Būt ceļā ir labāk nekā ierasties
Intervija ar mākslas kolekcionāru Agahu Uguru no Turcijas
01/02/2018
Mēdz teikt, ka kolekcija ir kolekcionāra personības spogulis. Ja seko šim pieņēmumam, turku kolekcionāra Agaha Ugura (Agah Uğur) kolekcija ir viņa spogulis un rupors vienlaikus. Harizmātiska, provokatīva, sociāli asa, izteikti fokusēta, domāt un spriest rosinoša, uz rīcību, iesaistīšanos, nevis pasīvu reflektēšanu vai eskeipismu orientēta. Tās fundamentu veido aktuālie mūsdienu sabiedrības “sāpju punkti” – vara un tās ļaunprātīga izmantošana, sieviešu tiesību, etnisko un reliģisko identitāšu problemātika, sociālā inženierija. Lielākā daļa kolekcijā pārstāvēto darbu tapuši pēc 2000. gada, un to autoru vidū ir gan Turcijas, gan citu Tuvo Austrumu reģiona valstu, kā arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mākslinieki. Kaut kolekcijas fokusā ir jaunie mediji, procentuāli lielākais skaits tajā ir videodarbi, un Agaha Ugura kolekcija šajā nišā šobrīd nenoliedzami ir vērienīgākā un spēcīgākā Turcijā. “Manuprāt, video ir lielisks medijs, lai runātu par sarežģītām situācijām ļoti dinamiskā, stāstošā veidā,” saka kolekcionārs.
Agahs Ugurs ir Turcijas lielākā rūpnieciskā holdinga Borusan Group prezidents. Līdztekus savai privātkolekcijai viņš daļēji pārrauga arī kompānijas korporatīvo laikmetīgās mākslas kolekciju (Borusan Contemporary Art Collection). Tās mājvieta ir Borusan Group galvenajā mītnē – vienā no Stambulas 19. gadsimta sākuma vēsturiskās arhitektūras pērlēm, kā iekštelpas šobrīd pārtapušas mūsdienīgā deviņstāvu biroju ēkā. Darba nedēļai beidzoties, visi šeit strādājošie rūpīgi novāc savus darbagaldus un iespaidīgais nams pārdzimst laikmetīgās mākslas muzejā. Visas telpas, ieskaitot Agaha darba kabinetu, tiek atvērtas publikai. Šāds biroja-muzeja koncepts ir pirmais precedents Turcijā. Borusan Group ir arī Borusan Stambulas filharmoniskā orķestra dibinātāji un aktīvi Turcijas kultūras dzīves atbalstītāji. Savukārt pats Agahs Ugurs ir viens no Turcijas laikmetīgās mākslas atbalsta fonda SAHA līdzdibinātājiem un tā priekšsēdētāja vietnieks. “Man nepatīk kaut ko darīt nedaloties. Labākas dzīves būtība ir dalīšanās,” viņš saka.
Nama dzīvojamā istaba. Digitālais darbs virs balkona durvīm ir Dževdeta Ereka “Diena”. Oranžais baneris pār kamīnu (to vairs nelieto) ir Džeimsa Ričardsa darbs.
Šīs intervijas tapšanas laikā divas dienas esmu Agaha viešņa, un mūsu saruna notiek visdažādākajās vietās: aizsākoties uz Borusan Group biroja terases ar skatu uz Bosfora līci, turpinoties viņa projektu telpā un noslēdzoties mājās. Agaha projektu telpa, kuras nosaukums ir Why Not (Kāpēc ne), atrodas Stambulas pievārtē, privātmāju rajonā un patiesībā ir mākslas mājvietā pārvērsts tipveida dzīvoklis. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Agahs to iegādājies kā investīciju, pēcāk te gadu dzīvojusi viņa māte līdz “vienudien te dzēru kafiju un domāju, ka šajā dzīvoklī ir tik daudz sienu, kāpēc gan to nepārvērst mākslas telpā.” Šo ideju viņš arī nekavējoties īstenojis. Kaut ekspozīcija ik pa laikam tiek mainīta, Why Not tiek eksponēti sociāli un politiski asākie Agaha kolekcijas darbi.
