Reikjavīkas jaunais koncertnams Harpa
Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists
01/06/2011
Īslandiešu balsis:
– Mēs gaidījām simt gadu!
– Tajā namā ieguldītas mūsu asinis!
– Sapņu templis mūzikai!
– Lai tagad tie banksteri (Īslandē pāris gadu visai iecienīts vārdu “baņķieris” un “gangsteris” krustojums – aut. piez.) nāk un paši mazgā to stikla fasādi!
Iepazīsties fotogrāfijās ar jauno Reikjavīkas koncertnamu Harpa.
4. maijā atklātais Reikjavīkas jauntapušais koncertzāļu un konferenču centrs Harpa (īslandiski – “arfa”) celts Atlantijas okeāna krastā – pilsētas Vecās ostas līča patvērumā. Vērtējot jauntapušo namu, īslandiešu sajūtas ir pretrunīgas, taču pat kreisi noskaņotie pilsoņi, kas labprāt atceras, kādā postā pirms divarpus gadiem valsti iegrūda banku krīze, izskatās visai apmierināti par to, ka nu ir vieta, kur klausīties mūziku.
Un vieta nudien ir satriecoša – saka ceļotājs melomāns. No lidostas pa kaklu pa galvu uz Harpa, lai klausītos Jonasu Kaufmani – iespējams, vienu no visu laiku labākajiem un gudrākajiem tenoriem. Dažas minūtes nokavējam, un zālē jau tumšs, jau atskan Verdi uvertīras pirmās taktis, jau pārmetoši apkārt lūkojas laikus sanākušie. Ap galeriju ņudzošie kavētāji neliekas pārāk apmulsuši, turklāt viņiem palīdz brīnišķa īslandiešu meitene – viņa katram nedisciplinētajam norāda, uz kurieni jādodas, un Verdi gan mazliet tā kā apvainojas par troksni zālē, toties nu katrs sēž savā vietā.
Nu var paskatīties apkārt – elpa mazliet aizraujas, jo zāle sienas nokrāsotas tumši sarkanas. Kolosāli silta patvēruma sajūta – “kaisle un majestātiskums”, tā pēc dažām dienām teiks Harpa mūzikas direktore Steinunna Birna Ragnarsdotira. Viņai taisnība, un to sajūt arī Jonass Kaufmanis. Pārsteidzis mūsu ausis ar trausli tīmekļainiem piano un apžilbinājis ar vareniem forte, viņš sajūt publikas vēlmi klausīties vēl un vēl, tāpēc bez liekas tielēšanās sniedz faktiski koncerta trešo daļu – nodzied četras (!) absolūti dažādas piedevas.
Pateikt, ka ar akustiku Harpa Lielajā zālē viss kārtībā, nozīmē nepateikt neko. Pamatapveidā zāle ir tā sauktā tradicionālā “kurpju kaste” – forma, kas pati par sevi jau sniedz zināmu akustikas kvalitātes garantiju. Taču gribas, lai būtu tik labi, kā nekur. Pieaicinātā Ņujorkas firma Artec Consulting Inc. – viena no labākajām, ko izvēlēties, – ierīkojusi trīs papildelementus, kas maina akustiku.
Viens ir ārkārtīgi smags un pēc skata glīti dekoratīvs objekts (apmēram 70 tonnu), kas iekārts daļēji virs zāles un pilnībā virs skatuves – to var nolaist gandrīz līdz grīdai un pacelt gandrīz līdz griestiem. Vēl bez šī galvenā akustikas mainītāja abās pusēs sienā pie griestiem ierīkotas lielas akustiskās durvis, ko var vērt pēc vajadzības, un ir arī filca paneļi, kas absorbē skaņu. Reverberācijas diapazons – no 1,7 līdz 3 sekundēm.
Harpa Lielā zāle ir akustiski silta un dziļa. Steinunna Birna saka: “Protams, pat vislabākie būvētāji nevar paredzēt, kāds īsti būs galarezultāts. Kad orķestris pirmajā mēģinājumā nospēlēja pirmos akordus, visiem bija asaras acīs. Mēs esam ļoti lepni par Artec darbu, šī zāle ir mūsu lielais brīnums.” Jonasa Kaufmaņa koncerts bija kā beidzamais tests, un tenora novērtējums skanēja īsi – “viena no labākajām zālēm, kur esmu dziedājis.”
Var ticēt, jo, atsaucot atmiņā Amsterdamas Muziekgebouw un Concertgebouw, Berlīnes filharmoniju un citas izslavētas zāles, liekas tomēr, ka Harpa savā tumšsarkani dzīļainajā skaistumā sniedz pavisam nebijušas sajūtas – dziedātāja balss kā zīdaina čūskāda piepilda visu līdz tumšākajam stūrītim, skaņa ietiecas it visur, un hipnotizētais klausītājs ir pilnībā transponēts uz kādu citu pasauli.
