Prague Quadrennial 2011

Monika Pormale
30/06/2011

Māksliniece un scenogrāfe Monika Pormale Prāgas Starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē ir klātesoša jau kopš 1997. gada, kad, kā studentu skates dalībniece, pārstāvēja LMA ekspozīciju. Šogad Monika Pormale pildīja atbildīgo starptautiskās žūrijas locekles pienākumu, un, pateicoties viņas iniciatīvai, šogad kvadriennālē tika ietverta atsevišķa izstāde, kura netika pakļauta žūrijas vērtējumam un kurā tika dota iespēja realizēt savas idejas arī māksliniekiem, kas nav cieši saistīti ar teātri. aicināja Moniku Pormali pastāstīt par šīgada Prāgas kvadriennāles norisi un tajā redzēto.

1967. gadā notika pirmā Prāgas kvadriennāle, 2011. ir pārmaiņu gads. Prāgas kvadriennāle ir kļuvusi par vērā ņemamu must see pasākumu visiem ar teātri saistītiem cilvēkiem, savukārt tiem, kas strādā pie tās, bija radusies iekšēja nepieciešamība palūkoties no cita skatu punkta un kaut ko mainīt. Kvadriennāles izmaiņas sekmēja arī nelaimīgs apstāklis – pirms pāris gadiem daļēji nodega iepriekšējo izstāžu norises vieta - Industrial Palace. Iespaidīgais Late Historicism piemineklis ar tā paviljoniem ļāva kvadriennāles ekspozīcijai patiesi izskatīties kā izstādei. Šogad kā galvenā norises vieta tika izvēlēta Nacionālā Galerija – scenogrāfiski ne visai veiksmīga vide, kas kvadriennālei piešķīra tirgus meses apveidus - pārstāvēto valstu ekspozīcijas viena no otras atradās 10 centimetru attālumā.

Šogad tika mainīts arī pašas kvadriennāles nosaukums - iepriekšējos gados tā saucās "Starptautiskā scenogrāfijas un teātra arhitektūras izstāde" (International Exhibition of Scenography and Theatre Architecture), šogad - Prague Quadrennial of Performance Design and Space, iezīmējot robežu paplašināšanu pieņēmumam par scenogrāfiju, kas citkārt saistās tikai ar teātra skatuvi.

Skepsi pret šo paplašinājumu apstiprināja viena no diskusijām kvadriennāles ietvaros. Jaunais nosaukums bija samulsinājis māksliniekus un pat veselas valstis. Kvadriennāles profesionāļu un studentu vērtējamās sadaļas ietvaros notiekošās teātra izrādes, fotogrāfiju izstādes un instalācijas atrādīja pārāk izplūdušas robežas izstāžu konceptos. Tā kā organizatori tomēr mēģina turēties pie izstādes, nevis festivāla formāta, tad visticamāk, ka notiks atgriešanās pie iepriekšējā nosaukuma. Savukārt kā ļoti veiksmīga kvadriennāles inovācija jāmin paralēlā izstāde ar nosaukumu Intersection: Intimacy and Spectacle.

Pirms trim gadiem, esot Bogotā – teātra festivālā Kolumbijā ar Jauno Rīgas teātri, satiku Prāgas kvadriennāles māksliniecisko direktori Sodju Lotkeri, ar kuru izvērtās interesanta saruna. Ieminējos, ka tik plaša mēroga izstādēs, kāda ir Prāgas kvadriennāle, ir grūti būt objektīvam tā iemesla dēļ, ka darbi jau pašā pirmsākumā tiek skatīti kategorizējot - Austrumu valstis kā zināma eksotika, Amerika vai Vācija kā bagātas valstis ar lielu realizācijas finansējumu. No ideālistiska skatu punkta - negodīgi spēles noteikumi.

Šis komentārs palīdzēja attīstīt ideju par atsevišķu izstādi, kas netika vērtēta un kas tika realizēta kā trīsdesmit līdzīgu izmēru telpu - white cube/black box instalācija, kurās māksliniekiem, kas nav ļoti cieši saistīti ar teātri (no Latvijas – mareunrol’s un Dace Džeriņa), tika dota iespēja realizēt savas idejas.

