Foto

Vai tiešām man visam ir jāpieder?

Agnese Čivle

Intervija ar igauņu mākslas kolekcionāru Rīvo Antonu

28/04/2016

Rīvo Antons (Riivo Anton) dod priekšroku tikt sauktam par mākslas draugu, nevis kolekcionāru. Ne tikai tāpēc, ka ierasti mākslas kolekcionāri tiek asociēti ar kungiem, kuriem pāri sešdesmit, kas uz pusi jaunākajam Rīvo nemaz nav kompliments. Galvenokārt gan tādēļ, ka viņš piesliecas kanādiešu žurnālista un grāmatu autora Malkolma Gledvela apgalvojumam, ka, lai kāds spētu nevainojami pārvaldīt kādu jomu, viņam tajā jābūt praktizējušam vismaz desmittūkstoš stundu. Mākslas kolekcionēšanā Rīvo Antons apgūst tikai savus pirmos tūkstošus.

Lai gan mākslas aprindās aizvien aktīvāk tiek skandēts apgalvojums, ka kolekcionēšanai miljoni nav vajadzīgi, tomēr ieguldījumus šis hobijs nepārprotami prasa. Un šeit runa vairs nav par stundām, bet gan naudu. Rīvo Antons jaunības gados par zināmu līdzekļu plūsmu ir parūpējies. Pirms 16 gadiem, esot vēl students, viņš dibināja konsultāciju kompāniju Innopolis, kas šodien zināma kā Civitta – Baltijas reģionā lielākā neatkarīgā konsultāciju kompānija ar birojiem septiņās valstīs.

Jāatzīst, ka Rīvo Antona mākslas kolekcijā patiešām ietilpst darbi, kas ir lētāki par dažu labu mūsdienu tehnoloģiju. Kolekciju veido divas daļas: starptautiskā laikmetīgās mākslas darbu izlase un igauņu grafikas darbi no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz 80. gadiem – tas ir laiks, kad grafika Igaunijā bija ļoti populāra. Pašas pirmās kolekcijas vienības iegādes stāsts sākas ar Kanādā dzīvojoša igauņu mākslinieka Erika Pehapa (Eric Pehap) grafikas darbu, ko Rīvo pamanīja eBay. Viņš to nopirka intereses pēc par tā autentiskumu. Pārliecinājies par darba īstumu, viņš no šī paša pārdevēja iegādājās visu Pehapa kolekciju – aptuveni 80 grafikas. Tā aizsākās Rīvo Antona draudzība ar mākslu, kuras noturīgumu apstiprina viņa sniegtais atbalsts vietējās mākslas norisēm, kā arī fakts, ka, intereses un biznesa asiņu urdīts, Rīvo Antons izveidoja pirmo mākslas indeksa servisu Igaunijā (tas gan šobrīd ir iesaldēts un atrodas izstrādes un publicēšanas beigu posmā).


Krisa Lemsalu. Phantom Camp. 2013. Porcelāns 

Kaut arī tev ne sevišķi patīk, ka tiec dēvēts par kolekcionāru, tomēr mākslas kolekcija tev pieder. Kā tev labpatiktos ar to iepazīstināt?

Šī kolekcija ir savveida eksperiments. Es vēl aizvien eksperimentēju un cenšos atrast savu nišu. Taču viss sakās ar grafikas darbiem, kad aptuveni pirms desmit gadiem atklāju, ka Padomju Savienības laikā – 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā – dažādas kultūras institūcijas Igaunijā izdeva igauņu grafikas gadagrāmatas. Tās tika publicētas igauņu, krievu, kā arī angļu valodā, un tieši tas piesaistīja manu uzmanību. Tie bija sešdesmitie gadi Padomju Savienības kapsulā – kāpēc šie izdevumi tika tulkoti angļu valodā? Patiesībā angļu (dažkārt arī somu) valodas tulkojums šajos izdevumos tika pievienots tālab, ka tie tika izmantoti kā dāvinājumi ārzemniekiem – tiem, kuri tolaik tika saņēmuši atļauju šķērsot savienības robežas. Šie izdevumi savā ziņā kalpoja kā logs uz Padomju Igauniju.

