Ornaments kā liktenis

Ekspozīcija “Maskavas audumi” atklāj nezināmus vārdus Krievijas dizaina vēsturē

Izstāde apskatāma Maskavas muzejā līdz 2. februārim

10/12/2019

Šodien mēs ieklausīsimies mākslas elpā – jo tā taču, pārfrāzējot evaņģēliju, dveš, kur gribēdama, – Maskavas muzejā, izstādē, ko ar juveliera rūpību izveidojušas kuratores Aleksandra Seļivanova un Ksenija Guseva. Izstāde veltīta Maskavas tekstilrūpniecības vēsturei un stāsta par tās piedzīvojumiem traģiskā un vētrainā laika periodā – no XIX gadsimta vidus līdz XX gadsimta beigām. Piecās sekcijās sadalītā ekspozīcija spēj sniegt visdažādākās zināšanas un iespaidus. Klasiskās “vēstījuma vēstures” cienītājiem tā demonstrēs, kā dzimušas, uzplaukušas un mirušas sešas slavenas tekstilrūpnīcas, šīs “pilsētas pilsētā”, kā tās dēvē kuratores, kas parādījušās Maskavā XIX gadsimta sākumā, uzplaukušas gadsimteņa nogalē, pārdzīvojušas revolūciju, atdzimušas ar citiem nosaukumiem, vērīgi atsaukušās pārmaiņām un zudušas līdz ar padomju projekta beigām. Arhīvu dokumenti, fotogrāfijas, ražošanas korpusu maketi, īstas aušanas stelles un drukas vārpstas, stilizēts konveijers un delikātas interjeru instalācijas rada bagātīgu atmosfēru gigantiskās izstāžu zāles telpā, kas tikai pirms trīspadsmit gadiem kalpojusi par ģenerālštāba automašīnu bāzi.

S. Ņikitina. Audums “Bērnu fizkultūra”. 1929

Mikrovēstures cienītāji sastaps veselu lērumu interesantu sižetu. Līdzās visam citam tie uzzinās gan to, kā 1822. gadā ieviestā muitas nodeva ārzemju audumu importam, iekustinājusi vietējās ražošanas attīstību, gan to, kā 1880. gados skandāla viducī nonācis Hamovniku fabrikas dibinātājs, lionietis Klaudijs Osipovičs (Klods–Mari) Žiro, izgāzdams ražošanas atkritumus upē un saviem audumiem piešūdams veiksmīga konkurenta etiķetes, gan to, kā 1920. gadu beigās drošsirdīga sieviešu lokomotīves brigāde ar tvaika vilcienu devusies uz Taškentu pēc kokvilnas Trjohgornajai manufaktūrai, gan to, kā padomju prese prezentējusi izcilo audēju, PSRS Augstākās Padomes deputāti Aleksandru Štirovu, gan to, kā kinofestivāla laikā 1965. gadā Sofija Lorēna saņēmusi dāvanā lakatu, veidotu pēc fabrikas “Sarkanā roze” mākslinieces Annas Andrejevas skices.

Varvara Stepanova. Audumu paraugi. Rekonstrukcija. 1990. gadi

Krievu avangarda cienītājiem patiks uz paaugstinājuma izvietotā sadaļa, kurā apskatāmi darbagaldi, pie kuriem strādājušas “avangarda amazones” un tekstildizaina korifejes Ļubova Popova, Varvara Stepanova un Ļudmila Majakovska, dzejnieka vecākā māsa. Vienīgi žēl, ka stāsts par viņu aprobežojas vien ar foto un arhīvu dokumentiem un ekspozīcijā nav pārstāvēti viņas pašas darbi (tie piedalās citā izstādē), jo tieši Majakovska, aerogrāfijas speciāliste, strādājusi ražošanā vēl pirms revolūcijas un bijusi nevis vienkārši zīmētāja, bet māksliniece tehnoloģe jeb, izsakoties mūsdienu valodā, dizainere. Un tieši viņa par saviem novatoriskajiem audumiem ieguvusi sudraba medaļu Vispasaules izstādē Parīzē 1925. gadā, kur pirmoreiz sevi tik spilgti pieteica padomju dizains. Dizainera profesija likumīgu statusu ieguva jau VHUTEMAS, kur 1920. gadu sākumā tika atklāta tekstila fakultāte un kur pasniedza visas trīs mākslinieces. Jaunā kreisā supremātisma un konstruktīvisma māksla radīja jaunu virzienu tekstila dizainā.

