Dzīves vizionārs Pigoci

Dzīves vizionārs Pigoci

29/09/2014

Ja Žans Pigoci (Jean Pigozzi) būtu kāda romāna varonis, varētu šķist, ka tā autors ir mazliet pārspīlējis, jo tas viss vienkārši viena cilvēka dzīvē nav iespējams. Taču, izrādās – ir gan! Un arī klasiskie apzīmējumi – uzņēmējs, investors, fotogrāfs, kolekcionārs, mākslas patrons, filantrops u.c., viņam absolūti nepiestāv. Pigoci ir cilvēks ar planetāru vērienu jeb kā savulaik viņu trāpīgi nodēvējis Vanity Fair “planēta Pigoci”. Vairāk par visu viņš necieš iemītas takas – ne biznesā, ne mākslā. Kamēr dažs cits no miljonāru zvaigznāja kolekcionē Vorholu un Baskjā, Pigoci pēdējo divdesmit gadu laikā ir izveidojis lielāko laikmetīgās afrikāņu mākslas kolekciju pasaulē. Un, kamēr modes bizness ir pārņemts ar mūžīgās jaunības ilūziju, Pigoci ir radījis neticami veiksmīgu modes brendu LimoLand, kas piedāvā apģērbu “veciem, bagātiem vīriešiem.” Tādiem kā viņš pats – lieliem no visiem viedokļiem.

Šobrīd Pigoci ir 62, viņš ir dzimis Francijā, itāļu ģimenē. Viņa tēvs bija autorūpnieks, 50. gadu beigās populārā franču automobīļa Simca radītājs. 11 gadu vecumā viņš atklāja, ka patiesībā ir surogātmātes bērns. Tēvs nomira, kad viņam bija 12 gadi un 21 gada vecumā viņš tika pie mantojuma, kas no viņa dienaskārtības uz visiem laikiem izdzēsa eksistenciālo prozu. Skolas gados viņam tika pārmests viss iespējamais, ieskaitot slinkumu. Taču viņš iestājās Harvardā. Šis gadījums joprojām tiek pārstāstīts kā anekdote. Iestājpārbaudījumos viņam neklājies spoži, taču intervijā pretim patrāpījies kāds Parīzes baņķieris, kurš, uzzinot, ka Pigoci ir itāļu saknes un viņa ģimene nāk no Turīnas, teicis, ka uzdošot divus jautājumus, ja Pigocī atbildēšot pareizi, tikšot Harvardā. Pirmais bijis – kurš ir labākais Turīnas restorāns? Otrs – kad ir trifeļu sezona? Pigozī atbildējis un ticis uzņemts. “Simtprocentīga patiesība,” viņš saka.

Miks Džegers un Arnolds Švarcenegers Kannās. 1990. © Jean Pigozzi

Kad bērnībā viņam tika atklāta disleksija, viņš sāka fiksēt savu ikdienu fotogrāfijā. Kopš tā laika Pigoci un kamera nav atdalāmi. Un tā kā viņa ikdiena rit pasaules glamūra orbītā, viņš ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem sava laika elites dzīves dokumentētājiem. Miks Džegers, Endijs Vorhols, Stīvs Džobss, Maikls Duglass, Bils Geitss, Keita Mosa, Čārlzs Saāči, Larijs Gagozjans, Martins Skorsēze, Bono... ir gandrīz neiespējami atrast kādu, kurš savu reizi nebūtu pagadījies Pigocī kameras tuvumā. Kad 2008. gadā Vanity Fair publicēja savu pasaules ietekmīgāko cilvēku simtnieku, materiālam bija pievienota arī tabula, kurā varēja izsekot, kā kurš no viņiem ir saistīts ar Pigoci. Viņš pats šīs fotogrāfijas, kas neizskaistināti fiksē mirkļus, kuros klāt būt var tikai labs draugs vai uzticams paziņa, dēvē par “izsmalcinātiem momentuzņēmumiem”. Pigoci fotogrāfiju izstādes bijušas skatāmas gan Helmuta Ņūtona fondā Berlīnē, gan Gagosian galerijā Ņujorkā, Maskavas Multimēdiju mākslas muzejā, Arlas fotofestivālā un šī gada sākumā – arī Pekinā.

Savukārt viņa laikmetīgās afrikāņu mākslas kolekciju izstādījis gan Bilbao Gugenheima muzejs, gan Londonas Tate Modern, Monako Grimaldi Forum u.c. Pirms dažiem gadiem viņš sācis kolekcionēt arī jauno japāņu mākslinieku darbus. 2011. gadā Grenoblē, Maskavā un Milānas Palazzo Reale bija skatāma izstāde – afrikāņu un japāņu kolekcijas apvienojums – JapanCongo, kuru bija iekārtojis beļģu mākslinieks Kerstens Hellers (Carsten Höller).

Pigoci ir četras mājas – Francijā, Šveicē, Ņujorkā un Panamā un viņam pieder jahtā pārvērsts izbijis zvejas kuģis ar kolorītu nosaukumu “Amazon Express”, viņš ir investējis miljonus high tech kompānijās, tostarp arī Facebook. Savukārt uz viņa privātās salas Panamā atrodas okeāna un džungļu pētniecības centrs Liquid Jungle Lab – vēl viens ekstravagants Pigoci projekts. Septembra sākumā Amerikas televīzijas kanālā Esquire Network aizsāka astoņu sēriju raidījumu “Mani draugi mani dēvē par Džoniju” (My Friends Call Me Johnny), kur Pigoci apceļo pasauli uzdodams dažādus provokatīvus jautājumus saviem draugiem māksliniekiem, režisoriem, aktieriem u.c. “Ir jābūt zinātkāram,” viņš saka. “Katru savas dzīves dienu jums ir jāiet ārā un jāiemācās kaut ko jaunu. Tajā dienā, kad jūs pārstājat būt zinātkārs, jūs varat slēgt to bodi ciet, viss ir beidzies.”

Torīt, kad tiekamies viņa Villa Dorane pašā Antibu raga galā, kuru 50. gados cēlis viņa tēvs, vēlāk tās interjeru pārveidojot Sotsasam kopā ar Pigoci, viņš iznāk man pretim kailām kājām, šortos un horizontāli svītrainā krekliņā. Un iepazīstina ar saviem “brālēniem” – turpat pie ieejas novietotajām afrikāņu mākslinieku Emile Guebehi & Nicolas Damas apgleznotajām koka skulptūrām. “Viņi ir no Ziloņkaula krasta.” Tobrīd ir vienpadsmit un viņš vēl nav pabrokastojis. No terases, kur sarunājamies, paveras pastkaršu cienīga Vidusjūras panorāma, tālumā baltas slīd jahtas un cikādes kliedz kā negudras, Pigoci brokastīs bauda lasi ar zaļajiem salātiem un ik pa mirklim mums pievienojas kāds no viņa daudzajiem viesiem, kas pa vienam vien dīki izkūņojas no savām istabām. To vidū ir gan porcelāna lellei līdzīga ķīniete, kas pazīstot visus spožākos ķīniešu mākslas kolekcionārus, gan modes PR pirmā lēdija, kuras klientu vidū ir arī Karls Lāgerfelds un Žans-Pols Gotjē. Tādu mirkļu, kad Pigoci Villa Dorane nebūtu viesu, tikpat kā neesot. Viņu dienas ēdienkarte virtuvē uzrakstīta uz atsevišķas tāfeles.

