Māksla kā daļa no ekstrēma dzīves piedzīvojuma
Saruna ar norvēģu mākslas kolekcionāru Ērlingu Kagi
15/01/2016
Norvēģis Ērlings Kage (Erling Kagge) ir leģendārs un eksotisks tēls šodienas pasaules ainā, lai arī viņa ikdienišķo nodarbošanos ieraksti ir mūsdienīgi ierasti un pašsaprotami. Jurists, rakstnieks, izdevējs. (Viņa 1996. gadā dibinātā izdevniecība Kagge Forlag tiek dēvēta par vienu no ietekmīgākajām šodienas Norvēģijā.) Taču Kages patieso būtību, šķiet, visveiksmīgāk raksturo fotogrāfija uz viņa sarakstītās grāmatas Under Manhattan vāka. Uz tās lasītāju lūkojas gaišmatains vīrietis, kas izslējies no kanalizācijas lūkas. Vienā rokā turot lauzni, otrā, šķiet, lukturīti. Piesakot Kages ceļojumu pazemē zem Ņujorkas ielām, The New York Times viņu sauc par fascinējošu personību. “Viņš ir filozofiski noskaņots dēkainis. Vai (iespējams) piedzīvojumus meklējošs filozofs.” Ērlings Kage plašākai sabiedrībai pazīstams kā cilvēks, kas sasniedzis gan Ziemeļpolu, gan Dienvidpolu, gan uzkāpis Everesta virsotnē. Mākslas pasaulē viņš zināms arī kā aizrautīgs kolekcionārs. 2015. gada pavasarī Astrup Fernley muzejā Oslo notika Ērlinga Kages plaša laikmetīgās mākslas kolekcijas izstāde un tika prezentēta grāmata A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art, kas tapusi sadarbībā ar izdevniecību Gestalten. To var dēvēt arī par rokasgrāmatu tiem, kas atrodas savu kolekcionēšanas gaitu pirmsākumos, un arī tiem, kas vēlas izprast kolekcionāra domāšanas veidu un virzību. Mēs ar Ērlingu Kagi tiekamies viņa izdevniecības birojā Oslo centrā, kur valda ziemeļnieciski demokrātiska atmosfēra. Aptuveni 700 vienību lielās mākslas kolekcijas ekspozīcijas vieta ir Kages māja un Kagge Forlag telpas. “Aptuveni reizi gadā es nomainu trīs vai četrus mākslas darbus savā dzīvokļa ekspozīcijā,” viņš stāsta. Piebilstot, ka negrasās izveidot Kages publisko izstāžu zāli, jo bez tā, ka viņam nemaz neesot tik daudz naudas, tas kļuvis tik modīgi, ka jau ir garlaicīgi.
Viņš nepieder tiem kolekcionāriem, kam patīk emocionāli gari un plaši runāt par mākslu, nododoties niansētai savu emociju analīzei. Šķiet, pirms trīsdesmit gadiem aizsāktās attiecības ar mākslu viņam ir līdzīga dēka kā neparastie ceļojumi, kuru filozofiskais balsts ir vēlme sarežģīt dzīvi un caur grūtībām izzināt sevi. Mūsu sarunas laikā viņš saka: “Ja esat piedzimis Norvēģijā un vēlaties dzīvot jēgpilni, ir būtiski meklēt grūtības. Un laikmetīgā māksla man šķiet interesanta arī tālab, ka tā ir ļoti sarežģīta un nav vienkārši to izprast.”
John Bock. Ohne Titel (130306,1). Klosterfelde īpašums, Berlīne. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Jūs tiekat dēvēts par vienu no mūsdienu lielākajiem ceļotājiem. Vai esat pats sev formulējis, kālab jums nepieciešamas šīs ekstrēmās izjūtas, kuras sagādā ekscentriski ceļojumi, un kur sakņota jūsu vēlme nokļūt eksotiskās vietās un telpās?
Es domāju, ka ikviens no mums ir piedzimis kā ceļotājs, un mēs visi tādi esam. Man ir trīs meitas. Kad vēl nebija sasniegušas gada vecumu un neprata staigāt, viņas tomēr centās visur aizrāpot un uzrāpties. Viņas interesēja viss, kas atradās aiz stūra, neredzamais. Tas ir dabisks cilvēka stāvoklis, un teju ikvienā mīt atklājēja gars. Taču laika gaitā tas tiek apslāpēts. Kad paskatāties uz bērniem, tad redzat, ka līdz piecu gadu vecumam viņi vienkārši spēlējas, pēc piecu gadu vecuma parādās noteikumi, kā jāspēlējas. Viņi kļūst aizvien vairāk un vairāk civilizēti. Taču vispār es šīs alkas redzu vairumā cilvēku. Tas ir viens no iemesliem.
