Helsinku jaunā mūzikas māja
Orests Silabriedis
27/12/2011
Pavasarī Arterritory.com viesojās Reikjavīkas jaunuzceltajā koncertzālē Harpa. Rudenī bija iespēja izstaigāt Rēzeknes topošo koncertzāli, kas 6. janvārī svinēs spāru svētkus. Liepājā pieņemts lēmums, ka jaunajai koncertzālei jābūt gatavai 2015. gadā. Stāsta, ka nākošgad būs pabeigta sengaidītā Elbas filharmonija Hamburgā. Minhene ne bez Marisa Jansona uzstājīga spiediena beidzot izvēlējusies vietu jaunas koncertbūves celšanai. Nerunāsim par Igauniju, kur apmēram pēdējo desmit gadu laikā uzceltas vai atjaunotas zāles Pērnavā, Tartu un Jehvi. Pat Parīze, kas, tāpat kā Rīga, visu laiku bijusi bez sava koncertnama, 2014. gada sākumā cer nodot ekspluatācijā jauno filharmoniju slavenajā Mūzikas pilsētā jeb Cité de la musique. Šie ir tikai daži piemēri, līdzīga kustība vērojama daudzviet pasaulē, un turpmākais teksts būs nevis par to, ka Rīga cer tuvākajā laikā iztikt ar pārbūvētu Kongresu namu, bet gan par to, ka Rīgai tuvākā lielā koncertzāle kopš augusta atvērta Helsinkos. Tā ir Helsinku Mūzikas māja jeb Musiikkitalo, kurā nestrīdoties pastāvīgi uzturas un labi sadzīvo trīs vienības – Helsinku filharmoniskais orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris un Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmija. Koncertnamam ir pašam sava idejiskā un saimnieciskā vadības komanda, taču tikai februārī būs zināms īstais kapteinis, kurš uzņemsies atbildību par Musiikkitalo māksliniecisko piepildījumu un ekonomisko atdevīgumu.
Ideja par jaunu koncertnamu Helsinkos bija aktuāla kopš 90. gadiem, jo sevišķi tādēļ, ka Alvara Ālto zīmētā un 1971. gadā uzceltā Finlandia Hall bija gan iespaidīga, taču simfoniskās mūzikas koncertiem no akustikas viedokļa pagalam nepiemērota būve. Viens no pirmajiem darbiem bija akustikas konsultanta nolīgšana un starptautiska arhitektu konkursa rīkošana. Konkurss notika pirms divpadsmit gadiem, un tajā uzvarēja somu arhitektu grupa no Turku. Pats svarīgākais noteikums arhitektiem bija obligāta sadarbība ar akustikas speciālistu Jasuhitu Tojotu, kas ir viens no pasaules prominentākajiem jomas speciālistiem, starp citu, savulaik viesojies Rīgā, lai eventuāli piedalītos mūsu jaunās koncertnama tapšanā, vismaz tā bija plānots. Konkursa uzvarētājiem nācās ievērot ēkas augstuma ierobežojumu un koptēla zināmu korespondenci ar pāri ielai esošo parlamenta ēku. Svarīgi bija arī tas, ka topošā celtne atradīsies vienā ainavas līnijā (ezera krastā) ar Finlandia un operu. Galu galā tapa astoņstāvu būve, kuras divas trešdaļas atrodas zem zemes. Ārējais veidols ir ārkārtīgi vienkāršs, jo galvenais akcents likts uz ēkas iekšieni, respektīvi, uz saturu. Šī veidola sastāvdaļa ir patinēta vara jumts, kas vispār raksturīgs Helsinku senākajai apbūvei. Savukārt apjomīgās stikla fasādes labi sader ar Somijas galvaspilsētas jaunāko laiku celtnēm, toskait kaimiņos esošo laikmetīgās mākslas templi Kiasma. Interesanti, ka tik daudzos stāvos zem zemes tomēr ir visai daudz gaismas, par to “rūpējas” liela stiklota it kā šahta, it kā ātrijs, kas ļauj ziemeļu dāsnajai dienasgaismai maksimāli izpausties.
