“Trakā cepurniece” Beatrise Gore
Stāsts par Rīgas cepuru darbnīcu tundra HATA
11/03/2014
“Amatniecība ir pati veselīgākā lieta, jo tā inspirē. Mode bez amatniecības nebūtu nekas. Laiks noteikti ir iegriezies sakarīgā virzienā. Darbības modelis modē un dizainā vairs nav tik uzpūsts un sadomāts,” saka Beatrise Gore, kura kopā ar domubiedriem, tostarp savu māsu Madaru Gori Bērziņu, pērn rudenī Tērbatas ielas 33/35 pagalmā atvēra cepuru darbnīcu tundra HATA. Patlaban rit aktīvs darbs pie jaunās kolekcijas, lai maijā sarīkoti “cepuru izrādi”, kā to sauc Beatrise – radošajā vidē pazīstama kā Beta.
“Agrāk nodarbojos ar visu ko. Biju dažādu amatu “diletante”. Līdz šim mētājos, eksperimentējot un izaicinot savas spējas – tērpu dizainā, fotogrāfijā, video klipos, televīzijā…” Līdz impulsi un sakritības ir noenkurojuši Betu Rīgā un cepurnieces arodā, par kuru viņai ir liela interese un vēlme izkopt profesionalitāti.
Kā vienu no apstākļu sakritībām noteikti var minēt ekonomisko krīzi, kas ar savu raupjo pirkstu pirms dažiem gadiem pārspridzināja neskaitāmus burbuļus un deva iespēju atgriezties pie īstākām vērtībām, tostarp nišas veikaliem un darbnīcām, kas, protams, nekad nav reibinošas peļņas avoti, bet gan iedzīvināta sirdslieta. “Visi nolaidās no saviem augstumiem un sāka izmantot iekšējās rezerves,” piekrīt Beta. Arī viņai cepures jau vairākus gadus bijusi sirdslieta, kas tikai pirms gada pārauga idejā ar to dalīties publiski. Lielākais grūdiens to īstenot bija “Brigādes” konkurss.
Pirmā Betas radītā cepure-vainags. Foto no Betas arhīva
Tie, kas Betu pazīst, mēdz viņu raksturot kā radošu un maķenīt traku – vārda pozitīvi drosmīgajā nozīmē. Dodoties uz tundra HATA darbnīcu, man prātā nāk teiciens “traks kā cepurnieks”, kas radās vēl ilgi pirms Lūiss Kerols uz papīra lapas uzbūra Trakā Cepurnieka tēlu. Cita starpā teiciena izcelsme meklējama 18. gadsimta Lielbritānijā, kur līdz pat 19. gadsimtam filca cepuru izgatavošanā tika izmantots veselībai kaitīgais dzīvsudrabs, kas nevienam vien cepurniekam aptumšoja prātu. Šodien, paldies Dievam, ir cits laikmets, taču savu trakuma devu Beta iesaka arī cepuru valkātājiem, jo tieši drosme esot tā, kas latviešu pircējiem vēl pietrūkstot.
tundra HATA radošajās darbnīcās ikviens varēs pārtaisīt gan vecas cepures, gan radīt jaunas
Pēdējos gados pasaulē ar luksusu arvien vairāk saprot individuālu pieeju un unikālu produktu. Nebūtu pareizi sacīt, ka individuālie pasūtījumi, noņemot pircēju mērus, ir kas jauns un atdzimis – kaut tieši pēdējos gados ar šādiem pakalpojumiem sevi papildus nospodrina lielie modes zīmoli kā Gucci, Dolce&Gabbana u.c. Tomēr precīzāk būtu teikt, ka ir vērojama tieši patērētāju attieksmes maiņa, jo turīgākie vairs nevēlas būt žagatas, kas apkārušas ar spožiem grabuļiem, lai tādējādi demonstrētu savu statusu. Masu produkcijas un kopēšanas laikmetā īstens luksuss ir valkāt ko tādu, kā nav nevienam citam. Tieši tālab arvien vairāk tiek novērtēts un pieprasīts roku darbs, tostarp cepurnieka pakalpojumi. Arī vidusmēra patērētāji savas rocības ietvaros dod priekšroku individualitātei un piedalās radošajās darbnīcās, iepērkas vintage gadatirgos, bēniņos pārcilā vecāku jaunības drēbes un nesmādē antikvariātus. Tālab šķiet īstais laiks Rīgā atvērties cepuru darbnīcai ar laikmetīgu pieeju dizainam. Cita starpā tundra HATA arī regulāri rīkos radošus pasākumus, kuros katrs varēs ne vien taisīt jaunas, bet arī pārveidot savas vecās cepures.
