Tas dod manai dzīvei jēgu
Intervija ar somu mākslas kolekcionāru Timo Mietinenu
29/06/2017
Mans pirmais mēģinājums satikt somu mākslas kolekcionāru Timo Mietinenu (Timo Miettinen) Helsinkos izgāzās, taču izdevās sarunāt ar viņu interviju Berlīnē – pagājušā gada Berlīnes Mākslas nedēļas laikā. Satikāmies Dālmanes salonā jeb viņam piederošajā namā Marburgštrāsē, kur Mietinens iekārtojis publikai pieejamu kultūras telpu. Kopš 2010. gada salonā notiek izstādes, kurās skatāmi darbi no Mietinena kolekcijas, kā arī izstādes sadarbībā ar citiem privātkolekcionāriem, mākslas institūcijām un kuratoriem; salons darbojas arī kā telpa koncertiem, mākslas darbnīcām un tamlīdzīgām kultūras aktivitātēm. Dālmanes salons vārdu ieguvis no ēkas iepriekšējās īpašnieces – Hildegardes Dālmanes.
Kopā ar māsu Timo Mietinenam pieder somu kompānija Ensto Oy Finland. Viņa biznesa dzīve noris Somijā, bet kultūras dzīve lielākoties bāzējas Berlīnē. Mietinens atklāj, ka viņu vienmēr interesējušas saites starp Ziemeļvalstīm un Berlīni. Tas, iespējams, izskaidro faktu, kāpēc kolekcijā ir tik daudz nozīmīgu somu un citu valstu mākslinieku darbu… Un tas droši vien izskaidro arī to, kāpēc salona interjers iekārtots ar augstākās klases somu un vācu dizaina priekšmetiem. Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka kolekciju veido dažādu paaudžu un nacionalitāšu mūsdienu mākslinieku darbi. Ēkas ieejai mākslinieks Bjērns Dālems radījis pastāvīgu gaismas instalāciju ar nosakumu Lokale Gruppe, savukārt pagalmā atrodama Hansa Arpa skulptūra Säulenskulptur. Mietinena kolekcijā pārstāvēti tādi mākslinieki kā Georgs Bāzelics, Luīze Buržuā, Monika Bonvičīni, Andrē Butcers, Viljams Koplijs, Matiass Dornfelds, Luiss Gordiljo, Pīters Helijs, Sekundino Ernandess, Kārina Kaikonena, Mati Kujasalo, Heiki Marila, Kirsi Mikola, Jusi Niva, Alberts Ēlens, Janne Reisenens, Aurora Reinharda, Anzelms Reils, Julians Rēders, Helēna Šjerfbeka, Marianna Ūtinena , Manolo Valdess un citi.
Timo Mietinenam bijusi cieša saskare ar mākslu jau no piecpadsmit gadu vecuma. Kopā ar māti viņi kolekcionēja somu ainavu glezniecības paraugus no 19. un 20. gadsimta. Laikmetīgajai mākslai viņš pievērsās, paklausot savas sievas Īrisas Ulinas entuziastiskajiem pamudinājumiem. Mietinens norāda, ka viņam svarīgi ir kaut ko darīt jauno mākslinieku labā, kā arī parādīt somu mākslinieku sasniegto plašākai starptautiskajai publikai. Viņš arī atklāj, ka mākslas pasaule viņam ir vide, kurā var satikt ļaudis no dažādām sfērām. “Es negribētu pārspīlēt mākslas lomu, taču tā ir iespēja, kas mums varētu palīdzēt apvienoties,” Mietinens saka, atbildot uz jautājumu par to, kā māksla var ietekmēt politiku, un turpina: “Dālmanes salons ir tikšanās vieta, kur mēs varam veicināt sapratni. Tas, manuprāt, ir būtiski, lai gan mana loma tajā visā ir ļoti maza.”
Julians Rēders. Thessaloniki II, Greece. 2003. C-print. 50 x 74 cm. Salon Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki
Kopā ar māti esat kolekcionējis mākslu jau kopš 15 gadu vecuma. Tolaik gan tā bija klasiskā somu 19.–20. gadsimta ainavu glezniecība. Kas bija pagrieziena punkts, kurš lika jums pievērsties laikmetīgās mākslas kolekcionēšanai?