16. decembrī mēs ar mūzikas žurnālisti Laumu Mellēnu stāvam Musiikkitalo foajē un uzklausām enerģisku jaunu dāmu, kas stāsta par Helsinku jauntapušo lepnumu. Citstarp tiek piesaukts Akvīnas Toms, kurš teicis, ka zāģis, kas darināts no stikla, neesot skaists. Kāds sakars ar stikla zāģi? Izrādās, tas ir dzejisks mājiens uz funkcionalitāti. Milzumplašajā koncertzālē nav nevienas (!) detaļas, kas nebūtu saskaņā ar akustikas prasībām. Tas attiecas gan uz ejām, pa kurām skatītāji nokļūst parterā, gan uz Somijas bērza paneļu pārklājumu, kas aizņem tieši tik un tik procentu virsmas un veicina skaņas tūlītēju rikošetu. Shēma vienkārša – akustiķis nosauc arhitektam procentus un attiecības, un tālāk jau tā ir arhitekta problēma, kā viņš risina savus jautājumus.
Skatuve darināta no Somijas priedes, un dēļos nav neviena māzera. Koksnes blīvums precīzi aprēķināts, jo skatuve ir lielākais un svarīgākais rezonējošais instruments šajā telpā. Virs skatuves 40 tērauda trosēs iekārts īpašs betona ķermenis, kas sver 27 tonnas. Šāda smaguma noturēšanai pietiktu arī ar četrām šāda stipruma trosēm, taču zāles būvētāji vēlējušies būt pavisam droši, lai orķestrantiem nevajadzētu ik pa brīdim pamest nervozu aci uz draudīgo ķermeni virs galvas. Betona klucis kalpo kā labākais monitors, lai mūziķi varētu kontrolēt skanējumu. Uzzinām arī, ka koncertnama jumts būvēts no cementa un virs šī cementa novietots plāns papīra slānis, kas “strādā” akustikas labā. Skanējuma kvalitāte nav atkarīga no cilvēku daudzuma zālē. “Viss, ko jūs redzat šajā zālē, te ir tādēļ, lai akustika būtu ideāla,” saka mūsu pavadone Marja Lēna Lehtimeki, mediju koordinētāja, “mūsu mērķis bija uzbūvēt pasaules klases koncertzāli.”
Zāles veidolam izmantots tā sauktais vīndārzu princips – Tojotas iecienītais skatītāju izkārtojums. Tas nozīmē, ka orķestris ir telpas vidū un skatītāji izvietoti visnotaļ apkārt. Marja Lēna teic, ka klasiski ierastais “kurpju kastes” modelis neesot efektīvs, ja vajagot zālē ietilpināt vairāk nekā 1200 klausītāju. Speciālisti labāk zinās, vai tas tiesa (nez kādēļ liekas, ka ir redzēti veiksmīgi kurpjkastes piemēri arī ar vairāk sēdvietām), taču Helsinkos pieņemts vīndārzu modelis, un tā nu šajā zālē var baudīt mūziku ap 1700 klausītāju. Jasuhitas Tojotas filosofija esot, ka mūzikas baudījums savstarpēji jādala, – vīndārzu modelis ļaujot skatītājiem sajust kopības garu skaniskās informācijas uztveršanā. Vēl viens Tojotas jājamzirdziņš ir tieksme pēc konkrētās valsts nacionālās identitātes klātbūtnes. Helsinkos tas atrisināts tā, ka zāles interjers veidots līdzībā ar Somijas upju poliritmiski kārtotajiem akmeņiem, ap kuriem urdz ūdens krāčainās straumes jeb mazām gaismiņām iezīmētās kāpnītes starp partera mākslinieciski izvietotajiem sektoriem. Savukārt zāles (un arī foajē) tumsnējais tonējums atbilst somu saunas nokvēpušajai gaisotnei.