Pirms 10 gadiem Beta radīja abpusēji valkājamas filca cepures
Roku darba unikalitāti pavada zināšanas, kuras iegūtas darot, un arī citiem tās var nodot tikai kā meistars māceklim. Šodienu iezīmē ne tikai paģiras no masveida produkcijas, bet arī trauksmes zvans, jo daudzu amatnieku gudrība draud izzust līdz ar pēdējās praktiķu paaudzes došanos aizsaulē. Arī cepurnieka arods netiek mācīts skolās, un Beta to apgūst pie cepurnieces, kas savulaik strādājusi “Rīgas Modēs”. Plašāk par to, kā nobriedusi savas darbnīcas atvēršanai, kā īsti top cepure un kur tiek smelta iedvesma, tālāk stāsta Beta pati.
KĀ TAS SĀKĀS?
“Par cepurēm jau sen man bija doma, tikai nebija pārliecības, vai tās interesētu vēl kādu. Pamanīju, ka no dažādiem ceļojumiem atvedu arī pa kādai cepurei. Tad izveidoju pirmo spalvu kroni savai jubilejai, pēc tam brālim kāzu kroni no klūgām. Vienmēr nopriecājos par cepurotām tantēm tirgū vai švītiņiem Londonā. Pirms kāda laika pat biju izveidojusi abpusēji valkājamas cepures no filca. Tomēr tas, ka pašai patīk, piemēram, izmantot cepures fotosesijās, ir viens. Nodarboties ar to nopietni man īsti nebija pārliecības.
Brālim veidots kāzu kronis no klūgām
Kad radošās uzņēmējdarbības programma “Brigāde” izsludināja konkursu jaunu iniciatīvu atbalstam, mana sen lolotā ideja atdzīvojās, un nolēmu, ka varētu mēģināt Rīgā atvērt tundra HATA cepuru darbnīcu. Arī Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstīja, un varēja sākt.
Cepurnieka amats Latvijā ir tikpat kā izzudis. Kādreiz situācija bija cita. Padomju laikos un deviņdesmitajos gados pasūtīt cepuri nebija nekādu problēmu. No cepurniecēm šodien aktīvas ir vairs tikai divas, kas strādā ar individuāliem pasūtījumiem, un Rīgā palicis tikai viens specializēts cepuru veikals – uz Krišjāņa Barona un Tallinas ielu krustojuma, taču veikala produkcija diemžēl tiek ievesta no Polijas. Latvijā savulaik bija Valsts cepuru fabrika “Rīgas filcs”, kas tika likvidēta 90. gadu vidū. Antikvariātos esmu iepirkusi vecās cepures, kas tur tika ražotas, un jāsecina, ka fabrika ir strādājusi godam. “Rīgas filcā” bija cepuru preses, kuras visticamāk nonākušas metāllužņos. Savukārt koka formas, cik interesējos, ir sadedzinātas malkā. Žēl, ka tolaik, kad fabriku likvidēja, nebija nojauta, ka vajadzētu kādu presi savākt sev.
Pasaulē ir vairākas vietas, kur joprojām ir cepurnieku darbnīcas. Londonā ir dažas un Itālijā ir salīdzinoši daudz cepurnieku, turklāt virtuozi, kas taisa jaunas pamatnes. Taču pat itāļi pozicionē, ka tā ir reta profesija. Man gan liekas, ka tieši tas ir forši. Tas, ko Latvijā gribētos, ir valkātāju uzdrīkstēšanās. Ja, piemēram, Londonā nav šaubu, ka tās cepures nēsās, jo tur tā ir kultūras sastāvdaļa, švītiņu vieta, tad Latvijā nevari būt tik drošs, cilvēki ir piezemētāki.