Lielajā zālē ir 1800 vietu. Optimums esot 1500. Daudzi brīnījušies – kam jums tik liela zāle? Īslandē ir ap 320.000 iedzīvotāju. No tiem Reikjavīkas apkaimē dzīvo ap 200.000. (Atcerēsimies, ka Rīgā ar tās 700.000 iedzīvotājiem bija ieplānota līdzīga lieluma zāle – 1750 vietu.) Steinunna Birna stāsta, ka pagaidām nekas neliecinot par nespēju piepildīt zāli: “Mūsu pieredze jau tagad, pašā sākumā, rāda, ka viss, ko liekam pārdošanā, patiešām arī tiek pārdots. Līdz ar to mēs neuztraucamies, ka zāle netiktu izmantota. Turklāt mums jāskatās nākotnē – īslandiešu kļūst arvien vairāk un vairāk. Un ir pilnīgi skaidrs, ka nākošos simt gados mēs neuzcelsim jaunu zāli.”
Harpa ir mājvieta ne tikai Īslandes simfoniskajam orķestrim, bet arī Īslandes operai. Rodas jautājums – kā zālē, kas būvēta kā koncertvieta, tātad bez kulisēm, tiltiem u. tml., tiks izrādītas operas? Steinunna Birna saka: “Operniekiem vajadzēs izdomāt neparastus risinājumus. Tiesa, orķestra bedre te ir, taču no inscenējuma viedokļa tas būs pārbaudījums scenogrāfu izdomai. Tik labā akustiskā vidē dziedātāji var vienkārši stāvēt un dziedāt. Lai publika piedomā pārējo! Bieži vien tas ir daudz, kā to lai pasaka, godīgāk un veiksmīgāk. Ja dziedātāji ir labi sagatavojušies, iztēle padara pārējo. Turklāt režisors nevar neko sabojāt.”
Steinunnas Birnas temperaments brīnišķīgi piestāv Lielās zāles nosaukumam Eldborg, kas ir viens no Īslandes vulkāniem. Pirms stāšanās darbā Harpa Steinunna pati vadījusi klaviermūzikas festivālu, 1993. gadā viņa kā Īslandes kultūras vēstniece viesojusies Latvijā un spēlējusi klaviermūzikas koncertu, Latvija viņai mīļā atmiņā.
Steinunnas tumšās acis un tumšie mati izstaro milzīgu entuziasmu, kas pārvēršas mazā, spožā liesmiņā, kad tuvojamies nelielai telpai vestibilā. Viņa atslēdz durvis, un aiz tām ir divi D modeļa Steinway flīģeļi: “Te es nāku naktī, kad neviena cita nav. Varu izspēlēt visu savu sirdi. Šī ir mana slepenā istaba.” Flīģeļi, protams, pirkti Hamburgā – izvēlējās pati Steinunna.
Atklāšanas koncertā vienu no tiem spēlēja Ņujorkas Džuljarda skolas absolvents Vikingurs Heidars Olafsons. Jauns un īslandiešu bezgala iemīļots. Edvarda Grīga Klavierkoncertu Vikingurs atskaņoja Vladimira Aškenazi ne tikai prasmīgā, bet arī suģestējošā un oriģinālā vadībā (šī koncerta ieraksts jau nonācis Latvijas Radio 3 “Klasika” rīcībā, un to varēs dzirdēt kaut kad vasarā). Atgādināsim, ka tieši Aškenazi pēc pārcelšanās uz dzīvi Īslandē (viņš apprecēja īslandiešu pianisti) un šīs valsts pilsonības iegūšanas izveidoja starptautiski iecienīto Reikjavīkas mākslas festivālu.
Pirmais festivāls notika 1970. gadā, un kopš tā laika Reikjavīkā viesojušies labākie no labākajiem, liela tiesa, protams, Aškenazi patiešām talantīgie draugi. Visu šo laiku Īslandes simfoniskais orķestri spēlēja mēģinājumus un koncertus vecā, akustiski sliktā kinoteātrī. Citā (tikpat nemuzikālā) kinoteātrī bija apmetusies uz dzīvi Īslandes operas kompānija. Tikai tādi kā mēs, rīdzinieki un viņiem līdzīgie, varam saprast, ko nozīmē ilgošanās pēc koncertzāles. Un nu viņiem ir. Mums nav un, izskatās, tik drīz nebūs. Parīze arī visu laiku dzīvoja bez mūsdienīgas koncertzāles. 2013. gadā parīziešiem būs Žana Nuvela būvēts filharmonijas nams. Mums nebūs.
