Par vēlamo tukšumu Tallinā
15/07/2011
Tomomi Hajaši (Tomomi Hayashi, 1971) ir Tojamā dzimis japāņu arhitekts, kurš jau desmit gadus dzīvo un strādā Igaunijā. 2001. gadā Tallinā viņš nodibināja arhitektu biroju HEAD Arhitektid, ir Igauņu Arhitektu savienības biedrs. Sadarbībā ar citiem vietējiem arhitektiem ir projektējis Tallinas Okupācijas muzeju (2003), Lasnamäe sporta halli (2003), Veco Miltu noliktavu Rotermana kvartālā (2005) u.c. Pēdējo no minētajiem Hajaši 2009. gadā paplašināja un ar to tika izvirzīts Mīsa van der Roes balvai, ko Eiropas Savienības līmenī pasniedz laikmetīgās arhitektūras sasniegumiem. Igaunijā ir guvis vairākas godalgas.
Šīsvasaras urbāno instalāciju festivāla LIFT 11 ietvaros uz Padomju laikos celtās Linnahall, kas slejas netālu no Tallinas ostas – Tomomi Hajaši ir izbūvējis terasei līdzīgu pagarinājumu “Uz jūru”, kas atklāšanu piedzīvo 15. jūlijā un apciemot to varēs līdz pat 1. oktobrim, kad festivāls taps slēgts.
Kā Jūs nonācāt Igaunijā un kāpēc 2001. gadā izlēmāt Tallinā apmesties uz dzīvi?
Studējot Virdžīnijas (ASV) politehniskajā institūtā Virginia Tech, iepazinos ar diviem igauņu apmaiņas studentiem. Pēc mācībām strādāju Ņujorkā un padzirdēju, ka viņi ir uzvarējuši vairākos konkursos un vervē komandu. Nospriedu, ka jaunam arhitektam izveidot savu biroju un strādāt ar draugiem ir daudz lieliskāka izdevība, nekā darboties kāda cita labā pasaules metropolēs. Ar Sīri Valneri (Siiri Valner), vienu no abiem igauņiem, 2001. gadā dibināju savu pirmo biroju HEAD Arhitektid. Ar otru – Hanno Grosšmitu (Hanno Grosschmidt) sadarbojos kopš 2004. gada.
Kas bija grūtākais, iejūtoties igauņu kultūrā? Jeb varbūt atšķirības nemaz nav tik lielas?
To man jautā bieži, laikam tāpēc, ka esmu no zemeslodes otras puses. Jāteic, ka kultūršoku nepiedzīvoju, jo jau iepriekš biju radis dzīvot svešā zemē.
Tomēr zināju skaidri, ka ir jāapgūst igauņu valoda, lai varētu komunicēt lokālā valodā un saprasties vietējā kontekstā. Pagāja gan laiciņš, līdz varēju igauniski jau kaut ko atjokot.
Kā kļuvāt par arhitektu? Mīss van der Roe ir teicis, ka “krēsls ir ārkārtīgi sarežģīts objekts. Pat debeskrāpis ir vienkāršāks.” Vai arī Jums vieglāk padevās izprast celtņu uzbūvi nekā jebkādu citu objektu radīšanu?
Jau bērnībā man patika būvēt un konstruēt. Dzīvesvietas tuvumā vienmēr bija kāds būvlaukums, ar baudu sekoju līdzi procesam. Arī vecāku mājas iedvesmoja, patika sarunāties ar galdniekiem un izdīkt kokmateriālu atgriezumus savām rotaļlietām. Tomēr vēl neaptvēru, kā aizraušanās un vēlme radīt var kļūt par arhitektūru, kamēr nenoskatījos dokumentālo filmu par Antonio Gaudi, kad studēju augstskolā. Toreiz sajutu, ka šī ir mana profesija.
Pilnībā piekrītu Mīsam van der Roe, jo neko daudz nejēdzu no citiem amatiem. Bet, kā ir norādījis Vitruviuss [Marko Virtuviuss – Senās Romas arhitekts, inženieris, rakstnieks – A. I.] – citas profesijas būtību varam aptvert vien tad, kad ļoti labi pārzinām savējo.