Dzīvokļa tipoloģija ir pilnībā saglabāta, vien mēbeles tajā gandrīz pilnībā aizstāj māksla. Atsevišķi darbi pat apdzīvo veselu istabu, kā, piemēram, armēņu izcelsmes mākslinieces Hēras Bijiktaščijanas instalācija, kuru veido 1000 ziepju gabali. “Šis darbs patiesībā ir par to, ka armēņu kultūras atmiņa pamazām aizslīd kā ziepes. Pirmos divus gadus aromāts bija tik spēcīgs, ka logs vienmēr bija atvērts,” smejas Agahs. Tiesa, Why Not plašākai publikai nav atvērta un lielākoties te nokļūst vien Agaha viesi – mākslas vides profesionāļi un interesenti.
Dzīvojamās istabas skats. Šķīvji ir igauņu mākslinieka Marko Metamma radīti.
Kad vēlāk mūsu saruna turpinās jau Agaha mājās, sēžot uz kalna nogāzē esošās terases, kuru no visām pusēm ieskauj priežu mežs, vienu mirkli mani pat pārņem sajūta, ka atrodos Skandināvijā, nevis Stambulā. Jāteic, Agaha māja ir viena no neparastākajām kolekcionāru mājām, kādā man jebkad gadījies būt. Gleznu vietā pie sienām ir ekrāni – visdažādāko izmēru, turklāt visās telpās. Kad te ierodos, visi ir ieslēgti un katrā skatāms kāds videodarbs, savukārt virs terases durvīm “skrien” neona instalācija. Agahs gan smej, ka ikdienā tā neesot, viņš visu esot saslēdzis, gaidot mani. Dīvainākais, ka pretēji manas iztēles vīzijai (jo par māju jau biju lasījusi) visapkārt zibošie kustīgie tēli nerada kakofonijas iespaidu, gluži pretēji – tie piešķir mājai neparastu dzīvību. Tā it kā pulsē pati par sevi, vibrē stāstos, vizuālos pārdzīvojumos, domās, epizodēs. Vēlāk mūsu sarunā Agahs teiks, ka daudzu videomākslas kolekcionāru lielākā problēma ir, ka viņi nezina, kā savā īpašumā esošos darbus eksponēt. Agahs ir to atrisinājis – viņš dzīvo savas kolekcijas un tās naratīvu epicentrā, sarunas, jautājumus un konceptuālo diskursu provocējošas mākslas ielenkumā.
Fisunas Onuras, vienas no Turcijas vecākās paaudzes konceptuālistēm, darbs kas piedalījās documenta 13.
Kā atzinuši psihologi, cilvēks savas dzīves laikā ik pēc desmit gadiem pārdzīvo spēcīgākas vai mazāk spēcīgas eksistenciālas krīzes. Jums šāda krīze esot bijusi arī attiecībās ar kolekcionēšanu?
Gadus desmit abi ar sievu kolekcionējām gleznas. Lielākoties tās pirkām izsolēs, jo galeriju sistēma tolaik Turcijā vēl bija ļoti primitīva. Te tikpat kā nebija rietumu stila galeriju – varbūt viena vai divas. Ar šo domāju galerijas, kas rūpējas par savu pārstāvēto mākslinieku nākotni, cenšas padarīt viņu vārdus zināmus pasaulē un kopīgi apspriež iespējamās stratēģijas. Protams, Turcijā bija galerijas un tajās notika izstādes, taču lielākoties tajās tika eksponēti tikai vietējā vidē pazīstamu mākslinieku darbi, un, kad tie tika pārdoti, galerijas tika pie komisijas un rīkoja nākamā mākslinieka izstādi. Kad 2007. gada beigās pieņēmu lēmumu pārtraukt pirkt gleznas, mūsu kolekcijā to bija apmēram 60. Lielākoties labi zināmu Turcijas mākslinieku darbi. Taču sapratu, ka tas viss nav priekš manis un, ja šādi turpināšu, būšu vienkārši tipisks, viduvējs kolekcionārs. Tiesa, mirklī, kad šo lēmumu pieņēmu, vairs nezināju, ko darīt. Gribēju turpināt savas attiecības ar mākslu, vēlējos būt vairāk iesaistīts pašā procesā, taču nesapratu, no kura gala sākt.
