Foto

Laikmetīgā māksla kā ārstniecības metode

Una Meistere

Intervija ar itāļu mākslas kolekcionāri Rebeku Russo

12/02/2016

Rebeka Russo (Rebecca Russo) ir kolekcionāru pasaules Marina Abramoviča. Spēcīga, vizionāra personība, kas laikmetīgo mākslu iznesusi ārpus tās tradicionālās uztveres un reprezentācijas telpas. Piešķirot jaunu jēgu un misiju arī pašai kolekcionēšanas praksei. Savā ziņā var teikt, ka Rebekas Russo kolekcija un viņas īpašā pieeja kolekcionēšanai ir apliecinājums mākslas spēkam. Turklāt – vistiešākajā nozīmē, jo Rebekai ir izdevies zinātniski pierādīt, ka ar laikmetīgo mākslu var ārstēt. Ka tā var tikt izmantota kā terapeitisks instruments. Zāles.

Rebekas Russo izstrādātā un patentētā Videoinsight® metode jau kopš 2013. gada tiek pielietota gan klīniskajā psiholoģijā un psihoterapijā, gan medicīnā un iedarbīguma ziņā tiek pielīdzināta Roršaha testa mūsdienu ekvivalentam. Tās pamatā ir Rebekas – profesionālas psiholoģes un psihoterapeites praksē gūtā un klīniskos pētījumos pārbaudītā atziņa, ka daļai laikmetīgās mākslas darbu piemīt spēcīgas psiholoģiskās iedarbības, kā arī psihodiagnostisks un psihoterapeitisks potenciāls.

Es pakāpeniski un spontāni izveidoju mākslas darbu kolekciju, lielākoties fotogrāfijas un videodarbus, kuri – no mana skatu punkta – īpaši efektīvi sasaucas ar galvenajiem klīnisko praksi raksturojošiem psihodiagnostikas un psihoterapeitiskajiem elementiem,” Rebeka raksta savā pirmajā, 2010. gadā izdotajā grāmatā “Videoinsight®. Healing with Contemporary Art”, kas vienlaikus uzskatāma arī par viņas intīmo un profesionālo dienasgrāmatu. Jo ir stāsts arī par viņu pašu un mākslas nozīmi viņas gluži privātajā izaugsmē.

Es esmu dziļi pārliecināta, ka Māksla un Dzīve ir cieši, nesaraujami saistītas – līdzīgi kā piedzimšana un nāve. Sevis radīšanas process un ikdienas dzīve ir radošas un mākslinieciskas pieredzes akts katrai personībai.” Arī uz savu dzīvi viņa raugās kā trīs jomu – personīgās dzīves, kaislības pret mākslu un profesijas, saplūšanu, integrāciju un mijiedarbību.

Rebekas Russo kolekcija, kuras nosaukums ir Videoinsight® Collection, šobrīd ir viena no lielākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām Eiropā. Atbilstoši konceptam, to veido tikai mākslas darbi, kuriem piemīt Videoinsight® iedarbība jeb spēks likt ielūkoties sevī, just, domāt, sapņot, fantazēt, sarunāties, atcerēties, mācīties, reflektēt... “Māksla var palīdzēt atrisināt psiholoģisku spriedzi, jo tā virza personību dažādos līmeņos,” saka Rebeka.

2013. gadā viņa izveidoja Videoinsight® Mākslas un Zinātnes fondu, kura paspārnē šobrīd rodami arī vairāki atsevišķi atzari. Medicīnā un psihoterapijā izmantotā Videoinsight® metode, Videoinsight® centri, speciālas Videoinsight® istabas slimnīcās dažādās pasaules valstīs, Videoinsight® mācību kurss universitātē un gadskārtējā Videoinsight® balva, kas tiek piešķirta kopš 2012. gada.


Marina Abramoviča. Dragon Heads, 1990. Videoinsight® Collection

Rebeka Russo ir dzimusi Itālijā. Viņas māte ir gleznotāja. Pirms pievērsusies psiholoģijai, Rebeka studējusi mūziku – klavierspēli. Interesi par psiholoģiju viņā rosinājis amerikāņu psihologa, neirozinātnieka S. M. Koslina darbs: “Image and Mind. Viņas disertācijas temats savulaik bija: The Contributions of the Rorschach’s Test to the Nosographic Differentiation of Schizophrenic Diseases – pētījums, kura ietvaros viņa izmantoja Roršaha testu darbā ar 50 pacientiem, kuru diagnoze bija šizofrēnija. Laikmetīgā māksla viņas praksē ienākusi likumsakarīgi un vienlaikus instinktīvi, darba kabinetā pie sienas pieliekot vairākas fotogrāfijas. “Es biju ļoti pārsteigta redzot kādu iespaidu šie mākslas darbi atstāj uz gandrīz katru no maniem pacientiem.”