Otrs dzinulis, zināt, saistīts ar dzīves jēgu un vēlmi piepildīt savu potenciālu. Par to jau savulaik rakstīja Aristotelis, un es domāju, ka viņam ir taisnība. Ikvienam cilvēkam ir jātiecas visā pilnībā izmantot savus talantus, savu potenciālu. Katram ir jādodas atklāt savus “polus”.
Varbūt jūs vienkārši alkstat iegūt citu pieredzi.
Jā, es pilnībā piekrītu. Lielākā manas dzīves daļa ir pietiekami normāla. Kā jau teicu, man ir trīs meitas un manu laiku aizņem ikdienišķas rūpes, lai piespiestu viņas izkāpt no gultas, paēst utt. Un tas atkārtojas no dienas uz dienu.
Pirms deviņpadsmit gadiem nodibināju izdevniecību un lielu laika daļu aizņem tā. Man ir smagi jāstrādā un es to daru.
Vai mākslu jūs arī uztverat kā jaunas pieredzes telpu, kas emocionāli jūs piepilda tikpat lielā mērā kā ekspedīcijas?
Jā. Domāju, ka – zināmā mērā – māksla un došanās ekspedīcijā ir viens un tas pats un iespējams saskatīt daudz līdzību. Arī mākslas meklējumos dominē vēlme atklāt un vienmēr klātesoša pavadone ir ziņkārība. Un abos gadījumos ir svarīgi būt labi sagatavotam – gan tad, kad esi ceļotājs, gan tad, kad esi mākslas kolekcionārs. Bez tam – abos gadījumos ir agri jāceļas. Vēl – es domāju, ka gan ceļošana, gan mākslas kolekcionēšana ir savveida terapija, ārstniecības metode. Tā ir domāšanas izplešanās.
Ekspedīcijas ir jūs izmainījušas?
Jā. Bet, zināt, mēs visi esam daļa no visa, kas ar mums noticis un ko esam satikuši. Protams, es esmu mainījies... Taču, ja es nebūtu devies ekspedīcijās, es būtu darījis kaut ko citu. Droši vien jau arī kaut ko ekstrēmu. Nevar jau zināt, kas būtu noticis, ja ekspedīciju vietā būtu kaut kas cits.
Richard Prince. Untitled (Cowboy). Foto: Vegard Kleven. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Kolekcionārs Haralds Falkenbergs man reiz teica, ka māksla padarīja viņu brīvu...
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka dzīve ir jāpadara kaut nedaudz grūtāka nekā nepieciešams. Protams, ja vien neesat piedzimis Sudānā. Ja esat piedzimis Norvēģijā un vēlaties dzīvot jēgpilni, ir būtiski meklēt grūtības. Un laikmetīgā māksla man šķiet interesanta arī tālab, ka tā ir ļoti sarežģīta un nav vienkārši to izprast. Un arī mācīties atšķirt labu mākslu no sliktas mākslas ir ļoti interesanti. Tas viss man sagādā prieku – pētīt un pirkt; pēc tam meklēt, kur novietot un vērot, kā izmainās mana māja. Un zināmā mērā, jā – tu sajūties arī atbrīvotāks un brīvāks. Tādējādi... es piekrītu Falkenbergam. Māksla vienkārši padara dzīvi bagātāku un krāšņāku. Tāpat kā lieliska literatūra un laba mūzika.
Vai tagad zināt, kas ir laba māksla?
Jā. Daļēji. Neviens simtprocentīgi nevar pateikt, kas ir laba māksla. Ir cilvēki, kas saprot daudz labāk nekā es, un dažreiz es uzticos viņiem. Taču, domāju, ka neviens nevar apgalvot, ka zina to simtprocentīgi. Dažkārt es vienkārši redzu, ka tas ir absolūti... super! Fantastisks mākslas darbs.