Kad esam norunājuši jau vairāk nekā stundu, vairākkārt uz krēsla dažādās pozās izgrozījis savu labsirdīga milža augumu un izrādījis nesen uzņemtās fotogrāfijas ar Bono, Pigoci acīmredzami vairs nevar nosēdēt, un saka, ka izrādīšot man māju. Tiesa, tajā gan rodama tikai maza daļa no viņa afrikāņu kolekcijas, pārējā glabājas angārā Ženēvas lidostā. Gandrīz visas gleznas un fotogrāfijas ir Sotsasa darinātos rāmjos. Kāpņu telpu, kas ved augšup uz otro stāvu, koši izkrāsojis Dienvidāfrikas mākslinieks Esther Mahlangu. Savukārt Pigoci darba kabinetā valda tāds radošs haoss, ka papīru, grāmatu un visa iespējamā krāvumos knapi var saskatīt rakstāmgaldu, kuru tāpat kā visas pārējās mēbeles Villa Dorane, dizainējis Sotsass. Kad jautāju, kā viņš te kaut ko atrod, Pigoci nosaka: “Viegli. Es zinu, ko kur meklēt. Es vienmēr esmu ļoti aizdomīgs, ja kādam ieraugu pārāk sterilu darba kabinetu, tas liecina, ka nekārtība, visticamāk, ir viņa galvā. Turpretim manējā ir ļoti tīra.” Un, lai nu ko, bet skaidras vīzijas trūkumu it visā, ko viņš dara, Pigoci tiešām nevar pārmest.

Savulaik jūs kolekcionēšanu esat nodēvējis par “neārstējamu slimību”. Vai tiešām tik traki?

Jā. Ja jums ir problēmas ar alkoholu, jūs varat doties uz anonīmo alkoholiķu biedrību, arī no narkotikām ārstē. Pret kolekcionēšanu zāļu nav. Izņemot gadījumus, kad jums izbeidzas nauda, kas ir iespējams. Vai arī jums vairs nav telpas, kas ir tikpat iespējams. Šogad es veicu eksperimentu. Izlēmu vienu gadu nepirkt nevienu mākslas darbu. Taču jau esmu sevi piekrāpis, jo nopirku trīs. Tiesa, agrāk es mēdzu pirkt daudzus. Un šogad, piemēram, neaizbraucu uz Bāzeli.

Abu Bakarr Mansaray. Digital Man. 2004

Pirmoreiz?

Jā, pirmoreiz 25 gados. Es izlēmu – kālab nē? Reiz es mēģināju gadu neēst šokolādi un izdzīvoju. Es gribēju redzēt, kā tas būs, ja es vienu gadu nepirkšu mākslu. Vai izdzīvošu? Ir ok.

Tas nozīmē, ka jūs soli pa solim sevi mēģināt ārstēt?

Nē, nē. Nākamā gadā 1. janvārī es atkal sākšu no gala. Šis ir vienkārši eksperiments.

Vai vēl atceraties, kad sevī manījāt pirmos kolekcionēšanas simptomus?

Agrā, agrā jaunībā. Man bija 19 gadu un es diezgan bieži mēdzu iegriezties Ņujorkas galerijās. Manuprāt, pirmā lieta, ko es nopirku, bija mazs Sola Levita zīmējums. Toreiz tas maksāja kādus 500 dolārus. Tiesa, tolaik tā bija gana liela nauda. Mazliet vēlāk, Losandželosas County muzeja mesē iegādājos lielisku Eda Rušā zīmējumu. Tam bija ārkārtīgi neglīts rāmis. Kad jau pēc daudziem gadiem to parādīju Edam, viņš teica – o, jā, rāmis ir ļoti slikts, bet to taisīju es. Labāk saglabā, tas patiesībā ir ļoti labs rāmis. Vēlāk iegādājos vēl dažas lietas, bet tā pavisam nopietni kolekcionēšanai pievērsos pirms 25 gadiem – pēc Magicien de la Terre izstādes Pompidū centrā. Es tur nokļuvu pēdējā dienā pirms slēgšanas, muzejs piecos taisījās ciet, es atnācu puspiecos. Izstāde mani neprātīgi iespaidoja. Jūs zināt, domājot par Āfrikas mākslu, mums visbiežāk prātā nāk koka statujas un zelta maskas. Kad ieraudzīju šīs neticamās gleznas un pārējo mākslu, biju tik pārsteigts, ka nākamajā dienā devos uz bobo un teicu, ka gribētu kaut ko no tā nopirkt. Viņi atbildēja, ka diemžēl nevar man neko pārdot, jo izstāde pieder franču TV kanālam, taču viņi varot mani iepazīstināt ar kuratoru André Magnin. Es pieņēmu viņu darbā un nākamajos 22, 23 gados mēs kopā izveidojām, manuprāt, vienu no lielākajām laikmetīgās afrikāņu mākslas kolekciju pasaulē. Un es ceru, ka labāko.

Mani nekad nav interesējis iegādāties Vorholu vai Baskjā. Tas ir pārāk vienkārši. Ja jums ir daudz naudas, jūs varat iet un nopirkt. Finansiāli es, protams, esmu izdarījis kļūdu, jo pirkt ļoti jaunu afrikāņu mākslinieku darbus, nebija pārāk laba ideja. Taču kulturāli, manuprāt, mana izvēle ir daudz interesantāka. Tiesa, kad es sāku, visi domāja, ka esmu idiots, bet tagad daudzi muzeji – kā Pompidū, Teits, Ņujorkas Metropolitēns, Losandželosas County muzejs, viņi visi vēlas izrādīt manu kolekciju.

Vai tas nozīmē, ka pieaugusi arī tās vērtība?

Nē, kamēr afrikāņi, kamēr vietējie tur nesāks pirkt gleznas... Ķīnas mākslinieku darbi šobrīd maksā milzu naudu, arī tālab, ka viņus pērk bagāti ķīniešu kolekcionāri. Kamēr vietējie nepērk savu pašu mākslu, ir ļoti grūti. Ļoti bagāti afrikāņi, kad viņi tiek pie naudas, viņi pērk lielus Mercedess, Rolex pulksteņus ar milzu briljaniem, milzīgas mājas ar marmora kolonnām. Afrikāņu mākslinieku darbi maksā 2000 līdz 3000 dolārus, bet viņi tos nepērk. Nesaprot.

© Asuka Ohsawa. Spring Love #1 (Petals). 2008-2009

Kā jums šķiet – vai tas mainās?