Dace Džeriņa. Foto: Didzis Grodzs

Ejot cauri lielajām profesionāļu ekspozīcijām, ir pašsaprotams, ka katra valsts mēģina piesaistīt sev uzmanību – ar apdullinošu skaņas instalāciju vai trīsstāvīgu izstādes iekārtojuma konstrukciju. Savukārt baltos kubus raksturoja intraverts fokuss, jo fiksētu izmēru, apmēram 3x3m lielas kastes no ārpuses veidoja nelielu, slēgtu, austrumnieciska paskata ciematiņu Prāgas centra pilsētvidē.

mareunrol's. Foto: Mārtiņš Kalseris

Monika Pormale. Eksponāts Nr.10 un eksponāts Nr.17

Kāda septiņus gadus sena ideja lieliski ilustrēja nosaukumu Intimacy and Spectacle, tādēļ ieinteresēja organizatorus. Pirms vairākiem gadiem ar Jauno Rīgas teātri un Alvi Hermani pēc Vladimira Sorokina romāna "Ledus" motīviem iestudētā izrādē ir stāsts par īpašu izredzēto cilvēku sektu, kurā blondi cilvēki ar zilām acīm spēj sarunāties sirds valodā.

Aktieri vēlējās pamēģināt, ko nozīmē ''runāt'' sirds valodā un mēģinājumos veidojās skaistas, dzīvas skulptūras – apskāvušies cilvēki klusumā cenšas ieklausīties sevī un tuvākajos. Tika veidota foto sērija, kurā aktieri ''sarunājās'' ar rīdziniekiem dažādās Rīgas vietās, vēlāk tika veidotas fotosesijas ar berlīniešiem un neapoliešiem. Prāgā viena no kastēm tika pārveidota kā muzeja vitrīna, kurā pāris mainīja pāri - divi cilvēki bez jebkāda dzimuma un vecuma nosacījumiem veidoja šīs dzīvās skulptūras.

Monika Pormale, Eksponāts Nr.10. Foto: Didzis Grodzs

Arī otrs darbs tika veidots muzeja estētikā. Ieejot nelielā izstāžu zālē, pie sienas bija tikai viens gleznas rāmis. Gleznas vietā redzama tumša telpa ar galdu un pie galda sēž cilvēks. Priecājos, ka iepazinos ar īstu amata meistaru no Prāgas - viņš nerunāja angliski, es nerunāju čehu valodā, bet tas nebija svarīgi, jo šis amatnieks brīnišķīgi veidoja teātra maketus, un skatītāji varēja vērot darba procesu. Dzīva glezna.

Monika Pormale, Eksponāts Nr.17. Foto: Didzis Grodzs

Viss izvērsās citādāk nekā es to biju iztēlojusies. Domāju, ka šī bilde būs kā Karavadžo glezna, ar īpašu gaismu, kas rada svētsvinīgu atmosfēru, izceļ tikai rokas, vienu kūpošu lodāmuru un mazu krēsliņu... Kad atnācu, galds bija nokrauts ar instrumentiem, amatnieks strādāja ļoti ātri un baltajā kreklā izbāzis galvu no rāmja sarunājas ar cilvēkiem. Tomēr jau sākumā izvēlējos godīgu attieksmi pret ideju un, noliekot malā savas mākslinieces ambīcijas, neinscenēju situāciju, bet ļāvu to attīstīt vienam cilvēkam desmit dienu garumā.

Šī patētiskā un sentimentālā ideja aizkustināja. Daudzi atzina, ka šis darbs ir kā pateicība visiem tiem n-tajiem cilvēkiem, kas darbojas aiz skatuves. Idejas ir visiem, bet neiespējami tās realizēt bez šiem cilvēkiem - galdniekiem, šuvējiem un citiem teātra amatniekiem.

Pašai strādājot paralēli pie vairākām scenogrāfijām, vienkāršāk ir izmantot 3D vizualizācijas, un maketam dažkārt pietrūkst laika. Bet ar maketa apiešanu mākslinieki paši sevi apzog. Tajā brīdī taču arī dzimst idejas, brīdī, kad ir laiks un skatuve, kaut arī nelielā mērogā. Es mēģināju veidot pieminekli savas profesijas svarīgai sastāvdaļai – amata prasmei, kas lēni izzūd, un ne tikai manā profesijā.

To pašu darīja spāņi savā pofesionālajā ekspozīcijā: pie gara galda, kur parasti notiek teātru darbnīcu apspriedes, viņi atrādīja dažādu amatnieku veikumu. Koncepts arī lielisks, vienā teikumā – sapnis un īstenība, iecere un realizācija. Tomēr kopumā izstāde vairāk iederētos Dizaina dienu pasākumos Rīgā.