Grāmata A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art
Savā grāmatā jūs rakstāt, ka ārstu kļūdas tiek apglabātas kapsētās, juristu zaudētās lietas beidzas cietumā. Ar kolekcionāriem esot citādāk. Viņu kļūdas vienkārši karājas mājās pie sienas. Cik daudz kļūdu jūs redzat uz savām sienām?
Uz savām sienām – nevienu. Taču es nemēdzu raudzīties atpakaļ. Jūs varat pieļaut kļūdas un varbūt pat veikt nejēdzīgus pirkumus par lielu cenu utt. Man dažreiz gadās iekrist kā ikvienam, taču es tomēr izvēlos savas kļūdas paturēt un dažkārt (pēc kāda laika) sāku tās novērtēt.
Vai starp mākslas darba cenu un kvalitāti pastāv sakarības?
Visai bieži. Taču es nerunāju par luksusa priekšmetiem, kurus pērk bagātnieki kā statusa simbolus un kas ir ļoti pieprasīti. Es runāju par labu mākslu. Laba māksla ir laba māksla un viss pārējais ir, saprotams, viss pārējais. Un lielākajai daļai mākslas, kuru iegādājos, nav laba otrreizējā noieta tirgus.
Savulaik jūs par pieciem miljoniem pārdevāt Ričarda Prinsa darbu, kuru pats bijāt nopircis par 50 000. Vai bieži nodarbojaties ar šādu biznesu?
Nē. Dažu retu reizi tirgū notiek dīvainais lietas, kad mākslas darba vērtība ceļas piecdesmit un pat simt reizes. Un tādos gadījumos es nolemju šo darbu pārdot. Man nepatīk mājās glabāt dārgu mākslu. Tā dara bažīgu, un tālab es to aizvācu no savas mājas.
Un ko jūs darāt ar šo naudu?
Es pērku mākslu.
Kā saprotu, jums patīk draudzēties ar māksliniekiem...
Jā. Taču starp maniem tuvākajiem draugiem nav daudz mākslinieku. Galu galā – es kolekcionēju mākslu un nevis māksliniekus, taču ar vairākiem, kuru darbus pērku, man ir attiecības.
Cik būtiski jums šķiet pārzināt māksliniecisko un tehnisko radīšanas procesu, spēt analizēt mākslas darbus?
Varbūt man tas nešķiet īpaši svarīgi, taču tas ir interesanti.
Pēc piecpadsmit kolekcionāra dzīves gadiem spējat profesionāli analizēt mākslu?
Patiesībā es to spēju arī senāk nekā piecpadsmit gadus atpakaļ. Jo, kad studēju filozofiju, sava prieka pēc apmeklēju arī mākslas lekcijas. Un – galu galā – kaut ko sāku saprast arī no tā, kā analizēt mākslas darbus. Taču, protams, salīdzinājumā ar tiem, kas mākslu, patiešām, pārzina mani spriedumi nebūs tik interesanti.
Savā grāmatā jūs aprakstāt, kā nopirkāt pirmo mākslas darbu. Zīmējumu, kurā attēlotā sieviete jums atgādināja par draudzeni, ar kuru jūs bijāt izšķīries un kas jums pietrūka. Bet kāpēc bija vajadzīgs zīmējums? Varējāt vienkārši piekārt pie sienas fotogrāfiju...
Es laikam toreiz mīlēju viņu ļoti spēcīgi. (Smejas.) Patiesībā – šim darbam noteikti ir mākslinieciskā vērtība. Toreiz es vienkārši pirku mākslas darbu un man bija attiecības ar tā saturu.
Hanneline Rogeberg. Balzac IV. Foto: Ina Hagen. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Vai esat iezīmējis striktas savas kolekcijas robežas, fokusu?
Jā, robežas ir.
Varat tās aprakstīt?
Cenšos fokusēties uz ģeogrāfiskajām teritorijām, kur ir patiesi labas skolas. Daudz pērku vāciski runājošās valstīs. Mani sevišķi neinteresē Lielbritānijas māksla, jo, manuprāt, tai līdzi nāk pārlieku izteikta pārtiju un slavenību sistēmas garša. Mani interesē māksla, kas balstīta uz pavisam citiem pamatiem. Es pērku Ņujorkas mākslu un, protams, es pērku skandināvu mākslu, jo pats esmu skandināvs. Un tad ir vesela virkne izņēmuma gadījumu – esmu pircis meksikāņu, japāņu, krievu mākslu...