Tas noteikti mainīsies, bet tam ir vajadzīgi gadi. Atcerieties, bagātie amerikāņi arī savulaik pirka impresionistus, ne amerikāņu māksliniekus. Gadiem. Arī japāņi pirka impresionistus. Tā ir kultūras lieta, jūs vispirms vienmēr raugāties uz ārpusi un ir nepieciešams laiks, lai tas mainītos. Bet tas ir ok, tas mani īpaši neuztrauc.

Āfrika savulaik bija senās kultūras centrs. Cilvēki to ir aizmirsuši. Viņi raugās uz veciem afrikāņu artefaktiem, kas tapuši pirms 1900. gada, bet modernā laika sākums viņiem ir “melnais caurums”. Un tieši tas arī stimulēja mani veidot šo kolekciju. Ziniet, kas mani saista visvairāk – neviens no šiem māksliniekiem nav beidzis mākslas skolu, viņi nezināja, kas ir Renuārs, kas ir Vorhols... Kad es sāku kolekcionēt, tas bija vēl pirms interneta. Viņu mākslas inspirācija vistiešākajā nozīmē ir nākusi no iekšienes – viņiem pašiem un tām dažām lietām, ko viņi redzējuši TV vai žurnālos. Citu valstu mākslinieki, viņi zina visu. Pirmā glezna, ko es nopirku, bija gleznota ar krāsu, ar kuru krāso mašīnas. Tā bija riktīgi slikta un plaisāja. Daži mākslinieki gleznoja uz palaga, jo viņiem nekā cita nebija. Taču šie darbi bija ļoti, ļoti interesanti. Viens no viņiem taisīja darbus no visa, ko vien bija atradis uz ielas. Tā teikt, savveida ekoloģiskais piegājiens.

Pa šo laiku gan droši vien daudz kas ir mainījies...

Ne īpaši. Mans noteikums bija ļoti vienkāršs. Viņiem bija jābūt dzīviem, melniem un jādzīvo Ārikā. Diezgan liela melnādaino mākslinieku diaspora šobrīd dzīvo Londonā un citās Eiropas pilsētās, attiecīgi sekojot arī to likumiem. Protams, ka afrikāņu mākslinieki, kas pārcēlušies uz Parīzi, ir apmeklējuši bobo, taču mani interesē tikai tie, kas ir palikuši Āfrikā.

Calixte Dakpogan. La mort debout. Resuscitated. 2002

Kā jūs viņus atrodat, ņemot vērā, ka pats nekad Āfrikā neesat bijis?

Es neesmu, taču Andrē tur bieži brauc. Tas ir ļoti, ļoti grūti. Ja šodien kāds Ņujorkā vēlas sākt kolekcionēt laikmetīgo mākslu, viņš var nostaigāt turp atpakaļ pa Medisona avēniju, aizdoties uz Soho un divos mēnešos izveidot kolekciju. Taču, ja kāds vēlas sākt kolekcionēt afrikāņu mākslu, tie būs gadi. Viņi pazūd, viņi saslimst, viņi pārvācas. Un bieži, kad jūs šos mākslas darbus Eiropā saņemat, tie jau ir bojāti vai pilni ar maziem dzīvniekiem. Tas ir ļoti komplicēti. Un iespējams tikai mīlestības, ne naudas vārdā.

Cik daudz afrikāņu mākslas darbu šobrīd ir jūsu kolekcijā?

Vairāk nekā 10 000. Man ir dažas lietas arī te, mājās. Vēlāk jums parādīšu. Konservācija ir liela problēma, restaurācija. Materiāli ir slikti. Vienvārdsakot, ļoti daudz darba.

Tas nozīmē, ka kādu daļa no jūsu kolekcijas jau ir neglābjami gājusi zudībā?

Protams, bet tas ir normāli. Arī daudzu citu mākslinieku darbi ir jārestaurē. Ja nopērkat kādu marmora statuju, dažkārt var gadīties, ka tai nolūzt deguns. Būtībā jau tas ir tas pats.

Jums kādreiz ir bijusi vēlme šos māksliniekus satikt arī personīgi?

Daļa ir bijusi Amerikā un Eiropā uz izstādēm. Dažus es, protams, nekad neesmu saticis, bet daudzus zinu. Esmu runājis un strādājis ar viņiem. Satikt māksliniekus, protams, vienmēr ir ļoti interesanti. Daudzi kolekcionāri šodien viņus pat nesatiek, jo aizejot uz galeriju parasti priekšā ir kāda jauna meitene vai puisis, kas notur runu – sak, mākslinieks ir vēlējies teikt to un to. Tiesa, jums nav ne jausmas, kā ir patiesībā, līdz jūs satiekat mākslinieku, kurš saka: “Eh, es vienkārši to uzgleznoju, jo tas bija fun un šīs ir tās krāsas, kuras es izvēlējos. Taču tad jums ir pieredze. Satiekot mākslinieku, sajūtas vienmēr ir pilnīgi citas.

Malick Sidibé. Nuit de Noël (Christmas Eve). 1962

Ne velti daļai kolekcionāru šķiet tik svarīgi draudzēties ar māksliniekiem...

Jā, jā. Es biju ļoti labos draugos ar Endiju Vorholu, bet, kad es šodien dzirdu, kāds bijis Vorhols, tas ir ļoti atšķirīgi... Labs mans draugs bija arī Baskjā. Reiz, kad devos viņu apciemot studijā, viņš gleznoja ar kseroksa krāsām un teica: “Zini, es dikti vēlos nopirkt Comme des Garcons uzvalku, varbūt tu vari nopirkt šo gleznu.” Comme des Garcons uzvalks maksāja vairāk nekā tūkstots dolāru. Gleznai bija milzīgs formāts. Es teicu: “Tu gribi, lai es pērku gleznu, kas taisīta ar kseroksa krāsām, tas ir idiotisms.” Un es to nenopirku. Šodien tā varētu maksāt kādus 30 miljonus dolāru. Esmu izdarījis daudz kļūdu.|

Jūs tās nožēlojat?

Jā, jā... Es nožēloju visas, bet tas ir ok. Runājot par Vorholu. Kad es viņu 1972. vai 1973. gadā satiku, viņa gleznas jau maksāja 20 000 līdz 30 000 dolāru. Es mācījos Harvardā, viena gada mācību maksa tur toreiz bija 7500 dolāru. Man nebija naudas, lai pirktu Vorholu. Žēl, protams, bet dažkārt jums nav naudas visam. Tās summas gan ne vienmēr bija saprotamas, taču Vorhols bija ģēnijs, viņš bija tik draudzīgs, tik jauks, viens no visu laiku lielākajiem māksliniekiem. Neapšaubāmi.

Vai viņš tiešām bija ģēnijs?

