Turpinājums
12/09/2012
Foto: Kristīne Budže un no publicitātes materiāliem
Venēcijas biennāles 13. starptautiskā arhitektūras izstāde Venēcijas izstāžu zālēs Arsenāls un Dārzi, kā arī citur pilsētā no 29. augusta līdz 25. novembrim.
Šīgada Venēcijas biennāles starptautiskā arhitektūras izstāde ir secīgs turpinājums iepriekšējā 12. biennālē iesāktajam. Kas tāds gan nav Venēcijas biennālei raksturīgi. Līdz šim izstādes tika veidotas kontrastējošas, arhitektūras jomu atklājot no dažādiem savstarpēji papildinošiem aspektiem, un gadu gaitā veidojot nozares pilnīgu ainu. Atcerēsimies, ka Riharda Bardeta skaitļu pilnajai ekspozīcijai sekoja Ārona Betska nodošanās arhitektu radošajai brīvībai no jelkādiem funkcionālajiem un sociālu problēmu risinošiem rāmjiem.
Čiperfīlda kūrētās izstādes turpinājums Dārzu centrālajā paviljonā. Foto: Giorgio Zucchiatti
Turpinājuma toni uzdeva jau biennāles organizētāji, otro reizi pēc kārtas kuratora lomu uzticot praktizējošam arhitektam – japāņu laikmetīgās arhitektūras vienai no līderēm Kadzujo Sedzimai seko britu arhitekts Deivids Čiperfīlds. Abi profesionāļi, lai arī ar izteikti individuālu skatījumu uz arhitektūru, nekādi nav pieskaitāmi nozares teorētiķu pulkam un savu redzējumu pauduši vien ēku projektos, nevis plašās teorētiskās apcerēs un konceptuālos uzstādījumos, ko būtu viegli pārvērst par izstādes kuratora uzdoto ekspozīcijas toni. Tādējādi gan Sedzima 2010. gadā, gan arī Čiperfīlds ir izvēlējušies izteikti vispārīgus izstādes vadmotīvus – pagājušās biennāles aicinājumam cilvēkiem satikties arhitektūrā, šogad seko secinājums, ka arhitektūra ir visu mūsu kopīgais pamats. Var jau būt, ka praktizējošiem arhitektiem, kas apmeklē Venēciju, kolēģu izvirzītās tēmas ir tuvākas nekā nozares teorētiķu koncepcijas un mēģinājumi tās atklāt izstāžu zālēs. Jāatzīst, ka arī sabiedrības interesi par biennāli ir vieglāk uzjundīt ar visiem pazīstamiem arhitektu vārdiem kuratoru lomās, kuru projektēto var apskatīt ja ne klātienē, tad mediju publikācijās noteikti. Mūsdienu arhitektūras teorētiķi ir zināmi šaurā lokā pat profesionāļu aprindās, kur nu vēl interesantiem, kas ikdienā nav profesionāli saistīti ar nozari. Par izņēmumu Latvijas kontekstā var uzskatīt Āronu Betski, kurš pēc īsas vizītes Latvijā savā blogā atļāvās drosmīgus izteikumus par Rīgu, tā kļūstot par citētāko un zināmāko arhitektūras teorētiķi Latvijā.
Arī pats 13. arhitektūras izstādes kurators publiskajās diskusijās Venēcijas biennāles pirmsatklāšanas dienās atklāja, ka viņam ļoti simpatizējis japāņu kolēģes darbs iepriekšejā izstādē un ka šis gads ir apzināts tā turpinājums, cenšoties izvairīties no atkārtošanās. Skatot kuratora darbu no šāda aspekta, to var uzskatīt par izdevušos. Čiperfīlds vairākkārt uzsvēra, ka nevēlējies izstādi veidot kā slavenu vārdu izlasi, kas savā starpā sacenstos par spožāko veikumu. Smaidot un jokojot viņš neslēpa, ka Sedzimai jau izdevies šādu izlasi izveidot un ka viņam nāktos vien to atkārtot. Tā nu britu arhitekts mudināja īpaši uzaicinātos izstādes dalībniekus ar neapšaubāmi visiem zināmiem vārdiem ielūgt dalībai biennālē arī citus savus kolēģus, veidojot kopīgu izstādi.