Ja pareizi saprotu, jums ir īpaši padziļināta interese par konceptuālo mākslu...
Jā.
Kāpēc?
Jo tā ir sarežģīta.
Piemēram, Lorensa Veinera māksla – kālab jūs tā saista?
Es domāju, tā ir fantastiska. Un tā ir ne tikai sarežģīta. Tā vienkārši ir... fun.
Kuru no jūsu kolekcijā esošajiem mākslas darbiem jūs vērtējat kā īpaši nozīmīgu?
Protams, ka mākslā nav demokrātijas. Daži mākslinieki ir nozīmīgāki par citiem, un daži mākslas darbi arī ir pārāki par citiem. Taču tā nav mana ikdienas domāšana, lai arī, protams, man pieder nozīmīgāki un mazāk nozīmīgi darbi. Iespējams, tas varētu būt Reimonda Petibona darbs, kas tika eksponēts arī Astrup Fernley muzejā.
Urs Fischer. Untitled. Foto: Ina Hagen. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Vai izstāde Astrup Fernley muzejā jums personīgi bija būtiska?
Tā nebija ļoti nozīmīga, taču gana svarīga, un tā sagādāja prieku. Domāju, tā bija iespēja kolekciju parādīt maniem bērniem un maniem draugiem. Un arī plašākai publikai. Un man bija iespēja ieraudzīt to citā kontekstā. Ar lielu daļu no šiem darbiem es dzīvoju ikdienā, taču skatīt tos citā atmosfērā un citā vidē ir ļoti interesanti.
Jūsos ir vēlme dalīties ar to, kas jums pieder?
Jā, lai arī nepērku tālab, lai dalītos, bet tāpēc, lai remdētu, apmierinātu kaut ko sevī. Tā ir privilēģija, kuru varu atļauties. Un tāpēc man jābūt gatavam to pēc tam parādīt arī citiem cilvēkiem.
Jūs apgalvojat, ka nebaidāties pirkt mākslas darbus internetā...
Nebaidos.
Jums nav nepieciešamības sajust fizisko enerģiju starp sevi un mākslas darbu?
Dažkārt nē. Parasti gan es skatos mākslu klātienē, sarunājos par to ar galeristiem, kuriem uzticos vai ar kādu no saviem draugiem. Man ir būtiski redzēt darbu laika gaitā. Vairākkārt. Un šai vienas vai divu nedēļu posmā pieņemu lēmumu, vai vēlos to iegādāties vai ne. Taču es nespēju nopirkt mākslas darbu to neredzot. Internetā es pērku sev zināmu mākslinieku radītos darbus. Kaut ko jau daļēji pazīstamu.
Un tomēr – kas jūsos gūst virsroku – emocijas vai pragmatisms?
Es teiktu, ka abu šo aspektu līdzsvars. Protams, ka vairumā gadījumu tas tomēr ir emocionāls lēmums.
Cik ietekmīga persona šodienas mākslas pasaulē ir kolekcionārs?
Es domāju, ka man nav nekādas lielās ietekmes. Taču, ja jūs paraugāties uz lielajiem kolekcionāriem, viņi ietekmē ne tikai galeriju, bet arī muzeju scēnu.
Vai šodienas procesus mākslā diktē nauda?
Naudai nav simtprocentīgas spējas kaut ko diktēt, taču gana lielas. Kad jūs paraugāties uz daudzām izstādēm, jūs varat redzēt, kā nauda cirkulē. Tā ir pavisam maza kopiena, kas pieņem lielus lēmumus. Un bieži tā ir liela māksla, taču šie lēmumi netiek pieņemti lielas mākslas dēļ. Tomēr tā ir tikai skaļākā mākslas pasaules daļa. Lielākā mākslas pasaules daļa dzīvo ārpus tā visa. Un arī tā rada lielu mākslu. Taču tas ir kaut kas cits. Tas nav domāts lielajam tirgum.
Norvēģu māksla ir kļuvusi par daļu no tās?
Norvēģijā ir varbūt kādi divdesmit, divdesmit pieci mākslinieki, kas piedalās šais lielajos procesos. Manuprāt, tas nav slikti. Kad es augu, tikai daži interesējās par laikmetīgo mākslu. Un tad pirms gadiem desmit vai piecpadsmit lietas sāka virzīties kardināli atšķirīgā veidā. Parādījās vairākas lieliskas galerijas, tika uzbūvēts Astrup Fernely muzejs. Viss notika vienlaikus. Un piepeši Norvēģija ir interesanta vieta, kur var redzēt laikmetīgo mākslu.