Atgriežoties pie saviem darbiem, tiem nebija īpašu nosaukumu. ''Eksponāts Nr.10'' un ''Eksponāts Nr.17'' – vadoties pēc kastu numuriem izstādes plānojumā.

Latvijas ekspozīcija. Komentārs katram

Ar scenogrāfu [arī Latvijas studentu ekspozīcijas kuratoru un arhitektu – A. Č] Andri Freibergu ironizējām, ka tā tomēr nav veiksme, ka tiku uzaicināta būt žūrijas sastāvā. Žūrijas statūtos ir punkts, kas liedz piedalīšanos diskusijās par žūrijas locekļa pārstāvēto valsti.

Kopumā izstādē piedalījās sešdesmit divas valstis. No šī iespaidīgā skaita Latvijas profesionālā ekspozīcija kļuva par nozīmīgu diskusiju objektu, bet Latvijas studentu ekspozīcija bija zināmā mērā garlaicīga. Tā neizraisīja nekādus komentārus un viennozīmīgi visiem šķita vislabākā! [Otro reizi pēc kārtas LMA Scenogrāfijas apakšnozares studenti ar savu ekspozīciju saņēma augstāko apbalvojumu – zelta medaļu – A.Č]

Žūrijas locekļi jau no pirmās dienas uz sienas izlīmētiem papīriem pierakstīja pirmos iespaidus, to, kas iekritis acīs vai kas nav skaidrs. Par Latviju katram bija kāds komentārs.

Viena no diskusijām radās par balvu - daudzsološākais students. Žūrijas locekļiem patika konkrēti Latvijas studentu darbi, bet katram bija savs favorīts, tādēļ beigās tika izlemts, ka ekspozīcija ir vienota tās veselumā, un grūti izcelt vienu studentu.

Tāpēc studentu balvu ieguva Norvēģijas Mākslas akadēmijas studenti, par ko latviešu studentiem bija prieks - arī viņi atzinīgi vērtēja norvēģus.

“Zelta trīga” Brazīlijai jeb kurp dodas teātris

Galvenā balva – “Zelta trīga” (Golden Triga) tika piešķirta Brazīlijai. Šis gadījums bija ārkārtīgi interesants manā personīgajā pieredzē. Ieejot koši rozā krāsotu sienu karnevāliskā ekspozīcijā, manī pirmajā brīdī neapzināti radās pretestība, šķita, ka ekspozīcijai pietrūkst idejas, pamatīguma un, galvenais, nopietnības.

Taču aiz pārsteiguma, ka visi pārējie žūrijas locekļi īpaši izcēla Brazīliju, sapratu, ka man jādodas ekspozīciju apskatīt vēlreiz. To pēc tam darīju vairākkārt.

Un jāsaka, objektīvi skatoties – patiesībā Brazīlija bija spērusi soli ārpus vienkāršas eksotikas, tradicionālajām vērtībām un nacionāliem kostīmiem kā to eksponēja, piemēram, Honkonga, Mongolija vai Filipīnas.

Brazīlijas ekspozīcija. Foto: Mārtiņš Kalseris

Brazīlijā nav valsts subsidētu teātru un operas mūsu izpratnē, ar repertuāru un trupu, bet ir atsevišķas grupas, kurās jūtama ārkārtīga vēlme veidot izrādes, radīt teātri.

Brazīlijas ekspozīcija. Foto: Mārtiņš Kalseris

Un beigās šķita pašsaprotami, ka galvenā balva jāpiešķir Brazīljai gan par spilgtas nacionālās identitātes izjūtu, gan par vitalitāti, radošumu, gan par strāvu, kas plūst no tās kultūras avotiem un turpina spontāni atvērt jaunus telpiskus horizontus. Ekspozīcija deva priekšstatu par scenogrāfiju un izrāžu daudzveidīgumu, kas notiek šodien Brazīlijā.

Brazīlijas ekspozīcija. Foto: Mārtiņš Kalseris

Vienlīdzīgs statuss tiek piešķirts ielu mākslai, site-specific art intervencēm, sociāli aktuāliem projektiem, leļļu izrādēm, kā arī tradicionālam teātrim. Izstāde bija veidota ar stilu, nojautu un jūtību, bet reizē apspēlējot priekšstatus par Brazīliju un Latīņamerikas kultūru kopumā. Pretēji Indijai, kas bija centusies ekspozīciju veidot ļoti eiropeiski, taču ar saturu, kādu redzam Bolivudas filmās.

Brazīlija sajauca galvu un nojauca priekšstatus.

