Piepacelt pilsētvidi
11/07/2011
Urbāno instalāciju festivāls LIFT 11 Tallinā notiek no maija sākuma līdz 12. septembrim Tallinas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2011 programmas ietvaros. 10 instalācijas tiek pakāpeniski uzslietas un ierīkotas šīsvasaras gaitā, augustā gatavas būs visas, un apskatīt tās varēs līdz pat festivāla noslēgumam septembrī.
LIFT 11 rīko četras kuratores – divas arhitektes Margita Aule (Margit Aule) un Margita Argusa (Margit Argus) no arhitektu apvienības KAOS un divas mākslas kuratores – Mārina Murka (Maarin Mürk), kas ir arī mākslas kritikas vietnes artishok.blogspot.com dibinātāja un šobrīd strādā pie doktora disertācijas, un Ingrīda Rūdi (Ingrid Ruudi), kura bijusi viena no kuratorēm arī arhitektūras izstādēm, piemēram, Igaunijas paviljonam 11. Venēcijas arhitektūras biennālē 2008. gadā, kad Giardini stiepās liela dzeltena gāzes truba. Ingrīda Rūdi līdzdarbojusies arī “Salmu teātra” (Straw Theater) projektā, kas līdz rudenim ir izvietots Tallinā un ir tā vērta šīsvasaras apskates vieta (Arterritory.com arhīvā lasi rakstu par “Salmu teātri”).
LIFT 11 darbi atlasīti konkursa kārtā, no 129 pieteiktajiem projektiem izvēloties 12. Taču izstādīti tiks 10, jo divus pilsētas valde vēlāk noraidīja. Konkursā darbus iesniegt bija aicināti tie, kam Igaunija ilgstoši ir mājvieta. Pārsvarā tie ir igauņu izcelsmes mākslinieki un arhitekti, bet vienu no instalācijām veido japāņu arhitekts, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Tallinā.
Kuratores ir iedvesmotas, rīkojot festivālu, kāda Tallinā vēl nekad nav bijis, taču diendienā esot jāsaskaras arī ar jautājumu, cik gan gatava tam ir pilsēta. Viņas apzinās, ka bez Tallinas kā kultūras galvaspilsētas 2011 paspārnes šāds festivāls diez vai ieraudzītu dienasgaismu. Savukārt būt par pasākumu kultūras galvaspilsētas ietvaros uzliek papildus (lai arī veselīgu) spiedienu un atbildību. Koks ar diviem galiem. Bet visnotaļ – lietaskoks, jo atlasītie darbi ir pārliecinoši. Iespējams, liels nopelns ir ciešai sadarbībai starp kuratorēm un dalībniekiem, izvēlētos projektus kopīgi analizējot un pilnveidojot. Visas četras norāda, ka no iesniegtajiem pieteikumiem sākotnēji perfekts neesot bijis neviens. Arhitektiem pietrūcis radošais lidojums, savukārt māksliniekiem bijusi raksturīga nespēja aptvert pilsētvides apmērus, lai darbi tajā nepazustu.
Urbānā brūce
Līdzās Tallinas lidostai gadu desmitu gaitā veidojies mazdārziņu rajons Soodevahe, kas nu jau ilgi ir nelegāls, jo zeme, uz kuras slejas sezonālās būdiņas, pēc Padomju Savienības sabrukuma ir lidostas īpašumā. Taču ļaudis, pamatā krievvalodīgie un vecāka gadagājuma, turpina pavasaros te iekopt dārziņus un pavadīt vasaras. Mazdārziņu sadalījums notiek pēc principa “kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ” un patiesībā raksturojams kā vecoļaužu skvotošana.
Šīgada maijā lidostas vadība izsludināja plānus drīzumā lielu teritorijas daļu nolīdzināt, uz tā rēķina paplašinot lidlauku. Kā to emocionāli pārstāsta kuratores – vietējie vēl varēs paspēt novākt rudens ražu, pirms pāri brauks buldozers.
No viena situācijas skatpunkta raugoties, ir skaidrs, ka mitināšanās te pēdējos gados bijusi juridiski nelegāla, un zemes īpašnieks ir tiesīgs īstenot savas ieceres. Soodevahe ciemats ir kā piepilsētas brūce, kas ik pa brīdim sulo ar sporādisku vandālismu. Taču skaidrs arī tas, ka pilsēta nav tikai papīros balstīta virskārta, eksistē arī kūsājošas aizkulises, kas dabiski veidojušās un cieši saaugušas ar iesaistīto cilvēku dzīvi.