Simtprocentīgi. Viņam bija ļoti dīvaina sistēma, kādā viņš strādāja. Tiesa, es nezinu, kā bija pirmās Fabrikas laikā, biju klāt tikai otrā. Visu nedēļu viņš rīkoja pusdienas, uz kurām ielūdza vecas, bagātas lēdijas un citus cilvēkus, tādējādi menedžējot iespēju gleznot viņu portretus. Manuprāt, par 25 000 dolāriem jūs varējāt dabūt trīs vai četrus portretus, tā viņš finansēja savas pārējās aktivitātes. Kad es jautāju: “Endij, kad tu glezno?,” viņš atbildēja: “Sestdienās un svētdienās, jo tad neviena šeit nav un es varu strādāt.” Kad viendien nedēļas nogalē devos viņu apciemot, viņš bija uz grīdas, gleznoja un teica, ka ir tik priecīgs kādu redzēt. Savā ziņā viņš bija neizprotams, jo tās, ko visbiežāk varēja redzēt viņa studijā, bija šīs ne pārāk labās gleznas. Tās bija ok, bet katrā ziņa ne izcilas. Kamēr citi viņa darbi bija vienkārši neticami, taču, protams, tie tik labi nepārdevās. Tā tas vienmēr ir bijis.

Pirmo un vienīgo labo Baskjā gleznu es nopirku no viņa par 2500 dolāriem, un tā man joprojām ir.

Jūs neplānojat to pārdot?

Nekad.

Romuald Hazoumé. On / Off. 1992

Kuras uzskatāt par savas afrikāņu kolekcijas pērlēm? Māksliniekiem, kurus esat atklājis?

Es esmu atklājis daudzus. Piemēram, Chéri Samba. Viņš ir no Kongo, manuprāt, viens no izcilākajiem Āfrikas gleznotājiem. Fotogrāfs Seydou Keita, pie kura retrospekcijas Parīzes Grand Palais šobrīd strādājam. Tā notiks nākamruden, fotomēneša laikā. Izcils gleznotājs ir arī Lilanga. Viņu ir daudz.

Keitu jūs savulaik esat pat salīdzinājis ar Ričardu Avedonu.

Jā, es domāju, ka viņš ir Ričards Avedons vai pat Āfrikas Airvings Pens. Pilnīgi noteikti. Taču jūs zināt, kas ir pats būtiskākais – viņš vienmēr uzņēma tikai vienu kadru. Modes fotogrāfi šodien uzņem 300, bet viņam bija tikai viens fotoaparāta klikšķis un viss. Un ar to viņš sasniedza visu iespējamo. Viņš bija patiešām neticams, lieliski izprata gaismu, turklāt 90% viņa labāko fotogrāfiju ir uzņemtas studijā, kas atradās viņa mājās un kurā bija tikai dabiskā dienasgaisma.

Esmu saticis viņu divreiz. Vienreiz Parīzē un otrreiz Ņujorkā, kad Gagosian galerijā bijām sarīkojuši viņa izstādi. Savā darbā viņš izmantoja tikai negatīvus un pēcāk no tiem taisīja kontaktus (contact sheets). Viņš nekad nebija redzējis lielākas bildes. Izstādei Gagosian galerijā mums bija arī 1,80m lielas fotogrāfijas. Viņš bija šokā, taču viņam tās patika. Viņš tās parakstīja, pārdeva un bija ļoti laimīgs. Izstādē nākamruden mums būs ļoti daudz lielformāta fotogrāfiju. Daļu no tām neviens nekad iepriekš nav redzējis.

Ko jūs nākotnē domājat darīt ar savu kolekciju, cik saprotu, šobrīd tā glabājas angārā Šveicē.

Ja es būtu Bils Geits, es uzceltu muzeju. Bet es neesmu Bils Geits. Esmu atvērts piedāvājumiem, taču, visticamāk, es to sadalīšu pa daļām un atdošu dažādiem muzejiem. Es nevēlos to pārdot. Iespējams, kādu daļu atdošu Pompidū centram, Metropolitēnam, Moma, dažādām vietām.

Jūs nekad neesat apsvēris ideju atvērt mākslas telpu Panamā, kur jums jau pieder okeāna izpētes laboratorija. Līdzīgi kā Deivids Velšs izdarīja Tasmānijā?

Ziniet, Ņujorkā ir kāda sieviete, es neizpaudīšu viņas vārdu, bet viņai ir patiešām laba kolekcija un viņa atvēra lielisku mākslas telpu Amerikas vidienē. Nedēļā viņai tur ir divi apmeklētāji. Neraugoties uz patiešām labajiem darbiem, kas tur apskatāmi. Ja jūs neieceļat muzeju lielpilsētas vidū, neviens uz to neies. Pat, ja tas atradīsies trīs metrostaciju attālumā. Tas nav tā vērts. Es vēlos, lai cilvēki redzētu mākslu.

Nezinu vai pamanījāt, bet pa ceļam uz šejieni ir kāda maza, pamesta ēka, kas pieder franču valdībai. Es vēlējos kaut ko ar to darīt, bet viņiem nebija nekādas intereses. Beigu beigās varbūt viņi tajā izveidos puķu izpētes centru. Biju pat vizītē pie pilsētas mēra un viņam jautāju - “Jūs ziniet par Bilbao?” Viņš teica: “Bils? Kāds?”

Vai jūs domājat, ka Bilbao efekts joprojām ir iespējams? Kopš tā laika ļoti daudz kas ir mainījies.

Jā, pirms Bilbao nebija muzeja, neviens uz turieni nedevās, bet šodien joprojām turpina braukt. Nesen Baku tika uzcelts liels muzejs. Arābu valstis arī ceļ neticamus muzejus. Taču – nešaubīgi, pasaulē šobrīd ir pārāk daudz muzeju, pārāk daudz mākslas mešu, māksas pasaule ir kļuvusi smieklīga. Tas ir kā modē. Ir viena modes nedēļa Milānā, bet ir arī Rio un Sidnejā. Būtībā katru nedēļas dienu jūs varat doties uz kādu modes nedēļu. Līdzīgi ar mākslas mesēm. Ir Art Dubai, Art Torino utt. Nesaprotu, kā cilvēkiem var būt tik daudz sienu, kur to visu likt. Taču tas ir ok.

Jean Pigozzi's Pool. Antibes. 2014. © Jean Pigozzi

Kāpēc cilvēki ir gatavi maksāt neprātīgas summas par mākslu?

Ufff... Pēdējos gados cenas ir gājušas tikai augšup. Apkārt ir tik daudz naudas, īpaši jaunās naudas – Ķīnā, Krievijā. Viņi vienkārši nezina, ko pirkt. Un, ko viņi pērk - Rolls-Royce, Ferrari, dažus briljantus draudzenei vai sievai, kaut ko no apģērba, varbūt jahtu, lidmašīnu, helikopteri. Un kad viņi vairāk nezina, ko pirkt, viņi pērk gleznas. Tā tas vienmēr ir bijis. Cilvēki, kuri ir spējuši uztaisīt naudu, vienmēr ir pirkuši mākslu. Turklāt ar mākslu ir diezgan viegli. Daudz komplicētāk ir iztērēt naudu kaut kam, ko jums jāpārvieto. Piemēram, jahtai, kam vēl vajadzīga komanda. Taču, ja jūs nopērkat, piemēram, mazu Pikaso gleznu, jūs to vienkārši varat ielikt savā seifā Šveicē. Un tas tur būs. Vienkārši. Protams, ja nopirksiet kādu Džefa Kūnsa darbus, būs citas problēmas. Taču liela daļa mākslas ir maza formāta.