Brazīlijas ekspozīcija. Foto: Mārtiņš Kalseris

Poēzija Latvijas ekspozīcijā

Latvijas studentu atkārtotas uzvaras un veiksmes noslēpums ir, manuprāt, vienkāršs. Pirmkārt, tas ir viens uzdevums visiem studentiem. Viens, bet sarežģīts – veidot vienotu scenogrāfiju četriem dažādu autoru darbiem – Šekspīra, Beketa, Čehova un Blaumaņa. Otrkārt, tā ir estētiskā kvalitāte – kā veidoti maketi un ekspozīcija kopumā. Netraucēja arī šķietams akadēmiskums, kas iederējās ekspozīcijā, kura bija veidota kā skolas klase. Paldies profesoram Andrim Freibergam par viņa devumu un veidu, kādā viņš dalās savās zināšanas, pieredzē un sapratnē par to, kas ir scenogrāfija.

LMA studentu ekspozīcija. Foto: Didzis Grodzs

Būtu interesanti redzēt nākošajā PQ15 interpretācijas par vienu tēmu visu valstu studentu ekspozīcijās.

Savukārt profesionāļu sadāļā veikt kādas korekcijas un uzdot mājas uzdevumus īsti pareizi nebūtu, jo tā ir valstu brīva izvēle, vai tās piedalās izstādē vai nē. Tas būtu nedaudz par skolniecisku. Tieši šajā tēmu brīvībā uzrādās aktualitātes - katra valsts atspoguļo to, kas tajā brīdī ir svarīgi, un apskatīt ekspozīcijas kopumā ir gluži tas pats, kas izlasīt jaunākās avīzes.

Piemēram, Ungārija, valsts, no kuras šobrīd daudzi emigrē, veidoja ļoti scenogrāfisku telpu piepildītu ar ūdeni, kurā projicējās attēli no griestos iekārtiem ekrāniem. Šie attēli atspoguļoja darbus, kurus veidojis pirms gadiem pazudis scenogrāfs. No skatītāju pārvietošanās telpā un ūdenī attēli kropļojās vai pat izzuda. Ekspozīcija ar nosaukumu "Missing" ietvēra arī agrākas intervijas ar pazudušo mākslinieku. Viena no intervijām man personīgi atklāja ekspozīcijas jēgu un jaudu – tajā tika runāts par mākslinieka kultu, par to, ka patiesībā mūsdienās ļoti bieži akcents tiek likts tieši uz to, kas darbu veido. Tas arī nosaka veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu rezultātu. Spēcīgs koncepts – vēl jo vairāk tāpēc, ka tas viss bija izdomāts. Neviens, patiesībā, nav pazudis. Šī it kā piemiņas ekspozīcija sākumā izraisīja pietāti - gluži tāpat kā filmas, kuru sākumkadrā paradās Based On a True Story, kas liek filmu skatīties citādāk, bet kopumā izcēlās ar konceptuālu vienotību, iegremdējot apmeklētājus noslēpumainā, metaforiskā pasaulē, koncentrējoties uz dažkārt nožēlojamo mākslinieku stāvokli mūsdienu sabiedrībā, un ieguva balvu par labāko kuratora konceptu.

Reiņa Suhanova pārstāvētā Latvijas ekspozīcija bija viena no poētiskākajam un atšķirīgākajām ekspozīcijām. Noskaņu pilna gaismas un skaņas instalācija bija veidota kā Viestura Meikšāna Valmieras Drāmas teātrī iestudētās izrādes "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās'' fragments vai Reiņa Suhanova izrādes maketa paplašinājums.

Reiņa Suhanova izrādes maketa paplašinājums. Didzis Grodzs

Ar skārdu apšūta guļbūve, kas no iekšpuses pilnībā izdegusi, vieta, kurā, iespējams, tūlīt dzims pagaidām apvaldīts, neaprakstāms, jauns spēks. Dažiem skatītājiem bija asociācijas ar Padomju Savienības dzelzs priekškaru. Manuprāt, kļūdainas, jo mākslinieks ir pārāk jauns, lai tik poētiskā pasauļu modelī būtu ieinteresēts un arī kompetents runāt par tādu Austrumeiropas vidējās paaudzes mākslinieku vēl joprojām bieži izmantotu darbu izstādīšanas garantu, apspēlējot postpadomiskās traumas.

Nepieciešamo meditāciju traucēja pārāk liels apmeklētāju daudzums un deguma smarža/smaka. Smaka gan bija apzināts, poētisks traucēklis harmonijas un miera ilūzijai, bet cilvēkiem no tālām valstīm ar citādu vēsturisko, arī vizuālo pieredzi gribējās ne tikai sajust, bet saprast vai nojaust vairāk par pašu ideju, tādēļ kopumā tādu traucēkļi varēja būt vēl.

XII Prāgas scenogrāfijas kvadriennāle. Iztaisnošanās un sapurināšanās

Domāju, ka jebkurš, kas šogad apmeklēja Prāgas scenogrāfijas kvadriennāli bja liecinieks neordināram pasākumam. Pat, ja notiktu atgriešanās pie iepriekšējā nosaukuma, šī kvadriennāle bija kā iztaisnošanās un sapurināšanās. Apmeklējot kvadriennāles kopš 1995. gada, šķiet, iepriekšējo izstāžu fokuss bija šaurāks - uz konkrētiem teātriem, uz izrādēm, tagad ekspozīcijas atspoguļoja pasauli arī ārpus teātra.

Man personīgi interesanta bija Igaunijas ekspozīcija par igauņu modes mākslinieci Reet Aus, kas nodarbojas ar eko modi, bet paralēli no veciem kostīmiem un dekorācijām veido jaunas izrādes. Latviešiem pārsvarā bija nepatīkamas sajūtas, jo telpas iekārtojums asociējās ar second hand veikalu, bet ekspozīcija savā nelielajā ar drēbēm piekrautajā telpā, kurā varēja atlaisties un skatīties sarunas ar mākslinieci, stāstīja par mākslinieka cilvēcīgo atbildību par to, kas notiek apkārt, par attieksmi pret lietām un par to, kā tās tiek patērētas. Arī teātris nav izņēmums.

Vēl pieminēšanas vērti bija norvēģi ar teātra kompānijas Verdensteatret burvīgu izrādi The Telling Orchestra. Teātra izrāde, kur aktieru vietā spēlē elektromehāniski objekti. Aktiera neesamība neatļāva ekpozīciju ievietot, piemēram, kategorijā "Labākā darba realizācija", ko man ļoti gribējās. Specbalvu daudzumu žūrija reducēja tikai uz vienu balvu par labāko skaņu dizainu. Un tikai tādēļ, lai aktualizētu nepietiekamo uzmanību PQ uz skaņas un gaismas mākslinieku veikumu teātra izrādēs.

Vācijas ekspozīcija stāstīja par industriālo vietu pārdzimšanu – par Rūras teritoriju Vācijas dienvidos, kur pamesti fabriku kompleksi pārtop par izrāžu un koncertu vietām. Veidojot izrādi ''Ledus'' teātra festivāla Ruhrtriennale ietvaros un zinot, kādu svarīgu idejisku grūdienu dod šīs telpas pašas par sevi, novērtēju ekspozīciju atzinīgi, bet sapratu, ka tā ir tikai mana subjektīvā pieredze un patīkamas atmiņas, kas tomēr ir maz lai izceltu ekspozīciju, kas bija tiešā un pārnestā nozīmē pārāk profesionāli veidots karkass bez emocionāla pildījuma.

Savukārt Horvātija ieguva divas balvas par labāko scenogrāfiju un labāko teātra tehnoloģiju pielietojumu. Četru industriālo dizaineru grupa Numen/For Use no Zagrebas veido mūsdienīgas, bet pārsteidzošas scenogrāfijas un tiešām iesaku pasekot līdzi viņu aktivitātēm.

No sākuma līdz beigām

Apskatījos izstādē katru 3x4 cm fotogrāfiju un izpētīju visus ekrānu krāvumus, ko arī novēlu jebkuram mākslas patērētājam - kādreiz saņemties un iedziļināties visā, ko gribējis teikt mākslinieks kaut vai izlasot tik nogurdinošos, garos ideju izklāstus. Tas nojauc pašpārliecinātības mūri, par to, ka viss ir zināms un saprotams uzreiz. Veselīgi atklājas daudzas lietas.

Ja ir laiks un vēlēšanās, tad Prāgas kvadriennālē kā tādas dārgumu lādes var vērt vaļā vienu ekspozīciju pēc otras un atklāt nezināmu mākslinieku, pārsteigt sevi ar jauniem iespaidiem par zināmām valstīm, līdz beidzot iegūt ārkārtīgi krāšņu, bagātīgu kopiespaidu, ko gribētos atcerēties visus nākamos četrus gadus.

Materiālu pēc sarunas ar Moniku Pormali sagatavojusi