Arterritory.com ciemojas tundra HATA darbnīcā. Foto: Kristīne Madjare
Mūsu sākotnējā ideja bija cepuru attīstības punkts – ikvienu, kas sagribētu jaunu galvassegu, mēs informētu, kādas ir iespējas, vai pat palīdzētu uztaisīt cepuri kopā. Taču tagad koncepciju pamainījām, jo interese taisīt pašiem nav nemaz tik liela. Interese ir, bet jau par gatavu cepuri. Pat ja piedāvājam paraugus, kurus varētu pasūtīt, pircējs saka – nē, gribu tūlīt. Neviens nav gatavs gaidīt vai piepūlēties.
Bez “Brigādes” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta es diezin vai būtu sākusi. Pats jau nevar atļauties tā uzdrīkstēties, jo process ir dārgs un riskants. Bez sākuma kapitāla nav iespējama eksperimentu daļa, jo skolas jau nav un pietiekama pieredze arī ir izzudusi, bet par saviem līdzekļiem baidies atvēzēties uz ko tik neprognozējamu un pazudušu, visu laiku esi tomēr ikdienas stresā par naudu, un tas liedz iespēju nodoties jaunradei.
Pelēkā cepure ir pirmā, ko Beta radījusi pieredzējušas cepurnieces pavadībā. Foto: Kristīne Madjare
Lai jaunā nozarē atrastu savu piegājienu, lai kaut kas vispār sanāktu, ir nepieciešams atlaist grožus un iedziļināties. Nevis tikai izdabāt klientu vēlmēm un “dragāt” pircējiem vai veikaliem. Radošā brīvība ir liela fondu sniegtā priekšrocība, ko ārkārtīgi to novērtēju. Dzirdēju, ka “Brigādes” vairs laikam nebūšot. No sirds žēl. Jāteic, ka nekad agrāk nevienam fondam netiku rakstījusi. Nebiju izmantojusi iespēju, kas atbalsta virkni talantīgu cilvēku un ļauj viņiem attīstīties. Te varētu uzskatīt vairākus latviešus, piemēram, Mareunrol’s, kas pierāda, ka laika distancē sākuma atbalsts ir atmaksājies. Citur pasaulē ir ļoti daudz amatnieku darbnīcu, tieši pateicoties tam, ka ir fondi, kas to novērtē un atbalsta.
Vai es būtu atvērusi darbnīcu bez šādas palīdzības? Var jau būt, ka līdz tam nonāktu, bet noteikti vēlāk. “Brigādes” konkurss procesu paātrināja un manāmi atviegloja. Biju jau kārtējo reizi domājusi par prombraukšanu, bet šī projekta akcepts noturēja mani Latvijā un palīdzēja noticēt, ka tas ir vajadzīgs un iespējams. Arī māsas – Madaras Gores Bērziņas palīdzība un pārliecība bija ļoti liels uzdrīkstēšanās atspēriens.
Ilze Tigule, Madara Gore Bērziņa un suns tundra HATA vasaras vainagos
Pirms vēl atvērām darbnīcu, vasarā sataisījām košas galvas rotas un pārdevām Kalnciema ielas tirdziņos un festivālos Positivus, “Laba Daba”. Tas bija tests, lai saprastu pircēju atsaucību, pirms rudenī atvērt tundra HATA. Interese bija liela, izpirka trakākos modeļus. Kaut, iespējams, uz festivāliem brauc mērķauditorijas drosmīgākā daļa. Šajā virzienā mana liela iedvesmotāja un palīgs radošajā ziņā ir Ilze Tigule, kas, manuprāt, kroni var uztaisīt no jebkāda materiāla, un tas atradīs savu valkātāju. Mēs kopā izdomājam dažādus variantus, sagatavojam materiālus, un tas, kā viņa tos dabūn gatavus, ir apbrīnas vērts.
Vēl mēs tundra HATA šujam apģērbus pēc individuāliem pasūtījumiem. Patlaban strādājam pie kolekcijas, kas paredzēta jaunajām cepurēm. Maija sākumā plānota cepuru izrāde.”