Esmu kolekcionāra tipa cilvēks. Kad biju jaunāks, kolekcionēju monētas, markas utt. Izšķirošs bija brīdis, kad pirms 15. gadiem iepazinu savu tagadējo sievu. Viņa ir arhitekte, māksla viņu ļoti interesē. Tāpēc, pēc tam kad apprecējāmies 90. gados, sākām kolekcionēt mākslu kopā, bet mūsu interese par laikmetīgo mākslu parādījās ap 2002.–2003. gadu. Bija bijuši brīži arī iepriekš, kad bijām pievērsuši uzmanību laikmetīgajai mākslai, bet ne tik lielā mierā un ne tik apņēmīgi.
Cenšamies mākslas darbus izvēlēties kopā, taču mana sieva nav kolekcionāra tipa cilvēks. Viņa vienkārši mīl mākslu, bet es esmu tas, kuru interesē kolekcionēšana.
Vai tas nozīmē, ka jums tas ir vairāk saistīts ar kolekcionēšanu nekā ar pašu mākslu?
Nē, tas viss ir par mākslu, tomēr kolekcionēšanas daļa ir ļoti svarīga. Visas kolekcijas jēga ir māksla, ne vice versa, jo es to neuzskatu par komercprojektu – es savus mākslas darbus nepārdodu. Mūsu kolekcijā ir vairāki tiešām nozīmīgi darbi, taču man vienmēr bijis svarīgi arī atbalstīt jaunos māksliniekus. To mēs darām arī šeit, Dālmanes salonā, – vienmēr cenšamies izstādīt jauno mākslinieku darbus.
Jani Leinonens. Truth or Lie. 2012. Koks, akrils. 100 x 80 x 6 cm. Salon Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki. Foto: Roman März
Kas bija pirmais laikmetīgās mākslas paraugs, kurš piesaistīja jūsu uzmanību un iekļuva jūsu kolekcijā?
Ap 2004. gadu mēs nopirkām amerikāņu mākslinieka Donalda Saltana lielizmēra mākslas darbu. Un tam sekoja Pjēra Alešinska darbs; viņš strādāja Francijā un piederēja pie CoBrA grupas. Brīdī, kad biju iegādājies abu šo autoru darbus, sāku nopietni apsvērt ideju par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu, kā arī par mākslas dzīves stimulēšanu Somijā un somu un citvalstu mākslinieku izrādīšanu savās Berlīnes telpās. Tā kā daudzus gadus biju pavadījis Vācijā, man likās, ka mani varētu interesēt vācu māksla. Sākumā, kad bijām iegādājušies jaunu dzīvokli Helsinkos, mēs par sevi īsti nedomājām kā par “kolekcionāriem”. Gribējām tikai iekārtot dzīvokli un pielikt pie sienām kaut ko jaunu. Turklāt es gribēju iepriecināt sievu, ļaujot viņai meklēt un pirkt labus mākslas darbus. Taču tad es sapratu, ka ar mākslu var izdarīt daudz vairāk, tāpēc tagad mums ir krājumi gan Berlīnē , gan Somijā, kā arī mūsu publiskajā telpā, protams.
Cik mākslas darbu jums pieder?
Mums ir kādi 800 mākslas darbi – diezgan daudz skulptūru, gleznu, zīmējumu un tagad arī fotogrāfiju. Mums nav video… varbūt vēlāk. Un mums nav arī neko daudz instalāciju mākslas. Bet tas varētu mainīties, jo tagad esmu kļuvis par Berlīnes Kunst-Werke muzeja [KW Laikmetīgās mākslas institūts – Red.] komitejas locekli. Mans mākslas redzējums ir paplašinājies; tas ir krietni citādāks nekā pirms divdesmit gadiem. Man joprojām patīk glezniecība, bet ir tik daudz interesanta arī ārpus tās. Tā ir satriecoša sajūta katru dienu atklāt kaut ko jaunu! Esmu valdes priekšsēdētājs un valdes loceklis vairākās tehnoloģiju kompānijās, tāpēc man šī lieta – māksla – ir kā biznesa dzīves kompensācija. Tā dod jēgu manai dzīvei; bagātina manu dzīvi, un es vēlos tajā dalīties ar citiem. Domāju, ka kolekcionāriem ir svarīgi dalīties, neturēt visu kaut kur noslēptu, bet atvērties publikai un dalīties ar citiem viedoklī un domās par mākslu.