Un šādā šķietami viennozīmīgā situācijā, kad ciema “iedzīvotājiem” nav pat viesniecīgākā tiesiskā pamata bilst kādu protesta vārdu, mākslinieks var būt kā tranzistors, kurš pastiprina signālu un uzrāda, ka šāds pilsētas rajons ir bijis, ka daļai talliniešu tas ir ko nozīmējis un nav vien postaža ar sliktu slavu, kas beidzot tiks noasfaltēta. Mākslinieka uzdevums nav izkliegt saukļus un vicināt plakātus, bet – parādīt un caur subjektīvu prizmu dokumentēt to, kā drīz jau vairs nebūs.
Situācijas samezglojumu starp likumu un emocijām labi uzrāda fakts, ka lidostas vadībai lielas pūles sagādā atrast strādniekus, kuri būtu gatavi ar savām rokām rudenī vadīt iekārtas – būdiņu un dārzu nolīdzināšanai.
Mākslinieks un programmētājs Timo Tots (Timo Toots), kurš šogad bija nominēts Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja balvai Köler Prize2011 un kura līdz šim lielākais projekts tagad skatāms KUMU muzeja elektroniskās mākslas grupas izstādē “Gateways”, ir “ieņēmis” dažas no pamestajām ciema būdiņām. Pārkrāsojis tās, veicis minimālus labiekārtošanas darbus, un nu Soodevahe uz laiku ir savs muzejs, bārs, viesnīca un teātris.
Institūcijas, protams, ir vien dekorācijas. Doma ir parādīt, ka šis ciemats pastāvējis kā pilnvērtīgs pilsētas rajons ar savu infrastruktūru un lokālām tradīcijām. Timo Tota iekārtotā vieta kalpo arī par informatīvo centru ne vien atbraucējiem, bet arī vietējiem iemītniekiem, ļaujot viņiem apzināties vienoto ciemata kopienu.
Apmeklējot Soodevahe ciemu kuratores Mārinas Murkas pavadībā, izjūtas ir savdabīgas. Atšķirībā no mākslas apskates muzejos vai galerijās, šeit vieta ir intensīvaka par tajā ierīkoto festivāla notikumu.
Ceļā uz punktiem nesastopam nevienu dzīvu dvēseli, pāri nemitīgi un zemu laižas lidmašīnas, brikšņi mijas ar slietām būdiņām, kas savukārt variē no koši iekopta dārza līdz nodedzinātām krāsmatām. Lai arī Mārina iepriekš te bijusi nesen, acīs var lasīt nerimstošu ziņkāri, kas diez sagaidīs aiz nākamā soļa. Te sagāzta smaga metāla sēta, citviet iestādītas puķes, kuru iepriekš vēl nebijis.
Arī LIFT 11 objekti tiek rūpīgi pārskatīti, kas paņemts, kas neskarts. Viņa stāsta, ka citā apskates reizē pazīmes esot liecinājušas, ka “bārā” kāds jau sācis ievākties. Ciemats rada iespaidu, ka ir dzīvs organisms, kurš nemitīgi un diezgan nekontrolējami mainās, ar ko vietējie dabiski sadzīvo, un arī mākslinieka instalācijas tam ļaujas. Mārina, lodājot pa LIFT 11 namiņiem, raksta Timo Totam sms, lai viņš te apkārt nedaudz izpļauj zāli.
Īpašu iespaidu atstāj Kokvilnas teātris (Cotton Theater) – nams, kura vienīgās mākslinieka izdarītās izmaiņas ir iedotais nosaukums, kas uzraksta veidā rotā tā fasādi. Viss pārējais atstāts nemainīts. Tieši “savvaļas” faktors piešķir papildus jaudu estētiskajam baudījumam.
Foto: Anna Iltnere
Ne velti teātrim tāds nosaukums – sašķiebtā ēka bez sienu un logu ir no vienas vietas pilna ar vatējumu. Stērbelēs tas nokarājas no griestiem, mučkuļos noklāj grīdu, pa vidam kāds neiaznests dīvāns un galds. Bet mīkstais, baltais materiāls ir pilnīgi visur, liedzot saprast, kas te ir noticis.
Papildus noskaņu Soodevahe ciematam piešķir arī Mārinas Murkas zvans, pasūtot taksometru atpakaļceļam uz centru. Pirmā sazvanītā dispečere atbild, ka šādas vietas neesot.