Mūsu saruna notiek Videoinsight® centrā Turīnā. Tā mājvieta ir izbijusi 19. gadsimta tintes rūpnīca, teju futūristiski baltajai telpai nevilšus raisot asociācijas ar Kubrika “Kosmosa odiseju”. Balts ir viss – sienas, griesti, grīda, galds, krēsli, kušetes, kā vienīgajam krāsu un sajūtu akcentam kalpojot vien mākslas darbiem pie sienas. Tie ievelk, žilbinošajā baltumā paģērot no skatītāja pilnīgi citu koncentrācijas līmeni.

Kā aizsākās jūsu attiecības ar mākslu?

Starp mākslu un dzīvi pastāv saplūšana. Totāla sajaukšanās. Mani vienmēr ir saistījusi māksla, jau kopš bērnības. Es nevaru pateikt precīzu brīdi, es varu tikai jums pastāstīt, kā es sāku kolekcionēt. Kad iegādājos savu pirmo mākslas darbu, man bija divdesmit gadi. Un jau no pašiem pirmsākumiem mans koncepts un izvēles iemesls vienmēr ir bijis mans iekšējais redzējums. Es izvēlējos to, kas man bija nepieciešams, to, ko es uzskatīju par sev noderīgu konkrētajā dzīves brīdī. Es izvēlējos ar prātu, sirdi un dvēseli. Ļoti subjektīvi, ņemot vērā, ka mākslas darbus sākotnēji izvēlējos sev. Atklāju, ka māksla man ir liels atbalsts – manā izaugsmē un arī manā profesionālajā karjerā. Būtībā es pati uz sevis pārbaudīju tās spēku.

Es esmu vienīgā savas kolekcijas kuratore. Visus mākslas darbus esmu izvēlējusies tikai viena pati, un šobrīd to ir tūkstošiem. Mana kolekcija demonstrē manu dzīvi, manu privāto dzīvi, manu personības un arī sievietes izaugsmi. Un tā kā esmu ārste psihoterapeite – arī manu profesionālo kompetenci. Videoinsight® ir totāls mākslas un dzīves, mākslas un profesijas integrācijas auglis. Tālab arī manas kolekcijas nosaukums ir Videoinsight®.


Alehandro Valensuela. Birth Place, 2015. Videoinsight® Collection

Vai mākslai patiešām piemīt spēks kaut ko mainīt – cilvēkos, pasaulē?

Jā, es domāju, ka mākslai ir šāds spēks, turklāt – un kas vissvarīgākais – man to ir izdevies pierādīt arī starptautiskos zinātniski medicīniskos pētījumos. Sākumā, būdama vēl ļoti jauna, es biju spontāna un arī naiva. Taču, kad pēc desmit gadiem palūkojos uz savu kolekciju, es sāku ieviest tajā sistēmu. Sakārtot to atbilstoši specifiskai tematikai. Manā kolekcijā ir mākslas darbi, kas runā par attiecībām ar tēvu un māti, par seksualitāti, par agresiju... Turklāt tā nemitīgi tiek papildināta, teju katru dienu es tai pievienoju kādu jaunu mākslas darbu. Tā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā.

Kā psihoterapeite, savulaik biju viena no Roršaha testa ekspertēm, lai noteiktu savu pacientu stāvokli, savā darbā es izmantoju vizuālos tēlus – šajā gadījumā pazīstamās Roršaha tintes traipu kartītes. Līdz vienā dienā izlēmu pie sava kabineta sienas pielikt mākslas darbu. Absolūti spontāni. Tā kā mana studija tolaik bija pilnīgi balta, tā bija ļoti dabiska izvēle. Visai ātri pamanīju, ka daļu pacientu konkrētais darbs ļoti piesaista un es sāku apkopot tā interpretācijas. Savu pacientu vīzijas, mākslas darba inspirētus sapņus. Bija pat tādi, kas izrādīja izteiktu pieķeršanos. Un viņi nebija nekādi kolekcionāri vai mākslas pazinēji. Normāli cilvēki.


Roberts Gligorovs. La buona novella, 2007. Videoinsigh® Collection

Bez jebkādām priekšzināšanām mākslā?