Kirsi Mikola. Bleu. 2012. Kolāža, akrils. 277 x 231 cm. Salon Dahlman | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki
Jūs esat atvēris publiskas izstāžu telpas Berlīnē. Vai savu kolekciju izrādāt arī Somijā?
Helsinkos tas ir citādāk – tur es vēlos būt privātāks, jo Somija ir ļoti maza. Taču manu biroju Helsinku centrā atrast ir ļoti viegli, tur ir eksponēta daļa no kolekcijas, tikai iepriekš jāpiesaka vizīte. Vēl ir restorāns Ragu Ludviga ielā Helsinkos, ko projektēja mana sieva, tāpēc tur arī vienmēr izstādīti darbi no mūsu kolekcijas.
Protams, Berlīnē esam daudz publiskāki nekā Helsinkos. Mani vienmēr ir interesējuši sakari starp Ziemeļvalstīm un Berlīni. Mūsu kolekcijā ir diezgan daudz gan somu, gan vācu mākslinieku darbi. Es esmu soms, tāpēc man ir svarīgi somu mākslu parādīt Berlīnē, bet man ir arī citu valstu mākslinieku darbi. Piemēram, amerikāņu mākslinieka Džona Kleknera, kā arī krievu mākslinieku darbi – taču to man nav daudz, varbūt kādi četri pieci. Krievu māksliniekiem sekot būtu ļoti svarīgi un interesanti, tomēr mākslas ir tik daudz, ka jācenšas noturēt kaut neliels fokuss.
Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki. Foto: Manos Meisen
Vai jūsu kolekcijai ir kāds noteikts fokuss vai vispārējais koncepts?
To ir ļoti grūti pateikt… Ejot cauri kolekcijai, var atrast dažādas apakšgrupas. Esmu ļoti atvērts jauniem atklājumiem. Un pērku to, kas man patīk. Bet ir reizes, kad prasu padomu savai komandai – man jau ir 60 gadu, un divdesmitpiecgadīgajiem var būt dažas svaigas idejas.
Vai ir kādi kritēriji, kuri jums palīdz izlemt, ko pirkt un ko nepirkt?
Kad pērku mākslu, man ir tikai viens kritērijs – sākumā es negribu zināt mākslinieka vārdu. Man nav svarīgi, vai mākslinieks ir labi pazīstams; vissvarīgākā lieta ir pats mākslas darbs.
Domāju, ka šis (rāda uz gleznu pie sienas) ir satriecošs mākslas darbs savā vizuālajā kvalitātē, taču man patīk arī tā saturs. Tas ir Fēliksa Drēzes darbs par Dienvidslāvijas pilsoņu kara tēmu. Tas ir ļoti aizkustinošs. Kad sāku kolekcionēt, es meklēju skaistu mākslu, kas varētu būt daļa no interjera dekora. Tagad novērtēju, ja mākslas darbā varu saskatīt saturu vai vēstījumu, kā tas ir šajā gadījumā. Tomēr man nav nekādas speciālas mākslas pirkšanas sistēmas. Protams, dažiem māksliniekiem es sekoju – piemēram, man ir vairāki slavenā vācu mākslinieka Alberta Ēlena darbi, un es zinu, ka vēl gribētu viņa gleznu no tā vai cita perioda vai, ja nevarētu atļauties gleznu, labprāt nopirktu zīmējumu. Ir kādi desmit vai divdesmit mākslinieki, kuru darbībai sekoju līdzi.
Esmu lasījusi, ka jūs iegādājaties mākslas darbus ne tikai no galerijām, bet arī no nezināmiem māksliniekiem, kurus galerijas nepārstāv.
Pārsvarā, protams, es pērku no galerijām, taču ir būtiski palīdzēt māksliniekiem, kurus galerijas nepārstāv. Mēs cenšamies apmeklēt mākslinieku darbnīcas. Ja paši netiekam, palūdzu kādu no savas komandas – Sofiju vai Emīlu – aiziet un apskatīties, ko viņi varētu ieteikt. Nesen biju Vīnes Mākslas akadēmijā, tur es nopirku vairākus jauno mākslinieku darbus, ko man ieteica Kirsi Mikola. Viņa ir pirmā profesore Vīnes Mākslas akadēmijā no Somijas, man kolekcijā ir arī vairāki viņas darbi.
