Skatpunkts kā neapzinātais «es»
Mākslinieki par savu skatpunktu – tālā tuvuma fenomenu, no kura nav iespējams aizbēgt, un kuru ir vērts sastapt, lai pasēdētu uz viena soliņa. Arī, lai attīrītu savas dzīves attēlu, padarītu to skaidrāku, patīkamāku un harmoniskāku.
Arterritory.com galerijas – klejotājas izstādē “Skatpunkts”, kas uz divām dienām – no 2. līdz 3. decembrim – iemājojusi vienā no Rīgas skatpunktiem, Swedbank galvenās ēkas 25. stāvā, piedalās 14 mākslinieki.
Evita Vasiļjeva:
“Man patīk iet pa ielām bez plāna. Plāns reducē skatienu vienā, – galapunkta, virzienā. Tajos brīžos esmu misijas noskaņota, koncentrējos uz sarkano un zaļo gaismu, lai nenosit kāds riteņbraucējs un kā iekāpt pareizajā metro. Pasaule slīd garām to īsti neredzot, jo jākoncentrējas uz izdzīvošanu un mērķa sasniegšanu.
Ejot bez plāna, nervu sistēma ir klusā mierā. Uztverei ir vairāk telpas, kurā elpot. Pamestam galdam uz ielas nav nokrāsota apakša. Diez vai manam galdam mājās kāds ir nokrāsojis apakšu? Izmestam ledusskapim ir tik režģaina aizmugure! Dizaineris ir padomājis par tā priekšu, bet aizmugure ir atstāta neredzamā aizmirstībā. Lietu neierastā puse noved pie jaunām pārdomām un secinājumiem.
Iešana pa ielu bez plāna ir kā vingrinājums atsvaidzināt skatpunktu no pašsaprotamā.”
Amanda Ziemele:
“Mielot acis un mest skatienus, slaistīties un garlaikoties nav nekāda joka lieta.
Pareizi vai neparezi?
Aizkļūt prom no acu augstuma, caur plakstiņiem krustām un šķērsām ieurbties apkārtējos kairinājumos, parādot attieksmi, savstarpēji savienojoties, pārvarot pievilkšanas spēku.”
Kristiāna Dimitere:
“Skatpunkts ir vārds, kuru ikdienā bieži nelieto. Tāpat kā degpunktu un krustpunktu. Ņemot vērā izstādes atrašanās vietu, nosaukums it kā pats uzprasās, jo asociācija ir ar kaut ko, ko var redzēt no augšas. Tas ir tāds punkts – skatpunkts skatu tornī. Kad cilvēks paiet kādu gabaliņu, ir kaut kur dzīvē aizgājis, uzkāpis vai iebridis, viņš apskatās apkārt. Visbiežāk, protams, tas notiek, kad viņš ir kaut kur uzkāpis.”
Estere Betija-Grāvere:
“Runājot par fizisko skatpunktu, es droši vien izvēlētos joprojām palikt savā acu augstumā un no tā skatīties uz pļavu vai mežu. Savukārt mākslā, cilvēkos un tekstos man vienmēr ir ļoti svarīgi pieredzēt daudzus un dažādus skatpunktus. Pēdējā laikā, skatoties uz mākslu, man vislielākā ziņkārība ir ieraudzīt pašu mākslinieka domāšanas veidu. Mākslas darbā tas varbūt ne vienmēr uzreiz ir redzams, taču, manuprāt, vienmēr ir jūtams. Un kad es šo domāšanas veidu spēju uztvert – vai man tas patīk vai liekas kaut kādā ziņā intereses vērts, tas ir viens no visskaistākajiem brīžiem, kad es varu pasēdēt ar mākslas darbu un kaut kādā ziņā ar pašu mākslinieku kopā uz tā viena soliņa.”
Paula Zariņa-Zēmane:
“Savu skatpunktu es redzu kā tādu staru, kuram viens gals ietiecas man iekšpusē, savukārt otrs iziet ārpus. Tas, kas ir uz āru, ir it kā pāri ikdienai. Lai arī ar acu kaktiņu redzu visu apkārt notiekošo, tomēr mans skatiens ir vairāk plūstošs. Tam ir savveida maģiskā reālisma filtrs. To varētu raksturot ar Omāra Haijama četrrindi: “Pārliecība un šaubas, patiesība un maldi, ir tikai vārdi – tukši kā burbulis, mirdzošs vai nespodrs Tavai dzīvei tas attēls”. Nu lūk, tad es cenšos spodrināt un turēt to savu dzīves attēlu skaidru un virzīt savu nākamo skatpunktu caur to.”
Reinis Dzudzilo:
“Kaut saliktenis “skatpunkts” sevī ietver skatīšanos un aizved uz redzi – diviem melniem punktiem, divām zīlītēm – putniņiem, zem svītras tam es nevaru neieraudzīt arī citus punktus – piemēram, prātpunkts, dzirdpunkts, jūtpunkts. Punkts uz punkta. Un šis punktu blīvums jeb daudzslāņainība ir tā, kas skatpunktu izpleš. Skatpunkts it kā ietver distancēšanos, bet reizē tas aizved, cik tuvu iespējams – tuvā tāluma jeb tālā tuvuma fenomens. Es redzu tevi.”
Dainis Pundurs:
“Es drīzāk atdalītu punktu no skatīšanās. Skatīšanās nenotiek no punkta; skatiens ir telpisks. Kā mākslinieks es skatos caur savu mediju, caur mālu, caur procesu. Būtībā tā skatīšanās ir bezpersoniska, tas nav konkrēts skatpunkts. Šajā sakarā man atmiņā ir Entonija Gromlija instalācija, kuru veidoja vairāki simti tūkstošu māla cilvēciņu, kuriem acu vietā bija tikai tumšas iedobes. Stāvot iepretim šim mākslas darbam varēja sajust, kā skatās medijs caur mākslinieka izpausmi.”
Darja Meļņikova:
“Skatpunkts man nozīmē brīvu domas gaitu un to izpausmi dažādos veidos, vārda brīvību un spēju savu nostāju artikulēti pamatot, izklāstīt un aizstāvēt, saglabājot neviltotu uzticību sev, saviem principiem un ideāliem.”
Atis Jākobsons:
“Lai runātu par skatpunktu, man ir svarīgi pašam saprast, kas ir tas būtiskākais mākslā, kas ir tas, ko es vēlos attēlot, jo māksla pati par sevi jau ir skatpunkta attēlošana. Manā gadījumā man ir svarīgi varbūt mazāk skatīties uz āru, bet vairāk iekšup un meklēt atbildes sevī. Tie ir tādi iekšējā miera meklējumi, tā attēlojums un satikšanās ar sevi. Tas ir tas, ko es arī meklēju un uz ko tiecos savā mākslā, – iespēja šo mieru, kas tiek iegūts vai nu caur pastaigām dabā, vai caur meditāciju vai vienkārši būšanu un klātesamību, attēlot un nodot skatītājam. Gan man pašam kā vērotājam, gan tam, kurš atnāk un raugās uz manu darbu. Radīt šo iekšējo telpu, kurā var atpūsties un kurā var atgriezties jebkurā brīdī, kad par to atceras. Tas dod spēku, kas nomierina, harmonizē un palīdz šo skatpunktu attīrīt, padarīt skaidrāku un patīkamāku.
Ģirts Muižnieks:
“1. Ar nosaukumu Skatpunkts man ir ļoti personiskas asociācijas – man pašam bija izstāde Point of View. Angliskais nosaukums bija tādēļ, ka tas apzīmē arī viedokli, uzskatu – ne tikai fizisku atrašanās vietu. Man bija sešas gleznas Cēsu mākslas festivālā, un visas sešas saucās Point of View. Viena no šīs sērijas bildēm ir arī mana FB profila bilde, tādēļ ar šo nosaukumu jūtos satuvinājies.
2. No augšas cilindrs ir aplis, no sāniem taisnstūris. Skatpunkts parāda šķietamo patiesības daļu, un mēs kā subjekti esam atkarīgi no sava skatpunkta.
3. Māksliniekiem skatpunkts eksistē kā determinētais un neapzinātais “es”. No tā neviens nevar aizbēgt, un tas parādās viņa darbos. Ideālā variantā tas kļūst par viņa darbu saturu un otro “es”.
Edgars Vērpe:
“Ko man kā cilvēkam nozīmē skatpunkts? Es par to nebiju īpaši domājis. Drīzāk tā ir diezgan ikdienišķa lieta, kā mēs uztveram jebkurus procesus. Taču vairāk tajā iedziļinoties, ir skaidrs, ka tas ir viens no perspektīvas terminiem. Un man kā māksliniekam ir pilnīgi skaidrs, ka perspektīva dabā neeksistē, tā ir izdomāta lieta un shēma, lai būtu vieglāk attēlot kaut kādas reālas lietas. Un tad es pēkšņi sapratu, ka mans skatpunkts vismaz pēdējo gadu mākslā ir tur... (rāda uz augšu). Visas manas pēdējo gadu gleznas ir tapušas ar skatu no augšas, bez perspektīvas. Faktiski es tās varētu nosaukt par ainavām bez perspektīvas. Arī to, kas skatāma šajā izstādē. Skatpunkts, kā tagad moderni – vai no satelīta vai drona, tur, kur cilvēka parasti nav.”
Artūrs Virtmanis:
“Skatpunkts ir apziņas punkts jeb, precīzāk, apziņas koncentrācijas punkts. Un, šķiet, ka nekā jau cita arī nemaz nav.”