Jā. Un redzot savu pacientu interesi, es sāku mainīt mākslas darbus, vienlaikus turpinot apkopot pacientu spontānās interpretācijas par katru no tiem. Neiedomājamā kvantitātē. Piemēram, par šajā telpā arī šobrīd skatāmo Roberta Gligorova (Robert Gligorov) fotogrāfiju La bouna novella (2007) esmu apkopojusi vismaz 500 interpretācijas. Optimistiski noskaņoti, priecīgi cilvēki tajā saskatīja putnu – brīvu, skaistu, lidojumā virs pilsētas (fotogrāfijā tā ir Čikāga). Depresīvi cilvēki to redzot teica, mans Dievs, šis putns ir miris. Daži putnā saskatīja sievieti, citi – vīrieti. Bija mātes, kas putnā redzēja stārķi, kas nes bērnu. Interpretācijai ļaujot atklāt arī konkrētā cilvēka personību. Interpretāciju skaits bija ļoti svarīgs, jo tieši tās arī mani provocēja intuitīvi aizdomāties, ka laikmetīgā māksla var būt kaut kas līdzīgs Roršaha testam. Un es izlēmu turpināt, es tikai rādīju un rādīju – kopumā 50 000 stundu es tikai to vien darīju, kā demonstrēju saviem pacientiem aizvien jaunus mākslas darbus, skatījos un apkopoju viņu interpretācijas. Un tad – pēc aptuveni desmit gadiem, izlēmu, ka esmu gatava dalīties savā pieredzē un atklājumos. Es strādāju ar mākslu kā zinātniece, pilnīgi jaunā veidā, jo tā nebija mākslas terapija – nekad neesmu lūgusi savus pacientus zīmēt vai darīt ko tamlīdzīgu... Tā nebija arī mākslas psiholoģiskā analīze, jo mani, piemēram, neinteresēja Tomasa Rufa (Thomas Ruff) personības psiholoģija. Man bija svarīgi ar mākslas darbu starpniecību palīdzēt cilvēkiem. Gan nosakot diagnozi, gan izmantojot mākslu terapijā.

Vispirms es izšķīros savā pieredzē un noslēpumā dalīties ar Marinu Abramoviču (Marina Abramović), kuru savā ziņā uzskatu par savu dvēseles māsu. Ļoti spēcīgu sievieti. Mēs satikāmies un es sapratu, ka tas ir bijis pareizais solis – Marina bija ļoti atvērta un mani tikai vēl vairāk iedrošināja. Viņa teica: “Tev tas ir jāpastāsta pasaulei.” Šī saruna kļuva par savveida pavērsienu. 32 dienas es norobežojos no visa apkārtējā, dzīvoju pilnīgā vienatnē un uzrakstīju savu pirmo grāmatu – “Videoinsight®. Healing with Contemporary Art”. Šis process aizņēma mēnesi – es rakstīju dienu un nakti, pa vidu vien dažas stundas paguļot, pagatavojot kaut ko ēst un rakstot, rakstot... 320 lappusēs es izstāstīju gandrīz desmit gadu ilgo savu pētījumu vēsturi un man šķita tikai dabiski ar to dalīties... Grāmata iznāca pēc trim mēnešiem. 10 000 eksemplāru tirāžā. Tā tika izplatīta 60 dažādās vietās, arī muzejos visur pasaulē. Būtībā tā bija jaunas metodes – Videoinsight® metodes – ideoloģija, balstīta laikmetīgās mākslas tēlu iedarbīgumā un spēkā. Vispirms es to prezentēju mākslas videi. Tas bija vienkārši, jo esmu kolekcionāre un labi pārzinu sistēmu, kā darbojas mākslas pasaule. Pēc tam ar šo metodi iepazīstināju arī psihologu vidi. Prezentēt to kolēģiem – psihologiem, psihoterapeitiem, kongresam, jau bija krietni sarežģītāk.


Frančesko Vecoli. The end – La bandita, 2002. Videoinsight® Collection

Tad es uzrakstīju nākamo grāmatu – “A Videoinsight® method”, un atvēru savu pirmo Videoinsight® centru. Es izvēlējos Turīnu un šo vietu tālab, ka tā ir ļoti centrāla un cilvēkiem ir ērti šeit nokļūt. Centrs nav liels – vien 400 kvadrātmetru, taču telpas apjoms ir tieši tāds, kāds nepieciešams manam projektam. Jau piecus gadus ik nedēļu – trešdienās vai ceturtdienās, pulksten 19:00 vai 21:00 te ierodas 100 cilvēki. Dažādi, jo katru nedēļu viņi mainās. Videoinsight® centra apmeklējums jāpiesaka iepriekš un tas ir bezmaksas. Tāpat kā visi pārējie mani mākslas projekti, jo es ar tiem nepelnu. Un visi šeit sanākušie cilvēki apsēžas un skatās vienu mākslas darbu – video, fotogrāfiju, instalāciju, gleznu... Konkrētajam medijam nav izšķirīgas nozīmes.

Jūs gribat teikt, ka visi simts cilvēki visu vakaru skatās tikai uz vienu mākslas darbu?

