Dendisms
Masu sabiedrības solipsiskais noliegums un tā subkulturālie atvasinājumi
Normunds Kozlovs
11/12/2012
Ārējais izskats dendijam ir homoloģisks sociālajai struktūrai: darba nedēļa, kas vainagojas ar ekskluzīvu izejamo/svētku dienu; ražīgās un normatīvās sociālās attiecības, kuru perifērijā ir baudai atvēlētā intīmā nomale; sociālās sistēmas sakārta ar mākslinieciskā haosa un bohēmas geto. Tā ir marginālo apģērba detaļu nozīmība pēc Lielās Franču Revolūcijas, kas iedibina vienveidīgo vīriešu apģērbu, kurš ir piemērots visām nodarbēm, izņemot fizisku darbu. Mūsdienās tam kalpo tagi (angl. tags) – nozīmītes, zīmolu uzšuves, – jo nav iespējams izmainīt fundamentālo ģērbšanās tipu, neapdraudot masu demokrātijas un ražīgā darba principus. Jaunajā ekonomikā, kur būtiski ir neordināri risinājumi un inovācija, akcents tiek novirzīts no sastingušas strukturētības uz likumību pārkāpjošo, haotiski māksliniecisko, jauneklīgi stilīgo elementu disfunkcionālo detaļu, kas jauno literaritāšu (angl. new literacies) diskursā ir spējīgi sekot līdzi jaunākajām tendencēm, orientēties tajās un uztvert “laikmeta garu” (vāc. Zeitgeist).
Savukārt dendijam aktualizēts tiek sociālais pārrāvums jeb individualitātes nepiederība jebkādām šķiriskām noteiksmēm. Dendija savpatība tai pašā laikā nedrīkst rupji manifestēties, jo pastāv vulgaritātes noliegums. Dendisms maskējas un sublimējas jaunlaiku vērtībā, kas ir gaume un atšķirība (distinction pēc Pjēra Burdjē), izsmalcinātība. Rolāns Barts sava darba “Modes sistēma” rakstā “Dendisms un Mode”, ko aplūkošu, apraksta dendismu kā solipsiski reprezentatīvu atbildi masu sabiedrībai.
Rolāns Barts
Marselam Prustam romānā “Zudušā laika meklējumos” zīmīgs ir salonu personāža Svana ģērbšanās stila apraksts, kas ārēji izskatās ļoti pieticīgs, un tikai zinošam vērotājam atklājas, ka tas šūdināts no īpaši izmeklēta un dārga auduma. Barts turpina: izsmalcināts cilvēks ir tāds, kurš izceļas pūlī ar līdzekļiem, kas pieticīgi apjomā, bet kam piemīt “milzīgs enerģētisks potenciāls”, īpaša ekskluzivitāte. Šī gaumes demonstrācijas un izsmalcinātības spēle turpinās arī stilīgo subkultūru iekšienē.
Dendijs cer tapt atpazīts savējo lokā (starp stilistiski tādiem pašiem, līdzīgi kā subkultūru gadījumā), bet vienlaikus šai atpazīšanai jānotiek galvenokārt pēc detaļām, jo fundamentālā apģērba forma nedrīkst tapt mainīta, to paģēr masu demokrātijas un ražīgā intelektuālā darba imperatīvs. Var teikt, ka izsmalcināts cilvēks pievieno sava laikmeta uniformai kādas diskrētas zīmes, proti, vienlaikus pieticīgas pēc formas, bet jēgietilpīgas pēc satura – diskontinuālas, hegemonisko dreskodu pārraujošas, vairs ne spektakulāra sava statusa izrādīšanai, bet gan ezotēriski – vien līdzzinātājiem.
Izsmalcinātība noved “kostīma signaletiku” uz puspagrīdes attīstības ceļa (piedēklis sub, t.i., subkultūrā): pirmkārt, grupa, kurai tā ir janolasa, ir ļoti šaura, otrkārt – zīmes, nepieciešamās šim lasījumam, ir pārāk retas un neskaidri nolasāmas tam, kas nezina jaunāko vestimentāro ģērbšanās valodu. Piemēram, hip-hoperiem nošļukušās bikses ir alūzija uz Amerikas cietumnieku apģērbu, kurš nav piemeklēts pēc izmēra un ir par lielu, vai arī cita versija: taupīgi iegādāts “uz izaugšanu”; savukārt pufīgās jakas “uztaisa būdīgumu” kuslajiem geto pusaudžiem, lai izskatītos draudīgāk ielu bandās.