Nīderlandiešu biroja OMA ekspozīcijas fragments. Foto no GLC arhīva
Atklājot biennāli, Čiperfīlds gan atzina, ka bija gaidījis izteiktajam aicinājumam lielāku kolēģu atsaucību un vēlējies vēl plašāku dalībnieku loku. No lielo vārdu dominantes un akcenta uz viņu paveiktā apspriešanu apmeklētāju sarunās nevarēja izvairīties. Vien šoreiz grandi sacentās kā visprasmīgāk palikt ēnā un nedominēt. Visveiksmīgāk tas izdevās nīderlandiešu izcelsmes stārhitektam Remam Kolhāsam. Sākot jau ar to, ka viņa biroja OMA devums biennālei tika parakstīts nevis ar paša Kolhāsa, bet gan ar viņa partnera OMA konceptuālās daļas AMO vadītāja Rainera de Grāfa (Reiner de Graaf) vārdu. OMA pakāpās pavisam malā un sev atvēlētajā telpā izstādīja stāstu par 15 sabiedriskajām ēkām, kuras radījuši arhitekti, kuriem nekad nav bijušas savas privātās prakses un kas visu profesionālo dzīvi pavadījuši kā pašvaldību iestāžu ierēdņi. Viņi savu darba pienākumu ietvaros 20. gadsimta 60. un 70. gados projektēja ēkas, kuras nīderlandiešu zvaigžņu birojs atzīst par spilgtiem arhitektūras paraugiem arī mūsdienu kontekstā, neraugoties uz to, ka tās palikušas ārpus atzītās 20. gadsimta arhitektūras vēstures lappusēm un ka daļa no tām jau pat nojauktas. Omieši paši savu anonīmās vācu, itāļu, franču, angļu un nīderlandiešu arhitektūras izstādi izstādē nodēvēja par minibiennāli, to netieši pretstatot lielajai biennālei kā slavenu nozares vārdu parādei.
Ironiski, ka sers Normens Fosters kā instalācijas publicitātes bildi izvēlējies savu portretu. Foto: Croci and Du Fresne
Otrs strārhitekts, kura klātbūtni Venēcijā nekādi nevarēja nepamanīt, bija sers Normens Fosters. Tik tikko pārkāpis Arsenāla izstāžu zāles slieksni, viņš uzreiz nokļuva mediju kameru krustugunīs un žurnālistu aplenkumā, kas visi vēlējās dzirdēt vismaz kādu vārdu no mūsdienu viena no ietekmīgākajiem arhitektiem. Fostera veidotā instalācija ir viena no pirmajām Arsenāla izstāžu zālē. To var raksturot kā iespaidīgu bliezienu pa ekspozīcijas apmeklētāja smadzenēm, kas izsit pamatu zem kājām. Jāatzīst, ka tas gan vairāk izmantoto līdzekļu, nevis instalācijas satura dēļ. Tumšajā telpā zem kājām ņirb vārdu plūsma, kas atgādina lielpilsētas straujo satiksmes gaitu. Tie ir to cilvēku vārdi, kas laikā no antīkās Grieķijas līdz mūsdienām ir ietekmējuši mūsu pilsētu un ēku veidolu. Ar to seram Fosteram nepietiek. Uz telpas sienām tiek demonstrēti attēli, kuros mijas dažādu sabiedrisko ēku un pilsētvides attēli ar neseno aktuālo politisko notikumu – Arābu pavasara un Londonas ielu nemieru, ainām. Pasaules aina, kurā lielā ātrumā gar acīm zib iespaidīga izmēra video attēli no Eiropas lielpilsētām, Āzijas un Dienvidamerikas favelām, ir Somijā dzīvojošā mākslinieka Čārlza Sandisona (Charles Sandison) radīta.
Torre David. Foto: Ivans Bāns
Katru gadu kāds no biennāles darbiem kļūst par sava laika zīmi un izstādes hitu, ko no teju neaptveramā Venēcijā izstādīto projektu kopuma izceļ lielākā daļa mediju. Šogad tas ir Venecuēlā strādājošā biroja/pētījumu laboratorijas Urban-Think Tank un britu arhitektūras kritiķa Džastina Makgraika (Justin McGuirk) radītais improvizētais venecuēliešu restorāns Gran Horizonte Arsenāla izstāžu telpu noslēguma daļā. Īstenībā eksistējošas ēstuves vārdā nosauktais biennāles restorāns lieliski iekļaujas Venēcijas arhitektūras izstādes pirmsatklāšanas dienu mūžīgo svētku noskaņā, kur dzirkstošo vīna pudeļu korķu paukšķu fonā tiek iztirzātas nopietnas tēmas. Arī Gran Horizonte stāsta ne tikai par ēdienu kā vienu no visvairāk vienojošajiem cilvēces pamatiem, bet arī par mūsdienu lielo projektu no arhitektiem un pilsētplānotājiem neatkarīgo dzīvi. Restorāna saviesīgās dzīves fonā izvietoti arhitektūras galma fotogrāfa Ivana Bāna (Iwan Ban) uzņemtie attēli, kuros redzama kādas 90. gados Karakasā celt sāktās bankas administratīvās ēkas patiesā dzīve. Sākotnējiem mērķiem neizmantoto būvi nelegāli par savu mītnes vietu izvēlējušies sociāli neveiksmīgie venecuēlieši, kas te izveidojoši komūnu ar improvizētiem veikaliņiem un restorāniem. Karakasas iedzīvotāju vidū par Torre David sauktā būve un tās dzīve uzrāda vienu no pašlaik aktuālākajām pilsētplānošanas tendencēm – iedzīvotāju pašorganizācijas veicināšanu Rietumu pilsētās, no Dienvidamerikas skatpunkta, kur pilsētnieku pašiniciatīva pilsētu virza no oficiālajiem plāniem alternatīvā gultnē. Urban-Think Tank cenšas nevis ignorēt vai iznīcināt, bet gan akceptēt un integrēt šo pilsētnieku pašu radīto pilsētvidi tās oficiālajā audumā. Atceramies Urban-Think Tank iniciēto trošu vagoniņu savienojumu starp Karakasas pilsētu un vienu no tās favelu rajoniem.
