“Tie jau nav nekādi dāņi, bet gan holandieši”
30/10/2012
The New Wave in Danish Architecture, redaktori: Kristoffer Lindhardt Weiss un Kjeld Vindum, izdevējs: The Danish Architectural Press
“Tie jau nav nekādi dāņi, bet gan holandieši”, šoruden noteica viens no Rīgas Pasažieru ostas termināla konkursa žūrijas Anti Ahlava (Antti Ahlava), Ālto universitātes Arhitektūras fakultātes vadītājs, norādot uz dāņu arhitektu biroja BIG piedāvājumu šim konkursam. Balsī izskanēja neliela rezignācija par jauno dāņu arhitektūru un cieņpilns respekts pret Somijas kaimiņzemes kādreizējām arhitektūras tradīcijām. Kas noticis ar dāņu arhitektūru un kāpēc par to dzirdams šāds viedoklis, atbild grāmata The New Wave in Danish Architecture.
Tā veltīta 21. gadsimta pirmās desmitgades Dānijas arhitektūrai, kas izraisīja apvērsumu arhitektūras domā pašu zemē un izpelnījās starptautisku apbrīnu. Taču tā ir tikai medaļas viena puse, bet otrā – 21. gadsimta arhitektu paaudze savā skarbajā tiešumā uzrāda arī tās jaunās tūkstošgades iezīmes, kuras mēs, patvērušies intelektualizētā un idealizētā priekšstatā par arhitektūru, labprāt neredzētu.
Millenium it kā atmodināja dāņus, kas, pateicoties savai izcilajai modernisma arhitektūrai, bija iegrimuši pašapmierinātībā un nebija pamanījuši, ka ir mainījusies pasaule un arī uzstādījumi arhitektūrā. Profesionālo toni noteica lielie arhitektu biroji, visiem viss bija labi, bet tad 2001. gadā pēc darba nīderlandiešu birojā OMA Kopenhāgenā atgriezās Bjarke Ingelss (Bjarke Ingels) un kopā ar bijušo OMA kolēģi Džuljēnu de Smedtu (Julien de Smedt) nodibināja biroju Plot. Abi par savu mītnes vietu izvēlējās Kopenhāgenu – domājot, ka šeit būs vienkāršāk saņemt finansējumu savu filmu veidošanai. Gaidot atbildes par finansējuma piešķiršanu, viņi piedalījās vietējos arhitektūras konkursos un ... uzvarēja citu pēc cita. Var uzskatīt, ka ar to dāņu arhitektūras “jaunais vilnis” bija sācies. Lai gan abi arhitekti jau 2005. gadā izlēma iet šķirtus profesionālos ceļus, un birojs Plot beidza pastāvēt, joprojām, runājot par 21. gadsimta pirmās desmitgades dāņu arhitektūru, tas tiek minēts kā atslēgas vārds.
Dāņu “jaunais vilnis” tiek dēvēts arī par holandiešu 20. gadsimta 90. gadu arhitektūras “otro vilni” – viens no pēdējā pārstāvjiem Vinijs Māss (Winy Maas) no holandiešu biroja MVRDV grāmatā to raksturo sakot: “Copy-paste, bet dažreiz labāk.” Lielākā daļa dāņu “jaunā viļņa” arhitektu studijas uzsāka vienlaikus ar holandiešu skolas noteicēja Rema Kolhāsa grāmatas “S,M,L,XL” iznākšanu, kas kļuva par jauno arhitektu uzskatu veidotāju. Turklāt teju visi Dānijas jaunie arhitekti, kurus var uzskatīt par turienes šībrīža arhitektūras toņa noteicējiem, kādu laiku ir strādājuši OMA vai MVRDV un apzināti vai netieši pārņēmuši holandiešu pieredzi un attieksmi pret arhitektūras uzdevumiem. Taču nav tā, ka holandieši būtu vienīgais jauno dāņu ietekmes avots. Savu nospiedumu atstājusi arī japāņu laikmetīgā arhitektūra ar SANAA priekšgalā, šveicieši Herzog&De Meuron un vēl un vēl.