Modernisma veiktā tradicionālās kārtības destrukcija nomaina apģērbu kā Dievišķās kārtības spoguli uz masu demokrātijas ģērbšanās vienoto stilu. Taču dendija izsmalcinātība ir metafiziska, tā iet līdz galam ne tikai apģērbā. Faktiski tā pretstata nevis augstāku kultūru vai šķiru zemākai, bet indivīdu – pūlim. Piemērs – teātra pārraide Krievijas televīzijā – “Tautas Fraka” Frak Naroda (vrag naroda “tautas ienaidnieks” vietā).
Dendijs patiesībā ir narciss, kurš piedāvā savu kostīmu nolasīšanai sev un tikai sev. Tai pašā laikā viņš ar savu apģērbu apgalvo, ka visa viņa būtība, līdzīgi kā dievībai, nekur nevar tapt ieslēgta. Vestimentārā detaļa šeit nav konkrēts priekšmets, bet drīzāk zīme, veids (bieži labi apslēpts un maskējies, salīdzinājumam skatīt Maskas antropoloģisko nozīmi cilšu kultūrās), kā sagraut, deformēt kostīmu, kurā ir ierakstītas industriālās varas attiecības. Tas ir veids, kā atbrīvot uniformu no jebkādām vērtībām, kuras var būt kopīgas un saistošas citiem cilvēkiem. Būtiska ir radošā pieeja, kas nav ietilpināma tikai vēlmē izcelties – jebkādas formas efektiem ir jābūt pārdomātiem (tas nozīmē, ka ir iecere un plāns tās realizācijai). Apģērbs nav gatava lieta, bet apstrādes materiāls.
Dendisms nav tikai ētika, par ko daudz ir rakstījis Bodlērs, bet arī tehnika. Dendijs ir šo abu savienojums. Turklāt šī tehnika ir ētikas garants, kā visās askētiskās filozofijās (piemēram, Hinduismā, jogā), kur noteikta ķermeniska uzvedība atver ceļu kādas noteiktas domas izstrādei. Dotajā gadījumā šī doma ir absolūti īpatnā sevis paša redzējumā. Sevis ekskluzivitāte (kā Laibach dziesmā I, me, mine) tiek uzsvērta arī Maksa Štirnera, kurš Marksa un Engelsa “Vācu ideologijā” ir portretēts kā svētais Maksis, – individuālā anarhisma teorētiķa uzstādījuma an-archē (bez virsvadoņa) galvenajā darbā “Vienīgais un tā īpašums” (respektīvi: mentālais, immateriālais īpašums). Šāds voluntārs individuālisms no solidārās strādniecības proletāriskās Internacionāles vadoņu un komunisma teorētiķu puses gan iepriekšparedzami tiek denuncēts kā sīkburžuāzisks.
Saistītie raksti:
Kempa estētika jauniešu subkultūru diskursā
Dendijs ir nolemts nepārtraukti izgudrot bezgalīgi jaunas atšķirības zīmes, un tas jau ir visas kapitālistiskās ekonomikas pagrieziens, kas raksturīgs mūsdienu “izrāžu sabiedrībai” jeb society of spectacle (anarhistiskā situacionista Gija Debora termins), kur valda sabiedrisko attiecību (angl. public relations jeb PR) un reklāmas industrija. Izlikšanās forma, nevis saturs; ārējais veidols, nevis būtība, čaula – āda (kailā dzīvība – universālo cilvēktiesību stūrakmens) kā vērtība, par kuru nav nekā augstāka. Tomēr joprojām visos līmeņos saglabājas nepieciešamība pēc demonstratīvā patēriņa (faktiski pēc izrādes un teatralitātes – Ričarda Seneta atklātās pamatproblēmas urbānā kopdzīvē) – vai tās būtu distinktīvās gaumes atšķirību nozīmes reprezentācijas, vai arī tikai banāli statusa un varas simboli.
