Vai ar Latvijas dizainu viss ir kārtībā?
Viedokļi
08/04/2013
1961. gadā notika pirmā Milānas mēbeļu mese Salone del Mobile – ar mērķi popularizēt vietējo itāļu dizainu un veicināt tā eksportu. Šobrīd tas kļuvis par pasaulē lielāko starptautisko mēbeļu dizaina gadatirgu, kalpojot par kontaktu tīkla platformu ražotājiem jau no visas pasaules, ne tikai Itālijas. Salone Internationale del Mobile 2013 startē tūdaļ – no 9. līdz 14. aprīlim. Līdzās centrālai zīmolu skatei ik gadu notiek arī Salone Satellite jeb jauno dizaineru un studentu izstāde, kurā no Latvijas šogad piedalās Ligita Berģe (darba vadītājs Juris Krūmiņš), kura pērn tika godalgota kā labākā Salone Satellite Moscow ietvaros, kā arī Rodions Zenēvičs (darba vadītājs Ervins Pastors). Abi jaunieši pārstāv Latvijas Mākslas akadēmiju. Tāpat paralēli ilggadējai mesei, kuras centrālajā skatē visiem gribētājiem piedalīties nav iespējams, plaukst alternatīvi dizaina izstāžu puduri, piemēram, Zona Tortona. Tomēr šogad tās radošo un iedvesmojošo garu sola pārspēt Ventura Lambarte, kas savu darbību sāka pirms trim gadiem un šonedēļ pulcēs 135 dalībniekus 15 Milānas vietās, aptverot 30 dažādas nacionalitātes. Tostarp piedalās Diesel, Established & Sons, kā arī Eindhovenas dizaina akadēmija, Alvara Ālto arhitektūras un dizaina universitāte, DMY Berlin dizaina nedēļa un citi. Jāpiebilst, ka bez jau pieminētā pašmāju studentu pāra, vēl latviešus varēs atrast tieši Zona Tortona, kur piedalīsies Artūrs Analts un Rūdolfs Strēlis, bet arhitektūras un dizaina zīmols sampling startēs Ventura Lambarte. Kaut gan jāatzīst, ja meklē dalībnieku sarakstos, tad latviešu dizaineru vārdi nemaz uzskatāmi neparādās, jo Analts un Strēlis piedalās spāņu dizaineru grupas izstādē, bet sampling – starp holandiešiem.
Tālab gribas jautāt, kāds ceļš ejams, lai Latvijas dizains iegūtu uzticību vietējo pircēju acīs, kā arī tiktu ievērots aiz valsts robežām? Vai latviešu dizaineriem eksporta iespējas būtu jāmeklē Austrumu vai Rietumu virzienā? Vai starp unikālu roku darbu un kvalitāti liekama vienādības zīme jeb tā drīzāk ir maska, aiz kuras slēpjas attīstītas ražošanas iztrūkums?
Pagājušajā nedēļā Rīgas Modes nedēļas ietvaros tika atklāts Latvijas modes un dzīvesveida zīmola “Paviljons” otrais veikals – Tērbatas ielā. Lai arī pārstāvēta virkne latviešu modes dizaineru – One Wolf, QooQoo, “Narciss”, Salt, Žanete Auziņa, Paiya, Blank Blank, Utha, Zib, Zane Poriete un Jānis Šnē, – kā arī vairāki starptautiski modes zīmoli, tomēr kopiespaids ir visnotaļ eklektisks koktelis, kur līdzās tiek piedāvāti arī aksesuāri, dāvanas bērniem, mājas priekšmeti. Iespējams, tieši šāds modelis uzrunā pircējus un var izrādīties kā ilgtspējīgs. Bet cik ilgtspējīgs ir pats piedāvājums? Arterritory.com nolēma jautāt nozares profesionāļiem: kā jūs vērtējat pēdējās desmitgades Latvijas atpazīstamāko dizaina produktu (mēbeles, interjera priekšmeti, mode) cenas un kvalitātes atbilstību, kā arī konkurētspēju pasaules tirgū?