Vai mākslai tomēr nepiemīt spēja darīt cilvēkus labākus?

Nē. Jūs zināt, katram ir savi atšķirīgi iemesli, kālab viņš kolekcionē. Taču lielākoties jums atliek ieiet viņu viesistabās un tur būs Džefs Kūnss, Ričards Prinss. Un jūs jau zināt – 10 miljoni, 12 miljoni, 7 miljoni... Skaidrs, ka šis cilvēks ir bagāts! Un tad viņi, iespējams, kādu daļu no tā pārdod... Mani tas nekad nav interesējis. Mani vairāk interesē – kas tas ir?, es to nekad neesmu redzējis, kur tu to atradi? Man nav nekādas intereses ieiet mājās un redzēt vēl vienu Vorholu. Es tos esmu redzējis jau miljoniem. Tie ir lieliski, bet tajā vairs nav nekāda atklājuma. Ziniet, ja jums ir daudz naudas, jūs varat aiziet uz Gagosian, Pace galerijām un vienkārši nopirkt to, kas viņiem tur ir. Taču es nekritizēju, mani tas vienkārši neintersē. Mani interesē atrast kaut ko pilnīgi jaunu. Man ir arī liela jauno japāņu mākslinieku kolekcija. Neviens par viņiem neko nezina. Tikai daži. Un tas ir tas, kas mani interesē.

Version 2. Antibes. 2013. © Jean Pigozzi

Kāpēc jūs izvēlējāties kolekcionēt tikai ļoti jaunu mākslinieku darbus? Ir diezgan grūti paredzēt, kas ar viņiem notiks nākotnē...

Mani neinteresē nauda un es nekolekcionēju investīcijas dēļ. Tas nav mans bizness. Zero. Pirms pieciem gadiem es sāku ar māksliniekiem, kas dzimuši pēc 1980. gada un šobrīd manā interešu lokā ir tie, kas dzimuši pēc 1985. gada. Pēc pieciem gadiem es pievērsīšos jau 1999. gadā dzimušiem un tā aizvien jaunākiem un jaunākiem... Ir cilvēki, kas kolekcionē vienīgi sieviešu portretus, gleznas ar kokiem un suņiem. Ja es paziņošu, ka taisos kolekcionēt tikai amerikāņu gleznotājus, tas ir pārāk plaši. Manuprāt, daudz interesantāk ir, ja esat specializējies. Turklāt ir jābūt šai apsēstībai. Cilvēki, kas kolekcionē tikai Burgundijas vīnus, parasti izvēlas kādu konkrētu Burgundijas reģionu. Jeb kāds kolekcionē tauriņus tikai no Nikaragvas. Man patīk apsēsti cilvēki, uz kaut ko ļoti fokusēti, tas padara viņus interesantākus.

Jūs esat atzinis, ka tas bijis Čārzs Saātči, kas jums devis šo padomu – fokusēties. Jūs pat esat viņu nodēvējis par gudrāko personu mākslas pasaulē.

Absolūti. Čārlzs man teica – ja tev patīk kāds gleznotājs, tev jāiegādājas daudzi viņa darbi. Ne tikai viens, bet kādi 10–20. Tik daudz, cik vien tu vari. Tas ir tas, ko viņš izdarīja ar jaunajiem britu māksliniekiem. Taču mēs esam atšķirīgi. Viņš ir galerists un viņš savus jaunākos ieguvumus izstāda galerijā. Man galerijas nav. Turklāt arī uz mākslu viņš raugās mazliet savādāk, viņš iegādājas gleznu, izstāda galerijā, tad kādu no tām pārdod un atkal pērk. Tas ir nopietns darbs. Man ir cits bizness – es investēju high tech kompānijās Kalifornijā. Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, ar ko nodarbojaties – biznesu un mākslu, jums sava joma ir ļoti labi jāpārzin. Jābūt specializētam, jūs nevarat mēģināt nodarboties ar visu, nekas nesanāks.

Vai kolekcionēšana nav arī savveida otra dzīve, patvērums no biznesa?

Ir daudz kolekcionāru, kuru pamatbizness ir cits, piemēram, celtiecība un tad viņi pērk mākslu kā Dakis (grieķu kolekcionārs Dakis Joannū – U.M.). Jeb Semjuels Airvings Ņūhauss (Samuel Iving Newhouse) – viņam pieder Vogue, Vanity Fair un tad viņš pērk gleznas. Deivids Gafins (David Gaffin), kuram pieder ierakstu kompānija. Šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Ir tikai daži cilvēki, kam māksla ir bizness. Tad jums ir jākļūst par dīleri, bet tas ir kaut kas pilnīgi cits. Visbiežāk kolekcionāriem jau ir savs bizness un tad viņi pērk mākslu. Kas ir gana interesanti, jo sešas dienas nedēļā viņi ir savā fabrikā, skatoties kā tiek ražoti tēkrekli vai būvētas ēkas, tad sestdienas pēcpusdienās viņi dodas uz galerijām un svētdienās šķirsta mākslas žurnālus un varbūt kaut ko nopērk. Jeb septiņos viņi beidz darbu un tad skatās uz mākslu. Tas, nenoliedzami, ir lielisks hobijs. Un pēdējos gados, ja visu esat darījis pareizi, varat tikt arī pie gana daudz naudas. Tas gan nav mans gadījums, jo, kā jau teicu, mani tas neinteresē. Turklāt māksla, ko es pērku, ir daudz lētāka. Ja jūs pērkat Baskjā vai Vorholu, tas vidēji jums izmaksās 10 – 30 miljonus dolāru, turpretim gleznas, kuras es pērku, maksā vidēji 2000 – 20 000 dolāru. Pilnīgi cits stāsts.

Michael Douglas, Antibes. 1990. © Jean Pigozzi

Jūs tiešām domājat, ka māksla kolekcionārus kā cilvēkus nemaina?