Igaunijas nacionālās ekspozīcijas fragments Arsenāla izstāžu zālē
Mēs savam kopējam pamatam pierēķinām arī Igauniju, kuras nacionālās ekspozīcijas Venēcijas biennālē skatām ar interesi un, godīgi atzīstot, arī ar skaudību. Šis gads nav izņēmums. Igauņi vienā no Arsenāla plašo telpu stūriem bija veiksmīgi radījuši padomju laikā radītas publiskās telpas gaisotni. Ar mākslīgajiem ādas dīvāniem un spoguļsienu fonā tika stāstīts par koncertzāles Linnahall likteni. Tā tika uzcelta 20. gadsimta 80. gadu sākumā kā viena no lielākajām koncertzālēm Padomju Savienībā un bija Maskavas olimpisko spēļu Tallinā notikušās burāšanas regates programmas sastāvdaļa, bet nu grafiti klāta tā stāv tukša un pamesta. Linnahall monumentālo arhitektūru izmanto vien policija narkotiku meklēšanā apmācīto suņu treniņiem un pa kādam romantiskā saulrieta vērotājam. Igaunijas ekspozīcijā pamestais modernisma arhitektūras piemineklis atklājās caur personīgiem video stāstiem: jaunas meitenes atmiņām par pirmo krievu popgrupas koncerta apmeklējumu, interjera autora stāstu par profesionāļu viltībām, ar kurām padomju laika spiedīgajos apstākļos varēja panākt savu ideju realizāciju, Igaunijas Kultūras ministra jokiem par kaķiem un pelēm, kas bijuši neatņemami lielās koncertzāles apdzīvotāji, kā filozofa vispārinājumiem par igauņu rakstura nolemtību, kas izpaužas arī tās arhitektūrā. Vienkārši, sirsnīgi un aizkustinoši par modernisma laika arhitektūras likteni, kas aktuāls ne tikai postpadomju telpā, bet arī citur pasaulē.
Latvijas nacionālā ekspozīcija “Iekšējā brīvība” Svētā Cahārija laukumā
Arī Latvijas nacionālā ekspozīcija Venēcijā iezīmēja kontinuitātes aspektu pašmāju kontekstā. Latvijas arhitektūrā iztrūkstot refleksijas un pētījumu infrastruktūrai, nākas to aizņemties no vizuālās mākslas jomas. Pagājušajā gadā arhitektūras izstādes centrā bija mākslinieka Ērika Boža mikrotelpas interpretācijas, šoreiz palienēta no mākslas nozares tika kuratore, mākslas zinātniece Ieva Kulakova, kura vienas koncepcijas grožos saturēja jauno arhitektu idejas un veikumu. Rezultāts ir pilsētvides dizaina objekts “Iekšējā brīvība”, kas cenšas parādīt dažādus Brīvības ielas aspektus un reklamēt Rīgu kā 2014. gada kultūras galvaspilsētu, kuras viena no programmātiskajām līnijām Ginta Grūbes vadībā ir veltīta Brīvības ielai. Nav viegli nolasīt objekta idejisko slodzi bez priekšzināšanām, par katra tā elementa nozīmi – par iegravētajiem arhitektūras mantojuma fasāžu fragmentiem, ko mums nozīmē jūgendstils un tādu meistaru kā Eižena Laubes un Mihaila Eizenšteina veikums, kā arī kāpēc pilsētas galvenās ielas iekšpagalmi ir mazpilsētas gaisotnes oāzes.
Autore pateicas VKKF par atbalstu materiāla tapšanā.