Ilze Martinsone, Latvijas arhitektūras muzeja vadītāja
Vienmēr esmu skaitījusi latviešu dizainu par savu sirdslietu, tāpat kā vietējā dizaina propagandu – par svētu pienākumu. Un šai sakarā atceros šoku, kuru pārdzīvoju šķietami pozitīvā pasākumā – Latvijas dizaina mēnesī, kas pirmo reizi bija sarīkots universālveikalā Stockmann. Pēkšņi ieraugot latviešu dizaina kopainu masīvā veikala piedāvājumā, latviešu dizaineru pašvērtējums cenu izteiksmē – sevišķi modes lietās un tekstilprecēs, stādot sevi augstāk par pasaules modes namiem – iegāza pa pieri. Un likās, ka tas ir nelāgs signāls publikai par dizaina jēgu, kas uzlej ūdeni skeptiķu dzirnavām un pastrīpo domu, ka dizains ir ekskluzīvu priekšmetu radīšana sabiedrības virskārtai par nesamērīgām cenām. Kamēr ideja par dizainu kā sociālu instrumentu dzīves kvalitātes uzlabošanai paliek plivinoties kaut kādā utopiskā dimensijā.
Un tomēr šķiet, ka šimbrīžam situācija pārdzīvotās krīzes ietekmē mainās – tagad produkts Made in LV ir kļuvis par valsts ekonomiskās izdzīvošanas garantu. Joprojām domāju, ka Latvijas dizainam ir potenciāls. Apavu zīmols Zofa maina nosaukumu, gatavojoties startam starptautiskā tirgū (var sekmēties, ja zīmols atjaunos kādreizējo apavu kvalitāti, kas no ekskluzīva roku darba piedāvājuma tagad šļūc uz mājražotāju kombināta pusi), an&angel trauki ne velti rotā skandināvu dizaina salona INRE skatlogu, tie ir cienījami izstrādājumi dizaina eksportam, PAA izlietnes un vannas nav gluži lētā gala ražojumi, tomēr spēj konkurēt ar kvalitāti, “Rīgas Krēslu Fabrika” un Aldis Circenis radījuši asprātīgas bērnu mēbeles, līmētā saplākšņa izstrādājumu jomā kvalitāti krietni pievelk “Daiļrade Koks”, kuru mēs līdz šim neesam uztvēruši kā spēlētāju dizaina laukā, un tā joprojām. Taču sekmes ārējā tirgū nenosaka tikai kvalitātes un cenu līdzsvars, bet arī saprātīgas ambīcijas un mārketings.
Reinis Liepiņš, arhitekts, “Sudraba arhitektūra”
Neesmu gan liels speciālists par pasaules tirgiem un konkurenci. Domāju, ka vietējie ražotāji veiksmīgi konkurē ar ārzemniekiem šeit uz vietas. Domāju arī, ka Austrumu tirgus mums ir pilnībā atvērts, jāmāk tikai tur tirgoties. Savukārt Rietumu tirgu durvis ir diezgan slēgtas. Tā ir liela konkurence, un attiecīgi jābūt lielai gribēšanai un iemeslam, lai lauztos iekšā.
Kristīne Budže, dizaina un arhitektūras kritiķe, žurnāls “Pastaiga”
Zinu un saprotu visus tos argumentus par mazo tirgu, augstajām izgatavošanas izmaksām un tamlīdzīgus pamatojumus, kāpēc Latvijā dizainētas un izgatavotas lietas maksā tik dārgi, tomēr, manuprāt, šķēres starp cenu un kvalitāti ir pārāk lielas, turklāt tiek ignorēta vietējā tirgus pirktspējas kapacitāte. Viens no iemesliem varētu būt, ka produkti pārāk ātri tiek palaisti tirgū – tie nav līdz galam izstrādāti un noslīpēti. Tiek strādāts pēc principa, ka tik zīle rokā, necenšoties dabūt arī pašu medni – uzsvars uz kaut nelielu, bet tūlītēju peļņu, nevis uz ilgtermiņa attīstību.