Nē. Es domāju, vissvarīgākais, ir bērniem skolā mācīt par mākslu. Tas ir ļoti svarīgi, tālab, ka tas attīsta iztēli, kreativitāti. Tā kā man ir šis īpašums Panamā, es redzu, ko viņi bērniem skolā māca. Neko. Kā slaukt govi un Panamas vēsturi, kas ir 100 gadus ilga. Taču, ja viņi mācītu zīmēšanu, gleznošanu, fotogrāfēšanu utt. - tas palīdz atvērt prātu. Nevis mācīt viņiem, kā kļūt par māksliniekiem, bet kā sākt rītu ar baltu papīra lapu un zīmuli. Jūs varat uzrakstīt dziesmu, uzdizainēt māju, uzzīmēt kaut ko. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo iztēli un kreativitāti nevar iemācīt, jūs varat tikai palīdzēt cilvēkiem to attīstīt. Katram ir dotas kādas iztēles spējas, ir tikai jāpalīdz tās ieraudzīt un tieši tālab māksla ir tik svarīga. Jo, kad šodien cilvēki pērk Pikaso, viņi jūtas it kā viņiem piederētu gabaliņš Pikaso iztēles. Sak, šī ir brīnišķīga glezna un man tā pieder! Jeb, kad viņi stāv piecas stundas rindā uz Lēdijas Gāgas koncertu, viņi vēlas būt vienā telpā, lai dalītu šo pieredzi vēl ar 20 000 vai vairāk tūkstošiem. Lai redzētu šo sievieti, kuriem piemīt kaut kas kā viņiem nav – viņa dzied, viņa dejo un ir dīvaini ģērbusies. Manuprāt, kreatīvi domājošu cilvēku nozīmīgums šodien kļūst tikai aizvien lielāks. Vēl viens investīciju baņķieris, nevienu tas vairs īpaši neinteresē. Skatieties, kas tagad notiek ar dīdžejiem, labākie no viņiem saņem miljons dolāru par dažām stundām. Iedomājieties, ka jūsu meita jums viendien paziņo, ka viņas draugs ir dīdžejs. Pirms pāris gadiem jūs noteikti vēlētos, lai viņš būtu lielisks arhitekts vai dakteris. Tagad – dīdžejs, brīnišķīgi, viņš noteikti ir lielisks puisis, es vēlos, lai tu mūs iepazīstini...

Tas ir interesanti, ka lietas šādi iegriezušās. Manuprāt, tas ir lieliski. Esmu par to, lai mākslinieki kļūtu ļoti bagāti, jo viņiem ir kaut kas kā nav citiem cilvēkiem.

© Macoto Murayama " Latyrus odoratus L - side view - b", 2009-2012

Kā jūs pats sevi trenējāt atšķirt labu mākslu no citas?

Domāju, ka esmu kļūdījies miljoniem reižu. Es devos uz simtiem muzeju, simtiem galeriju, neesmu izlasījis, taču rūpīgi apskatījis miljoniem mākslas grāmatu. Tā es mācījos. Tas nenotika vienā dienā, jums nepieciešams ilgs laiks. Tiesa, man nav nekādas idejas par to, vai mana acs ir laba vai slikta, katrā ziņā tā ir atšķirīga. Taču nenoliedzami jums jābūt ļoti labi informētam. Jāzina, kas notiek, jāiet uz galerijām, muzejiem un jāskatās viss – sākot no ēģiptiešu mākslas.

Vai pastāv iespēja, ka vienudien jūsu kolekcija būs pabeigta?

Tas nav iespējams, jo nemitīgi parādās arvien jauni mākslinieki. Taču vienu dienu es varu pateikt nē – vairāk nekādas Āfrikas, nekādas Japānas, tagad es kolekcionēšanu Mongolijas mākslu. Man nav ne jausmas. Taču pastāv iespējamība, tiesa, ļot maza, ka es paziņošu, ka tagad kolekcionēju bērnu zīmējumus. Es vienmēr domāju par jaunām kolekcijām. Man ir dažas idejas, bet pagaidām man šķiet, ka tās ir sliktas. Ir viena, kolekcija, kuru es pārtraucu. Redzat to paklāju aiz jums, tas ir tā dēvētais baluchi paklājs no Afganistānas. Taču viņi pārtrauca tos taisīt, desmit gadus taisīja un tad viss. Līdz ar to arī kolekcija ir beigusies.

Pierre Bodo. Défilé de modes. 2006

Jūs pieminētājāt paklājus. Senos persiešu paklājis neviens nav parakstījis. Un tas ir pilnīgi nesvarīgi, jo jūs uz tiem raugāties kā uz tīru mākslas darbu. Atšķirībā, piemēram, no mūsdienu mākslas, kur pazīstama mākslinieka paraksts darbam uzreiz piešķir papildus vērtību.

Tā ir. Taču starp mākslu un amatniecību pastāv milzu atšķirība. To labi var redzēt amatniecības mesēs, viņa rada brīnišķīgas lietas, bet tā vienalga ir amatniecība. Tā bija arī mana problēma ar Āfriku. Daudzi teica, ka tas, ko es pērku, ir amatniecība. Tam ar to nav nekā kopīga, taču, nenoliedzami, ap šo visu valda liels sajukums. Katrā ziņā Pikaso noteikti nebija amatnieks.

Bet Džefs Kūnss? Viņš ir milzu fabrika...

Jā, viņš ir milzu fabrika, kur kādi divsimts cilvēki ražo viņa mākslu...

Okhai Ojeikere. "Onile gogoro". Onile gogoro or akaba. 1975/1999

Tādā gadījumā – kur ir šī robeža starp mākslu un amatniecību?

Viņš arī daudz ko kopē... Taču, ja aizdosieties uz amatniecības mesi, tur ir tūkstošiem lietu, kuru radīšana paņēmusi ļoti daudz laika, bet tās vienalga ir šausmīgas. Ir cilvēki, kas kolekcionē indiāņu pītus grozus, un tie arī nav parakstīti. Es savulaik kolekcionēju keramiku, galvenokārt no Francijas Dienvidiem un šie darbi arī nav parakstīti. Tie ir tādi funny, mazliet naivi un dīvaini. Tā arī ir viena no kolekcijām, kuru es pārtraucu. Tajā ir kādas divsimt vienības. Jo, kad es šos priekšmetus sāku pirkt, tie maksāja vidēji 20 – 30 eiro, bet tagad maksā 200. Īsi sakot, tad es beidzu.

Kas, jūsuprāt, ir tas, kas kādu lietu padara par meistardarbu?

Kad jūs pludmalē raugāties uz neticami skaistu meiteni. Viņa ir meistardarbs. Viss ir perfekts – kāju garums, pleci, mute. Ir dažas gleznas, kas ir perfektas. Viss ir pareizi – krāsas, proporcijas, formas. Vienlaikus ir citas, kas ir tikai ok, to uzreiz var atšķirt. Kā Džokonda – viņa smaida vai nesmaida, tas tikai pastiprina intrigu, taču šajā darbā ir kaut kas tik maģisks... Līdzīgi kā uzlūkojot jebkuru citu ļoti spēcīgu gleznu, tajā pašā minūtē jūs zināt, ka tas ir meistardarbs. Kamēr citas gleznas ir tikai pa 95% perfektas, mākslinieks ir ievilcis kādu dīvainu līniju utt. Piemēram, Bēkona triptihi. Tie daži ar kardināliem, jūs skatāties uz viņiem – neticami... Vienlaikus ir citi, kas ir labi, bet ne tik labi. To nevar izskaidrot. Tas ir kaut kas, kas jums burtiski iebliež pa galvu, tajā mirklī, kad to uzlūkojat. Līdzīgi kā popmūzikā – katru vasaru ir kāds hīts. Interesanti, bet šajā vasarā nebija neviena tāda, kas trāpītu visiem. Savukārt dažkārt jūs vienu un to pašu dziesmu varat būt dzirdējis miljoniem reižu, bet tā vienalga visiem patīk. Tas ir jautājums par to, kā vienas lietas veidolā sasniegt perfektumu. Dažkārt tas notiek.