Georgs Bāzelics. Ohne Titel, 4 IV. 2010. Papīrs, tuša. 66 x 50 cm. Salon Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki. Foto: Roman März
Vai jums patīk tā sajūta, kad esat atklājis kādu jaunu mākslinieku?
Protams, tas vienmēr ir interesanti! Piemēram, šis mākslinieks (rāda uz gleznu pie sienas)… Tas ir ļoti jauks darbs, ko radījis mākslinieks, kurš strādāja Dālmanes salonā par gleznu kārēju. Es pat nezināju, ka viņš ir mākslinieks. Kad aizgāju uz viņa darbnīcu, biju absolūti pārsteigts, cik skaisti izrādījās viņa darbi. Es uz viņu lieku lielas cerības, gribētu, lai viņam būtu laba karjera.
Gan mūsu fonds, gan es personiski uzskatu, ka ir būtiski censties izdarīt kaut ko jauno mākslinieku labā. Ja tev ir nauda, tu vienmēr vari nopirkt dārgu Demjenu Hērstu vai ko tamlīdzīgu, taču tas būs tikai monetārs ieguldījums. Pirmkārt man nav tik daudz naudas, lai varētu nopirkt Demjena Hērsta darbu, bet, pat ja varētu, šaubos, vai man viņš šķistu interesants. Ir daudz interesantāk domāt par tiem, kas būs slaveni nākotnē, un atbalstīt viņus.
Tomēr bez šiem jaunajiem vārdiem man ir arī diezgan daudz pazīstamu mākslinieku (Bāzelics, Alberts Ēlens, Francs Vests) darbi, jo jau sākumā izlēmu, ka vēlos labu vācu mākslu. Pasaulē ir tik daudz mākslinieku, tāpēc grūti izvēlēties, bet tajā pašā laikā ir arī visai daudz mākslas, kas man nepatīk.
Ko jūs minētu kā savas kolekcijas pērles?
Viena no pērlēm ir jaunais mākslinieks, ko atklājām pirms desmit gadiem, – Sekundino Ernadess, kurš tagad ir uzlecošā zvaigzne. Mums ir diezgan daudz viņa darbu. Vēl man ir daudz interesantu somu mākslinieku darbu, piemēram, Lēnas Luostarinenas (viena no nozīmīgākajām māksliniecēm Somijā) un Jani Leinonena (viņš mākslā kritiski vēršas pret patērētājsabiedrību) darbi. 2016. gadā savas dzimšanas dienas sakarā biju sarīkojis lielu izstādi ar nosaukumu “Brīnumzemē” – pats biju tās kurators, tāpēc arī tur bija tās kolekcijas pērles, kuras man patīk vislabāk.
Vai kā kolekcionārs esat pieļāvis arī kļūdas?
Domāju, ka esmu, jā. Piemēram, 90 gadu sākumā Somijā iegādājos krievu supremātistu darbus. Aizgādāju tos uz Ateneum muzeju, un izrādījās, ka tie visi ir viltojumi un kopijas. Tas nebija patīkami… Bet ko lai saka – man bija pašam jāsaprot, ka cenas nav pietiekami augstas. Protams, es to nožēloju, taču laimīgā kārtā naudas ziņā tas nebija liels ieguldījums.
Esmu arī iegādājies citus mākslas darbus, kas man vairs tik ļoti nepatīk, tomēr tie joprojām ir kolekcijā, jo ir daļa no manas pagātnes. Neko neesmu pārdevis.
Sekundino Ernandess. Melted. 2013. Audekls, eļļa, sveķi, akrils, guaša. 162 x 132 cm. Salon Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki. Foto: Jussi Tianinen
Vai sadarbojaties ar citiem kolekcionāriem?