Es sāku kolekcionēt tieši šīs gadagrāmatas. Pēc tam kad biju iegādājies teju visas, saprotams, ka sāku kolekcionēt arī pašas grafikas, kas bija iekļautas šajās gadagrāmatās. Tieši tā aizsākās mana kolekcionēšana, ko turpinu vēl aizvien.

Kur šodien iespējams iegādāties šīs gadagrāmatas un pašas grafikas? Cik tās ir pieejamas?

Viens avots ir antikvariāti. Taču jāsaka, ka pašas gadagrāmatas nav retums, lai gan pēdējais izdevums, kas tika laists klajā 80. gadu sākumā, izrādījās visai grūti atrodams. Es dzinu tam pēdas gandrīz gadu. Lai vai kā – gadagrāmatas atrašana ir tikai ceļojuma sākums, tālāk seko tajā iekļauto grafiku meklējumi. Daudzi grafiku autori aizvien ir dzīvi, un viņus ir iespējams uzmeklēt. Es patiesi izbaudu šo pieredzi!

Ko uzskati par līdz šim interesantāko satikšanās pieredzi?

Viena no lieliskākajām tikšanās reizēm bija ar Igaunijas grafikas mākslas lēdiju – Vīvi Tolli. Kundzei ir jau pāri 80, tomēr man izdevās atrast viņas e-pasta adresi. Es aizrakstīju, izskaidrojot savu interesi par kādu no viņas darbiem. Biju patiesi pārsteigts, saņemot mākslinieces atbildi, kurā viņa skaidroja, ka šim darbam noteikti kaut kur ir jābūt, taču viņa īsti nezinot – kur.

Vīve Tolli. Muhu salas zēns. 1960. Oforts.

Vīve Tolli solījās ar mani sazināties, tiklīdz būs pieķērusies savu atvilktņu kārtošanai un būs ko atradusi. Patiesībā vairs necerēju no viņas vairs jebkad ko dzirdēt, bet man par lielu pārsteigumu pēc gada viņa darīja zināmu, ka darbu ir atradusi un ka tas var būt manā rīcībā. Mēs tikāmies uz tasi tējas viņas darbnīcā. Tas bija lieliski – parunāt par dažādiem grafikas darbiem (ne tikai viņas pašas) un dzirdēt virkni jautru nostāstu: tiem ir liela nozīme, pēc tiem es ļoti tiecos. Viņa bija glabājusi pierakstus par katru darbu, ko savulaik bija kādam pārdevusi vai dāvinājusi. Tas nozīmēja to, ka pēc šīs sarunas varēju izsekot, pie kā vēl rodami darbi no tā paša izdevuma, kas tobrīd bija manā uzmanības lokā.

Man ļoti būtiska ir personīgā pazīšanās ar mākslinieku. Manā kolekcijā ir daži darbi, ko radījuši mākslinieki, kurus es nekad neesmu sastapis, taču parasti cenšos šīs attiecības nodibināt. Tikai lai zinātu, ko viņi domā un kāda ir viņu pieredze. Es uzskatu, ka kolekcionēšana ļoti lielā mērā ir par un ap pieredzi, un dziļāku pieredzi var gūt kombinācijā ar mākslas darbu un tā radītāju.


(Fragments.) Rihards Kaljo. Cafeteria. 1961. Kokgriezums

Kuri no igauņu grafikas māksliniekiem tev ir īpaši tuvi?

Rihards Kaljo (1914–1978) ir ļoti labi zināms mākslinieks jebkuram, kurš dzimis laikā starp piecdesmitajiem un deviņdesmitajiem. Viņš ir vairāku skolas bērnu vidū populāru piedzīvojumu grāmatu ilustrators. Viņš ilustrējis arī “Trīs musketierus” – vienu no manām mīļākajām bērnības dienu grāmatām.

