Kad gleznas lampas dara dzīvas
16/03/2012
Izstāde “Gaismas avots. Lampas no 20. gadsimta līdz mūsdienām” apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 1. aprīlim
Ikdienas sadzīves priekšmeti, pat formā un dekorā tik izteiksmīgi kā lampas, nonākuši zem izstāžu zāles prožektoru gaismas, parasti izskatās apmulsuši un neveikli izrauti no konteksta. Tie zaudē savu vērtību un kļūst vien teorētiski aprakstāmi, jo dizaina patiesās kvalitātes atklājas tikai neimitētā darbībā un/vai saspēlē ar konkrētu tiem izvēlētu publisku vai privātu telpu, tās apdari, mēbelējumu, aksesuāriem un, galvenais, ar tās apdzīvotājiem-priekšmetu lietotājiem. Izstādes kuratora un iekārtotāja grūtais uzdevums ir eksponētos priekšmetus, teju vārda burtiskā nozīmē, atdzīvināt to eksistencei nedabiskā vidē. Un tas izstādes “Gaismas avots” kuratoriem Inesei Baranovskai un Rolandam Krutovam kopā ar izstādes mākslinieku/iekārtotāju Jurģi Krāsonu ir izdevies.
Izstādes “Gaismas avots” veidotāji izvēlējušies grūtāku uzdevumu nekā dizaina izstādēm ierasto lampu vizuālā veidola un tehnoloģisko parametru hronoloģisku izmaiņu atrādīšanu. Viņi cenšas izstāstīt, kā caur 20. gadsimta desmitgadēm ir transformējusies gaisma izjūta, kas atainojas gan petrolejas lampu izstarotajā apgaismojumā kā funkcionālā nepieciešamībā tumsas kliedēšanai, gan 21. gadsimta dizaina priekšmetos kā emocionāli dekoratīvos komplicētas telpas gaismas scenogrāfijas veidotājos. Uzstādījums izstādes priekšplānā izvirzīt gaismas izjūtu pieļauj tās ekponātus nepavadīt ar informatīvi izsmeļošām un paskaidrojošām anotācijām par dizaineriem, ražotnēm utml., kurās būtu vairāk ziņu nekā pašlaik apmeklētājiem dotais absolūti nepieciešamais minimums. Informatīvu anotāciju vietā ir dažādu autoru izteiktas atziņas par gaismu, kas nav burtiski pārspriedumi par lampu industriju, bet gan filizofiski vispārinājumi. Tā ir sajūtu izstāde, kurā informatīvais noslogojums paliek fonā. Vai arī tā ir izstāde zinātājiem, kas līdzās emocionālajam iespaidam bez papildus norādēm spēj atšķirt jūgendstila, art deco, funkcionālisma un citas stilistiskās iezīmes, saskatīt kontekstu un atsaukt atmiņā laikmeta fona informāciju. Jāņem vērā, ka Latvijā izmantotās stilistiskās iezīmes un tehnoloģijas bieži vien ienākušas ar laika nobīdi, turklāt savdabīgā interpretācijā. Izstādē norādītā informācija par katras lampas tapšanas laiku, izmantotajiem materiāliem un īpašnieku noteikti būtiski tika papildināta muzeja organizētajās sarunās ar izstādes kuratoriem, kurās tika atklāti stāsti, kas slēpjas aiz lielākās daļas lampu un arī dažas tapšanas tehnoloģiskās īpatnības. Uzminiet nu, kuras lampas muzeju krājumos un tālāk šajā izstādē nonākušas no Stabu ielas VDK kabinetiem, bet kuras ir no dejotājas Martas Alberingas dzīvesvietas, kuras gaismu devušas kādreiz slavenajā kafejnīcā “Luna”, bet kura restorāna “Neiburgs” vietā agrāk bijušajā “Kristapā”.
Izveidotajā izlasē vienkopus eksponētas lampas, no kurām lielākā daļa ikdienā glabājas dažādu Latvijas muzeju dziļos krājumos un plašākam sabiedrības lokam ir redzamas ļoti reti. Mūsdienās ražoto, Latvijā nopērkamo lampu parāde veidota, sadarbojoties ar saloniem Inspira un Inre. Protams, pēc šīs izstādes ekponātu saraksta nevarētu uzrakstīt pilnīgu 20. gadsimta apgaismes ķermeņu dizaina vēsturi. Taču stāstu par Latvijā ražotām, izgatavotām un lietotām lampām gan. Prasmīgi atlasot, izstādes kompozīcijā labi iekļaujas arī vietējo dizaineru pēdējās desmitgadēs radītie dekoratīvie gaismas ķermeņi, kas lielākoties ir autordarbi vai nelielās sērijās tiražēti priekšmeti un kuru dizaina stilistiska un tehnoloģiskās īpatnības biežāk iet paralēli, nevis kopsolī ar pasaulē kopumā notiekošo. Arī lampu fiziski izstaroto luksu intensitāti un īpatnības var vien nojaust, jo visi eksponāti, kas vien ir tādā tehniskajā stāvoklī, ka tos var ieslēgt, ir aktīvā režīmā. Griestu lampas eksponētas tā, ka, vismaz augumā garākie cilvēki, lielāko to daļu var apskatīt savu acu augstumā vai pat lūkojoties lejup. Izstādes teju vienmēr var sev pieskaitīt bonusa punktus, ja tajās kaut ko iespējams redzēt no ikdienā neparasta skatu leņķa.
Galvenā izstādes veiksmes atslēga ir eksponēto lampu saspēle ar izstādītajām gleznām un fotogrāfijām. Mākslas darbi godam veic to uzdevumu, ko parasti cenšas veikt izstādēs veidotie uzstādījumi. Jo, lai cik naturāli un iedomātajai realitātei tuvi vai izteiksmīgi šie uzstādījumi būtu, tie tomēr neļauj noticēt un sajust attēloto. Gleznām un fotogrāfijām izstādē “Gaismas avots” nav atvēlēta lampu dizaina un pielietojuma ilustrāciju loma, un ne vienmēr kopā ir esponētas vienā laikā tapušās gleznas/fotogrāfijas un lampas. Taču tās vien ar mākslas darbiem piemītošu varu spēj pārraidīt un atainot 20. gadsimta gaismas izjūtu tā, ka tām līdzās eksponētās lampas kļūst par ko vairāk nekā tikai noteiktu materiālu tehnoloģisku kombināciju estētiskā veidā vai fukcionāli nepieciešamo luksu avotu tumsas kliedēšanai.