Jā, simts cilvēki skatās tikai uz vienu mākslas darbu un kopīgi dalās savās interpretācijās. Te nav pasākuma vadītāja, nav diskusijas, nav patiesības un nav rezultāta – ir tikai pieredze dot kaut ko citiem un saņemt kaut ko no citiem. Šī pieeja savā ziņā ir revolucionāra. Ir tikai viens mākslas darbs, jo uzskatu, ka vien ilgstoši raugoties uz mākslas darbu, mēs varam to izprast, iedziļināties, saplūst. Tas nav kā muzejā, kur ap jums ir daudz mākslas darbu. Šeit ir tikai viens – vienu stundu. Un jūs esat ar to kopā – jūs to izdzīvojat, interpretējat sevī, mākslas darbam kļūstot par stimulu katra individuālajam ceļojumam sevī. Un šajā laikā jūs varat darīt, ko vēlaties – klausīties citu interpretācijās jeb būt sevī – klusumā. Tā ir dāvana. Unikālas pieredzes dāvana. Un tā kā cilvēki katru reizi mainās, katra tikšanās un Videoinsight® pieredze ir atšķirīga.

Vai cilvēki, kas vienreiz šajās sesijās piedalījušies, mēdz arī atgriezties?

Cilvēki var atgriezties un var arī neatgriezties. Tā ir viņu brīva izvēle. Videoinsight® centra mērķis ir būt par vietu, kur katru nedēļu konkrētā dienā kopā sanāk simts cilvēki, skatās uz vienu mākslas darbu un dalās savos vērojumos. Tā nav terapija, tā ir pieredze, iespēja ar mākslas starpniecību veicināt savu psiholoģisko evolūciju. Visi šajā procesā izmantotie mākslas darbi ir no Videoinsight® kolekcijas un tiem visiem ir psiholoģiskas iedarbības efekts.

Kā jūs šos mākslas darbus izvēlaties? Un kā jūs varat būt pārliecināta, ka konkrētajām darbam piemīt psiholoģisks iedarbīgums un, ka tas, tā teikt, darbosies pareizajā virzienā?

Es izvēlos mākslas darbus, ņemot vērā savu profesionālo pieredzi. Un tā ir pietiekami liela, lai es spētu izvēlēties darbus, kas patiešām spēj palīdzēt cilvēkiem. Es tos pārbaudu pati uz sevis un arī citiem – terapijas laikā. Videoinsight® centrs Turīnā bija pirmais, bet šobrīd tas vairs nav vienīgais. Tie ir arī citur pasaulē. Turklāt Videoinsight® centrs vienlaikus darbojas arī kā izstāžu telpa. Šo piecu gadu laikā esam sarīkojuši sešpadsmit izstādes, no kurām daļa bijušas mākslinieku personālizstādes.

Taču, kā jau iepriekš teicu, vissvarīgākais man bija gūt apstiprinājumu iespējai šo metodi pielietot medicīnā. Pirms četriem gadiem es izšķīros veikt eksperimentu. Es izvēlējos īpašu medicīnas atzaru – ortopēdiju. Kāpēc? Mani fascinē Frīda Kalo. Ļoti subjektīvu iemeslu dēļ. Savu pirmo pētījumu ortopēdijā es veicu Rizzoli slimnīcā Boloņā. Savā nišā tā ir viena no labākajām Itālijā un arī Eiropā. Pētījuma ietvaros es 100 pacientiem, kas tobrīd atradās rehabilitācijas periodā pēc ACL rekonstrukcijas operācijas, demonstrēju 16 videomākslas darbus. Ceļgala krusteniskās saites plīsuma gadījumā, lai atjaunotu ceļgala funkciju, saite tiek rekonstruēta – aizstājot to ar protēzi. Savu pētījumu ietvaros, pacientiem, kas bija pārcietuši šo operāciju, demonstrēju vienu videomākslas darbu (vienu no 16) jau nākamajā dienā pēc operācijas un pēc tam – to pašu video trīs reizes nedēļā viņiem bija jāskatās trīs mēnešus. Kā zāles. Sākumā viņi to darīja slimnīcā, pēc tam mājās. Tas bija specifisks videomākslas darbs, kura mērķis bija paātrināt pacienta rehabilitācijas procesu pēc ceļgala operācijas. Vienlaikus cits videomākslas darbs – bez specifiskām iezīmēm, šādu pašu periodu tika demonstrēts tā dēvētajai kontroles grupai.


Ronalds Ventura. Mirror, 2012. Videoinsight® Collection

Pēc trim, tad sešiem un astoņiem mēnešiem mēs veicām pārbaudes. Rezultāti bija neticami. Jau pēc viena mēneša, pacientu, kas bija skatījušies īpaši izvēlēto video ar Videoinsight® iedarbību, veselības aina bija ievērojami uzlabojusies, viņi sāka staigāt krietni ātrāk par otru grupu, atveseļošanās procesa laikā izjūtot arī mazāk sāpju... Šī pētījuma rezultātus publicējām “PubMed” un citos profesionālos izdevumos, tie tika prezentēti arī konferencēs visur pasaulē – Buenosairesā, Amsterdamā, Sofijā, Lionā, Londonā, Romā... Šobrīd dažādās pasaules vietās veicam vēl septiņus pētījumus vairākās medicīnas nozarēs. Piemēram, Ženēvas slimnīcā, demonstrējot īpaši izvēlētus videomākslas darbus, strādājam ar pacientiem, kuriem ir specifiskas muguras sāpes. Itālijā pirms pāris mēnešiem aizsākām pētījumu, lai noskaidrotu kā Videoinsight® metode var palīdzēt cilvēkiem ar Alcheimera slimību. Rezultāti ir patiešām nopietni, un kopš 2014. gada Boloņas universitātes Medicīnas fakultātē ir ieviests arī atsevišķs patstāvīgs kurss, kura ietvaros Videoinsight® metode tiek mācīta ārstiem un kuratoriem. Es to vadu kopā ar vēl sešiem pasniedzējiem. Viens no viņiem ir Džakomo Ricolati (Giacomo Rizzolatti), itāļu neiropsihologs, zinātnieks, kurš kopā ar pētnieku grupu savulaik atklāja spoguļneironus.