Harpa – tā, protams, nav tikai Lielā zāle. Steinunna Birna vispirms aizved uz black box. Sienas visnotaļ sedz (saprotams, importētā) bērzā griezti viegli ornamentāli veidojumi. Aiz tiem ar filcu apvilkti paneļi, kas domāti akustikas mainīšanai un ne tikai – mazas diodītes paneļu apakšmalā veido dažādu nokrāsu ambienci. Sarkans, violets, sarkanīgi violets... Steinunnai vislabāk patīk spoži zaļā noskaņa. Šajā zālē dzīvos džezs, kamerorķestri, kori. Mēs esam ieradušies brīdī, kad notiek gatavošanās kāzām: “Kopš nama darbības sākšanas 4. maijā šī gada atlikušajās trīsdesmit nedēļās mums “pierakstījušies” vairāk nekā divsimt notikumu. Gandrīz katru dienu kaut kas notiks, un tas ir lieliski. Būs vairāk nekā simt konferenču, būs banketi, pieņemšanas.”
Ejam tālāk uz rokmūzikas jeb konferenču zāli. Lielā zāle, black box un šī – visas trīs atrodas faktiski līdzās viena otrai, un skaņas izolācijas ir perfekta. “Mazajā zālē jūs varat spēlēt akustisko ģitāru, un konferenču zālē vienlaikus var uzstāties rokgrupa. Mierīgi.” Tas esot box in box efekts – akustiķi zinās. . Konferenču zāli var sadalīt divās daļās, var nedalīt, un tad būs roka vai elektroniskās mūzikas koncerts. Izvelkamas krēslu rindas, diodīšu radīta ambience. Nekā netrūkst. Sienas veidotas no divu nokrāsu slaidiem sudrabainiem paneļiem: gaišākie paneļi ir no absorbējoša materiāla, turpretim tumšākie paspilgtina skaņu. Var veidot neskaitāmas akustiskas kombinācijas.
Citā stāvā atrodas Kamerzāle – simt piecdesmit vietu, straujš slīpums no krēslu augšējās rindas lejup uz skatuvi. Lieki piebilst, ka arī šeit sienās iemontētas diodītes, kas... Nuja, tāpat skaidrs. Ideāla telpa kamermūzikai un runātajam vārdam. Šēnberga Pierrot lunaire – mums abiem ar Steinunnu momentā skaidrs. Kaut kur šeit pat dzīvojas muzikālā pelīte Maximus Musicus, viņas uzdevums ir mūzikas pasaulei piesaistīt bērnus. Steinunna bilst, ka viņai tas lieliski izdodas. Kādreiz Maximus Musicus dzīvoja citur, pāri līcim, taču jau sen bija nobriedusi pārcelties, un nu viņai beidzot tas izdevies. Viņa ir tikusi tajā sapņu pilī, uz kuru lūkojās pāri Īslandes intensīvi tonētajiem sālsūdeņiem.
Jaunā koncertnama ārējais apveids ir vēl viens brīnums visā šajā mūzikai labvēlīgajā stāstā. Stikla fasādes autors ir īslandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Olafurs Eliasons. Ne jau nu vizuālās mākslas portāla lasītāji būtu jāiepazīstina ar šo izcilo gaismu un ūdeņu pavēlnieku. Starp citu, trīs viņa visai plānprātīgas lampas rotā Kopenhāgenas jaunā opernama milzīgo stikloto priekštelpu. Reikjavīkā Olafura uzdevums bija krietni atbildīgāks – arhitektu birojs Henning Larsen Architects uzticēja viņam Harpa vizuālo koptēlu. Vietējā kreisi noskaņotajā angliski rakstošajā izdevumā The Reykjavik Grapevine mākslinieks atbild uz jautājumiem par neskaitāmajiem šķēršļiem, kas darba gaitā radās gan finansējuma avotu maiņas dēļ, gan krīzes iespaidā, gan arī, piemēram tādēļ, ka ne arhitektu birojam, ne Olafuram netika dota iespēja ietekmēt interjeristu aplamo vēlmi ieklāt parketa grīdas vai bez saskaņošanas ar eksterjeristiem mainīt iekšsienu krāsu.
Svarīgi uzsvērt, ka fasāde (mākslas darbs, nevis arhitektūra – uzsver Olafurs) joprojām nav gatava. Iekšā skan mūzika, un tikmēr ap logu sešskaldņiem dej un rotā vīri būvnieku uniformās. Varbūt uz inaugurāciju 20. augustā, varbūt vēl mazliet vēlāk rudenī – tad gan būšot gatavs. Tad papilnam varēs novērtēt Olafura veikumu – viņš daudz laika pavadīja, apsverot gaismu un atspulgu rotaļu atšķirības ziemeļu un dienvidu fasādē. Taču jau tagad var teikt, ka stikla īpatnais krāsojums ļauj ieraudzīt šo skaisto namu ik mirkli citā gaismā, citos notoņos. Olafurs saka – viņam gribētos, lai Harpa kļūtu par Reikjavīkas simbolu. Nezinot gandrīz neko par biznesa un māksliniecisko koncepciju peripetijām, Reikjavīkas viesis jau tagad var teikt – uz šo namu gribēsies atbraukt vēl un vēl. Paskatīties gaismu spēles stikla sešskaldņos un paklausīties skaņu spēles vulkāna tumšsārtajās dzīlēs.
