vizuālajām ekstravagancēm vai pasūtījumus atceļot pavisam. Pats arhitekts pašapzinīgā mierā piebilst, ka arī Rembrantam daudzi gleznojumi palikuši līdz galam nepabeigti.