Atrašanās ģeogrāfiskā nomalē nav attaisnojums, ka šeit radītas lietas nevarētu būt konkurētspējīgas pasaules tirgū. Īpaši tāpēc, ka ideju kvalitātes un oriģinalitātes svaru kausi pašlaik ir sašūpojušies un nosveras par labu dažādās ģeogrāfiski marginālās vietās tapušām lietām, kuras kāri ķer pasaules mediji un tirgus, kas ir pārēdušies pasaules metropoļu labumus. Ir tikai viens “bet” – jābūt ģeniālai un kvalitatīvi izstrādātai idejai, un to Latvijā nav daudz.
Liene Jākobsone, dizainere, www.sampling.lv
Manuprāt, Latvijas dizaina produktu cenas un kvalitātes attiecība ir adekvāta. Kvalitāte un cenas ir pasaules dizaina līmenī, tātad konkurētSPĒJA ir, bet ir arī ļoti liela KONKURENCE. Un dizaina precēm, manuprāt, ir citi konkurētspējas kritēriji nekā plaša patēriņa precēm, tāpēc konkurēt var, tikai piedāvājot kaut ko īpašu, nevis vienkārši lētāku. Tie nedaudzie, kas tā dara, ir jau arī pamanīti.
Uldis Lukševics, arhitekts, NRJA
Elīna Dobele, Ērenpreiss, an&angel, rauza, rijada, Circenis, sampling, tru fix kru – pirmie vārdi, kas nāk prātā, saistībā ar Latvijas dizainu un taustāmām lietām. Protams, grafisko dizaineru armija, kas uzrāda labus rezultātus, un modes dizains, par ko es daudz neko nezinu, izņemot mare’n’rols, amoralle, Natālija Jansone.
Konkurētspēju pasaulē nav īsti ko apspriest; to, vai tā ir vai nav, parāda pārdošanas apjomi, bet kamēr to nav, nekas cits neatliek kā turpināt konkurēt. Tas pats attiecas arī uz cenas un kvalitātes attiecību – ja ir atrasts balanss un konkrēto dizaina izstrādājumu kādam reāli vajag, tad, agrāk vai vēlāk, visam ir jānotiek.
Artūrs Analts, dizainers, www.analts.com
Pirms pāris nedēļām devos vizītē uz divām lielām itāļu rūpnīcām – gaismas objektu Artemide un sadzīves priekšmetu rūpnīcu Alessi. Abas rūpnīcas – tādas pašas kā pašmāju metāla apstrādes cehi: tie paši instrumenti, tehnoloģijas, bet vai pasaules mērogā ir zināma kāda latviešu dizaina produktu kompānija? Nē. Protams, tās ir “itāļu tradīcijas”, kas ņem virsroku, bet tā ir arī ļoti stingrā kvalitātes kontrole, kas latviešiem bieži vien vienkārši izpaliek. Mūsdienu patērētājiem ir ļoti augstas kvalitātes prasības, kā arī stāsts un piedzīvojums – kas arī ir dizains – spēlē ļoti nozīmīgu lomu kāda objekta iegādē. Tādējādi izdevīgāk ir izvēlēties kvalitatīvākus materiālus, pielikt klāt pāris stundu izpildes darba un realizēt projektu daudz augstākā kvalitātē, ko patērētājs turklāt novērtē. Tas rada ticību kompānijai – kā godīgai pret klientiem, kas necenšas apmuļķot ar neadekvātu materiālu, kvalitātes un cenas neatbilstību. Latvijā lielākā daļa dizaina produkti ir roku darbi, līdz ar to arī cenas ir samērā augstas. Tos pašus produktus varētu ražot tepat Latvijā, bet industriāli – masveidā un lētāk, bet nav cilvēku, kas pirktu tādos daudzumos, jo gluži vienkārši – nav ticības kompānijai. Kvalitātes ziņā latvieši ir konkurētspējīgi, bet svarīgi ir radīt ticību klientos, ka tā nav nejaušība un ka mēs spējam rādīt konstantu kvalitāti ilgu gadu garumā.
www.cosmit.it
www.venturaprojects.com
www.tortonadesignweek.com