Bez augšminētajiem, man ir vēl viens projekts – Videoinsight® viesnīca. Es to aizsāku pirms diviem gadiem Beirūtā – sadarbībā ar Phoenicia Hotel. Visās 800 viesnīcas istabās ir atsevišķs Videoinsight® televīzijas kanāls, kurā 24 stundas tiek demonstrēti 24 video. Nākotnē es domāju šādu kanālu izveidot arī citās viesnīcās, jo, manuprāt, māksla ir dzīves daļa un tā ir domāta ikvienam. Māksla ir katram šīs dzīves mirklim. Tā nav tikai kolekcionāriem vai muzejiem. Tā ir visiem. Jebkuram. Un mans dzīves mērķis ir dalīties mākslā un Videoinsight® konceptā visur pasaulē. Videoinsight® kolekcija, Videoinsight® fonds, Videoinsight® centrs, Videoinsight® metode, Videoinsight® pētījumi, Videoinsight® mācību kurss – tā ir mana Videoinsight® elementu piramīda. Manas dzīves un manas profesijas savstarpējās mijiedarbības rezultāts.


Marinella Senatore. Speak Easy, 2009. Videoinsight® Collection

Kā vienu no saviem iedvesmas avotiem jūs minējāt Frīdu Kalo. Vai arī viņas gadījumā māksla bija savveida terapija?

Manuprāt, māksla potenciāli ir terapija ikvienam. Ne tikai vizuālā māksla. Un ne vien skatītājiem vai kolekcionāriem, bet arī māksliniekiem. Māksla ir ne tikai risinājums, tā ir arī fantastisks enerģijas avots, veids, kā atrast spēku tikt galā ar savām personiskajām problēmām. Frīda Kalo ir tikai viens piemērs, taču viņa nav vienīgā. Es domāju, ka jebkurš cilvēks, kas nonāk saskarē ar mākslas darbu, kaut ko meklē. Man māksla ir dzīve. Un šajās attiecībās nekad nav bijis mantisku interešu vai spekulāciju. Kā kolekcionāre es dzīvoju mākslas sistēmā, taču vienlaikus jūtos no tās absolūti brīva. Visus savā kolekcijā esošos mākslas darbus es esmu izvēlējusies pati un vienlaikus esmu brīva arī no jebkāda veida tendenču ietekmes. Es izvēlos to, kas man ir nepieciešams un to, kas, manuprāt, varētu būt nepieciešams citiem cilvēkiem. Es izvēlos sev, saviem pacientiem, cilvēkiem, kas apmeklē Videoinsight® centrus visdažādākajās pasaules malās. Mana pieeja ir vienkārša. Es kaut ko atrodu, kaut ko sastopu un tas sastop mani – vai nu tas mani uzrunā vai nē. Es to sajūtu desmit sekundēs.

Vai ir bijušas situācijas, kad esat jutusi, ka mākslas darbs ir it kā pilnīgi tukšs, tajā nav nekādas enerģijas, stāsta?

Protams. Taču es vienmēr varu izvēlēties – starp mākslu, kas mani uzrunā un mākslu, kas mani neuzrunā. Es meklēju mākslu, kas ir nepieciešama. Mākslu, kas spēj uzrunāt tūlītēji, dziļi un absolūti – prātu, sirdi, dvēseli. Mākslu, kas izsaka pamatvajadzības, runā par visbūtiskāko. Mākslu, kas spēj piesaistīt visus cilvēkus. Mani nesaista pārāk sarežģīti mākslas darbi. Man nepatīk, ja man ir jāizlasa pārāk daudz informācijas, teksta, lai saprastu konkrētu mākslas darbu – tas ir tik sarežģīti... Man nepatīk māksla, kas nostāda cilvēku neērtā situācijā – tā teikt, es nesaprotu šo darbu, tātad esmu pārāk mazizglītots, nepietiekami labs, lai izprastu laikmetīgo mākslu... Mākslai ir jāprovocē, taču vienlaikus mākslas darbam ir jāpalīdz skatītājam uztvert tā nozīmi. Tam ir jāspēj radīt naratīvu.