Piemīlīgā katastrofa
Piecu autoru projekts “O” ir viena liela, melna bumba. Izmērā tā pārsniedz cilvēka augumu, taču ir pildīta ar gaisu, tāpēc ir diezgan viegli pārvietojama. Pietiek to stiprāk pagrūst, un tā jau veļas citur. “O” radītāji ir mākslinieces – Eta Adere (Aet Adere), Andra Āloje (Andra Aaloe), Flo Kazero (Flo Kaserau) – un arhitekti – Grēte Sosalu (Grete Soosalu) un Kārels Kinnapu (Kaarel Künnap), kurš ir arī dzejnieks.
Autoru ideja – radīt objektu, kas savu nozīmi gūst no apkārtējās vides. Šaurākā ieliņā bumba šķiet milzīga, tā aizsprosto ceļu un cilvēkiem ar objektu kā jātiek galā. Pie jūras vai augtsceltņu pagalmos “O” izskatās maza. Lode var gan ko lempīgi sagāzt, gan rāmi un meditatīvi ripot. Arī tās svaru un materiālu uzreiz tā nevar uzminēt.
Sākotnējā ideja bijusi novietot to Tallinās ielās, kur gājējiem, gribot negribot, būtu ar to jāveido attiecības. Melnā bumba būtu jāpagrūž, jāripina malā, jācenšas tai paspraukties garām. Taču pilsētas vadība performanci uzskatīja par bīstamu, ja nu bumba uzripo uz braucamās daļas. Tālab instalācija tiek īstenota organizētākā veidā – tā periodiski maina iepriekš noteiktu dislokāciju, savukārt kādam no autoriem bumba ir jānovēro, uzņemoties atbildību, ka viss noritēs droši.
Taču “O” uzcītīgi iemieso tās sākotnējo lomu un, pat televīzijai Tompeja parkā gatavojot sižetu par festivālu, lielā melnā “katastrofa” nebija kontrolējama, ripoja krūmos un atsperīgi mainīja virzienu pretēji filmēšanas grupas plāniem.
Arī festivāla mārketingam iespaidīgā bumba “O” ir pateicīga instalācija. Atzīšos, ka arī es, sērfojot caur kultūras pasākumu un to attēlu gūzmu, sākotnēji uzķēros uz lielās, melnās lodes. Kā vizītē Rīgā norādīja Tate muzeju auditorijas direktors Marks Sands, mārketingam vienmēr jāizvēlas aci vispiesaistošākais objekts. Tas radīs interesi par pasākumu kopumā, kur savukārt cilvēks, iespējams, atradīs gluži citu favorītu. Bet āķim ir jābūt.
“Kas daļēji salauzts, tas vien pa pusei jāsalabo.”
Arhitektu pāris Sīri Valnere (Siiri Vallner) un Indreks Peils (Indrek Peil) atjautīgi, ar minimāliem līdzekļiem ostas tuvumā pie t.s. Kultūras kilometra (gājēju ceļš topošā kultūras rajonā, kur agrāk stiepās vilciena sliedes) ir radījuši terasi, kuru pilsētnieki jau paguvuši iemīļot. Prātā nāk kādas Viļņas laikmetīgās mākslas centra CAC izstādes nosaukums "If it's Part Broke, Half Fix it".
Salūzušais betons lielās plāksnēs izrobo krastu agrākai laivu piestātnei. Pārliecinājušies par atlūzu stabilitāti, arhitekti apšuva betona virsmas ar koka dēlīšiem, radot arhitektoniski savdabīgu, it kā salauztu terasi.
Autori norāda, ka mūsdienu arhitektūrai ir raksturīgi eksperimenti ar defektiem. Arhitekti ieguldot lielus līdzekļus, lai īstenotu šādas vizuāli deformētas, bet lietošanā stabilas formas. Abiem talliniešiem šī bija izdevība praktizēt meistarību, bet uz jau esoša un “par brīvu” pieejama materiāla. Maija nogalē būvētās terases dēļi vasaras saulē jau paguvuši izbalot, tā jo vairāk integrējoties vidē, to vizuāli uzlabojot.
Interesanti, ka visslīpākā no plāksnēm, kas šķiet diezgan neizmantojama kā terase, ir visiecienītākā atpūtnieku vidū. Tās slīpums ļauj atlaisties kā gultā ar piepaceltu atzveltni, un noraudzīties jūras horizontā.
Pagaidu labiekārtojumi veikti un funkcionē, kamēr pilsēta iecer un sola atjaunot jahtu piestātni, iekārtot šeit kafejnīcas un terases. Kamēr tiek kalti vērienīgi plāni, vietējiem iedzīvotājiem festivāla ietvaros jau dāvāta vieta, kur sanākt kopā un baudīt vakara sauli.