KĀ TOP CEPURE? TE IR DARBS JAUNAJIEM KOKTĒLNIEKIEM
“Man ir skolotāja Ināra Friževaite, kura Latvijā ir palikusi vienīgā, kas cepures taisa uz veidnes, nevis šuj. Viņas klientu loks ir kundzītes. Ināra ļoti perfekti strādā; labākā skolotāja, kādu vien es varētu vēlēties. Viņa ir no manas paaudzes, bet cepures taisa jau 20 gadus. Sāka, kad vēl pastāvēja “Rīgas Modes” un kad cepurnieču netrūka. Otra latviešu cepurniece, kas joprojām strādā, ir Sanda Ezeriņa. Viņa cepures šuj un viņai jau 17 gadus ir sava cepuru darbnīca Krišjāņa Barona ielas 60 pagalmā. Sākumā es pamēģināju gan šūt, gan veidot, bet sapratu, ka veidošana man tīk daudz labāk. Viņas savu arodu ir apguvušas tikai praksē, jo nevienā skolā to šeit nemācīja un nemāca.
Par to, ka vēl kādam pēkšņi ir interese par šādu arodu, cepurnieces, protams, brīnījās un neticēja, sākumā bija pat aizdomīgas. Bet mēs katra strādājam citā žanrā. Viena taisa klasiskas dāmu cepurītes, otra šuj, bet es mēģinu atrast jaunu pieeju cepuru veidolam. Viena otrai kanti nerīvējam.
Plauktos rindojas gandrīz gadsimtu senas un arī jaunākas cepuru formas. Foto: Kristīne Madjare
Principā visas cepures mēs taisām uz koka pamatnēm. Starp citu, arī tas ir Latvijā izmiris amats – cepuru koktēlnieks. Es labprāt sadarbotos ar jaunajiem koktēlniekiem, ja viņiem ir interese! Formas, kas man rindojas plauktos, lielākoties ir no pagājušā gadsimta 20. gadiem – draudzene bija savākusi un tagad man iedeva. Uz tām arī sāku, mēģināju eksperimentēt ar jaunām formām, taustīties. Bet tālaika cepures bija ļoti dekoratīvas, tādas, ko uzstutē uz frizūras un piesprauž ar matadatu. Man īsti neder. Turklāt tālaika cilvēkiem bija krietni mazāka galviņa! Cepuru pamatnes ir šodienas bērna galvas izmērā. Tas man bija liels pārsteigums, ka galvas riņķis dāmām pirms simt gadiem bijis tiešām tik maziņš.
Senās formas palīdzēja saprast, kā process vispār notiek un kāds koks ir nepieciešams. “Jāizkož” bija pašai, lai var meistariem pasūtīt. Jo es aizeju pie galdnieka, un viņš vispār nesaprot, kā to var dabūt gatavu – formas it kā ir virpotas, bet ne pilnībā, jo pamatne ir ovāla, nevis apaļa. Nu esmu atradusi modeli, kā strādāt. Vispirms sadarbojos ar tēlnieku, un pēc tam viņa uztaisīto formu nesu galdniekam. Koki ir dažādi, bet galvenokārt izmantots bērzs, jo tas ir stingrs un izturīgs.
20. gadsimta 20. gadi. Foto no Betas arhīva
Lai uztaisītu cepuri, vispirms tās audums tiek karsēts un iestīvināts, uzvilkts uz formas, un tad divas dienas cepure ir jāatstāj, lai nožūst, pirms var ņemt no formas nost. Es strādāju ar velūru, kas izgatavots no truša vilniņas. Ir arī filca izgataves, bet tās nav tik plastiskas, un, manuprāt, filcs nav tik patīkams un samtains kā velūrs. Velūrs ir ļoti pateicīgs materiāls, lai gan jūtīgs – ir diezgan skaidri jāzina, ko gribi uztaisīt.
Cepuru izejmateriāliem Ķīna ir vislētākā, bet tas ir risks, tāpēc es pasūtu no Polijas, kas principā apgādā teju visu pasauli. Arī Latvijai savulaik bija iestrādes un bija visas iespējas attīstīt eksportu.
Kam cepures ir plašs rūpals, tiem visiem ir preses, kurās cepures mirklī izžūst, turklāt ir garantēta viena un tā pati forma. Ja man tagad pasūtītu – uztaisi tieši šādu – es ne vienmēr varu būt droša, ka sanāks precīzi kā paraugā.