Chéri Samba. L'espoir fait vivre n°2 (Hope is Living). 1997

Vai arī jūsu kolekcijā ir meistardarbi?

Jā, man ir dažas gleznas, kas ir perfektas. Un tās ir patiešām neticamas. Un dažas Seydou Keïta fotogrāfijas. Viena ir ar melnu vīru, kurš tur mazu bērnu. Un otra – ar ļoti resnu lēdiju, kas izgūlusies atbrīvotā pozā. Tas ir meistardarbs. Lai cik tas nebūtu neticami, ja jūs 50 cilvēkiem parādīsiet vienas un tās pašas 50 fotogrāfijas, tā viena, ko viņi izvēlēsies visiem būs viena un tā pati. Tas ir brīnums. Kaut kas notiek. Tas pats ir arī ar ēdienu, kad pavārs kaut ko vienu spēj izcili pagatavot un visiem tas patīk. Vai MacDonalds. Cilvēkiem patīk Big Mac.

Jūs tiešām domājat, ka tas ir meistardarbs?

Jā, tas ir meistardarbs. Jeb CocaCola – tas ir meistardarbs no burbuļiem un cukura. Turklāt meistardarbs visas pasaules mērogā, kur cilvēki to mīl.

Varbūt tad tomēr drīzāk ir perfekta brendinga meistardarbs?

Ufff... Ir grūti nobrendot kaut ko, kas nav perfekts. Jūs varat brendot cik gribat, bet, ja produkts nav patiešām labs, jūs vienīgi varat iztērēt kaudzi naudas. Kaut vai Red Bull, viņiem ir tikai viens produkts, turklāt tas pārāk labi negaršo, es to nekad nedzeru, taču cilvēki to atzīst par meistardarbu. Jeb Miks Džegers, viņš šeit ir jau 50 gadus un Bono un Madonna – tie ir cilvēki, kuri ir kļuvuši par meistardarbiem, pateicoties tam, kas viņi ir. Kā Vorhols un Pikaso.

Savulaik jūs esat nodēvējis Vorholu, Anjelli, Etori Sottsass par saviem mentoriem. Kas ir tas, ko esat no viņiem mācījies?

Mans tēvs nomira, kad man bija 12 gadi. Un tā kā man iztrūka šīs tēva personības, manā dzīvē bija citi cilvēki. Anjelli bija viens no viņiem. Sottsass, Helmuts Ņūtons. Viņi bija ļoti svarīgi, jo viņi man pastāstīja, kas ir dzīve. Manuprāt, mentora loma dzīvē ir ļoti būtiska. Līdzīgi kā Japānā ir podnieks – meistars un cilvēki, kad divdesmit gadus vēro, kā viņš dara lietas, līdz paši kļūst par meistariem. Taču tos divdesmit gadus viņi tikai sagatavo mālu. Esmu pārliecināts, ka arī Leondardo daVinči bija daži puiši, kas taisīja pamatu, kamēr lielais meistars gleznoja. Ir ļoti svarīgi, lai jaunībā ap jums būtu ļoti inteleģenti cilvēki un jums vienkārši ir iespēja vērot, kā viņi dara lietas. Katrs no viņiem man kaut ko ir iemācījis. Anjelli bija elegantākais vīrietis, kādu jebkad esmu sastapis, viņam bija lieliska humora izjūta un viņš bija arī izcils biznesā. No Etore Sottsass es iemācījos visu par dizainu un krāsām. No Helmuta Ņūtona – visu par fotogāfiju. Izcila personība, nu viņš jau ir miris, bija Džimijis Goldsmits, slavens uzņēmējs un vienlaikus ar izcilu humora izjūtu apveltīts cilvēks. Katrs no viņiem man iemācīja kaut ko savu. Un tagad es pats esmu vecs.

Un jūtaties kā mentors?

Jā, un savā ziņā tas ir fun. Ap mani ir jauni cilvēki, un tas ir lieliski. Agrāk nesapratu, kā tie vecie vīri mani pacieš, bet tagad to saprotu ļoti labi. Es nezinu neko par aktuālo popkultūru un mūziku, tālab ir ļoti svarīgi, lai apkārt būtu jaunas asinis. Cilvēki, kuri var parādīt, izstāstīt par jaunām lietām. Starp citu, ir ne tikai veci, bet arī jauni cilvēki, kuri ir veci. Ir jābūt zinātkāram. Katru savas dzīves dienu jums ir jāiet ārā un jāiemācās kaut ko jaunu. Tajā dienā, kad jūs pārstājat būt zinātkārs, jūs varat slēgt to bodi ciet, viss ir beidzies. Ja jūs interesē, jūs apgūstat jaunas lietas, tas ir tas, kas padara jūsu dzīvi interesantu. Tas ir līdzīgi kā atrast jauno mākslā. Ir pārāk viegli nopirkt Vorholu, Kūnsu, Prinsu. Tas nav interesanti. Mani interesē atrast jaunu Džefu Kūnsu. Tas ir tas, kas man nepatīk muzejos. Redziet, muzeji vienmēr pērk autoritatīvu mākslu. Un, kad viņi pērk gleznu, tā parasti maksā jau 10 miljonus dolāru, taču, ja viņi to būtu nopirkuši desmit gadus agrāk, tā viņiem būtu izmaksājusi kādus 10 000. Esmu daudz par to ar muzejiem runājis un visbiežākā atbilde ir – mēs nevēlamies kļūdīties. Come on, mēs visi kļūdāmies! Ja arī tā neizrādās laba glezna, viņiem visiem ir noliktavas ar 100 000 gleznām, viņi to var uzdāvināt slimnīcai, skolai vai arī sadedzināt, ja tā ienīst. Taču viņiem ir jāpērk. Šobrīd ir tā – muzeji brēc, mums patiešām vajag šo gleznu, tā ir tik svarīga mūsu kolekcijai...20 miljoni dolāru. Par šo pašu summu var nopirkt ļoti daudz gleznu, daudz jauno mākslinieku darbu – par 3000 – 4000 dolāriem. Un daudz labu gleznu. Bet viņi to nedara, jo baidās. Un kuratori tik lepojas – o, mēs nopirkām šo. Es saku, skaties, Džon, tu šogad nopirki 10 šausmīgas gleznas, bet es vienu un tas būs nākamais Pikaso.

Bodys Isek Kingelez. Ville Fantôme, 1996

Par ko viņi baidās – pazaudēt darbu?

Gan pazaudēt darbu, gan par to, ko citi padomās. Turklāt arī darbs ir daudz lielāks. Jums ir jādodas ielās, jāiegriežas dažos mazos, pabaisos un aukstos jaunu mākslinieku ateljē. Doties uz lielu ar kondicionieri aprīkotu telpu, kur visi tērpušies Armāni uzvalkos, ir daudz vienkāršāk un patīkamāk.

