Sliktais zēns Ričards Rodžerss
14/08/2013
Līdz 13. oktobrim Karaliskajā Mākslu akadēmijā Londonā skatāma britu arhitekta Ričarda Rodžersa 80. dzimšanas dienai veltīta izstāde "Richard Rogers RA: Inside Out"
Vērienīgajā vienam no pasaules ietekmīgākajiem britu arhitektiem Ričardam Rodžersam veltītajā izstādē “Rochard Rogers RA: Inside Out” Karaliskajā Mākslu akadēmijā viens no eksponātiem ir arhitekta raksturojums no viņa studiju laikiem Eiropas prestižākajā un vienā no avangardiskākajām skolām Arhitektūras asociācijā Londonā. Tajā rakstīts: "Viņam piemīt arhitektūras izjūta un arī patiesa interese par to, taču diemžēl pietrūkst intelektuāla aprīkojuma, lai savas sajūtas pārvērstu pārliecinošās ēkās." Nē, nē, tas nav sensacionāls atklājums - arī pirms izstādes daudzkārt ir publicēti citāti ar vēl kritiskākām piezīmēm par Rodžersa profesionālo dotību izpausmēm jaunībā. Interesantāks ir neatbildamais jautājums: kā it kā neaptēstam studentam izdevies kļūt par vienu no pasaules ietekmīgākajiem arhitektiem, kurš spējis radīt lai arī kontraversāli vērtētas, bet viennozīmīgi par sava laika ikonām atzītas ēkas - Pompidū centru Parīzē, Lloyds administratīvo ēku Londonā, Hītrovas lidostas 5. termināli, Barahas lidostu Madridē, Millenium domu un vēl un vēl. Protams, uz šo jautājumu viennozīmīgu atbildi nesniedz ne 2007. gadā sarīkotā arhitekta spilgtāko projektu skate paša projektētajā Pompidū centrā Parīzē, ne arī izstāde Karaliskajā Mākslu akadēmijā Londonā, kurā galvenā uzmanība veltīta visām pārējām Rodžersa interesēm un darbiem ārpus tiešās ēku projektēšanas. Pats jubilārs par izstādes veidošanu ir teicis, ka šis ir stāsts nevis par projektiem, bet gan par arhitektoniskām, kulturālām un sociālām idejām un ka visu laiku esot bijis jāuzmana, lai arhitektūra neņemtu virsroku. Lai arī neviens priekšā nepasaka, tik un tā ir vilinoši radīt savu versiju Ričarda Rodžersa profesionālās veiksmes atslēgai.
Millenium Dome, Londona
Kritika kā pīlei ūdens
Pats arhitekts ne vienreiz vien kā savas karjeras veiksmes iemeslu minējis faktu, ka viņš dzīves laikā jau kopš bērnības esot tik daudz pelts un rāts, ka nekāda kritika viņu nespējot apturēt virzīties uz priekšu. Rodžerss piedzima 1933. gada 23. jūlijā Florencē, taču viņa itāļu vecāki alkās pēc demokrātijas un mīlestībā uz visu anglisko 30. gadu beigās atbēga uz Lielbritāniju. Arhitekts atceras, ka toreiz Anglijā būt itālim nebijusi nekāda medusmaize. Viņš uzreiz automātiski ieskaitīts ienaidnieku kārtā. Turklāt tikai itāliski runājošais puika tika nosūtīts mācīties uz privātskolu Anglijas laukos. No ģimenes luteklīša vietas mazais Ričards nonāca nesaudzīgajā skolas vidē, kurā viena no pirmajām bargākajām kritikām bija par to, ka viņš nekādi nespēja no galvas iemācīties kādu dzejoli. Tikai pieaudzis Rodžerss atklāja, ka ir dislektiķis. Šī psihiskā iezīme viņa bērnības gados nozīmēja būt neaptēstam muļķim. Tā nu skolas gados viņam mācībās gāja ka pa celmiem, taču vecāki neatmeta cerību jaunekli virzīt ģimenes tradīciju virzienā - kļūt par zobārstu. Pats Ričards, ciemojoties Itālijā pie sava radinieka, viena no valsts vadošajiem arhitektiem Ernesto Rodžersa, nokļuva arhitektūras valdzinājuma tīklos un par spīti stipri viduvējām sekmēm iestājās prestižajā Arhitektūras Asociācijas skolā. Tur pasniedzēji arī neskopojās ar jaunekļa dotību kritiku. Viņam galīgi nepadevās zīmēšana. Tik ļoti, ka bieži vien Ričarda vietā zīmēja viņa draudzenes. Students tiek raksturots kā darbos haotisks un neprasmīgs sava viedokļa aizstāvis, taču jauneklim ar savu aizrautību un ideju pārpilnību izdevās iekarot viena no skolas pasniedzējiem, savā laikā par radikālu uzskatītā arhitekta Pītera Smitsona simpātijas, kura cildinošā rekomendācija bija izšķirošā, lai Rodžerss iekļūtu Jēlas universitātes arhitektūras maģistra programmā, turklāt kā Fulbraita stipendijas ieguvējs.