Vivjenas Vestvudas jaunās kolekcijas cepuru preses
Viena tundra HATA cepure maksā vidēji no 70 līdz 200 eiro. Ja izmantotas divas formas, piemēram, lielākai platmalei, tad cena ir ap 200 eiro.
Darbs nav tikai radošs, tas ir arī tehniski grūts. Sākumā bija liels uzrāviens, jo pirmās divas cepures, kuras taisīju kopā ar cepurnieci, sanāca lieliski. Kad sanāk, tad jau patīk. Bet pienāk viens brīdis, kad vairs neiet no rokas. It kā dari visu to pašu, bet nu nesanāk, nekas vairs nepatīk, neko vairs nesaproti. Un tad sākas radošās mokas, sāc sevi šaustīt, vai vispār esi izvēlējies pareizo nodarbi, zūd pārliecība. Tomēr tieši procesa laikā varēšana un pārliecība atkal atgriežas.”
VALKĀTĀJU DROSME UN PARĪZES KEPONS
“Ar cepuru dizainu ir tā, ka uz galda vari uztaisīt izcilu formu, bet tad uzliec galvā, un viss – vairs nav tas! Kaut kāda ķīmija ar galvu, kas darba procesā jāņem vērā… Jāpiebilst, ka ir tādas cepures, kas piestāv visiem un no visiem rakursiem, un tās ir ļoti fotogēniskas. Nereti cilvēki saka, ka viņiem jau nu gan neviena cepure nepiestāv. Arī es agrāk to attiecināju pati uz sevi. Taču man ir pieci klienti, kas tundra HATA cepuri nopirkuši ar tieši šādu tekstu! Varu palielīties – piestāvēja gan un patika ļoti. Plaši pieejamās cepures jau ir baigi vienveidīgās. Un kad piemēra ko neierastāku vai īpašāku, tad izrādās, ka piestāv.
tundra HATA
Galvenie interesenti par tundra HATA cepurēm līdz šim bijuši draugi, sievietes un bērni. Taču, runājot par pieprasījumu, jāteic, ka vēl jau neesam sevi popularizējuši. Pavasarī iesim tirgū, un domāju, ka nebūs problēmu un varēsim turpināt strādāt, pat ja sākuma kapitāls būs iztērēts. Grasāmies iet arī interneta vidē, tostarp Etsy.com. Līdz šim vienkārši bija vajadzīgs laiks, iekams paši sapratām, kā vēlamies strādāt. Par līdžsinējo interese no vietējiem pircējiem varu teikt, ka, manuprāt, vēl pietrūkst drosmes tās cepures valkāt. Atnāk, mēra, bet beigās tāpat izvēlas melnu. Laikošanā labprāt ļaujas kam neierastākam, bet pirkt un valkāt gatavi ko mierīgāku. Ļoti gribētos drosmīgus valkātājus!
tundra HATA
Arī citi Latvijas modes dizaineri ir izrādījuši interesi par tundra HATA cepurēm. Nupat sadarbojāmies ar Ketu Gūtmani. Divas cepures [intervijas laikā] apskatāmas Parīzes modes nedēļas satelītpasākumā Void Showroom – platmale un kepons. Jāatzīst, ka negaidīti nomocījos ar to nadziņa cepuri. Nekādi nevarēju saprast, kā dabūt gatavu, lai platais un garais nags stāvētu taisni – kā reperim! Uz velūra daudz neko nevar līmēt. Tas man bija izaicinājums un vienlaikus vilšanās, ka sākumā nevarēju tikt galā ar vienkāršu keponu! Darba gaitā pāris reizes bija jāiet pastaigāties, lai nomierinātos. Beigās aizskrēju pie savas cepurnieces pēc padoma. Viņa atrada vecus krievu žurnālus ar kepona konstrukcijām.”
KUR TIEK SMELTA IEDVESMA CEPURU IDEJĀM?
“Iedvesmai skatos, kādas cepures ir bijušas vēsturē, mūsu Aspazija ir labs piemērs. Daudz staigāju pa antikvariātiem. Bet ir kaut kādas vadlīnijas, kas man vienkārši patīk. No modes mani iedvesmo Jamamoto, Vestvuda, Galiāno, japāņi. Kaut visvairāk laikam iedvesmo tieši vecie lauku ļaudis.