Kā tu raksturotu igauņu grafikas mākslas unikālo identitāti?

Manu kolekciju veido darbi no padomju ēras un tās pēdējiem gadiem, tāpēc, saprotams, tajos rodami vairāki vēstījuma slāņi. Taču tie vienlīdz uzlūkojami ir tad, ja neesat lietas kursā par to saturošajām nozīmēm. Tie var tikt uztverti tieši un bez aplinkiem. Tas tiešām atkarīgs no tā, no kāda skatpunkta tie tiek uzlūkoti. Es pieņemu, ka tie nav sevišķi konceptuāli.


Benjamin Vassermann. Evening Light II. 1987. Oforts

Un kā tu raksturotu to vizuālo estētiku?

To estētikas valoda ir diezgan universāla un reālistiska. Savveida ēras liecība.

Ja drīkstu vaicāt – kāda ir šodienas cena šiem darbiem?

Tā variē, bet tipiskā cena svārstās starp pieciem simtiem un pāris tūkstošiem eiro. Es vēlos izmantot iespēju un darīt zināmu, ka mākslas kolekcionēšanai nebūt nav jābūt ārkārtīgi ekskluzīvam vai dārgam hobijam. Muzejiskas vērtības igauņu grafiskā māksla ir iegādājama par mazāku summu, nekā mēdzam maksāt par iPhone iegādi.


Leonhards Lapins. Oval X. 1976

Vai tev ir zināms, cik šie darbi maksāja tolaik?

Patiesībā zinu gan, jo daudzi no tiem aizvien ir oriģinālajā ierāmējumā un to aizmugurē atrodamas cenu zīmes. Parasti tie bija kādi 20 rubļi, dažkārt tikai 10 rubļu… Tas lielākoties bija atkarīgs no darbu izmēra. Man ir arī daži eksemplāri, ko savulaik mākslinieki dāvinājuši cits citam: aizmugurē lasāmas dažādas piezīmes un novēlējumi rokrakstā. Šis ir vēl viens stāsta aspekts, ko satur darbi manā kolekcijā.

Vai tev ir zināms, cik aktuāla Igaunijā ir grafikas darbu kolekcionēšana? Cik kolekcionāru bez tevis vēl to dara?

Precīzi nezināšu teikt, taču zinu, ka tādi ir. Tomēr nezinu nevienu citu, kurš kolekcionētu tieši padomju grafikas no gadagrāmatām, kā to daru es.

Kas notiek šodienas igauņu grafiskajā mākslā?

Jaunākā tendence ir dažādu mediju kombinēšana – mākslinieki vairs strikti nepieturas pie vienas noteiktas tehnikas. Es uzskatu, ka grafikas darbi atgriežas un atkal kļūst populāri. Atceros sarunu ar Polu Hobsonu (kādreizējo Contemporary Art Society direktoru) pirms pieciem gadiem – viņš mani iedrošināja pievērsties grafikai, norādot, ka gaidāma grafiskās mākslas renesanse.


Andris Vītoliņš. Architecture and Morality. 2013. Audekls, akrils.

Pēc zināma laika, ko veltīji vienīgi grafiskās mākslas kolekcionēšanai, tu pievērsies arī laikmetīgajai mākslai. Kas tevi uz to vedināja?

Es domāju, ka līdzīgi tas notiek ar visiem kolekcionāriem – viņi sāk ar klasiku vai moderno mākslu un tad palēnām pāriet uz laikmetīgo. Šķiet, šis ir arī mans gadījums. Lai gan es aizvien lūkojos pēc grafikas darbiem no gadagrāmatām, tomēr nevēlos sevi ierobežot medijā un laika periodā.