Jā, mums Berlīnē ir kolekcionāru forums Berlin Collectors (berlincollectors.com). Mēs, kolekcionāri, kas kolekcijas nodevuši publiskai apskatei, turamies kopā. Protams, mums katram ir savi plāni un programmas, taču mēs cenšamies arī sadarboties. Piemēram, 2015. gadā Berlīnes abc mākslas meses laikā noorganizējām kolekcionāru izstādi; rīkojam arī kolekcionāru pusdienas utt. Kolekcionāru foruma mērķis ir apmainīties ar informāciju par citām interesantām publiskām kolekcijām, ko iespējams apmeklēt, kā arī diskusijas un pieredzes apmaiņa par privātkolekciju izstāžu rīkošanu Berlīnē.
Attiecībā uz Somiju varu teikt, ka tur ir daudz kolekcionāru, starp kuriem ir arī ļoti nozīmīgi, bet viņi turas pie somu mākslas; tikai kādi pieci vai seši ir gājuši starptautiskajā virzienā.
Kāds, jūsuprāt, ir iemesls tam, ka viņi fokusējas tikai uz somu mākslu?
Varbūt tāpēc, ka tā ir vieglāk. Starptautiskās kolekcijas izmaksā dārgi, un tās prasa laiku: jābrauc uz mesēm, jāseko līdzi informācijai par to, kas notiek mākslas pasaulē. Uzskatu, ka tas ir ļoti pozitīvi, ka somu mākslinieku darbi tiek pirkti; ja to nedara ārzemnieki, tad vismaz vietējie pērk. Taču man personiski starptautiskā aina ir svarīga, esmu lepns par Somiju, bet man patīk arī citas valstis. Tāpēc man ir ļoti interesanti būt Berlīnē, jo mākslas aina šeit ir tik internacionāla. Tas ir loģiski, un tas ir arī ļoti aizraujoši. Dālmanes salonā vienmēr cenšos parādīt somu mākslinieku darbus kopā ar citiem tā, lai veidotos salīdzinājums un varētu ieraudzīt to, cik ļoti šobrīd māksla ir globalizējusies: dažādu valstu mākslā ir tik daudz līdzīgā.
Cik svarīgi jums ir komunicēt ar māksliniekiem?
Varu teikt, ka tas bagātina manu dzīvi. Pazīstu diezgan daudz jauno mākslinieku un kuratoru. Es nepavadu ar viņiem kopā pārāk daudz laika, bet, kad vien sanāk laika, cenšos to darīt, īpaši tad, kad esmu Vācijā.
Mana kultūras dzīve vairāk vai mazāk noris Berlīnē, savukārt mana darba dzīve ir Somijā. Berlīne ir ļoti dzīva un aktīva vieta; dažkārt, kad no Berlīnes atgriežos Somijā, es noguļu divas dienas no vietas. Domāju arī, ka Berlīne nākotnē attīstīsies, tā jau tagad ir mākslas pilsēta un šajā ziņā turpmāko desmit gadu laikā kļūs vēl nozīmīgāka. Piemēram, šis Berlīnes rajons – vecie labie Rietumi – atkal kļūst populārs, lai gan pirms desmit gadiem bija pilnīgi aizmirsts. Tas bija laiks, kad sāku uz šejieni braukāt.
Sekundino Ernandess. Untitled. 2017. Audekls, akrils. 196 x 451 x 4 cm. Salon Dahlmann | Miettinen Collection īpašums, Berlīne / Helsinki
Kāpēc savai mākslas telpai izvēlējāties tieši šo Berlīnes rajonu?
Man patīk Rietumberlīne, jo jūtos ar to pazīstams – savulaik dzīvoju Rietumvācijā kādus trīs vai četrus gadus. Kad pirms desmit gadiem nopirku šo namu Šarlotenburgas rajonā, man likās, ka te ir kā “Apburtajā princesē”, taču biju pārliecināts, ka galu galā tas mainīsies. Un man bija taisnība – tagad te pārnāk daudzas nozīmīgas galerijas. Austrumberlīne kādu laiku bija modīga, pārpopularizēta vieta, bet tagad mākslas scēna atgriežas atpakaļ vecajos labajos Rietumos.
Atskatoties uz savu kolekcionāra dzīvi, vai jums kā kolekcionāram ir bijusi kāda ietekme uz kopējo mākslas ainu un / vai tirgu?