Dendijs cenšas atšķirties gan no “augšām”, gan “apakšām” (tāpat kā dumpīgie jaunieši gan no savu novecojušo vecāku šķiriskās kultūras, gan no infantīlās meinstrīma kultūras): te viņš liek uzsvaru uz greznību, lai atšķirtos no nabadzīgajiem; te vēlas nonēsātību, lai atšķirtos no bagātajiem, tāpēc vien ir nepieciešama “detaļa”, lai izmuktu no masas. Masu un plašpatēriņa sabiedrībā jaunatnes subkultūru gadījumā nākas runāt par banālo patiesību, t.i., par identitātes meklējumiem. Dendija savdabība ir absolūta būtības ziņā, bet mērena substances plānā, jo dendijs nekādā gadījumā nedrīkst pagrimt ekscentrismā – pārlieku ērtā atdarināšanas formā. Par to subkultūra praktiski neuztraucas, jo tajā pastāv slēpts misionārisms, t.i., uzstādījums “dari kopā ar mums”, kaut arī autentiskuma dzinulis neļauj identificēties “vecajai skolai” (old school) ar jaunuļiem, neofītiem (ticībai jaunpievērstajiem), t.s. “pokemoniem”. Kļūt par elku masmediētā hiperrealitātē nav nekas nosodāms. Bila Votersona komiksā par sešgadīgo puisēnu Kalvinu un viņa rotaļu tīģeri Hobsu tas tiek uzstādīts par dzīves mērķi: kļūt par tīņu elku (to become teenage idol).
Detaļa ļauj līdz bezgalīgumam padarīt savu tērpu “citādu” (skatīt kaklasaites nozīmi klerkiem), jo patiesībā veidi, kā nēsāt kostīmu, ir ierobežoti, un bez materiālām detaļām iespējas atjaunot (visa jaunā kults) savu izskatu ātri izsīktu. Tas patiesībā notika tad, kad vīrieša uzvalks kļuva pilnībā rūpnieciski pagatavojams, nācis no manufaktūras, fabrikas. Zaudējot personīgo amatnieku, dendijs ir spiests atteikties no absolūtās savdabības apģērbā, jo, tikko kā forma standartizējas, pat grezna ietērpa gadījumā tā vairs nebūs unikāla. Salīdzinājumam: pretošanās plašpatēriņa masu kultūrai – militārais stils, armijas apģērbs atsevišķās subkultūrās kā ārpus totalizējošā tirgus esošs, kas ir ietekmējis arī masu modi; vēl arī kara valoda pret vispārējas globāli uzspiestās tolerances un multikulturālisma paradigmas invāziju. Autentiskumu iegūst īstie armijas zābaki pēc Dr. Martens zīmola parādīšanās – kolīdz tirgus konjunktūra uztver to, kas ir stilīgs (cool&trendy). Hipijiem aktuāla ir pretkara kustība un garie mati pretēji armijnieku īsajam frizūrām, pankiem – nodriskāts apģērbs, sakniedēts ar drošības adatām spektakulārai uzmanības pievēršanai, hard core kustība, evolucionējušā no punk, noliedz izrāžu sabiedrības spektakularitāti, izvēloties maskēšanās krāsas.
Kas iznīcināja dendismu?
Pirmais nāvējošais trieciens dendismam ir gatavā apģērba industrija, bet vēl smalkāk un nesaudzīgāk to sagrāva “oriģinālo” butiku (boutic) parādīšanās, kuros tirgo apģērbu un aksesuārus, kas iziet ārpus masu normām, bet, tā kā šis izgājiens kļūst par komercijas priekšmetu, lai arī ļoti dārgu, tas neglābjami kļūst normatīvs. Nākas saskaņoties ar noteiktu stilu, atsakoties no jebkā personiski narcistiska savas savdabības izgudrošanā. Dendisms bija daiļrade, jo radīja sava izskata ieceri, līdzīgi kā to dara mākslinieks uz audekla. Dendijs principā nedrīkstēja pirkt sev apģērbu. Tagad tiek atstāta tikai pirkšanas brīvība, nevis radošas daiļrades iespēja, – pirkt jaunāko itāļu kurpju modeli ir augstākā mērā vulgāra rīcība, jo nozīmē pakļaušanos Modei. Mode ir kolektīva regulāro jaunumu pakaļdarināšana, atdarināšana. Tagad šī sekošana modes tendencēm tiek deleģēta profesionāļiem – rodas personīgā stilista nozīme. Mode pēc būtības ir masu fenomens, pat ja alibi tās sekošanai ir savas t.s. “personības” pašizpausme.