Centre Pompidou, Parīze
Arī pat visslavenākie Rodžersa arhitektūras projekti saņēmuši bargu kritiku. Pompidū centrs Parīzē tikko pēc tā pabeigšanas tika vienlīdz stipri mīlēts un nīsts. Tas nekas, ka jau gadā pēc ēkas pabeigšanas, to apmeklēja vairāk tūristu nekā Eifeļa torni. Klīst leģenda, ka kāda dāma stipra lietus laikā Pompidū centra laukumā Rodžersu aicinājusi paglābties no slapjuma zem sava lietussarga. Pieklājības sarunas laikā svešiniece jautājusi, ko vīrietis domājot par Pompidū centra ēku. Rodžerss godīgi atzinies, ka esot tās arhitekts. Par šādu vaļsirdību viņš dabūjis no dāmas sāpīgu sitienu ar lietussargu pa galvu. Pēc Pompidū centra pabeigšanas ne Rodžerss, ne viņa pārinieks ēkas radīšanā Renco Piano vairākus gadus neesot varējuši dabūt nevienu pasūtījumu. Rodžerss devies uz Ameriku pasniedzēja vietas meklējumos, bet Piano apguvis taksometra vadītāja prasmes. Varbūt tāpēc tagad, kad jaunības draugs Renco Piano saņem tik daudz kritikas par Eiropas augstākās ēkas Shard veidolu Londonā, Rodžerss līdzjūtīgi metas aizrautīgi aizstāvēt kolēģi, apgalvojot, ka tā esot viena no skaistākajām būvēm.
Rome Congress, Roma
Sadarboties ar pareizajiem cilvēkiem
Arhitektūras kritiķi par Ričards Rodžersa veiksmes atslēgu min talantu ap sevi pulcēt talantīgus kolēģus un prasmi sadarboties ar viņiem. Jau Jēlas studiju gados aizsākās Rodžersa draudzība ar tagad par pasaules ietekmīgāko arhitektu dēvēto seru Normenu Fosteru. Vēlāk abi kopā ar savām jaunajām sievām arhitektēm Sjū Rodžersu un Vendiju Čīsmenu (Vendy Cheeseman) nodibināja apvienību Team 4. Talantīgajiem jauniešiem gan izdevās radīt vien pāris konceptuālus projektus un uzcelt Rodžersa sievas Sjū vecākiem skaistu privātmāju. Jaunās sievietes vecāki, lai varētu šādu arhitektūru atļauties, no savas mākslas darbu kolekcijas pārdeva vienu Mondriāna gleznu. Taču, kā vēlāk atzīst arhitekts, divi spēcīgi ozoli nevar augt cieši viens otram blakus. Rodžersa un Fostera ceļi profesionālā ziņā šķirās.
Channel 4 Television Headquarters, Londona
Arī Pompidū centra projekta izšķirošā veiksme bija Rodžersa un viņa kolēģa Renco Piano talantu apvienojums. Renco bija spēcīgs ēkas struktūras pārzinātājs, bet Ričards aizrāvās ar idejām par pilsētplānošanu un deva izšķirošo artavu celtnes integrācijai Parīzes pilsētas audumā. Centrs ar tā fasādē izvietotajiem caurspīdīgajiem ekskaltoriem un pieguļošo laukumu ir ne tikai ēka, bet vieta pilsētā, par kuru paši arhitekti ir teikuši: "vieta visiem cilvēkiem, jauniem un veciem, nabagiem un bagātiem, visu ticību un tautību pārstāvjiem, Ņujorkas Taimskvēra un Londonas Britu muzeja sajaukums."
Arī vēlāk, jau nodibinot pats savu biroju, Rodžerss prasmīgi izvēlējās sev partnerus un vadošos darbiniekus. Kopš 2007. gada birojs tiek saukts Rogers Stirk Harbour + Partners. Sirmais arhitekts līdzās savam vārdam ļāva nosaukumā izvietot divu sev līdzvērtīgu partneru Grahama Stirka un Ivana Harbo vārdus. Tieši viņus Rodžerss dēvē par studijas nākotni, kuri turpinās iesākto tad, kad viņš pats darbu būs pametis. Jāpiebilst, ka birojs darbojas kā fonds, kura statūtos ir stingri noteikts, ka biroja vadītāju atalgojums var būt tikai līdz sešas reizes lielāks kā zemāk atalgotā arhitekta ikmēneša samaksa ar divu gadu stāžu birojā. Izņēmums ir vienīgi Rodžerss pats - viņš drīkst saņemt deviņas reizes vairāk. Daļa biroja peļņas tiek darbiniekiem, bet daļa labdarbībai. Kam tieši tiek ziedots, izlemj birojā strādājošie. Vēl viens noteikums, kuru vienīgi pašam Rodžersam ļauts pārkāpt - pensijā jādodas 65 gadu vecumā.