Mākslas kolekcionāri ir būtiski; viņi ir absolūti nepieciešami, jo viņiem ir nauda un viņi pērk mākslu, dažkārt pat vairāk nekā muzeji. Tāpēc var teikt, ka mākslas tirgus lielā mērā ir privātkolekcionāru rokās. Tas ir tikpat lielā mērā labi, cik slikti. Brīžiem tirgū ieplūst pārāk daudz komerciālisma, un dažu mākslinieku cenas var pacelties pārāk augstu. Tā nav veselīga sistēma, tomēr pagaidām mums labākas nav. Uzskatu, ka mākslinieka karjerai jāattīstās pakāpeniski un pamazām, taču tas ir tikai mans skatījums un cerība. Nedomāju, ka reāli var kaut ko izdarīt, lai radikāli mainītu tirgu, jo cilvēku alkatība vienmēr ir bijusi un būs klātesoša.
Ieskatoties tālākā nākotnē, tas viss galu galā neko daudz nenozīmē, vissvarīgākā lieta ir paša mākslas darba kvalitāte, nevis cena. Galarezultātā cenu daļēji nosaka kolekcionāri, bet ir arī daudz kuratoru un citu profesionāļu, kas zina vairāk par mākslu un mākslas vēsturi, un arī viņiem būs svarīga loma.
Ir viens konkrēts jautājums, ko vienmēr uzdodu: vai ticat, ka māksla var mainīt pasauli?
Daļēji jā – gan māksla, gan kultūra. Šobrīd dzīvojam ļoti bīstamos laikos: Eiropas Savienībā valda liela politiskā spriedze, Sīrijā notiek karš, Eiropu piemeklējusi lielā bēgļu problēma. Māksla ir kaut kas, kas mūs vieno, tas ir kaut kas patiesi globāls. Mēs varam arī mēģināt izmantot mākslu un kultūru, lai palīdzētu cilvēkiem saprast un respektēt citam citu. Bet, protams, tas nav vienīgais ceļš. Var arī mēģināt ar mākslu ietekmēt politiku.
Izstāde “ach, die sind ja heute so unpolitisch“ (13.09.–26.11.2016) Dālmanes salonā. Darbi no Haus N un Wemhöner kolekcijām. Foto:
Kā māksla var ietekmēt politiku?
Radot tādus mākslas darbus kā šis, piemēram, par konfliktu Dienvidslāvijā, organizējot tādus mākslas pasākumus kā Manifesta, kas nesen notika Sanktpēterburgā. Jo tas ļauj cilvēkiem iegūt citu skatījumu par vietām, kas informācijas plūsmas ziņā ir atdalītas, piemēram, par Krieviju. Es negribētu pārspīlēt mākslas lomu, taču tā ir iespēja, kas mums varētu palīdzēt kļūt vienotiem. Protams, māksla tirānu rokās arī ir bīstama, jo tad tā kalpo tikai kā propaganda, to mums nevajag.
Māksla ir vide, kurā var satikties cilvēki no dažādām aprindām. Dālmanes salons ir arī tikšanās vieta, kur varam veicināt sapratni. Tas manā skatījumā ir svarīgi, lai gan mana loma tajā ir ļoti maza. Varu sniegt vēl vienu piemēru. Esmu Alvara Ālto fonda loceklis. Bibliotēka, kas ir viens no viņa slavenajiem arhitektūras projektiem, atrodas Viborgā – teritorijā, kura līdz 1939. gadam piederēja Somijai, bet pēc tam Krievijai. Tolaik tā tika pilnībā nopostīta, bet tagad bibliotēka ir atjaunota, pateicoties somu un krievu finansējumam; tas bija pozitīvs Krievijas un Somijas sadarbības piemērs. Būdams valdes loceklis, es projektā piedalījos, organizējot Dālmanes salonā izstādi par Alvara Ālto projektēto Viborgas bibliotēku. Man bija tas gods uz atklāšanu uzaicināt gan Krievijas, gan Somijas vēstniekus.
Ir svarīgi veidot kontaktus starp cilvēkiem, un tajā māksla var palīdzēt. Tas ir grūti, bet tas ir iespējams. Vismaz tāda ir mana personiskā misija. Kā viens cilvēks daudz izdarīt es nevaru, taču ir jauki, ka vismaz varu palīdzēt izplatīt vēsti.