Savā laikmetīgās mākslas kolekcijā esmu koncentrējies uz Igaunijas mākslu, taču jāsaka, ka kolekcionēju “ar acīm”, rodot sasaisti ar citiem darbiem, kas jau ir manā kolekcijā, vai izejot no tā, kā mana personīgā pieredze sasaistāma ar konkrēto darbu. Es uzskatu, ka starp darbiem kolekcijā jāveidojas sarunai. Un šim dialogam nebūt nav jābūt igauņu valodā.

Pastāsti vairāk par šiem dialogiem – par konkrētiem piemēriem, kā darbi tavā kolekcijā sarunājas cits ar citu.

Šie dialogi bieži vien tiek veidoti, izejot no manis paša izpratnes par naratīvu, kas tos vieno. Iespējams, citiem cilvēkiem tas neko neizteiks. Piemēram, pagājušogad apmeklēju viennacontemporary mākslas mesi, kurā pamanīju kāda jauna ungāru mākslinieka darbu, kurš attēlo dažādas struktūras ainavā. Vienā no viņa darbiem bija redzams atrakciju parka panorāmas rats. Tas man atgādināja pašu pirmo grafikas darbu, ar kuru reiz aizsāku savu kolekciju. Šajā gadījumā darbu noskatīju ne tikai ar acīm, bet vairāk vadoties pēc kopējās kolekcijas struktūras.

Māksla var kalpot arī kā universāls tilts starp dažādām disciplīnām. Pēdējā laikā esmu domājis par projektu / izstādi, kurā labi zināmi igauņu mākslas darbi tiktu pārsaukti, iegūstot dažādu Igaunijas tehnoloģiju kompāniju nosaukumus. Projekta mērķis būtu sasaistīt jaunās ekonomikas uzņēmējus ar mākslas scēnu un otrādi, caur mākslu izstāstot stāstu par abiem.


Kaido Ole. Memory of CL.  2015. Audekls, eļļa.

Kuru mākslinieku darbus tu uzskati par savas laikmetīgās kolekcijas spilgtākajiem guvumiem?

Kaido Ole ir viens no tiem māksliniekiem, kuri mani patiesi uzrunā. Es mazliet zinu viņu arī personiski. Zinu, kas ir aiz šiem darbiem. Man ir interesantas mākslinieka Kiwa darbu sērijas. Viņš gan vairāk ir zināms ar hepeningiem, mazāk ar glezniecību. Izcelt vēlos arī Jānu Tomiku (Jaan Toomik). Man patīk latviešu mākslinieks Andris Vītoliņš. Laikā, kad viņš stažējās Parīzē, man bija iespēja skatīt viņa darbu tapšanu klātienē. Tos darbus es pēcāk arī iegādājos.

Ko tev personīgi nozīmēja būt klātesošam darba radīšanas procesā?

Tas sniedz pavisam svaigu skatījumu un pieredzi, kas jau atkal pārtop par daļu no šī manas kolekcijas stāsta. Reizē tā ir ekskluzīva iespēja uzzināt patieso, sākotnējo darba naratīvu.

Ja tev bez jebkādiem ierobežojumiem būtu iespēja iegūt jebkurus trīs darbus, kuri tie būtu?

Grūti atbildēt. Pēdējā laikā es iekšēji cīnos ar domām par to, kāda jēga ir kolekcionēt – iegūt mākslas darbus savā īpašumā. Vai tiešām mums viss jāpieder? Ir taču citas kolekcijas, ir muzeji, kur mākslu iespējams baudīt. Patiesībā nav vajadzības neko iegūt kā savu. Es pats ar sevi cenšos vienoties par to, ka stāsts nav par faktiskajām īpašumtiesībām, bet vairāk par mākslas scēnas atbalstīšanu. Tajā pašā laikā, ja nebūs pircēju, mākslinieki nespēs izdzīvot, ja mākslinieki nespēs izdzīvot... Bet vai patiešām man viss jāpieder? Vai es tomēr varu vienkārši baudīt bez pirkšanas?