Centro de Negocios de Viladecans, Barselona
Kažoks uz abām pusēm
Rodžerss ar bērnībā apsmieta bērna izveicību ir spējis pielāgoties un izdzīvot visdažādākajās situācijās, ja nepieciešams, uzskatu kažoku ātri apsviežot uz otru pusi. Visu mūžu kreisi noskaņots 20. gadsimta 60. gadu nemieru un sociālo protestu laikā viņš projektēja Francijas labējās valdības iecerēto Pompidū centru, par kura projektu pats Žoržs Pompidū (Georges Pompidou) esot teicis: "Skaidrs ir viens, tas izraisīs troksni." Taisnības labad jāpiebilst, ka Rodžerss vienu brīdi gribēja tieši projekta virzītāju politiski labējās nostājas dēļ atteikties konkursā piedalīties. Taču Renco Piano viņu pierunāja darbu turpināt un no 681 projekta tieši viņu komandas veikums tika atzīts par uzvarētāju. Kreisi noskaņotie jaunie arhitekti ne reizi vien uz buržuāzisko politiķu rīkotajām ballēm ieradušies tērpušies kā hipiji. Taču franči šos izlēcienus pieņēmuši stoiskā mierā, vien vēlāk Pompidū centra darbinieki arhitektu avangardisko piedāvājumu telpu izmantojumam pielāgojuši savām daudz mērenākām vajadzībām.
Lloyd's, Londona
Tikpat pārsteidzoša bija kreisi noskaņota dumpinieka un gadsimtiem senas apdrošināšanas kompānijas Lloyds sadarbība uzņēmuma administratīvās ēkas celtniecībai Londonā. Rodžerss Loyds dēvē par savu labāko klientu, kurš pilnībā uzticējies arhitekta idejām un devis laiku radīt vislabākos risinājums. Debesskrāpis, kuram inženiertehniskās konstrukcijas un lifti tāpat kā Pompidū centram atrodas ēkas ārpusē, tiek dēvēts par 20. gadsimta 80. gadu high tech spilgtāko paraugu un 2011. gadā labu laiku pirms likumos noteiktā gadu skaita kopš ēkas uzbūvēšanas ierindots Lielbritānijas vērtīgāko un aizsargājamāko kultūras pieminekļu sarakstā līdzās, piemēram, angļu baroka skaistākajām ēkām.
Beijing CBD Tower, Beidzina
Pats Rodžerss nenoliedz kapitālisma labās īpašības un saka, ka globalizācija ir devusi arhitektiem iespējas strādāt ārzemēs laikā, kad savās valstīs pasūtījumus ir grūti dabūt. Arī Rodžersa aktuālo projektu sarakstā ir virkne ēku Ķīnā, Austrālijā, Meksikā un ASV, tajā skaitā arī ēka bijušo Dvīņu torņu vietā. Vēlme strādāt visiem reiz gan Rodžersam beidzās gandrīz bēdīgi, turklāt vajadzēja ļoti uzskatāmi un strauji mainīt savus uzskatus. Viņš bija iesaistījies Palestīnas arhitektūras un pilsētplānošanas politikas izveidē, taču šāda sadarbība ļoti nepatika proizraēliski noskaņotajiem amerikāņiem, kuru draudēja apstādināt miljardu vērtībā mērāmos Rodžersa projektus Ņujorkā. Arhitekts strauji pārtrauca jelkādus kontaktus ar palestīniešiem un publiski izteicās par Izraēlu kā demokrātijas, bet Palestīnu kā terorisma citadeli, un darbs Ņujorkā turpinājās.
Ričards Rodžerss. Foto: Martin Argles
Rodžerss visu mūžu sevi ir uzskatījis par vairāk itāli nekā britu. Ierodoties ar vecākiem no Itālijas, kur plauka viss modernais, viņam bija un joprojām ir neizprotama angļu mīlestība pret vēsturisko. Arhitektam ir sanākusi gan publiski saķeršanās ar Princi Čārlzu atšķirīgo uzskatu dēļ par kādu Rodžersa projektu Londonā, gan ar kultūras mantojumu sargājošajām institūcijām, kad tās arhitektam piederošās karaļa Džordža laika mājas pārbūvi uzskatīja par pārāk radikālu un pret vēsturiskajām vērtībām nesaudzīgu. Taču tas Rodžersam netraucē gan ieņemt daudzus ietekmīgus amatus, tostarp arī divu Londonas mēru arhitektūras un pilsētplānošanas padomdevēja vietu, gan pieņemt daudzos, arī karaliskos, apbalvojumus un Riversaidas barona titulu. Uz lordu sapulcēm gan viņš ierodas ar autobusu un, kā krāsainu apģērbu cienītājs, melnu uzvalku vai smokingu uzskata par gana lielu upuri no savas puses Lielbritānijas Karalistes labā.