Mode ir kļuvusi par sociālu institūtu, pateicoties sieviešu žurnālu izplatībai. Visaptverošā televizionētās demokrātijas glamūra un glancēto žurnālu (kriev. gļaņec) apstākļos vairs nav iespējams domāt, ka mode kādu atšķir ar izsmalcinātības palīdzību. Atšķirīgā ir tikai vecmodība. Subkultūras nevēlas ne sekot masu modei, ne atkrist vecmodībā – svarīgi ir izveidot dreskodu, kas būtu noturīgs un ilgstošāks par modes tendenču maiņu. Masu apziņā Mode tiek uztverta tikai caur savu pretpolu – vecmodību. “Mode – tā ir veselība un tikumība, attiecībā pret to vecmodība – vienkārši slimība un perversija,” tā Barts.
Mode iznīcināja jebkādu pardomātu kostīma savdabību, tirāniski nostiprinot tā institucionalitāti. Subkultūras šajā perspektīvā ir alternatīvais, jaunais institucionālisms. Modes ietvaros birokratizējas ne pats apģērbs (kā sabiedrībās bez modes, piemēram, Mao Ķīnā), bet gan smalkākā veidā birokratizējās apģērba citādības projekts: ar Modes palīdzību visam mūsdienu apģērbam uzpotēja nedaudz dendisma. Tas fatāli sagrāva pašu dendismu, jo tam pēc būtības ir nepieciešams būt radikālam vai nebūt vispār. Dendismu nokāva nevis pilnīga pasaules socializācija (kā tas ir vienveidīga apģērba gadījumā, savā laikā Ķīnas sabiedrībā), bet jauna mediējoša, pastarpinoša spēka parādīšanās starp absolūto indivīdu un totālo masu. Mūsdienu teledemokrātiskā sabiedrība Modi padarīja par glamūru (jaunā un infantīla kultu), par vienmērīgas sadales līdzekli, kas domāts automātiska līdzsvara iedibināšanai starp savdabības prasību un katra tiesībām to apmierināt. Šeit ir pašsaprotama pretruna terminos un, lai tā varētu pastāvēt, sabiedrībai nācās pakārtot apģērba atjaunošanas procesu stingri regulāriem termiņiem – pietiekami ilgiem, lai varētu paspēt šim procesam pakļauties, un pietiekoši īsiem, lai paātrinātu tirdzniecības apriti un atražotu bagātības atšķirību.
Dendisms, kā uzsver Rolāns Barts, ir pirmāmkartām vīrišķīgs fenomens (gluži kā spektakulārās jaunatnes subkultūras), pateicoties psiholoģiskiem faktoriem, kam ir egocentriski narcistiska un homoseksuāla daba. Arī jaunatnes subkultūru vēsturē vairums no tām bija izteikti maskulīnas. Kā tendence pastāv mūsdienu androgīnā uniseksa kults gan subkultūrās gan ārpus tām – notiekošā dzimumlomu un to reprezentāciju robežu izplūšana.
Tērpties kā dendijs (Puškina “Jevgenijā Oņeginā”: kak dendjy londonskij odet jeb “ģērbts kā Londonas dendijs”) varēja salīdzinoši īsu vēsturisku laika posmu, kad kostīms bija tipiski vienveidīgs un variējās detaļās. Mainoties ne tik ātri un ne tik radikāli kā sieviešu mode, vīriešu mode nonāk variablo detaļu izsmeltībā un jau pietiekoši ilgi neko neaiztiek kostīma fundamentālaja tipā – līdz ar to atņemot dendismam gan tā galējo robežu, gan tā galveno barību. Mode ir nogalinājusi dendismu, bet tas mēģina paglābties subkultūru iekšienē, teatralizējot publisko telpu. Subkultūra nebaidās būt ekscentriska; marginalitātes kā autentiskuma (angl. grassroots līmeņa) aura subkultūru vidē tiek uzsvērta tāpat kā mākslinieciskā bohēmā.
Laikmetīgās mākslas avangards, ietekmējoties no marginalitātes kā subkultūru ētosa, arī atrodas virzībā uz patības tehnoloģijām, kad aktualizētas tiek performances, publiskā telpa kā skatuve un dzīve kā māksla. Tādējādi šobrīd notiek politikas saplūšana ar mākslu: puķu bērnu jeb hipiju laika aģitprops pamazām atgriežas – to ilustrē karnevāliskās antiglobālistu aktivitātes, piemēram “Atgūsti ielas” (angl. Reclaim the Streets), “Okupē Volstrītu”, arī “Peteņu dumpis” (Pussy Riot Krievijā) un citas tā dēvētās direktās akcijas.