Aspazija un Rainis. Cepures, kas iedvesmo. Foto no Betas arhīva
Hūtes jau patiesībā nav nekas jauns. Te jaunrade ir vien, izdomājot, ko nošķelt, ko ielocīt. Cita lieta ir forma, kuru esam atklājušas kā savu un kuru jāpilnveido, līdz maijā prezentēsim. Domāju, ka te būs iespējas izvērsties.
Vēl procesa gaitā sapratu, ka nevēlos izmantot papilddetaļas – lentīnes, spalvas. Uzreiz gan pie tā nenonācu. Aizbraucu pat uz zooloģisko dārzu un savācu visas iespējamās spalvas. Lūk, pie sienas ir no strausa, ir pāva astes, bet zem galda stāv maiss ar flamingo spalvām. Taču sapratu, ka gribu atstāt tīru formu. Tiklīdz uzliec ko papildus, tā kaut kas formai tiek laupīts. Cepures nav arī grieztas un šūtas, tās ir taisītas no viena gabala un bez vīlēm. Askētiski.
20. gadsimta 20. vai 30. gadi. Foto no Betas arhīva
Tāpat oderes, manuprāt, ir liekas. Jutu, ka man gribas iztikt bez. Pēcāk apstaigāju dizaineru veikalus un guvu apstiprinājumu, ka daudzi cepurēs neizmanto oderi. Kaut vai tagad Armani cepurēm arī nav. Dažām iekšpusē ir atstāta lente, tomēr jaunākajos modeļos redzami centieni atteikties no jelkādas “liekvārdības”. Lente it kā iedod cepurei izmēru, bet patiesībā jau arī pati forma to lieliski paveic. Kad jāiešuj lente, ir papildus vīle. Bet man labāk patīk, ja nav nevienas vīles, patīk arī neapšūtas cepuru malas. It kā tikko nogrieztas. Velūram to droši var darīt, galvenais, lai materiāls būtu gana biezs. Tas, kas redzams jau apģērbu modē – neapstrādātās auduma malas, nepabegtība – manuprāt, var tikt pārnests arī uz cepurēm. Brīvāks piesitiens.
Ziedonis un Tereškova. Cepures un galvas rotas, kas iedvesmo. Foto no Betas arhīva
Sākumā man ļoti patika klasiskās cepures. Vēl jo vairāk patika, kad man tās padevās. Bet, kad atēdos, tad sapratu, ka patiesībā gribas ko citu, atrast savu piesitienu. Esmu nonākusi līdz atziņai, ka vēlos cepures šķībākas, nepareizākas. Kad pati ko uzlieku galvā, tad tikai vislabāk jūtu, kādā virzienā jāstrādā. Nezinu, vai tā ir labākā pieeja, bet līdz šim esmu radījusi tikai to, kas pašai tajā brīdī patīk. Citādāk nemāku, jo tad nesanāk.”
SIRDS PIEDER GRUZIJAI, UN “KAUKĀZAS GŪSTEKNES” CEPURNIEKS
“Pirmo reizi Gruzijā biju pirms kādiem pieciem gadiem. Sākumā bij doma izbraukt cauri Gruzijai, tad Armēnijai un beigās Azerbaidžānai, bet Gruzija tā iepatikās, ka bija skaidrs – nav jēga steigties. Labāk iepazīt vienu zemi kārtīgi. Gruzījā acumirklī iemīlējos. Fascinē gruzīnu sirsnība, bērna gars, kas viņos ir dzīvs, un neparedzamība. Ja tev vai viņiem ir labs priekšlikums, viņi gatavi mest pie malas iesākto, lai parautu tevi līdzi savā ģimenes izrādē un piedzīvojumos. Šāds uzrāviens man ļoti iepatikās. Izej no rīta uz ielas, pastāvi piecas minūtes, un tevi jau ievilks vienā vai otrā notikumā, pasākumā, stāstā. Citādi nav iespējams.
