Skatpunkts. energART iemājo Swedbank 25. stāvā
Izstāde “Skatpunkts / 2.–3. decembris, 2023
Amanda Ziemele
Artūrs Virtmanis
Dainis Pundurs
Evita Vasiļjeva
Darja Meļņikova
Atis Jākobsons
Paula Zariņa - Zēmane
Edgars Vērpe
Ģirts Muižnieks
Andris Eglītis
Krista un Reinis Dzudzilo
Kristiāna Dimitere
Estere Betija Grāvere
Skatpunkts ir satikšanās vieta un sarunu sākums. Tas saved kopā iepriekš neiedomājamo un vēl nenotikušo.
Kā skatpunkts ietekmē mūsu domas, sajūtas, apziņu? Kā mākslinieka skatpunkts ietekmē pasauli un tās procesus? Kā skatīties mākslu un cik svarīgs mūsu attiecībās ar to ir skatpunkts? Kāpēc no šķietami viena skatpunkta, mēs katrs bieži vien ieraugām pilnīgi kaut ko citu? Tai pat laikā skatpunkts ir mūs nemanāmi savienojis. Vai skatpunkts ir kaut kā jauna sākums?
Mūsu apziņa ir atvērta un atrodas nemitīgā kustībā. Mēs varam lūkoties uz pasauli caur automašīnas loga kadrējumu, varam stāvēt uz tilta upes vidū, ļaujot skatienam iegrimt ūdens dziļumos, vienlaikus ar acs kaktiņu notverot pilsētas abus krastus. Mēs varam ar liftu pacelties debesskrāpja nezin kurā stāvā, lai ieraudzītu to, ko lidojumā redz putni; pazaudēties metropoles burzmā vai bailīgi slīdēt mežā starp kokiem naktī, kad mūsu skatiens maldās tumsas melnumā.
Reklāmās mēdz rakstīt “mājoklis ar skatu”, apzīmējot jūsu skatpunkta īpašo pozīciju. Mūsdienu narcisims radījis vēl vienu skatpunktu – telefona ekrānu, kur objekts/mākslas darbs nokļūst mirklī, kad tā “skatītājs” piestāj, lai uzņemtu selfiju vai vienkārši nofotografētu. Viņš it kā ir klātesošs un vienlaikus nav. Tikai mirklī, kad nostājamies aci pret aci ar mākslas darbu, un, iespējams, paslepeni pieduram tam pirkstu, vēloties atklāt tā vieliskumu, mēs intuitīvi cenšamies ieņemt skatpunktu, kas atklātu tā būtību. Caur šo skatpunktu mēs atveram sevi vēlmei saskatīt un saprast, vienlaikus iekšupveroties paši savā pieredzē, kur atrodami atskaites punkti, kas konkrētā darba uzlūkošanu padara par piedzīvojumu, uzdod jautājumus un mudina meklēt atbildes. Sastopoties mākslinieka un skatītāja skatpunktiem, pārklājas jau esoši stāsti un rodas jauni.
Skatpunkts ir ideju katalizators. Tas veido mūsu uztveri un jaunus neironu savienojumus mūsu smadzenēs. Patiesībā viss ir atkarīgs no skatpunkta. Arī mūsu savstarpējās attiecības. Mākslā tas vienmēr bijis izšķirīgi svarīgs, – gan kā atskaites punkts formālajā izteiksmē, gan tās naratīvajā vēstījumā, gan mākslas saķerē, mijiedarbībā ar skatītāju.
Perspektīva – renesanses bērns, atklāja veidu, kā divdimensionālajā plaknē uzburt trīsdimensionālu pasauli. Sniedzot māksliniekam burvju nūjiņu – manipulatora zizli, ar kura palīdzību likt skatītājam noticēt, ieraudzīt un pamanīt citādi nepamanāmo. Skatpunkts iemieso atvērtību, esošās uztveres paradigmas provokāciju un uzdrīkstēšanos. Tā Mereta Openheima, pēc tikšanās ar Pikaso un Doru Maru kādā Parīzes kafejnīcā, un impulsīvas sarunas par kažokādu, radīja nu jau ikonisko “kažokādas tējas tasīti”, kuru uzreiz pēc tās pirmreizējās eksponēšanas sirreālistiem veltītā izstādē iegādājās Ņujorkas Modernās mākslas muzejs. Spēja saskatīt, vēlme uzdrīkstēties un lieliska šahista profesionālais aprēķins, visticamāk, ļāva Dišānam pisuāru nodēvēt par strūklaku. Veikli ievietojot priekšmetus kontekstā Vorhols par mākslas hrestomātiju padarīja Brilo kastes un Kembela zupas kārbas. Spēja ironiski pasmaidīt pašam par sevi paradoksu pārpilnajā pasaulē, iespējams, izprovocēja Katelānu ar līmlenti pie sienas piestiprināt banānu, tādējādi konfrontējot mūs ar iespēju caur skatpunktu ieraudzīt absurdu.
Skatpunkts ir gluži kā peldriņķis, kas palīdz noturēties uz ūdens plaknes, paverot aizvien jaunu apvāršņu iespējamību. Tas ir pieredzējums, process un instruments vienlaikus. Guļot uz peldriņķa var vērties debesīs, saulē, mākoņos, ūdens dziļumā, krasta līnijā un horizontā. Skatpunkts izaicina zinātkāri; dzīves un pasaules krāsainību patiesi iespējams ieraudzīt vien atverot sevi aizvien jauniem skatpunktiem.
Izstādes apmeklējumu iespējams rezervēt šeit:
