“Braks bija mans trešais vectēvs”
Intervija ar Izabellu Magtu - mākslas dīleri, kolekcionāri un Fondation Maeght līdzīpašnieci
01/09/2014
Šogad ar vērienīgu Magtu ģimenes privātkolekcijas izstādi 50. dzimšanas dienu svin viens no Eiropas skaistākajiem mazajiem muzejiem – Fondation Maeght Francijā. Fondu 1964. gadā kopā ar sievu Margeritu izveidoja viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta mākslas dīleriem, kolekcionārs un izdevējs Emē Magts (Aimé Maeght), un tas lepojas ar vienu no izcilākajām 20. gadsimta mākslas kolekcijām. Turklāt tas ir arī pirmais muzejs Eiropā, kas ticis celts kā modernās mākslas mājvieta, tā izveidi savulaik inspirējot pašiem māksliniekiem, kas bija paguruši no savas mākslas eksponēšanas baznīcās un citās tai ne gluži piemērotās vietās.
Vienlaikus fonda tapšana ir arī spilgts mākslas spēka apliecinājums. Savulaik šajā gleznainajā, priežu ieskautajā kalnā Franču Rivjēras Senpoldevānsas ciemata pievārtē atradās Magtu ģimenes mājvieta, kur ik pa laikam ciemos mēdza iegriezties viņu draugi – Matiss, Džakometi, Ležērs, Miro, Braks u.c. Līdz ģimenes idilli aizēnoja kāds traģisks notikums – 12 gadu vecumā no leikēmijas mira viņu dēls Bernārs. Toreiz tas bijis Ležērs, kas bēdu māktajiem vecākiem ieteicis ceļojumu uz Ameriku. Tur, iedvesmojušies no Barnes un Gugenheima fondiem, kā arī draugu mākslinieku mudināti, viņi nolēma atvērt savu mākslas telpu – kā veltījumu dēlam. Magtu vēlme bija radīt modernu, funkcionālu telpu, kas organiski iekļautos lielajā Vidusjūras dārzā un nebūtu tikai muzejs, bet arī savveida atbalsts māksliniekiem, tādējādi piedāvājot viņiem telpu izpausmes brīvībai. Projekta īstenošanai tika pieacināts kataloņu arhitekts Hosē Luiss Serts (Josep Lluis Sert), kurš nesen bija pabeidzis viņu drauga Huana Miro (Joan Miró) studiju Maljorkā. Tieši Miro arī Magtu iepazīstināja ar Sertu.
Muzeja arhitektonisko kodolu veido savstarpēji savienotas viena un trīsstāvu ēkas. Īpatnējai jumta formai dažās no ekspozīcijas zālēm ļaujot sajusties kā katedrālē. Simboliski, bet par topošā fonda centru kļuva maza kapela, kuras drupas Magtu ģimene uzgāja, uzsākot celtniecību. Tā tika atjaunota un integrēta kopējā arhitektoniskajā ansamblī, stikla vitrāžu dizainu uzticot abu draugiem – Ubakam un Brakam. Atsevišķas muzeja telpas veltītas Miro, Šagālam, savukārt, skulptūru dārzā rodama Pola Burī tērauda strūklaka un Miro labirints. Šobrīd ģimenes tradīcijas turpina jau Magta mazbērni un mazmazbērni, tādējādi uzturot dzīvu ģimenes kolekciju un to papildinot ar jau sava laika – 21. gadsimta mākslinieku darbiem.
Fonda administratīvās padomes priekšsēdētājs ir Emē dēls Adriens Magts (Adrien Maeght), tajā līdzdarbojoties arī viņa meitām Izabellai un Jojo. Izabellas Magtas pārziņā ir arī ģimenei piederošā galerija Parīzē, savukārt, viņas brālis Žils pārrauga tipogrāfiju un Maeght Editeur, kas ir viena no pazīstamākajām litogrāfiju un ofortu spiestuvēm pasaulē.
Todien, kad iegriežos fondā, lai satiktu Izabellu Magtu, jubilejas izstādē un arī fonda bibliotēkā ir tik daudz ļaužu, ka vienīgo kluso vietu viņa atrod virtuvē. Dzerot kafiju, viņa kūpina vienu cigareti pēc otras un mazliet atgādina Pegiju Gugenheimu. Žoržu Braku viņa dēvē par savu trešo vectēvu.
Alberto Giacometti. Portrait de Marguerite Maeght. 1961. Foto: Galerie Maeght © Succession Alberto Giacometti (Fondation Alberto et Annette Giacometti, Paris + ADAGP, Paris, 2014
Māksla un kolekcionēšana jums ir jau gēnos. Kā tas ir piedzimt ģimenē, kura tiek dēvēta par modernisma mākslas “pirmo ģimeni”?
Man kolekcionēšana ir dabiska un vienlaikus arī ļoti būtiska. Mēs esam dīleri – normāli tas nozīmē, ka viss ir pārdošanai, taču mūsu ģimenes īpašumā ir mākslas darbi, kuri nekad netiks pārdoti. Nekādos apstākļos. Varbūt pamanījāt, fonda jubilejas izstādē ir eksponēts Džakometi “Deguns”. Ģipša skulptūra, kuru mans tēvs uzdāvināja Pompidū centram Parīzē. To iekāroja daudzi kolekcionāri, piedāvājot neprātīgas summas, tālab tēvs izlēma, ka labāk to uzdāvināt nacionālajam muzejam, tādējādi gūstot pārliecību, ka pat pie visgalvureibinošākā piedāvājuma, šis darbs nekad netiks pārdots. Tie ir darbi, kas ir izšķiroši nozīmīgi gan visas mākslas vēstures, gan mūsu ģimenes kontekstā. Piemēram, Džakometi veidots manas vecmāmiņas portrets – tas nekad nenonāks tirgū. Tāpat kā virkne mazu zīmējumu, jo tie atgādina par lieliskiem dzīves brīžiem – kādām pusdienām, kopābūšanu ar draugiem. Tie nav tikai chef-d'œuvre, tās ir arī atmiņas, emocijas. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.
Kuras uzskatāt par galvenajām mācībām no savas bērnības, kas pavadīta kopā ar 20. gadsimta mākslas ģēnijiem?
Es iemācījos ne tikai papildināt sienu ar mākslas darbiem, ne tikai dzīvot kopā ar tiem, bet arī to, cik svarīgi ir skatīties. Spēt iekļūt darba iekšpusē. Ne tikai teikt – wow, tas ir brīnišķīgs Matiss vai Braks. Svarīgi ir arī zināt mākslinieka stāstu un to, ko viņš domā par savu darbu. Savulaik kopā ar Lydia Delectroskaya izdevām grāmatu – viņa bija Matisa modele un katru dienu fotogrāfijā bija fiksējusi gleznas tapšanas procesu. Būtībā – katras gleznas progresu. Kad grāmata nāca klajā, Matisa mazdēls Klods teica, ka šī ir pirmā Matisam veltītā grāmata, kur viņš var saprast kaut ko vairāk par savu vectēvu. Jo caur šo progresu ir iespējams redzēt Matisa ģēniju. Tas nav tikai kā skatīt galarezultātu, bet arī saprast, kā tas ir tapis un kāpēc. Ar prieku, ar skumjām. Katrreiz tas ir atšķirīgi, un tas ir ļoti svarīgi.
Šodien man ir būtiski papildināt kolekciju ar manas paaudzes māksliniekiem, kurus mani vecāki vai mani vecvecāki nekad nav pārstāvējuši. Ļoti svarīgi ir pirkt to, kas man patīk, ko es mīlu. Ja kāds mākslas darbs manī izraisa īpašas sajūtas un es varu to iegādāties, es to daru. Strādāt ar jauniem māksliniekiem ir sevišķi svarīgi. Arī spiestuvē, kas mums pieder – ir svarīgi palīdzēt māksliniekiem radīt ko īpašu.
Savā ziņā tas ir tas, ko savulaik darīja jūsu vectēvs – viņš ne tikai finasiāli, bet arī radoši atbalstīja, būtībā iedvesmoja māksliniekus.
Mans vecaistēvs bija litogrāfs, viņš pārtrauca būt par galeristu, bet saglabāja spiestuvi. Mans tēvs to paplašināja un mēs – mans brālis un es, to turpinām. Es vienmēr saku, ka tinte man ir jau asinīs. Miro vienmēr teica, ka druka viņam ir ļoti svarīga, jo tā ir brīvība. Tā palīdzēja viņam radīt skulptūras un jaunas idejas par tām. Jo tas ir medijs, ar kura starpniecību jūs acumirklī varat redzēt rezultātu. Šajos gados esam izdrukājuši vairāk nekā 3000 Miro litogrāfiju.
Kad Miro bija 75 gadi, jūsu tēvs viņam uzdāvināja īpašu tipogrāfijas spiedi.
Mans tēvs uzbūvēja šo lielo spiedi un, kad tā bija gatava darbam, Miro bija tik priecīgs, ka nolēma to parakstīt. Un nosauca to savas sievas Pilaras vārdā, parakstot – “Miro un mazdēli”. Mēs to neuzskatām par mākslas darbu, jo spiede joprojām darbojas. Katru vasaru tā tiek atvēlēta trim jauniem māksliniekiem. Un tas ir tāds prieks! Jo, ja mēs tai piešķirtu mākslas darba statusu, tā būtu mirusi. Taču tai ir jādzīvo, jāturpinās. Miro vienmēr bija ļoti priecīgs satikt jaunus māksliniekus, runāties ar viņiem. Savukārt, mums Miro bija tikpat svarīgs kā Ležērs, Braks. Es mīlēju misteru Braku.
Jūs esat teikusi, ka Braks bija kā jūsu trešais vecaistēvs.
Jā. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Un viņš mani mīlēja kā savu īsto mazmeitu. Es biju ļoti lepna, ka biju vienīgā, kam viņš atļāva ienākt savā studijā. Nevienam tas nebija atļauts, izņemot manu vecmāmiņu, vectēvu un mani. Jūs varat iedomāties, ko tas man nozīmēja.
Ko jūs tur darījāt?
Vienkārši sēdēju un runājos ar viņu. Kad Braks nomira, man bija astoņi gadi. Es biju ļoti jauna, bet šīs atmiņas manī joprojām ir dzīvas. Man tā bija bauda – būt viņa studijā un vienkārši uz viņu skatīties. Viņš bija tik skaists. Ļoti garš, ar baltiem matiem un pelēkzilām acīm. Man viņš iemiesoja kaut ko ļoti spēcīgu.
Savveida vīrieša ideālu?
Jā. Miro bija pilnīgi citāds. Braks pie mums vienmēr ieradās ziemās, bet Miro – vasarās. Tā ir pilnīgi atšķirīga kopā būšana. Ziemā jūs sēžat pie kamīna, dziedat, runājaties. Vasarās jūs pastaigājaties pa dārzu, uzlūkojat kādu akmeni, jebko. Es nekad neesmu neko kolekcionējusi cenas dēļ. Es kolekcionēju mākslas darbus dēļ to būtības. Dēļ saviļņojuma, emocijām, ko tie manī izraisa.
Vai atceraties pirmo mākslas darbu, ko nopirkāt pati?
Domāju, ka tas bija mazs Bonāra zīmējums. Man tas iepatikās, jo bija tik jauks. Uz tā bija puķe. Man toreiz bija kādi 20 vai 22 gadi. Patiesībā ir neiespējami paskaidrot – kāpēc? Nezinu, vai citi kolekcionāri to spēj, es nē. Vienīgais, ko jūs varat paskaidrot, ir, ka jums šis darbs patīk un jūs to vēlaties. Un tad vai nu varat to iegūt vai nē. Arī tā mēdz notikt. Tad ir frustrācija, bet tas ir dabiski. Franču valodā kolekcionēšanu apzīmē ar diviem atšķirīgiem vārdiem – collectionner un amateur. Collectionner ir lietu krājējs, viņam to ir daudz un viņš īpaši neuztraucas vai tas, ko viņš kolekcionē, ir labs vai slikts. Amateur ietver sevī mīlestību. Es dodu priekšroku mīlētājiem nevis krājējiem. Tā var būt grāmata, fotogrāfija... Man ir ļoti svarīgi, lai darbs mani uzrunātu. Es pārzinu fonda mākslas darbus tik labi kā neviens cits. Taču es vienmēr pie tiem apstājos – kaut zinu tos jau 50 gadus. Man tie joprojām sagādā baudu. To ir grūti izskaidrot, taču šīs sajūtas ir ļoti īpašas.
Kuri no jūsu kolekcijā esošajiem mākslas darbiem jums nozīmē visvairāk?
Džakometi veidots manu vecvecāku portrets. Vairāki Matisa, Braka un Miro darbi. Jūs zināt, tas vienmēr ir atkarīgs no situācijas. Bija divi mākslas darbi, kurus mans tēvs nevēlējas pārdot. Taču beigu beigās viņš tos tomēr pārdeva, jo ļoti labi pazina kolekcionāru un bija pārliecināts, ka šie darbi vairāk nekad nemainīs īpašniekus un šajā vietā atradīsies uz mūžu.
Kāda, jūsuprāt, ir jūsu kā kolekcionāres loma un atbildība?
Ir divas kolekcijas. Fonda kolekcija, kas nekad neparādīsies tirgū. Visi mākslas darbi, kas pieder fondam, tajā atradīsies uz mūžu. Un ir Magtu ģimenes kolekcija, kas var mainīties. Dažkārt mans tēvs ir pārdevis, piemēram, kādu ļoti labu Ležēra darbu, lai nopirktu vēl labāku. Kolekcijai ir jārotē, turklāt mainās arī mūsu pašu gluži cilvēciskā gaume. Vakar tas varēja būt Bonārs, šodien Miro vai kāds cits. Turklāt kolekcija nemitīgi tiek papildināta ar jaunu mākslinieku darbiem. Arī fonda kolekcija, kas aizsākās ar Bonāru un Miro, šodien turpinās ar ļoti jaunu mākslinieku darbiem. Tas ir normāli. Daži muzeji ir sevi it kā iesprostojuši konkrētā periodā. Manuprāt, tas ir ļoti skumji, jo tā nav muzeja funkcija – paziņot, ka mūs interesē tikai un vienīgi tas vai tas periods. Tas nav ne godīgi, ne labi. Mums ir jāspēj turpināt. Bija cilvēki, kurus šokēja izstādes Versaļas pilī. Savukārt, es par tām esmu ļoti priecīga.
Jūs runājat par skandalozajām Murakami un Kūnsa darbu skatēm?
Jā, un man tas šķiet dabiski. Kad Versaļa tika uzcelta, savam laikam tā bija mūsdienīguma virsotne – kālab lai laikmetīgums apstātos 18. gadsimtā? Tam ir jāturpinās – ar Murakami, Kūnsu, citiem. Šodien ir ļoti daudz vietu – villas, pilis, kur vēsture lieliski sadzīvo ar mūsdienīgumu. Un neviens pat nevar iedomāties teikt – es esmu apstājies, iesprūdis 18. gadsimtā. Līdzīgi, ja bobo [franču apzīmējums Pompidū centram – U.M.] pēkšņi paziņotu – mēs esam no 70. gadiem un tur arī paliksim. Tas ir nonsenss.
Šobrīd gana lielas kaislības apvij Gugenheima muzeja potenciālo projektu Helsinkos. Tam ir daudz pretinieku. Īpaši no vietējās mākslas vides, uzskatot, ka globāla muzeju zīmola ienākšana tai varētu tikai kaitēt. Kāds ir jūsu viedoklis?
Gugenheimam ir tik daudz Monē darbu. Kolekcija ir milzīga. Kāpēc gan mākslas darbiem būtu jāatrodas pagrabā? Tā ir arī mūsu problēma. Fondation Maeght kolekcijā ir vairāk nekā 12 000 mākslas darbu un ir tikai normāli, ka tie rotē. Mēs veidojam izstādes Itālijā, Amerikā, Stokholmā, Helsinkos, jo mūsu sienas vienkārši ir par mazām. Mākslas darbiem ir jāiet ārā. Mūsu īpašumā ir visnozīmīgākā Miro darbu kolekcija. Iedomājieties mūs paziņojam, ka vairāk nekā 100 skulptūru turpmāk atradīsies noliktavā. Nabaga Miro! Tālab mēs strādājam pie izstādēm visur pasaulē – vienkārši, lai padarītu kolekciju pieejamu. Un, ja kāds no nopietniem muzejiem vaicā, lai aizdodam viņu izstādēm darbus – mēs to darām. Mums nav tiesību teikt: “Nē, jo tas pieder man, ir mans.”
Dažreiz, kad atgriežos mājās, mājkalpotāja saka – neuztraucieties, Kalders ir aizceļojis uz to izstādi, Miro uz to... Man šajā ziņā nav problēmu, jo uzskatu, ka vissvarīgākais ir, ka cilvēkiem ir iespēja šos darbus redzēt. Pat ja tikai 100 cilvēku saprot mākslinieka darbu, tas jau ir labi.
Pagājušajā gadā Parīzes Grand Palais bija vērienīga Braka retrospekcija, tagad tā ceļo uz Bilbao – mēs izstādei aizdevām kādus 20 – 25 darbus. Fantastiska izstāde! Parīzē es uz to biju kādas četras, piecas reizes un tagad pilnīgi noteikti došos arī uz Bilbao. Augusta beigās kopā ar Fondation Maeght komandu dosimies uz Matisa izstādi Tate Modern Londonā. Manuprāt, arī foda darbiniekiem ir ļoti svarīgi saprast, kā tas viss ir sācies.
Alexander Calder. Crinkly worm (animobile). 1970. Foto: Galerie Maeght © Calder Foundation New York, Adagp Paris, 2014
Savulaik tas bija jūsu vecaistēvs, kurš Matisu, kas tolaik gulēja uz slimības gultas, mudināja turpināt strādāt...
Tieši tā! Un pašu pirmo no saviem paper cut outs jeb gouaches découpés Matiss radīja mums. Vienīgo filmu, kurā viņš redzams to darām, uzņēma mans tēvs. Toreiz viņam bija 20 gadi. Un mēs ar prieku to aizdevām Tate Modern. Nevis teicām – tā pieder mums. Tas nav mūsu ceļš. Pretējā gadījumā mēs nekad nebūtu radījuši šādu vietu cilvēkiem un māksliniekiem.
Fondation Maeght savulaik kļuva ne tikai par pirmo modernās mākslas fondu Francijā, bet arī par pirmo mākslas telpu pasaulē, kuras tapšanā līdzdarbojušies mākslinieki.
Tas bija pirmais modernās mākslas fonds Eiropā. Un vienlaikus tā bija pirmā ēka, kas tapa ciešā sadarbībā ar māksliniekiem. Viņi runāja ar arhitektu – es vēlos šādu telpu, es dārzā izveidošu baseinu utt. Iepriekš tam nebija precedenta. Vēlāk sekoja Luiziāna, kas man ļoti patīk. Uzskatu, ka savā ziņā tā ir ļoti līdzīga fondam. Mani varbūt īsti nesaista jaunā piebūve, taču ļoti patīk Luiziānas gars kopumā, veids, kā tajā tiek eksponēta māksla. Luiziānā nav ārišķīguma. Mākslas darbi ir tik brīnišķīgi, ka ap tiem nav nepieciešamas liekas fantāzijas.
Alberto Giacometti. Le Nez, 1947. AM1992-358. Foto: Centre Pompidou, MNAM-CCI, Dist. RMN-Grand Palais / Adam Rzepka. © Succession Alberto Giacometti (Fondation Alberto et Annette Giacometti, Paris + ADAGP, Paris), 2014
Runājot par attiecībām starp māksliniekiem, galeristiem un patroniem, parasti ir pieņemts teikt, ka patrons uzticējās māksliniekam. Jūsu ģimenes stāsts ir atšķirīgs – tie bija mākslinieki, kuri uzticējās jūsu vectēvam. Patiesībā tas viss bija kopīgs darbs.
Absolūti. Un tas tieši tā arī turpinās, jo es nezinu kā varētu būt citādi. Mums patīk sarunāties un strādāt ar māksliniekiem. Mēs ejam pa to pašu ceļu, mēģinot tikt uz priekšu tik ātri, cik viņi. Dažreiz tas izdodas, dažreiz ne uzreiz, bet beigu beigās mēs ierodamies tajā pašā punktā. Ir brīnišķīgi dzīvot kopā ar māksliniekiem, dziedātājiem, dejotājiem, dzejniekiem, mūziķiem... Kopā runāt un smieties. Tā ir bauda. Veids, kā būt. Taču tas ir iespējams tikai tālab, ka mums patīk būt kopā un kopā doties uz priekšu. Mana mamma bieži teica: “Mums jāiet uz priekšu, mums jāiet uz priekšu... Ja mēs neiesim uz priekšu, mēs dosimies atpakaļ un nonāksim tajā pašā vietā. Tas nav mūsu stils – palikt tajā pašā vietā.” Un viņai ir taisnība. Mums jāiet uz priekšu un jāturpina sapņot. Sapņi ir ļoti svarīgi. Un idejas. Savā ziņā tas attiecināms arī uz kolekcionēšanu.
Vai kolekcionēšana savā ziņā nav kā iespēja dzīvot vēl vienu, paralēlu dzīvi?
Protams. Dažkārt es saku – eh, kā es vēlos šo gleznu, man tā tik ļoti patīk! Taču to iegūt nav iespējams, jo tā pieder muzejam. Bet tie ir sapņi. Un ir fantastiski, ka tie ir – jūs kaut ko vēlaties, pēc kaut kā alkstat. Un tas nav tā, ka jūs to vēlētos kā savu – jūs vēlaties šo iespēju redzēt, apstāties, apskatīties. Ir fantastiski vērot, kā mūsu fondā cilvēki apstaigā skulptūras. Ļoti bieži izeju zālē, lai dzirdētu, ko viņi saka. Visšaumīgākais ir, ja izstāžu zālē dzirdu raudam bērnu. Parasti tūdaļ skrienu noskaidrot, kālab tas notiek – visbiežāk bērns muzejā raud tālab, ka vecāki neļauj viņam brīvi kustēties, liek stāvēt vienā punktā un tas viņam, protams, ir garlaicīgi. Šādās reizēs mēdzu iedot bērniem pastkarti, lai uzmeklē izstādē tajā redzamo darbu un, ja izdodas atrast, lai pēcāk ienāk pie manis birojā...
Bērns uz mākslas darbu raugās pilnīgi citādāk, jo atšķirībā no pieaugušajiem – viņa maņas vēl nav nomācis dzīves pieredzes piesārņojums. Stāsta, ka nostājoties iepretim Munka leģendārajam “Kliedzienam”, mazi bērni joprojām to dzirdot.
Jā, protams. Pirms gada mani vēlējās satikt kāds jauns cilvēks. Viņš teica, ka esot arhitekts, turklāt – gana veiksmīgs. “Lieliski,” atbildēju. “Labi jums.” Un tad viņš turpināja, ka esot kļuvis par arhitektu tālab, ka pirmoreiz 11 gadu vecumā nokļūstot Fondation Maeght, tas viņu esot pozitīvā nozīmē tā šokējis, ka arhitektūra kļuvusi par viņa sapni un apsēstību. Man tas bija gluži kā cukurūdens, biju tik laimīga, ka metos un noskūpstīju viņu. Man ir ļoti svarīgi, lai bērni fondā justos labi, jo viņi ir nākotne. Vienīgā lieta, ko viņi te nevar darīt – aiztikt mākslas darbus. Pārējais viss ir atļauts – sēdēt uz grīdas un zīmēt utt.
Savā ziņā jūsu ģimenes stāsts ir pierādījums tam, ka māksla spēj mainīt dzīvi. Es runāju par veidu, kādā jūsu vecvecāki tika pāri savas dzīves traģiskākajam notikumam – dēla nāvei...
Es vienmēr saku, ka fonds piedzima no drāmas. No mana tēvoča, kurš nomira no leikēmijas. Toreiz mākslinieki maniem vecvecākiem teica – lūdzu izdariet kaut ko mums, mums ir nepieciešama vieta. Jauna un moderna, jo mēs esam noguruši no eksponēšanās klasiskās ēkās, visos šajos hôtel particulier.
Ēka, kurā sarunājamies, šobrīd ir bibliotēka. Savulaik tā tika celta maniem vecākiem, lai viņi no tās varētu raudzīties uz Serta projektēto fonda ēku. Katru dienu te iegriezās kāds mākslinieks, dzejnieks, līdz beigu beigās ēka vairs netika saukta par Paulas un Adriena māju, bet gan par maison d'artistes. Pirms dažiem gadiem, kad mamma nomira, tēvs izšķīrās atdot ēku fondam – kā piemiņu viņai. Jo tas ir tikai dabiski, ka dzīve turpinās. Un mums – viņu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, tā joprojām turpinās tādā pašā veidā. Mēs vienkārši nezinām, kā dzīvot citādi.
Starp citu, kolekcionēt nozīmē arī kolekcionēt lietas, kam nav nekāda sakara ar mākslu. Mūsu ģimenē ir ļoti daudz šādu kolekciju. Piemēram, apelsīnu ietinamie papīri. Droši vien esat pamanījusi, ka dažkārt tie mēdz būt ietīti papīros. Esmu pārliecināta, ka nekad neesat tos līdz galam atvērusi. Nākamreiz to noteikti izdariet! Tas ir īsts mākslas darbs. Patiešām! Man ir apmēram 3000 vienību liela apelsīnu papīru kolekcija, un tā nemaksā neko. Burzījuma veidotais raksts ir vienkārši neticams!
Un šādu lietu var būt daudz. Ja jūs kolekcionējat ar sirdi un prieku, tas – vai jūsu kolekcionēšanas objekts maksā miljonu, miljardu vai vienu centu, patiesībā neko nemaina un ir diezgan mazsvarīgi. Bauda ir, ja jums pieder lietas, kas jums patīk. Tikpat labi tie var būt trauki. Ir daudz cilvēku, kas kolekcionē salvetes. Kāpēc nē? Viens no mana tēva draugiem kolekcionēja pogas. Vecākās viņa kolekcijā bija no viduslaikiem. Viņš pats bija ļoti vecs vīrs un kolekcionēja mazas pogas. Neticami!
Droši vien kaut kas ir pašā procesā. Varbūt kolekcionēšana ir arī veids, kā apgūt kaut ko jaunu?
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka jūs varat saskatīt poēziju it visā. Ir cilvēki, kas kolekcionē orhidejas. Kāpēc nē?
Tomēr, kā jums šķiet – kāpēc cilvēki ir gatavi maksāt brīžiem neprātīgas summas par mākslas darbu?
Kālab nē? Ja kāds vēlas ar šo darbu dzīvot un viņam ir pietiekami daudz naudas, lai to nopirktu – kāpēc nē? Daži cilvēki ir pārņemti ar grand bordeaux vīniem, un nav dzirdēts, ka kāds teiktu – ārprāts, kā viņš pārmaksāja! Tas vienmēr ir atkarīgs no situācijas. Ja divi cilvēki ir ieinteresēti vienā un tajā pašā mākslas darbā, tas ir tikai dabiski, ka tā cena pieaug.
Šodien tiek daudz diskutēts par mākslas un tirgus attiecībām. Vai tomēr nav tā, ka tieši pēdējais ir tas, kas mūsdienās diktē toni?
Dažkārt tirgū notiekošais ir visai pārsteidzošs. Bet – kālab nē? Redzat, ja pēkšņi tirgū parādītos kāda Rembranta glezna, tās cena būtu neprātīga, jo uz šīs brīnišķās zemes ir tikai daži viņa darbi. Dažkārt visu izšķir vārds, dažkārt – pats objekts. Kaut vai Džefs Kūnss – pirms kāda laika viņš nebija nekas. Vai Baskjā. Kad viņš vēl bija pilnīgi nezināms, divus mēnešus viņš nodzīvoja kopā ar manu draugu viņa apartamentā. Un aizejot atstāja apmēram 400 zīmējumus. Mans draugs visus izmeta miskastē, paturot tikai kādus divus vai trīs. Viņš teica: “Šodien es varētu būt miljonārs.” Es atbildēju: “Jā, bet tajā laikā Baskjā bija nezināms un tev nepatika viņa darbi. Šodien ikviens runā par Baskjā – lieliski, izcili, taču dzīvē mēdz būt arī ikdiena.”
Christo. Projet d’intervention dans la cour de la Fondation: 520 tonneaux métalliques. 1967-1968. Foto: Archives Fondation Maeght. © Christo
Grieķu kolekcionārs Dakis Joannū, kuru pirms kāda laika intervēju Atēnās, 1985. gadā savu pirmo, tolaik vēl nezināmā Kūnsa darbu, iegādājās par 2700 dolāriem. Tagad viņa kolekcijā ir kādi 30-40 Kūnsa darbi, tostarp slavenais Balloon Dog, kura variācija 2012. gadā Christie's tika pārdota par 58.4 miljoniem dolāru. Un šobrīd viņi abi – Kūnss un Joannū, ir labi draugi.
Tieši tā. Kad pirms daudziem gadiem Fondation Maeght sarīkojām Christo izstādi, viņš bija pazīstams, bet ne ļoti. Bija cilvēki, kurus izstāde samulsināja – sak, kas viņš tāds un ko viņš dara. Šodien Christo strādā pie jaunas izstādes, kas drīzumā būs apskatāma fondā, un saka, ka ir ļoti laimīgs, ka tieši te notikusi viņa pirmā nozīmīgā izstāde. Un arī es esmu priecīga. Toreiz es viņu vienkārši satiku uz ielas. Tas bija: “Hei, Christo!” – “O, Iza!” Vienmēr ir vieta jaunam stāstam – vienalga vai tā ir izstāde, vai grāmata. Ir tik daudz izdevību būt kopā priecīgiem, un domāju, ka arī kolekcionēšana savā ziņā ir par to, kā būt laimīgam. Man kā mammai laimīgai par maziem akmeņiem, kurus mans dēls man iedeva, kad bija vēl mazs. Pirms trim nedēļām viņš apprecējās, un es viņam teicu, ka šie mazie akmentiņi ar tikpat mazo zīmējumu uz tiem, man ir visīstākais dārgums. Domāju, ka jebkurai mammai viņas bērna zīmējumi ir izcilākie šedevri pasaulē.
Katru dienu ir kāds mazs prieks – akmens, zīmējums, mākslas darbs, putna dziesma. Jums tikai jāspēj to ieraudzīt un saņemt.
Mana tēva draugs, izcils fotogrāfs, savulaik bija reportieris žurnālā Life. Viņš man uzdāvināja fotogrāfiju ar Afganistānas lielo Budu. Kad izdzirdēju, ka islāmisti to nobumbojuši, es raudāju. Raudāju tālab, kā tā ir civilizācijas daļa, kas pazūd uz neatgriešanos. Tā ir viena no briesmīgākajām lietām, ko izdara karš.
Tas pats šobrīd notiek Sīrijā.
Irānas revolūcijas laikā pazuda ļoti daudz persiešu mākslas darbu. Kur tie palika? Neviens nezina, vai tie ir iznīcināti vai kaut kur aizvesti. Tas ir briesmīgi, jo tā ir daļa no mākslas un cilvēces vēstures, kuru mūsu bērni un mazbērni nekad neredzēs. Arī tāpēc, ja muzejs lūdz savai izstādei kādu no mūsu mākslas darbiem, mēs vienmēr sakām “jā”.
Jūs pieminējāt persiešu mākslu. Ja paraugāmies uz irāņu paklājiem, tos neviens nav parakstījis. Un tas ir pilnīgi nesvarīgi, jo jūs uz tiem raugāties kā uz tīru mākslas darbu. Atšķirībā, piemēram, no mūsdienu mākslas, kur pazīstama mākslinieka paraksts darbam uzreiz piešķir papildus vērtību.
Tā ir. Reiz satiku sievieti, kura atbild par mozaīku sadaļu Luvrā. Mēs daudz runājām, un viņa raudāja, jo savulaik Irānā, senā romiešu laika villā, viņa bija atradusi brīnišķīgu grīdas mozaīku. Viņa rādīja man fotogrāfiju – tā bija neticami skaista. Taču viņa bija spiesta to apklāt ar smiltīm, pretējā gadījumā irāņu valdība liktu to iznīcināt. Mozaīkā cita starpā bija attēloti kailu sieviešu ķermeņi. Viņa precīzi zina, kur mozaīka atrodas, cerot, ka viendien to atkal varēs atklāt.
Georges Braque. L’Atelier VI. 1950-1951. Foto: Claude Germain - Archives Fondation Maeght. © Adagp Paris, 2014
Atgriežoties pie mūsdienu apsēstības ar vārdiem un brendiem. Varbūt ne viss, ko rotā Pikaso paraksts ir meistardarbs, bet cilvēki vienalga ir gatavi maksāt milzu summas tikai par mazu zīmējumu.
Kāpēc nē? Pikaso patiešām bija ģēnijs. Tāpat kā Braks. Es domāju, katram māksliniekam ir sava vieta vēsturē. Taču vienīgi laiks spēj izšķirt – šis ir īstais brīdis šim māksliniekam.
Vienlaikus pasaulē ir daudz izcilu mākslinieku, kas joprojām nav atklāti un pamanīti.
Protams. Taču ir jāpagaida. Esmu priecīga, ka katru dienu no jaunās paaudzes parādās kāds jauns mākslinieks. Mans dēls ir tikai 35 gadus vecs, ļoti jauns. Un dažkārt viņš saka – mammu nāc, mums ir jāredz šī jaunā mākslinieka studija. Man tās ir jaunas asinis, jauns prieks. Es nekad nevienam māksliniekam neesmu teikusi – tas nav labi; es saku – es neesmu tam gatava. Šajā brīdī. Kurš zina, varbūt pēc pieciem, desmit gadiem es būšu gatava, bet manam dēlam, iespējams, šis ir īstais brīdis. Mans brālis oktobrī atvērs jaunu galeriju Sanfrancisko un vēlas tur izlikt gan klasiķus, kuri ir mūsu fonda kolekcijā, gan jaunus māksliniekus. Viņam ir 45, viņš ir daudz jaunāks par mani. Tas ir ļoti interesanti – turpināt ar jauniem māksliniekiem, jaunu paaudzi. Arī – ar jaunu prieku.