Ekskursija ar Zaigu Gaili Lāčplēša ielas 55 restaurētajā koka ēkā
27/02/2014
Foto: Ansis Starks
Nereti, šķērsojot vecas koka ēkas slieksni, uzviļņo tikai zemapziņā tverams emociju pieplūdums, kas noskaņo mūs uz kādas noteiktas nots. Senatnīguma un pēctecības apziņa. Mēs nokļūstam tiešā kontaktā ar laikiem un paaudzēm, kas ēku ir radījušas, iedzīvinājušas, uzturējušas, iespējams, arī jaukušas un postījušas. To paaudžu vairs nav, arī laiki aizgājuši. Bet liecinieks ir palicis. Tad mazliet ķecerīgi kniešas delnas – gribas braucīt un braucīt reljefajās baļķu sienas, un līdz ar skabargu aizķert aiz naga kaut kripatu to glabātā noslēpuma un stāsta.
Taču ādas porās aizķeras vien smarža. Skujkoka baļķu smarža. Svaiga un reizē mūžveca – tā pati, kas kokam piederējusi, kad tas ziemā, kad iemigušas tā sulas, ticis izvests no meža, tad zāģēts, mizots, garināts, virpots un spundēts. Ja koka smarža ar laiku izplēnējusi, tā tomēr ir uzņēmusi un pārņēmusi citu – māju smaržu. Tāds ir koks – uzņēmīgs, elpojošs, dzīvs. Tas spēj rētot pat tad, kad jau vairākkārt mizots un skaldīts – tas turpina dilt uz grīdas tajās vietās, kur biežāk tiek staigāts. Kokam ir arī sava balss, nekad tas vairs nebūs tik kluss, kā tad, kad tā dzīvajā lapotnē viļņojās vējš – tagad, kā klavieru taustiņu reģistrā, tas nokrakšķ, sacirsts trepju pakāpienos, tagad spalgi čīkst uz laikiem ieslodzīts grīdas plaknē. Tagad tas kaprīzi vērpjas un šķiebjas, atklāj noslēpumainas spraugas, un ļauj sevī dancot pelēm un ķirmjiem.
Par vecu koka namu katram asociāciju vai atmiņu līnija ir sava, bet lielākoties tā ievelkas tieši sajūtu kambaros.
Rīgas centrā atkal no jauna kāds sajutis un ieklausījies koka ēkā, uzklausot tās lūgumu paglābt no satrunēšanas un sabiršanas putekļos. Kāds aiz gadsimtu nespodrā nosūbējuma atkal uzdrošinājies ieraudzīt koka būves kādreizējo spožumu.
Rīgas veco koka ēku mantojumam, kura būvniecība Latvijā pārtrūka pagājušā gadsimta sākumā, pēc divus gadus ilgušiem rekonstrukcijas darbiem pievienojusies vēl viena atkopta, renovēta un vēl vienu mūžu kalpot gatava ēka. Tā ir Lāčplēša ielas 55 koka māja – tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, kas būvēta 1819. gadā kā ķeizarienes Katrīnas II skola krievu bērniem. Mainoties cipariem divu gadsimtu kalendārā, šī ēka, kas ir vecākā koka māja Rīgas centrā, turklāt ar saviem 900 kvadrātmetriem arī pati lielākā vienstāva koka celtne pilsētā, vienmēr pildījusi skolas funkciju. Pēc 100 gadiem ķeizarienes skolas statusā pirmās Latvijas neatkarības laika nacionālās identitātes meklējumos tā pārtapa par latviešu ornamentu un rakstu studiju, savukārt 20. gadsimta 30. gados tajā tika nodibināta Valsts daiļamatniecības skola, līdz tā kļuva par šodien zināmo Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu.
Pa spīti tās aktīvajai ekspluatācijai pēc Cariskās Krievijas paraugprojektiem celtā guļbūve neskaitāmas reizes teju par mata tiesu paglābusies no nojaukšanas plāniem. Pēdējās izglābšanās pamatā ir gluži vai neticamais Pelnrušķītes un prinča stāsts, ko “iekšējai lietošanai” labpatīk atklāt arī renovācijas projekta vadītājai – arhitektei Zaigai Gailei.
Medainais stāsts ar savu lāsi sveķu rūgtuma aizsākās jau 2000. gadā, kad Rīgā teju kā ar mēmu izkapts pļāvienu viena pēc otras tika nīcinātas “bezcerīgās kocenes”. Uz Rīgu tika ataicināta respektablās Starptautiskās pieminekļu aizsardzības organizācijas Europa Nostra viceprezidente Katarina Koleta. Pārsteigta par tik vērtīgo koka arhitektūras mantojumu, organizācija ierosināja Rīgā sarīkot konferenci “Koka arhitektūra pilsētās” ar 120 Eiropas ekspertu dalību. Līdzās informācijas apmaiņai par bijušajā PSRS teritorijā saglabājušos koka arhitektūras mantojumu un tā saglabāšanu, tika izteikts priekšlikums pirms konferences uzmeklēt kādu mazu koka namiņu, kuru par ziedojumos savāktiem līdzekļiem varētu atjaunot kā paraugu. Paraugs tika atrasts, un ne būt ne mazs. Tā bija 200 gadus nostāvējusi guļbaļķu skolas ēka – simetriska, ar 19. gadsimtam raksturīgo monumentalitāti un ļoti augstu autentiskuma līmeni. Pārbūves ēku praktiski nebija skārušas, un uz pasauli tā raudzījās caur oriģinālajiem, 19. gadsimtā stiklotajiem logiem. Šāds autentiskums Eiropā ir retums, taču ne Rīgā!