Šobrīd vienā no Milānas slimnīcām, tās uzgaidāmā telpā uz plazmas ekrāna tiek demonstrēts mākslas darbs, kuru cilvēkiem ir iespēja vērot, gaidot vizīti pie ārsta. Un šajā ziņā es jūtos ļoti labi, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkurš cilvēks, kas vien nonāks šajā klīnikā, varēs šos videodarbus skatīties bez jebkādām problēmām, jo neviens no tiem nedemonstrē kaut ko vulgāru, agresīvu, nospiedošu, brutālu vai neglītu... Un esmu pārliecināta, ka šie mākslas darbi spēj aizraut un tajos kaut ko atradīs arī tie cilvēki, kuriem varbūt nav nekādu priekšzināšanu mākslā.

Daži mākslas darbi ir ļoti spēcīgi un spēj to izdarīt. Savukārt atsevišķi mākslas darbi ir tikai ļoti šauram cilvēku lokam, iespējams, vien pāris kolekcionāriem – katrā ziņā tie noteikti nav izmantojami Videoinsight® projektos.


Natālija Djurberga. Untitled Acid, 2010. Videoinsight® Collection

Dažkārt laikmetīgā māksla var būt arī gana pretrunīga, pat agresīva un dažādu tumšu dziņu pārpilna. Piemēram, Treisija Emina, kuras darbi ir nesaudzīga un nekautra pašeksponēšanās, pārpilna kaislību un ciešanu. Vai arī šāda veida māksla var tik izmantota terapijā?

Mākslai nav jābūt tikai skaistai vai vienkāršai. Mākslai ir jāspēj provocēt, šokēt, lauzt jūsu iepriekšējos priekšstatus un pieņēmumus, tādējādi mainot arī jūsu līdzšinējo domāšanas “rāmi”. Man patīk provokatīva māksla, piemēram, Natālijas Djurbergas (Nathalie Djurberg) videodarbi, taču tikai daļu no tiem es varu izmantot terapijā, rādīt pacientiem. Pastāv robeža un es to ļoti respektēju. Es apzinos, ja to pārkāpšu, pacientam šāda pieredze var būt destruktīva. Dažreiz mākslinieka ideja ir radīt kaut ko ļoti neglītu, ļoti brutālu. Šāda veida māksla nav piemērota Videoinsight® projektam. Nespēju iztēloties sevi skatāmies kaut ko, kas manu vai manu pacientu noskaņojumu transformē negatīvi. Tas ir kas pilnīgi pretējs manai misijai. Katru nedēļu es noskatos kādus divdesmit vai trīsdesmit videodarbus. Tā kā esmu viena no lielākajām videomākslas kolekcionārēm, es tos saņemu no visas pasaules – no galerijām, kuratoriem, māksliniekiem. Es noskatos visus, jo tā ir mana kaislība. Un vienlaikus mazliet arī atkarība. Es skatos, skatos, skatos.... Taču mirklī, kad mākslas darbs modina manī depresīvas sajūtas, es pārtraucu skatīties. Es vēlos, lai caur mākslu es kļūtu labāka, nevis tā uzdzītu manī skumjas. Man ir vienaldzīga arī māksla, kuru es nesaprotu. Es respektēju un pieņemu, ka šim darbam noteikti ir kāda dziļāka jēga, jo mākslinieks to noteikti ir vēlējies tam piešķirt, bet, ja es to neuztveru, šo darbu savai kolekcijai neizvēlos. Es varu noskatīties simts videodarbus, bet izvēlēties tikai, piemēram, četrus vai piecus. Tikai salīdzinoši nedaudzi darbi ir izmantojami Videoinsight® projektiem, jo nepietiek tikai ar mākslas darba ideju, ir jābūt arī naratīvam, turklāt katram, kas to uzlūko, ir jāspēj to nolasīt. Interpretācijas, protams, būs atšķirīgas, taču mākslas darbam ir jāuzrunā. Piemēram, neviens no Videoinsight® kolekcijā esošajiem mākslas darbiem nesatur politiskus vai reliģiskos kodus. Es nedemonstrēju speciālus video musulmaņiem un kristiešiem. Mana pieeja ir citāda.


Larisa Sansūra. A Space Exodus, 2009. Videoinsight® Collection

Manuprāt, viens no svarīgākajiem vārdiem dzīvē ir “pateicība”. Es esmu pateicības pārpilna. Visdažādākās pateicības – māksliniekiem, ka viņi ir radījuši mākslas darbus, vienlaikus tādējādi izpaužot sevi; pacientiem, jo viņi ir mans spogulis – pateicoties viņu interpretācijām, uzlūkojot mākslas darbus, esmu varējusi radīt Videoinsight® metodi. Esmu pateicīga medicīnai, jo tradicionālā medicīna, arī universitāte, ir atvērusi durvis laikmetīgajai mākslai. Tā bija savveida revolūcija, taču tā ir nākotne. Es esmu pateicīga, jo es varu atļauties iegādāties mākslas darbus un dalīties tajos ar cilvēkiem visur pasaulē. Videoinsight® fonds ir Rebekas Ruso mantojums un testaments. Man nav bērnu, tālab mana vēlme ir, lai Videoinsight® projekts vienmēr būtu ikvienam. Fondam ir sava misija. Videoinsight® metode pastāv, tā ir zinātniski pierādīta un tiek pasniegta universitātē. Es jūtos visu izdarījusi. Esmu noslēgusi savu apli, un esmu pārpilna pateicības.