Oskars Grjuns. Auduma skice. 1913

Materiālu pārdomām izstādē gūs arī feministiski noskaņots apmeklētājs. Tūlīt aiz “avangarda amazonēm” ekspozīcija pirmoreiz iepazīstina ar divpadsmit auduma mākslinieču personālijām, kuru vārdi gandrīz kā pavisam sveši plašākai publikai. Šajā spožajā dāmu sabiedrībā vien Oskars Grjuns, kurš Trjohgornajai manufaktūrai pievienojās jau XIX gadsimta beigās, izceļas kā vientuļa bāka. Audums tradicionāli ir sieviešu talantu realizēšanas sfēra. Tā bijis arī iepriekš, tā notiek arī tagad. Izstādes kuratores, izrakušās cauri milzīgam muzeju, fabriku un fakultāšu arhīvu materiālam, no bezvārda sieviešu armijas, kuras zīmējušas uzmetumus katūnam, flanelim vai krepdešīnam, izcēlušas duci meistaru. Dažas ir vairāk pazīstamas, un viņu biogrāfijas ir zināmas. Nataļju Kiseļovu, talantīgo Majakovskas mācekli, kura 1930. gados sekmīgi izmantoja aerogrāfa iespējas uzmetumu radīšanā, Aleksandra Seļivanova jau izstādījusi izstādē galerijā “Eritaž” kā Art Deco tuvu mākslinieci. Savukārt Uļjana Dobrova jau meklējusi opārta sākotni nozīmīgās atkušņa un stagnācijas laika tekstilmākslinieces Annas Andrejevas daiļradē. Dažu mākslinieču darbi minēti zinātniskajos rakstos un disertācijās, izrādīti tematiskās izstādēs. Tomēr pirmoreiz ar mini personālizstādi pagodināta gan Nataļja Zisļina, kura ietilpusi leģendārajā, dumpīgajā Elijas Beļjutina studijā, gan Nataļja Žovtisa, Rozas Luksemburgas vārdā nosauktās fabrikas galvenā māksliniece, gan citas eksponentes. Mēs joprojām nezinām, kad mirusi VHUTEMAS audzēkne Vera Lotoņina, kura savos trīsdesmito gadu ziedu ornamentos saglabājusi alma mater apgūtos raksta veidošanas principus. Un jau pavisam dramatisks stāsts pavada A.S. Dzjubinu, no kuras nav palicis nekas, izņemot iniciāļus, uzvārdu un skiču mapi, kas atrasta S.G. Stroganova vārdā nosauktās Maskavas valsts mākslas un ražošanas akadēmijas muzeja fondos. Dzjubinas darbi demonstrē labu skolu, bet pēc ornamenta pārejošā rakstura, kas apvieno ģeometrisko un ziedu motīvu, tos attiecina uz 1930. gadiem.

A.S. Dzjubina. Auduma skice. 1938–39

Tomēr ne jau bagātīgais naratīvs, ne tehnika un tehnoloģijas, ne plānveida saimniecības un deficīta problēmas, ne smagais sieviešu mākslinieču liktenis sabiedrībā, kas deklaratīvi sludināja dzimumu vienlīdzības ideju, un pat ne totalitārās valsts ideoloģiskais diktāts – par spīti visam, izstādes galvenais varonis ir ornaments. Tas dzīvo skicēs, audumu fragmentos, lakatos, kas piepildījuši sienas un vitrīnas, kaudzē sakrautos baķos un audumos, kas izklāti uz īpašām konstrukcijām. Ar ornamentiem ir piepildīti “abonementi” – albumi ar ielīmētiem raportiem – un grāmatas ar paraugiem plauktos, kas noslēdz zāli un pabeidz izstādi ar fantastisku bibliotēku. Ziedi un lapas, zirnīši un svītriņas, monohroni un krāsaini ģeometriskie raksti, stilizētas figuratīvās kompozīcijas pavada apmeklētāju visa ceļojuma gaitā, mainoties līdzi laikmeta garam.

I. Kulakova. Auduma skice. 1950. gadi

Pamodušies no savam laikam revolucionāro Ādolfa Losa maksimu hipnozes, kas pielīdzina ornamentu noziegumam, mēs esam iemācījušies uztvert ornamentu kā sarežģītu, daudzslāņainu parādību. Atrazdamies teorijas un prakses krustpunktā, tas var kļūt par atslēgu uz vēstījumu par plašu kultūras dzīvi. Tieši tas arī notiek šajā izstādē. Pēc kuratoru ieceres ornaments mums stāsta par jūgendstila veidošanos ar tā specifisko raksturu, par pēckara gadu konstruktīvisko ģeometriju, par 1930. gadu aģitācijas tekstilu ar pionieriem, tvaika vilcieniem un kombainiem raksta raportā, par pompozo Staļina laika ampīru un to pavadošajiem atribūtiem, par avangarda prakšu atdzimšanu atkušņa laikā, par abstraktā ekspresionisma, opārta un minimālisma iekļūšanu 1980. un 1990. gadu tekstila dizainā.

Ekspozīcijas fragments

Ekspozīcija noslēdzas ar XX gadsimtu. Tālāk – klusums. Jaunajā Krievijā uz Maskavas tekstilrūpniecības drupām uzauguši lofta kvartāli un biznesa centri. Telpas tiek izīrētas jebkuram, kurš vien vēlas. Vienīgi Trjohgornaja manufaktūra saglabājusi dizaina biroju un komercnodaļu. Par fabriku milžu kādreizējo varenību atceras vien ekskursiju gidi, pa to labirintiem vadīdami ziņkārīgos klausītājus. Radīt jaunus audumus nav kur, kam, un vispār – kāpēc gan. Mākslinieks šodien ir brīvs (pagaidām). Nav vajadzības pievērsties lietišķajai mākslai, lai iemiesotu aizliegtas idejas un realizētu aizliegtus paņēmienus. Visi ceļi ir vaļā. Tomēr, neraugoties uz mūsdienu digitālās projektēšanas brīvību un neierobežotajām iespējām, mūsu trauksmainais laiks vēl nav izpelnījies savu ornamentu. Krievu apmeklētājiem atliek vien lepni izsaukties – raugieties, mūsu mākslinieču vecos darbus savai kolekcijai pērk MoMA, tie taču ne par matu nav sliktāki par rakstiem uz audumiem no jaunākajām Dries van Noten vai Issey Miyake kolekcijām.

Maskavas muzejam sanākusi gudra, skaista un skumīga izstāde.