Šobrīd ir diezgan liela diskusija par topošo Gugenheima muzeju Helsinkos. Daudzi no vietējās mākslas vides ir pret šo projektu, uzskatot, ka Gugenheims izliks savu visnotaļ autoritatīvās mākslas kolekciju un ignorēs vietējo mākslas scēnu.

Es pilnībā piekrītu. Es uzskatu, ka muzejos ir jābūt daudz vairāk jauno mākslinieku izstādēm, protams, ka 90% mākslas darbu tad būs slikti, bet pāris no tiem būs labi. Es neko nezinu par jaunās mākslas scēnu Helsinkos, bet esmu pārliecināts, ka tur noteikti ir mazākais kāds viens vai divi labi gleznotāji. Un tikpat pārliecināts, ka arī ļoti daudz sliktu. Apmēram 99% gleznotāju ir slikti, bet viens no viņiem ir labs. Tas ir ok. Un tad, protams, mode, kas nemitīgi mainās. Ja mēs paskatāmies kaut vai uz Ričarda Prinsa darbu cenām – pirms trim gadiem viņš bija topa virsotnē, tagad viņš vairs nav tik ļoti pieprasīts, bet, iespējams, kādreiz atkal tāds kļūs. Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu bijis slikts tagad, ir ne tik labs tagad jeb, ka tagad ir labāks nekā tad... Tas nenozīmē pilnīgi neko. Tas nozīmē vien to, ka ir parādījies kāds cits. Kad parādījās Murakami, visi pēc viņa plēsās. Tas viss ir ļoti dīvaini. Taču mani tas neinteresē. Es pērku savas mazās lietas un mēģinu izveidot kolekciju. Es skatos, kas notiek, taču esmu ļoti fokusēts uz to, kas mani interesē.

Kad jūs fotogrāfējat, jūs jūtaties kā mākslinieks?

Jā. Es to uztveru ļoti nopietni. Es fotografēju kopš 12 gadu vecuma. Domāju, ka nākamo simts gadu periodā manas fotogrāfijas būs ļoti nozīmīgas. Tāpēc, ka esmu fiksējis kādu noteiktu periodu buržuāzijas dzīvē. Es nedodos uz kara zonām vai Āfrikas vidieni. Es nebildēju lauvas, kas ēd antilopes. Es fotogrāfēju to, kas notiek man apkārt. Un mana dzīve ir gana interesanta. Kad cilvēki kādreiz domās, kā dzīvoja tie tajā 2010. vai 1975. gadā, manas fotogrāfijas būs brīnišķīga šī perioda dokumentācija. Tās var dēvēt arī par savveida izsmalcinātiem momentuzņēmumiem, jo es ienīstu pozētas bildes.

Seydou Keita. Untitled, 1954

Kas jūs fascinē fotogrāfijā?

Es esmu apsēsts ar lietu dokumentēšanu. Ja es būtu izcils rakstnieks, kā Prusts, es rakstītu. Taču es rakstu ļoti viduvēji, tālāb es fotogrāfēju visu, kas notiek man apkārt. Un, iespējams, daru to mazliet labāk kā vairākums cilvēku. Es jums kaut ko parādīšu... (Pigocī atver savu mazo I-pad ar daudzpieredzējušu dzeltenu vāciņu). Šo fotogrāfiju Stīva Džobsa fotogrāfiju es uzņēmu 1983. gadā Ņujorkā. Viņš stāv pie IBM ēkas un “rāda tai pirkstu.” Mēs toreiz vienkārši pastaigājāmies pa Ņujorku. Šodien tā ir jau vēsturiska fotogrāfija. Šis ir Bono un Lerijs Gagozjans... Šis ir Bono... Viņa mājās. Ļoti vienkāršas fotogrāfijas. Tie ir kadri, kas mani interesē atrodoties ļoti tuvu slaveniem cilvēkiem. Šīs fotogrāfijas es uzņēmu 1980. gadā Ķīnā.

Tās visas ir melnbaltas?

Vienmēr. Un tam ir savs iemesls. Pasaule nav melnbalta. Tā ir daudz niansētāka. Šī ir mākslas skola Ķīnā. No brauciena, kurp devos kopā ar Solu Levitu. Skolnieki tobrīd zīmēja modeli un tad mēs ieraudzījām šo gleznu, un abi – es un Sols, vienā balsī iesaucāmies: “Neticami. Īsts Džeksons Polloks!” Kas varētu iedomāties, ka viņi tur nodarbojas ar abstrakto mākslu. Taču mūsu gids smējās. Prasīju: “Kāpēc tu smejies?” “Redzēsiet,” viņš teica. Tad atskanēja zvans un visi skrēja tīrīt savas otas. Tā bija vieta, kur skolnieki tīra otas. Kāds par to pēc tam uzrakstīja veselu rakstu – kā mēs ar Solu Levitu esam braukuši uz Ķīnu un domājuši, ka redzam abstrakto mākslu. Es fotografēju praktiski visu laiku.

Par jums bijis rakstīts arī, ka – tā kā esat uzņēmis selfijus jau ilgi pirms tie tika ieviesti, iespējams, jūs patiesībā esat tos radījis.

Es domāju, ka patiesībā ir pilnīgi iespējams, ka es radīju selfijus. Mani pirmie ir jau no 1975. vai 1976. gada.

Jūs tiešām esat par to pārliecināts?

Neesmu redzējis nevienu pirms tam. Turklāt man ir garas rokas un es varu izdarīt, lūk, šādi... Bet, protams, īsti pārliecināts es neesmu. Los Angeles Times nesen bija rakstīts, ka pirmais selfijs parādījies 1991. gadā, es tos uzņēmu vairāk nekā desmit gadus pirms tam.

Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki šodien ir tik apsēsti ar selfijiem?

Visbiežāk satiekot kādu slavenību, cilvēki prasa autogrāfu. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka patiešām esat viņu saticis. Kad jums ir selfijs, tas ir neapgāžams piedādījums. Tā ir selfija būtība. Turklāt cilvēkus vienmēr visvairāk interesējuši viņi paši. Ir ļoti daudz selfiju ar slavenībām, bet tikpat daudz ar cilvēkiem, kur viņi redzami slēpojam uz kalna, peldam utt. Taču tas, kas mani patiešām interesē, ir instragram. Ir jautri redzēt, ko cilvēki postē. Dažas lietas ir vienkārši izcils, dažas – šausmīgas. Man nepatīk ēdienu un bērnu instragram. Jūs esat apskatījusi manu profilu? Man patīk stāstīt stāstus. Par savu dzīvi. Piemēram, kā es tieku nolaupīts. Un tas, kas man šķiet visinteresantākais, ir iespēja būt kreatīvam tik mazā formātā. Tas nav viegli. Un izdodas tikai nedaudziem.

Jūsu draugs, režisors Brets Retners (Brett Ratner) jūs reiz nodēvēja par “pataloģiski laimīgu.”

Es ne vienmēr esmu laimīgs, bet es mēģinu. Es mēģinu būt laimīgs. Ja es nebūšu laimīgs, kurš tad tāds varētu būt?