Somu kolēģi ir nemērā lepni par jaunieguvumu. Visi koncerti ir pilnībā pārdoti (tas gan nav nekāds brīnums, jo tā pirmajā sezonā notiekot visur, kur parādās jauns koncertnams). 17. decembrī Helsinku filharmoniskais orķestris sniedz rudens pussezonas noslēguma koncertu Latvijā labi pazīstamā igauņu meistara, “Helsinku filharmoniķu” galvenā viesdiriģenta Olari Eltsa vadībā. Koncerta lielais notikums bija Džakomo Pučīni jaunības gadu opusa Messa di Gloria atskaņojums, kurā spoži eksponējās Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kam ar šo somu orķestri sena sadarbība.
Koris “Latvija” ir pasaulē pieprasīta dziedātāju vienība. Atskatīsimies uz šīgada veikumu aiz Latvijas robežām. 2011. gada martā koris “Latvija” Marisa Jansona vadībā Amsterdamas Concertgebouw
dziedāja Gustava Mālera Astoto simfoniju, oktobrī to pašu (un arī Marisa Jansona vadībā) darīja Minhenē, jūnijā apžilbināja klausītājus ar dziedājumu Hamburgas Laeiszhalle Simonas Jangas vadībā, jūlijā daiņoja Mālera Otro simfoniju kādā Grieķijas amfiteātrī ar romantisku pilnmēness vaigu virs galvas, septembrī atgriezās Hamburgā, lai dziedātu Džefrija Teita vadībā, un Briselē muzicēja kopā ar Andresu Mustonenu un Vladimiru Jurovski. Tādējādi uzstāšanās Helsinku
Musiikkitalo glīti vainagoja šo gadu. Tiesa, glītums bija vairāk simbolisks, ne skanisks, jo daudzināto akustikas kvalitāti tā īsti neizdevās samanīt. Protams, salīdzinājumā ar Finlandia Hall, orķestris nu var rādīt krāšņi uzplaukstošu forte un izkust fantastiskā piano uz sadzirdamības sliekšņa, taču pietrūka (iespējams, subjektīvi) kāda nieka dzidruma, kas notiekošajam piešķirtu burvības noskaņu. Skan labi, taču nedaudz matēti, turklāt dažādās zāles vietās krietni atšķirīgi. Pirmajā daļā bija iespēja sēdēt labākajās vietās, kur, cik varēja noprast, mēdz sēdināt pašmāju un ārvalstu žurnālistus. Otrajā daļā kora un orķestra saspēli Pučīni mūzikā klausījos, sēdot gandrīz vienā līmenī ar orķestri, un tas bija pavisam cits orķestris. Ne jau kvalitātē (tā bija nemainīgi izcila), bet kopskaņas lējumā. Vēl dīvaināk ar kori, kas bija iespiests visai nepietiekama apjoma vietā, tā ka dažiem dziedātājiem no 60 nācās stāvēt uz grīdas, ne podestiem. Sākotnēji kora vieta tikusi paredzēta augstāk balkonā līdzās ērģelēm, taču galu galā koris aizbāzts aiz orķestra, un likās, ka visa tā daile un spēks, kas raksturīgs korim “Latvija” un ko baudījām arī šoreiz, līdz skatītājam pilnā mērā nenonāk.
Somu kritiķi slavēja kori līdz debesīm – gan somu, gan zviedru vadošo laikrakstu recenziju virsrakstos bija iekļauta himna korim. Slavinājums ir pelnīts, taču sarunas ar koristiem ļāva noprast, ka gandarījums nav bijis liels tieši Musiikkitalo akustikas kvalitāšu dēļ. Tā nu no iepriekš teiktā varētu likties, ka uz Helsinsku Mūzikas namu nav jābrauc. Protams, nē, ir jābrauc, jo kā arhitektūras paraugs šis nams ir aplam skaists un ievērības cienīgs. Tik vien jāņem vērā, ka koncertbiļetes jāpērk uz tām sēdvietām, kas augstāk, turklāt šaipus orķestrim, nevis aiz tā. Nākošajā pusgadā Olari Eltss Musiikkitalo satiksies ar Baibu Skridi, savukārt koris “Latvija”, visticamāk, kļūs par kāda nākošās sezonas koncerta sastāvdaļu. Prāmis no Tallinas uz Helsinkiem peld tikai divas stundas.