Jūs gan joprojām esat jauna...

Es turpināšu, taču vissvarīgākos savus mērķus es esmu jau sasniegusi. Videoinsight® metode ir apstiprināta medicīnas vidē, tā tiek pasniegta universitātē un tas nozīmē, ka tā dzīvos. Jā, man ir sava kolekcija līdzīgi kā citiem kolekcionāriem, taču veids, kā tā ir tapusi un kā es to izmantoju, ir atšķirīgs. Mākslas darbi man nav objekti ar sertifikātu, kurus es glabāju noliktavā. Mākslas darbi ir kaut kas, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkiem. Tā ir mana pieeja.

Kāds ir jūsu viedoklis par muzeju lomu mūsdienās? Varbūt nākotnē tie varētu kļūt par jaunajiem hospitāļiem?

Man ļoti patīk muzeji un es domāju, ka savā dzīvē esmu apmeklējusi gandrīz visus nozīmīgākos muzejus. Un es ļoti ceru, ka nākotnē apmeklētāju skaists tajos tikai pieaugs. Man, piemēram, ļoti patīk jaunais, Renco Piano projektētais Vitnija muzejs Ņujorkā. Augustā tas bija atvērts līdz desmitiem vakarā, un vēl deviņos pie tā durvīm stāvēja apmēram 100 cilvēku gara rinda. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi – slēgt muzeju tik vēlu. Vašingtonā, piemēram, visi muzeji ir bezmaksas un vienmēr cilvēku pārpilni. Pirms neilga laika biju Stokholmā, kur, savukārt, muzeji ir ļoti dārgi – ieejas maksa ir vidēji 20 eiro. Vienā dienā apmeklēju piecus, tostarp ABBA muzeju, un, tā teikt, varēju būt laimīga, ka man ir šie 100 eiro, taču, domāju, ne visi cilvēki var to atļauties. Es ļoti ceru, ka nākotnē arvien vairāk muzeju būs bezmaksas. Un tie arvien vairāk sadarbosies ar skolām, sabiedrību kopumā. Es ceru, ka salīdzinoši nelielā laikmetīgās mākslas pasaule atvērs savas durvis, jo saskarsme ar mākslu ir unikāla pieredze ikvienam cilvēkam.


Tala Madani. Luminaries, 2013. Videoinsight® Collection

Videoinsight® metode ir balstīta tikai laikmetīgajā mākslā. Vai terapeitisks spēks piemīt arī klasiskajai mākslai, vecmeistaru gleznām un skulptūrām?

Mērķtiecīgi esmu kolekcionējusi tikai laikmetīgo mākslu. Mākslas darbi, kurus esmu izvēlējusies, dzīvo manī un es tos varu izmantot savā praksē tikai tāpēc, ka tos pazīstu. Jūtu. Jā, es domāju, ka savā veidā terapeitiski var būt arī daži vecmeistaru darbi. Taču tikai pāris. Katrā ziņā to ir daudz mazāk nekā laikmetīgajā mākslā, jo senos laikos māksla tapa ar citu mērķi. Kā dokumentācija, izklaide, absolūta skaistuma iemiesojums... Laikmetīgajā mākslā jau ir iekodēts šis uzdevums – provocēt skatītāju, “palīst zem ādas”, tā nav seduktīva. Manuprāt, laikmetīgajai mākslai piemīt daudz lielāks terapeitiskais spēks, jo tā runā par mūsdienu pasauli un tās problēmām.

Manā kolekcijā ir arī 18. gadsimta gleznas, taču es tās nevaru izmantot, lai palīdzētu cilvēkiem. Es varu tikai parādīt to skaistumu, jo tās ir pārpilnas skaistuma. Protams, skaistuma uzlūkošana vienmēr ir lielisks veids, kā justies labāk. Taču ar to vien nepietiek. Tiesa, raugoties uz Mikelandželo Pietà, mēs varam veikt Videoinsight®, jo šajā darbā mēs redzam māti un bērnu. Gluži tāpat kā Videoinsight® metodikā noteikti izmantojams Rodēna “Skūpsts”. Jā, ar dažiem mākslas darbiem tas ir iespējams, taču ar citiem nē. Līdzīgi ir arī laikmetīgajā mākslā – ir jāizvēlas.