Arhitektiem nepatīk, ja viņu projektos tiek meklētas līdzības ar citu kolēģu paveikto un vēl vairāk viņus kaitina teorijas piesaukšana un stilistisko virzienu rāmju vilkšana. Taču grāmatas The New Wave in Danish Architecture redaktori Kristofers Lindhards Veiss (Kristoffer Lindhardt Weiss) un Kjēls Vindums (Kjeld Vindum) nevairās no idejisku saistību meklēšanas ar modernismu un dažas līdzības saskata pat ar postmodernismu, un dāņu “jauno vilni” skaidri pretstata intelektualizētajam dekonstruktīvismam. Grāmatā tiek citēts viens no “jaunā viļņa” pārstāvjiem, biroja Cobe vadītājs Dans Stubergors (Dan Stubbergaard), kas saka: “Kas ir postmodernisms? Man tas nepielec!” Šis izteikums demonstrē veselas paaudzes attieksmi pret arhitektūras teoriju rādītāju un liek dāņus saukt par darītājiem, nevis prātotājiem. Uzreiz gan jāpiebilst – tas nenozīmē, ka tādējādi viņi ignorē profesijas teorētisko pusi. Vienkārši projekti netiek izmantoti arhitektūras teorijas literārai ilustrēšanai.
Dāņu “jaunā viļņa” arhitektūras viens no atslēgas vārdiem ir “pragmatisms”, kas vairākkārt pieminēts arī izdevumā. Pat interviju un eseju virsrakstos, piemēram, Pragmatic Utopias (intervija ar Bjarki Ingelsu) vai Insanely Pragmatic (saruna ar Danu Stubergoru). Dāņu izpratnē “pragmatisms” ir apzīmējums esošo apstākļu un sabiedrības (tajā skaitā arī nekustamā īpašuma attīstītāju) prasību akceptam, spēja pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, vēlme dzīvot reālajā tagadnē un nevis projektēt iedomātai ideālajai cilvēcei. Taču tiek arī atzīts, ka pragmatisms galējā pakāpē robežojas ar cinismu un iztapību kapitālam, nekritiski pieņemot, ka 21. gadsimtā arī pilsētplānošanas pamatā ir nevis vietējo iedzīvotāju vajadzības, bet gan vietas globāla mārketēšana. Dāņu arhitekti panākuši, ka arhitektūra no marginālas intelektuāļu nodarbes nokļuvusi sabiedrības uzmanības lokā. Par arhitektūru un arhitektiem tiek runāts laikrakstu pirmajās lappusēs. Bjarke Ingelss tiek dēvēts par veiksmīgāko mediju džungļu pārvaldītāju, iegūstot mediju džungļu Tarzāna iesauku, bet Dans Stubergors atzīst, ka pirmo reizi arhitektūras vēsturē arhitektiem jāprot sava projektu ideju paskaidrot dažos vārdos un saprotami arī neprofesionāļu auditorijai.
Tas viss tik ļoti atšķiras no ierastās dāņu 20. gadsimta arhitektūras izpratnes, ka pat paši skandināvi jūtas apjukuši. Mums, no malas, šī saikne ar vietējo tradīciju iespējams šķiet mazāk svarīga nekā dāņiem. Grāmatu The New Wave in Danish Architecture var uzskatīt arī par cenšanos pierādīt, ka “jaunais vilnis” neatpaliek no labākajām dāņu arhitektūras tradīcijām, vien ir pieņēmis 21. gadsimta formu un saturu. Par saikni ar vietējo tradīciju izdevumā izjautāti visi “jaunā viļņa” arhitekti un plaši par to spriests vienā no vissaistošākajām sarunām – izdevuma redaktoru Kristofera Lindharda Veisa (Kristoffer Lindhardt Weiss) un Kjēla Vinduma (Kjeld Vindum) savstarpējā dialogā A Conversation about the Architecture of the New Wave.