Pludmales minimums?
Līdzīgi kā iepriekš minētā terase, arī pludmales projekts uzrāda, cik maz uzlabojumu nepieciešams pilsētvides labiekārtošanai un iedzīvotāju priekam. Gabaliņu tālāk aiz terases – starp Liinahall un izbijušo pilsētas cietumu – ir vietējo pludmale Kalarand (tulkojumā – zvejnieku liedags), kas nav reģistrēta kā atļauta peldvieta, taču pilsētnieki te tik un tā nopeldas.
Divas urbānās aktīvistes Tīle Peka (Teele Pehk) un Trīna Talka (Triin Talk) un arhitekts, urbānais dizainers Tomass Pāvers (Toomas Paaver) te uzslējuši pārģērbšanās kabīni, novietojuši soliņu un divus krastā esošas betona bluķus apšuvuši ar dēļiem, radot galdus/solus. Izdarīts ir tieši tik maz, lai vietējie būtu sajūsmā un vēl plašākā skaitā nāktu te atpūsties.
Projekta mērķis nav mudināt cilvēkus peldēties oficiāli neatzītā peldvietā, bet gan parādīt, ka šī zona ir nepieciešama pilsētas pludmalei. Tas nesakrīt ar Tallinas pilsētplānotāju ieceri krastu atvēlēt ostas paplašināšanai, kas likvidētu arī jebkādas nelegālās iespējas te vasarā atsvaidzināties.
Japāņu arhitekts un padomju celtnes aura
Tomomi Hajaši (Tomomi Hayashi) ir japāņu arhitekts, kurš jau kopš 2001. gada dzīvo un strādā Tallinā. Igaunijas galvaspilsētā viņš īstenojis arī vairākus projektus, piemēram, sadarbībā ar vairākiem igauņu arhitektiem projektējis Okupācijas muzeja ēku. Festivāla ietvaros viņš būvē skatu terasi “Uz jūru” – arī līdzās ostai.
Lasi Arterritory.com arhīvā interviju ar Tomomi Hajaši.
Koka terase būs mākslīgi veidots pagarinājums jau esošajai Padomju laiku konstrukcijai Linnahall, kas tika celta 80. gados kā tolaik vienīgā pilsētnieku piekļuves vieta jūrai. Augstās betona kāpnes ar plašo laukumu kāpņu augšgalā joprojām ir iespaidīga sabiedriskā celtne, kas ir iecienīta pilsētnieku tikšanās vieta jo īpaši jauniešu vidū un jo īpaši vasarā. (Kamēr vecākās paaudzes iedzīvotāji rauc degunu, ka Linnahall ir neizskatīgs atgādinājums par aizgājušo režīmu.) Tomomi Hajaši atzīst, ka Linnahall aura ar skaisto skatu un jūras vējiem viņu ļoti uzrunājot, tāpēc izvēlējies tieši te veidot urbānu instalāciju.
Terase “Uz jūru” atklāta kopš 15. jūlija.
Kāpēc ne 12?
Ir arī instalācijas, kas konkursu izturēja, bet kuras pilsētas valde vēlāk noraidīja. Viens no sāpīgākajiem aizliegumiem kā kuratorēm, tā māksliniekiem izskanēja pavisam nesen, kad instalācija bija gandrīz jau pabeigta. Dizainers un instalāciju mākslinieks Marguss Tamms (Margus Tamm) un mākslnieks, produktu un interjera dizainers Argo Pīvers (Argo Peever) Tallinas parka Kadriorg tuvumā bija iecerējuši papildināt caralaika Krievijas celto pieminekli “Nāriņa” (Russalka) – piebūvējot klaustrofobisku kāpņu tuneli, pa kurām uzrāpjoties, ir iespēja ieskatīties “Nāriņai” tieši acīs.
Arī apstiprināto projektu ceļš līdz akceptam bijis ilgstošs, kas galvenokārt ir birokrātijas “nopelns”. Tas savukārt vieš jautājumu par to, cik pilsēta ir gatava ne vien mākslas notikumiem pilsētvidē, bet arī pilsētas urbānās ainas aktīvai attīstībai kā tādai. Jo tie, kam ir ko Tallinai piedāvāt, aug ātrāk, nekā tie, kam jāprasa atļauja. Ne velti vairākos projektos ir parādījies vārds “nelegāls”, kas liek aizdomāties par dihotomiju starp pilsētplānotāju virzīto pilsētas attīstību un to, kā savu dzīvi pilsētā diendienā vada paši pilsētnieki, kādus rituālus iedibina.