Richard Prince. Untitled, Edition: 1/5. Foto: Vegard Kleven. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Savā grāmatā jūs sniedzat padomu – izkopiet savu gaumi. Kā jūs raksturotu savu gaumi?
Es nevarēšu aprakstīt savu gaumi, jo man... nav vienas konkrētas gaumes. Taču gaumes izkopšana un attīstīšana ir ļoti svarīgs kolekcionēšanas priekšnoteikums. Es par to cenšos runāt ar saviem bērniem, kuriem viss ir ļoti vienkārši: man patīk tas un nepatīk šis... Ka tas ir nebeidzams attīstības process. Ar mākslu ir mazliet citādāk nekā ar mazu kaķēnu, kas vienmēr ir un būs vismīļākais dzīvnieks. Lietas mainās. Jums ir favorīti, taču pēc kāda laika tie var būt pavisam citi.
Vai noraksturosit vienu no savas kolekcijas telpām – piemēram, guļamistabu?
Tur ir četri skaisti Trišas Donelijas zīmējumi, Katrīnas Opī fotogrāfija, kurā redzams saullēkts pār okeānu miglainā rītā, un Ričarda Prinsa fotogrāfija no peldbaseinu sērijas.
Vai nekad neesat domājis par savas mākslas telpas izveidi?
Nē, jo man nav tik daudz naudas. Var jau būt, ja varētu, es par to domātu. Taču... tik daudz cilvēku ko tādu dara, ka tas vairs nav interesanti.
Jums ir sapņi par mākslas darbiem, kuri tādu vai citu iemeslu dēļ nav jūsu kolekcijā?
Tos laikam nevar saukt par sapņiem. Jo patiesībā esmu nopircis lielāko daļu no tā, ko esmu vēlējies. Man gribētos nopirkt vēl mākslas darbus no tiem autoriem, kuri ir pārstāvēti manā kolekcijā. Ne tikai viņu nākotnes darbus, bet arī vairākus no šo mākslinieku pagātnes.
Klara Liden. Self Portrait with Keys to the City, Edition: 3/10 + 1 AP. Foto: Ina Hagen. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
Savulaik, kad vēlējāties iegādāties Franca Vesta radītās sešas alternatīvas leģendārajai nerūsējošā tērauda statuetei Rolls-Royce automašīnas priekšgalā (katra savai nedēļas darba dienai), jums par pārsteigumu komplektā ietilpa arī mākslas darba podestūra – pats Rolss-Royce. Vai bieži mēdzat doties izbraukumos ar šo auto?
Jā. Vasarās regulāri.
Jūs maināt statuetes auto priekšgalā?
Parasti braucu ar “sūda” statueti. Īstenībā – tās kopiju. Savulaik izmantoju oriģinālus un mainīju tos, taču cilvēki varētu tos sabojāt vai vienkārši nozagt.
Un sajūtas ir atšķirīgas, nekā braucot ar kādu citu automašīnu?
Tas ir īpašs prieks. Cilvēki smejas un skatās. Es esmu mazliet nokautrējies, kad stāvu pie sarkanās gaismas, un cilvēki rāda uz mani. Taču vispār tas ir kaut kas brīnišķīgs.
Jūsu meitas tīneidžeres interesējas par mākslu?
Jā, taču, kad jūs skatāties izsoļu katalogus, jūs jau redzat, kas notiek ar mākslas kolekcijām.
Jūs mēdzat lasīt lekcijas par klusumu. Vienā no tām jūs apgalvojat, ka klusums ir atslēga uz jauna veida domāšanu. Sjūzena Zontāga savā esejā “Klusuma estētikas” raksta, ka iespaidīga māksla aiz sevis atstāj klusumu.
Šis ir interesanti. Man tagad tieši jāraksta par klusumu. Jā, dažkārt jūs zaudējat valodu, apklustat pēc saskares ar lielisku mākslas darbu vai ar mūziku.
(Fragments.) Urs Fischer. Fuck you thank you. Edition AP 1/1 + 2. Galerie Eva Presenhuber īpašums, Cīrihe. No grāmatas A Poor Collector’s Guide to Buying Great Art. © Kagge Forlag 2015. Izplatītājs: Gestalten