Dažkārt varētu šķist, ka “jaunais vilnis” tiek vairāk apbrīnots ārzemēs nekā pašu zemē. The New Wave in Danish Architecture atzīst, ka daudz tiek domāts par dāņu arhitektūras eksportu un tās potenciālu, kas iet pāri valsts pieprasījuma kapacitātes robežām. Liela daļa aktuālāko “jaunā viļņa” arhitektu projektu, patiesi, dislocēti ārpus Skandināvijas. Taču šī – lielā mērā – ir ekonomiskās situācijas diktēta piespiedu izvēle un nevis voluntāra dalīšanās pieredzē – kā tā tika pozicionēta 2006. gada Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes Dānijas nacionālā paviljona ekspozīcijā, kur dāņu jaunie arhitekti ķīniešu studentiem pamācoši demonstrēja savus priekšlikumus Ķīnas teritoriju attīstībai. (Starp citu, grāmatā kā “jaunā viļņa” virzības atslēgas punkti un rādītāji tiek izmantotas Dānijas nacionālās ekspozīcijas Venēcijas biennālē, kas idejiski izvirzītas priekšplānā konkrētiem ēku vai teritoriju plānojumu projektiem.) Diezgan uzstājīgi tiek uzsvērtas dāņu arhitektūras modeļa eksporta iespējas, īpaši uz strauji augošās ekonomikas tirgiem. Tas viss šķiet pat ļoti pārliecinoši. Līdz sarunā ar Dānijas Karaliskās daiļo mākslu akadēmijas Arhitektūras skolas profesoru Jensu Kvorningu (Jens Kvorning) izskan atzīšanās stāsts par jauniem, ambicioziem ķīniešu arhitektiem ar labu, daļēji Eiropā iegūtu, izglītību, kas, tikko vinnējuši konkursā par nozīmīgu Sanktpēterburgas teritorijas attīstību ieradās, Kopenhāgenā, lai piedāvātu savu vīziju Ērestādes, kas ir viens no pilsētas jaunajiem rajoniem, attīstībai. Tieši Ērestāde tiek uzskatīta par dāņu “jaunā viļņa” vizītkarti dabā. Izrādās, pasaules globalizācija ir abpusēji griezīgs zobens.
Grāmatas publicitātes kampaņā galvenā kārts tiek likta uz “jaunā viļņa” skaļāko vārdu un to slaveno ietekmes avotu intervijām un tiek atzīts, ka jaunie arhitekti visi zīmē līdzīgas projektus paskaidrojošas diagrammas un to krāšņās vizualizācijas pasūta pie vieniem un tiem pašiem to izgatavotājiem. Taču – patiesībā – “jaunā viļņa” arhitekti ir dažādāki nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Dāņu jaunās arhitektūras ainu tik pilnasinīgu un interesantu padara it kā tikai niansēs atšķirīga pieeja un uzsvaru izvēle, tālab es ieteiktu neapstāties pie skaļākajiem vārdiem, bet ielūkoties dziļāk.
Izdevums The New Wave in Danish Architecture ir tik pašcieņas pilna dāņu jaunākās arhitektūras reprezentācija, kas neaprobežojas vien ar propagandu, bet ļauj izskanēt arī šaubām un paškritikai par 21. gadsimta pirmajā desmitgadē notiekošo, uzklausot dažādus viedokļus un skatījumus. Tā ir liecība arī “jaunajam vilnim” arhitektūras izdevumu jomā, atsakoties no glancētu labāko projektu katalogu formas un tās vietā piedāvājot daudzšķautņainu un arī lasāmu (ne tikai pāršķirstāmu) jaunākās arhitektūras analīzi ar jauneklīgi dinamisku, nevis stīvi korektu, grafisko dizainu.
Vairāk informācijas un iespēja grāmatu iegādāties www.arkfo.dk