Vai ir iespējams Videoinsight®, piemēram, ar Džefu Kūnsu?

Jā, protams. Tāpat kā ar Demjenu Hērstu vai Anišu Kapūru. Džefa Kūnsa darbos ir koncepts, un tas ir vissvarīgākais. Manā kolekcijā ir gan Damjena Hērsta, gan Aniša Kapūra darbi, un vienlaikus tajā ir arī ļoti daudz jauno mākslinieku darbu. Taču man viņi visi ir vienādi. Videoinsight® metodē vārdam nav nekādas nozīmes, ir pilnīgi vienalga vai mākslas darba autors ir superzvaigzne vai nē. Videoinsight® centrā mēs nekad neiztirzājam mākslinieka biogrāfiju un nerunājam par darba tapšanu, autora vārds tiek nosaukts tikai sesijas beigās.

Bet, ja uz seansu atnāk kāds, kurš labi orientējas mākslas vidē un viņam uzreiz ir skaidrs, kurš ir mākslas darba autors – vai šis fons kaut kādā ziņā nemazina mākslas darba iedarbības spēku? No terapijas viedokļa.

Kolekcionāri, kuri mīl mākslu, protams, var atpazīt autoru. Taču tā kā viņi izdzīvo mākslu arī savā ikdienā, viņiem parasti izdodas lielisks Videoinsight®. Savukārt tie snobi, kurus interesē tikai mākslas darba cena, reti ir pietiekami atvērti, lai spētu veikt Videoinsight®.


Tobiass Zeļonijs. The Street, 2013. Videoinsight® Collection

Vai jūsuprāt attēli ir spēcīgāki par vārdiem?

Jā, jo vārdi aizskar jūsu smadzenes, bet attēli – jūsu zemapziņas dzīles. Mēs sapņojam ar attēliem. Bērnos lielāku šoku rada attēli, kurus viņi redz, nevis vārdi, kurus viņi dzird. Attēli ir daudz spēcīgāki par vārdiem. Taču, piemēram, Jaelas Bartanas (Yael Bartana) mākslas darbu If You Will it, it is Not a Dream veido neona izgaismoti vārdi. Tie ir vārdi, bet vienlaikus arī attēls. Jo jūs redzat, jūs skatāties uz vārdiem, nevis tikai par tiem domājat vai tos klausāties. Līdz ar to ir iespējams veiktVideoinsight®arī ar atsevišķiem mesidžiem.

Videoinsight® centrā, kur šobrīd atrodamies, pie sienas ir fotogrāfija no Marinas Abramovičas 1990. gada performances. Tās nosaukums ir Dragon Heads un tajā ap krēslā sēdošo Abramoviču apvijies pitons, aizsedzot viņas acis. Šī fotogrāfija ir arī uz jūsu grāmatas “Videoinsight®. Healing with Contemporary Art” vāka. Ko tā jums nozīmē?

Pirms vairāk kā 20 gadiem Marinai Abramovičai bija performance, kuras laikā viņa vairāk kā sešas stundas sēdēja uz skatuves ar čūskām uz sava ķermeņa. Es sēdēju līdzīgā krēslā savā darba kabinetā – ar čūskām savā prātā un sirdī. Vienīgi manā gadījumā šīs čūskas bija to cilvēku problēmas, kuras es palīdzēju risināt. Un es izvēlējos šo mākslas darbu, jo tas iemieso mani – Rebeku, sēžam klīniskajā vidē un palīdzot cilvēkiem. Čūskas bija viņu problēmas.

Taču vienlaikus sēžot šai krēslā es jutos pavisam mierīga, es atrados šajā situācijā, taču es spēju tikt ar to galā. Šī fotogrāfija ir ļoti spēcīga, jo to iespējams ļoti dažādi interpretēt. Tā nerunā tikai par bailēm, jo, kā jūs zināt, čūska simbolizē daudz ko – tā ir arī seksuāls simbols. Performances veido ļoti nozīmīgu manas kolekcijas daļu, jo performancē māksla un dzīve ir totāli sajaukušās. Man dzīve ir māksla. Un savā ziņā dzīve ir arī performance. Ja jūs man jautātu, ko man nozīmē māksla, tāda būtu mana atbilde. Es to ierakstīšu arī savā testamentā.

Vai arī strādājot ar privātiem klientiem, Videoinsight® ir vienīgā metode, kuru šobrīd izmantojat?

Jā, es strādāju tikai ar šo metodi. Ja jums nepieciešama mana palīdzība, lai tiktu galā ar iekšējo nemieru vai kādām citām problēmām, jūs varat vērsties pie manis jebkurā laikā. Vispirms es jums parādīšu dažus mākslas darbus un šī procesa laikā sapratīšu, kas jums ir nepieciešams – jūsu problēmas cēloni, jūsu ievainojamību. Un es strādāšu ar jums tikai caur mākslu.