Kas Jums ir galvenie sava amata principi, kuri ir svarīgi un kurus ievērojat?
Vienmēr cenšos arhitektoniskus risinājumus rast dotajā kontekstā jeb – ievērot genius loci. Arhitektam ir liela atbildība, ko un kā viņš dara, jo radītā arhitektūra noteiktajā vidē stāvēs vēl ilgi, visbiežāk pārdzīvos pašu arhitektu un pēc tam vēl ilgi glabāsies kāda atmiņās. Ir jāprot “uzķert” tā īpašā kvalitāte, kas piemīt vietai, tagadnei un nenovecos arī nākotnē. Tādā nozīmē LIFT 11 dotais uzdevums veidot urbānu instalāciju, kas veido attiecības ar pilsētvidi, ir man laba mācībstunda.
Cik radoši ir arhitekti? Vai radošums ir būtiska Jūsu darba kvalitāte?
Jā, protams. Ko tad vēl mēs pārdodam? Taču tikpat labi mums jāpieprot arī vest sarunas.
Kas ir Jūsu guru arhitektūrā?
Vecmeistari – Le Korbizjē, Frenks Loids Raits, Luiss Kāns – pie viņiem vienmēr varu atkal un atkal atgriezties un ikreiz apgūt ko jaunu.
Jūs Tallinā dzīvojiet jau 10 gadus. Kā dekādes laikā ir mainījusies tās urbānā ainava?
Pēdējos gados ir samazinājies tukšo vietu skaits. Bet tieši tās man bija daļa no Tallinas. Vienmēr cenšos izgudrot, kā tukšumu iestrādāt pilsētplānošanā.
Ja Jums būtu teikšana, ko Jūs pilnīgi noteikti Tallinā uzbūvētu?
Kā jau minēju – vēlētos veidot Tallinas tukšumu (Tallinn-ness). Cita starpā – gribētu te redzēt Centrālo ielu (High Street), kuru cilvēki aktīvi apdzīvotu un lietotu. Kā pierādīja Omotesando ielas gadījums Tokijā – pietiek sākt ar vienu labu veikalu.
Kāpēc LIFT 11 projektam izvēlējāties Linnahall – padomju laiku būvi? Un pastāstiet ko vairāk par instalācijas “Uz jūru” ideju!
Kad 2001. gadā ierados Igaunijā, tieši šī vieta man iepatikās visātrāk. Linnahall man šķita intriģējoša gan dēļ vietas, gan tās arhitektūras un nosaukuma – rātsnams (lai arī Tallinas rāte atrodas vecpilsētas centrā).
Linnahall autori ir igauņu arhitekti – Raine Harp un Riina Altmäe, tā celta Tallinas Olimpiskajai regatei 1980. gadā. Tolaik šī bija pirmā un arī vienīgā vieta, kur pilsētnieki varēja piekļūt jūrai. Unikālais novietojums un dizaina valoda dod iespēju to izmantot kā skatuplatformu. Jo īpaši siltā laikā tā ir lieliska un eksotiska pieredze ārvalstu viesiem. Pēdējos gados ir noliegta būves vēsturiskā un arhitektoniskā vērtība, jo konstrukcijas kvalitāte prasa augstas uzturēšanas izmaksas, kā arī dizains un lielizmērs ir viegli asociējams ar padomju režīmu.
Kolīdz uzzināju par urbāno instalāciju festivāla konkursu, prātā uzreiz ienāca Linnahall – kā vislabākā vieta, kur arhitektoniski iejaukties, lai pieminētu un izceltu tās vēsturisko un arhitektūras nozīmi.
Kādu vietu Jūsu dzīvē ieņem māksla? Tā Jums ir svarīga?
Jā, tā daudz nozīmē. Māksla man ir dzīvesveids – attieksme, kas bagātina dzīvi.
Kādi ir Jūsu nākotnes plāni? Vai esiet kādreiz domājis par atgriešanos Japānā?
Šobrīd man nav noteiktu plānu, bet man labpatiktos bāzēties Tallinā, un uz Japānu doties kādu projektu sakarā, sadarbojoties ar draugiem. Caur darbu es varētu papildināt zināšanas par savu dzimteni.