Šķiet, šo pārdomu rezultātā esi aizsācis jauno mākslinieku atbalsta programmu. Vai vari par to pastāstīt vairāk?

Es plānoju atvērt rezidentūru, kas atradīsies Igaunijas dabas rezervāta vidū – tuvu Latvijas un Krievijas robežai. Tā būs vieta, kur mākslinieki varēs pilnībā atslēgties, lai koncentrētos un radītu. Esmu dzirdējis no laikmetīgajiem māksliniekiem, ka šodien vairums rezidenču ir izvietotas metropolēs. Tas, protams, ir lieliski jaunām idejām un pieredzei, taču sniedz maz iespēju patiesi koncentrēties darbam. Vienkārši pārāk daudz iespēju darīt ko citu! Es vēlos piedāvāt tieši pretējo, tāpēc rezidentūra tiks iekārtota zemnieku saimniecībā, ko esmu iegādājies un šobrīd renovēju. Kad tā būs gatava, sniegšu šo iespēju jebkuram interesentam. Es ceru, tas būs saistoši arī māksliniekiem ārpus Igaunijas.

Cik liela ir kolekcionāra ietekme uz šodienas mākslas pasauli un tajā notiekošajiem procesiem?

Ietekme noteikti ir. Nedomāju, ka tā var tikt pārvērtēta. Kā nekā māksla vienlaikus ir arī bizness, kura pieprasījuma pusē dominē tieši kolekcionāri.

Kas, pēc tavām domām, ir šodienas Igaunijas mākslinieku lielākais iedvesmas avots? Par ko viņi runā, kas viņus interesē?

Nav tādas vispārējas atbildes. Esmu priecīgs redzēt, ka daudzi igauņu mākslinieki aizvien vairāk iemanto starptautisko atpazīstamību. Krisa Lemsalu (Kris Lemsalu), Kaido Ole, Jānuss Samma (Jaanus Samma) un Merike Estna ir tikai daži no tiem. Es ceru, ka šī tendence pieaugs un viņi izrādīs aizvien lielākas starptautiskās ambīcijas.

Vai šodienas globalizētajā mākslas tirgū, tavuprāt, vairs eksistē tāds fenomens kā “nacionālā māksla”?

Es tiecos tam ticēt. Domāju, ka māksla aizvien ir daļa no kādas konkrētas kultūras. Lai gan kultūras koncepts šodienas pasaulē kļūst aizvien universālāks, tomēr cilvēki joprojām tiecas uzzināt mākslinieka izcelsmi neatkarīgi no tā, cik viņš ir aktīvs un labi pazīstams uz globālās skatuves.

Tu esi jauns kolekcionārs. Pieredzējušākie mēdz sacīt, ka, lai “uztrenētu aci” mākslā, ir jāpaiet ilgam laikam, to vērojot. Kā tu šo komentētu?

Es pilnībā piekrītu. Man šķiet, tas bija Malkolms Gledvels, kurš lēsa, ka nepieciešams praktizēt aptuveni 10 000 stundu, lai kāds spētu pārvaldīt kādu disciplīnu. Es domāju, ka kolekcionēšana nav izņēmums. Man savas stundas vēl jāapgūst. Tādēļ arī labprātāk saucu sevi par mākslas draugu, nevis kolekcionāru.


Kaido Ole. Shit Happens I. 2009. Litogrāfija.

Vai tu tici, ka māksla spēj mainīt cilvēku? Ko tā ir mainījusi tevī?

Es tam ticu. Man tā ir ļāvusi paplašināt redzesloku. Turklāt es esmu atradis savu misiju – atbalstīt mākslu. Un no sirds ticu, ka kultūra (un māksla kā tās sastāvdaļa), ir vienīgais instruments, kas cilvēkus patiesi var vienot. Tieši šobrīd, skatoties uz pasaulē notiekošo, tas ir īpaši svarīgi.

Saistītie raksti