Europa Nostra atsūtītais eksperts no Somijas – Markus Bernulli ēkas varenības un izteiksmības priekšā nometies ceļos un izdarījis ēkai labvēlīgu verdiktu, līdz ar ko uz konferenci tika atvests naudas ziedojums, ko ēkas pagalmā pasniedza Europa Nostra prezidents – Viņa Karaliskā Augstība Dānijas princis Konsorts Henriks.
Tā pēc 200 gadu ilgās slīgšanas putekļos un pelnos (1978. gadā ēku skāra ugunsnelaime), simboliski pelnrušķīti izglāba princis. Par ziedojumu naudu tika uztaisīts tehniskais projekts, izieta valsts ekspertīze, un projekts nodots skolai, lai tā tālāk rūpētu nepieciešamo finansējumu, ko no ERAF fondiem ieguva pēc 12 gadiem.
Skolas pagalma labajā pusē savu kārtu uz jaunu virstērpu un oderējumu vēl gaida saimniecības ēka – tikpat neparasta un arhitektoniski vērtīga. Pagalma perimetru klāj grambains bruģis, bet viducī slejas trīs sulīgi bērzi. Taču pagalma skaistulis pavisam noteikti ir neogotikas stilā būvētais tējas namiņš, kas savulaik atradies Elizabetes ielā 75. Nelielais koka paviljons kļuvis par pirmo pārvietoto koka būvi Rīgā, ticis demontēts, izpētīts, restaurēts un no jauna uzstādīts skolas pagalmā. Skolas pagalms ir tāda maza, ielas acīm apslēpta citpasaule, kurā viegli iztēloties starpbrīžu idilli.
Taču kā tad ir iekšpusē...
Tagad skolēni gluži tāpat kā cara laikā ēkā ienāks pa centrālajām durvīm no ielas puses. Pēdējos 100 gadus tās bijušas aizmūrētas, un ēkas haotiskajā plānojumā skolēni maldījušies caur ēkas kreisās puses mūra piebūvi, kas tika uzcelta 20. gadsimta mijā.
Iepretim centrālajai ieejai – vecas, restaurētas durvis ved uz skolas lielo zāli, no kuras savukārt uz abām pusēm atklājas divas plašas klases telpas.
No šejienes kopā ar arhitekti Zaigu Gaili uzsākam ēkas apskati. Viņa norāda uz brīnišķīgo darbu, kas veikts renovācijas procesā, no apmetuma slāņa atsedzot visas guļbaļķu sienas. Sienas ir siltas, dzintaraini brūnas un līdzenas – baļķu spraugas tajās pildītas ar pakulām. Sienu faktūra ir unikāla, tā nekad neatkārtojas – šur var samanīt nolīdzinātās zaru vietas, tur – ēveles iedobes... “Tagad tīrajās koka sienās bērni varēs skatīties gluži kā gleznā,” nosaka Zaiga. “Tās var kalpot kā dzīvs uzskates līdzeklis materiālu mācībā.”
Kopumā skolā mācību telpas vienmēr ir bijušas tikai trīs – lielā zāle un jau minētās divas klases, taču renovācijas projekts tagad paredz, ka mācībām tiks izmantota visa ēkas platība. Tagad ēkai ir asējums šķērsvirzienā un garenvirzienā, kas pirms tam netika realizēts, jo pārējie sāna apjomi un ēkas otrais stāvs tika izmantots kā skolotāju dzīvokļi.
Tagad no telpas uz telpu ved pelēki krāsotas durvis – Zaigas Gailes intuitīvi sajustais pelēkais. Kā izrādījies, arī arhīvu materiāli atklājuši, ka skolā tās bijušas pelēki krāsotas. Tā bijusi Imanta Žūriņa pelēkā krāsa, par kuru Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas vadītājs (no 1959. līdz 1985. gadam) mācīja, ka tā ar visām tās noskaņām ir latviešu pamata krāsa.
Skolas apdare laiku laikos jau no paša sākuma bijusi askētiska. Kamēr bieži koka mājās bija novērojami ornamenti un trafaretu zīmējumi, šeit tika ievērots pavisam vienkāršs krāsojums.
Šis pelēkais tonis izmantots arī grīdu krāsojumā. Koka dēļu grīdas, kuras skolā bijušas visus tās 200 pastāvēšanas gadus, tagad pārliktas no jauna, savukārt apmesto un balsināto griestu vietā – visās telpās ieviesti koka griesti.
Formas ir lakoniskas, risinājumi – vienkārši. Tāpat kā Imants Žūriņš nikni cīnījās pret banalitātēm un mietpilsoņu vulgārismu, un spēja savos laikos paskatīties uz latvisko no jauna skatupunkta – vienoti ar moderno pasaules redzējumu, to pašu sajūt arī Zaiga.
Autentiskos logus ļoti gribējies saglabāt, tomēr 200 gadus vecie logi burtiski sabirzuši rokās. Pēc trīs logu restaurācijas tika nospriests, ka, vairoties no milzīgajiem siltuma zudumiem, tie tiks aizstāti ar tāda paša veidola pakešu logiem – uz āru veramiem ar krampīšiem.
Siltums vienmēr šajā ēkā bijusi kā eļļa strīdus ugunī. Kopš skola vien pastāvējusi, krāsnis tikušas remontētas nepārtraukti – pirmoreiz jau 1832. gadā, kad māja sēdās un skursteņi sāka deformēties.
Nesenajā absolventu salidojumā bijušie skolēni atceras, kā paši nesuši malku un kurinājuši. Aigars Bikše atminējies aukstumā sacietējušo plastilīnu, ko beigās devies veidot pie krāsns, taču neviens nav ļaunojies par salšanu. Arī tagadējais skolas direktors Alvis Līdaks bija pilnīgi pārliecināts, ka malkas apkurei šeit ir jāpaliek, kam pievienojies arī skolas personāls, piekrītot ēku kurināt tāpat, kā tas ir darīts jau simtu gadu.
“Ar krāsnīm ir interesanti – agrāk apaļās skārda krāsnis izraisīja nepatiku, bet tagad tās var uzlūkot ar citu skatījumu. Tās man ir ļoti mīļas,” emocionālu sasaisti ar krāsniņām atklāj arhitekte. Turklāt no ēkas saglabāšanas viedokļa – ja tiktu ievilkta centrālā apkure, tad mainītos klimats; nāktos nodrošināt mākslīgo gaisa mitrināšanu, ventilēšanu un kondicionēšanu. Tā ir īpaša kokmateriālu ēku maģija, kad iekštelpās ir mitrs gaiss, koks uzņem mitrumu sevī, savukārt sausā gaisā tas mitrumu atdod telpā, šādā veidā guļbaļķu ēkai pašai regulējot gaisa mitrumu.
Uz otro jeb bēniņu stāvu ved jaunas kāpnes, kas šeit kontrastētas modernas, kamēr ēkas kreisajā stūrī vēl graciozi aizlokās koka vītņu kāpnes. No šodienas viedokļa bēniņi ir skaistas un izmantojamas telpas, tāpēc tagad jumtā ielikti virsgaismas logi, izveidots koridors, kura šeit pirms tam nebija, un abos pažobeļu galos tagad ir dienas gaismas pārpildītas zīmētavas.
Bēniņu centrā ir brīnišķa telpa ar lielu arkveida logu. Mēs apsēžamies uz palodzes. Zaiga nosaka: “Burvīgi tādā skolā mācīties..,” un atceras nesen šeit sarīkoto absolventu salidojumu, atklājot personības, kas šeit reiz mācījušās: “Ilmārs Blumbergs, Edvards Grūbe, Andris Breže, Aivars Vīlipsons, Roberts Koļcovs, Kristians Brekte – mākslinieki, kas ir stingri savā mākslā, ar pamatiem.” Zaiga atceras, ka daudzi bijuši pārsteigti, kā pēc tik vērā ņemamām pārvērtībām un jauninājumiem skola tomēr nav zaudējusi savu atmosfēru. Sajūtas aizvien esot atpazīstamas. Absolventi atzinuši, ka, lai arī ko viņi vēlāk dzīvē būtu darījuši, un cik sen tas arī bijis, skolā pavadītie gadi ir ielikuši stingru pamatu, atbrīvojošu domāšanu, izjūtu, mīlestību un māksliniecisko pieeju.
Īpašo garu, kas skolā valdījis, atceras arī pati Zaiga no savas jaunības, kad šeit mācījušies viņas vienaudži: “Tie vienmēr bija īpaši cilvēki. Rīgā stilīgākās meitenes, kas pašas sev šuva un noteica modi pilsētā 60., 70. gados. Žūriņa laikā pat skolotāji esot piedomājuši, kā ģērbties, nākot uz skolu.”
Ēka pagaidām vēl ir tukša – tā it kā saimnieks to tikko būtu sagodījis un aizgājis, bet ne uz ilgu... Māju dzīvu uztur tajā mītošie cilvēki, un, iespējams, jo jaunāki iemītnieki, jo jaunāku garu un ilgāku mūžu saglabās ēka, tāpēc no nākamā 2014./2015. mācību gada skolēni atgriezīsies skolā – tajās pašās nodaļās, kas skolā jau vēsturiski bijušas – keramikas, koktēlniecības, dekoratīvā tēlniecības un metālapstrādes.