Āfrika. Galvas rotas, kas iedvesmo. Foto no Betas arhīva
Ceļojot pa Gruziju, iepazinos arī ar turienes čigānietēm, kuras tur ir ārkārtīgi krāšņas ar saviem zelta zobiem, auskariem, lindrakiem neskaitāmās kārtās un lakatu krāsu sajaukumiem uz galvas. Izskatās viņas tur tieši kā čigānietēm ir jāizskatās. Kad tikām pāri “naudas robota” nemitīgai dīkšanai, iesaistījos sarunās ar galveno māti – par dzīvi un talantiem. Tad viņa mani uzaicināja uz savu taboru, kas atradās tādā kā nekurienes rajonā, ko gruzīni iesaukuši par “Āfriku”, jo tas ir padibeņu rajons, kur dzīvo bēgļi un čigāni – salīdzinājumam būtu Bolderāja, apvienojumā ar Maskačku. Tūristi uz turieni nebrauc un patiesībā pat nezina tādu vietu. Tabors atradās “Āfrikas” kalna galā pie avota. Savas būdas, kur visi viņi dzīvoja ar daudzajiem mazajiem bērniem, ir sasistas no vējā norautajiem skārda jumtiem. Tā kā es biju pirmais ārzemju viesis visā “Āfrikas” pastāvēšanas laikā, viņi ļoti novērtēja manu ierašanos, jo pirms došanās bija centušies mani visādi atrunāt, jo tas esot pārāk bīstami. Neko bīstamu uz vietas es nejutu un neredzēju. Viņi uzklāja pat galdu ar jēra zupu, iemācīja pie čigāniem jāsien lakats, un uz atvadām mēs pat ar vienu čigānieti samainījāmies ar auskariem.
Čigāniete. Foto no Betas arhīva
Kad atgriezos, pēc mēneša sāku raudāt. Gribējās atpakaļ, jo Gruzija uzlādē. Viņi prot iepriecināt, iedvesmot. Turklāt vienalga, vai tas ir bezdarbnieks, miljonārs vai mākslinieks. Protams, gruzīni ir šovmeņi uz pilnu klapi, ir jāsaprot, ka liela daļa ir šovs. Ja mēģina ar viņiem sastrādāties, tad ir grūtības. Bet spēlēties, apmainīties dvēseles siltumā, dziedāt, dejot, iedzert vīnu – jā! Pilnīgi pietiek pavērot, kā tautas dejas dejo gruzīnu bērni vai 80 un 90 gadus veci vīri, lai saprastu, kāds ir uzrāviens. Radošā ziņā ārkārtīgi talantīga tauta.
Savukārt visi, kas tur cītīgi strādā, pamatā ir ebreji vai armēņi, nevis gruzīni. Ir gan izņēmums – ārkārtīgi jaukais cepurnieks Ļvova, kurš šuj dažāda veida gruzīniem raksturīgus keponus. Vienīgais cepurnieks Gruzijā, kuru man ieteica režisors Mārtiņš Grauds. Viņam cepures pasūta gan gruzīni, gan latvieši un lietuvieši; Ļvova taisa arī klasiskās gruzīnu cepures, tostarp filmai “Kaukāzas gūstekne”! Baigi gribētu viņu uzaicināt uz Latviju. Sava ceļa gājējs, bet strādā pēc priekšrakstiem. Kad es viņam pasūtīju tradicionālo gruzīnu Mimino cepuri, bet lai to uztaisa no vīriešu kabatlakatiņiem, viņš bija pilnīgā šokā. Teica, ka tas nav iespējams, jo viņš cepures šuj no biezāka uzvalka un vilnas materiāla, lai forma būtu perfekta, un tad rūpīgi nolīmē. Bet ar kabatlakatiņiem tas nesot reāli iespējams. Ļoti ilgi staigāja, grozīja galvu, bolīja acis, bet beigās izdomāja kā un uzšuva perfekti. Pats pēc tam bija ārkārtīgi gandarīts, ka viņam kaut kas tāds ir sanācis un ka tik labi izskatās.”
Gruzīnu cepurnieks Ļvova ar savu meistardarbu - tradicionālo gruzīnu Mimino cepuri, bet taisītu no vīriešu kabatlakatiņiem. Foto no Betas arhīva