Jūs pārtraucāt, jo bijāt sapratis, ka glezniecība kā medijs jūs vairs neuzrunā jeb tam bija kādi citi iemesli?
Šis lēmums bija vairāku iemeslu apvienojums, un es to pieņēmu vienā dienā – izsolē. Pirmkārt, iespējams, es biju nobriedis kā kolekcionārs un izaudzis no abstraktās glezniecības. Kad kaut ko sākat, jums parasti nav ne pietiekami daudz naudas, ne zināšanu. Iespējams, esat tikko apprecējies, cenšaties skaisti iekārtot māju, proti – pērkat gleznas kā dekorācijas. Jaunībā izvēle ir diezgan vienkārša. Parasti tā ir abstraktā, ne figurālā glezniecība. Manā gadījumā tas turpinājās desmit gadu.
Mākslas pirkšana sākotnēji ir izaicinājums, taču, līdzko šai sajūtai tiekat pāri, kļūst vienkāršāk. Un tad rodas nepieciešamība pēc nākamā izaicinājuma, piemēram, jūsu vēlmju listē parādās jau pazīstamāki mākslinieki. Tad sākat interesēties par nozīmīgākiem darbiem; vēlaties iegādāties kaut ko no mākslinieka agrīnā perioda, tiesa, bez mazākās nojausmas, vai tie ir meistardarbi un vai šiem darbiem ir kāda īpaša nozīme. Jūs to darāt vienkārši adrenalīna, iespējas dēļ. Jūsu sarakstā ir konkrēti darbi un jūs mēģināt tos iegūt. Pēc desmit šādas prakses gadiem sev pateicu – laikmetīgā māksla ir kas vairāk kā vietējo mākslinieku gleznas. Turklāt es sāku apšaubīt to mākslas darbu, kurus kolekcionējām, unikalitāti un nozīmīgumu.
Tajā laikā mainījās arī izsoļu scēna. Izsoles Turcijā vienmēr bijušas elitāras – lielākoties tajās tika izsolīti vecmeistaru darbi un tur apgrozījās vien bagāti un nopietni kolekcionāri. 2006. gadā atvērās jauns izsoļu nams – Beyaz Müzayede, un tas savā ziņā demokratizēja sistēmu. Aizvien vairāk cilvēku sāka interesēties par mākslu, teju no nekurienes parādījās jauns pircēju loks; izsoļu piedāvājums bija kļuvis cenu ziņā pieejamāks, un līdz ar to kļuva vieglāk pirkt. Vienlaikus šis process izgaismoja arī milzumdaudz līdzīgo darbu, kurus bija radījuši vieni un tie paši mākslinieki. Tas likumsakarīgi lika aizdomāties, cik unikāli ir šie darbi un vai tie kaut ko nozīmēs nākotnē. Mana atbilde uz abiem šiem jautājumiem bija “nē”.
Trešais iemesls, visticamāk, bija attiecīgās tirgus situācijas, cenu un konkrētajā izsolē notiekošā apvienojums. Todien biju turp devies mazliet agrāk, sēdēju un vēroju cilvēkus. Tos, ar kuriem es teorētiski sacentīšos vēlmē iegūt noteiktu mākslas darbu. Dominēja divi atšķirīgi tipāži – turīgas Stambulas ģimenes un finanšu sektora spekulanti, kuri bija atraduši jaunu spēles platformu. Izsoļu sistēmai Turcijā vēršoties plašumā, uzplauka arī otrreizējais tirgus. Zālē bija kādi divi, trīs šādi personāži – skaļi un pašpārliecināti vīrieši pēc trīsdesmit. Ar abām grupām bija grūti cīnīties, ja darbojaties konkrēta budžeta robežās. Šajā izsolē sev pateicu: “Nē, esmu no tā izaudzis, šie mākslas darbi ar mani vairs nerezonē, es apšaubu to ģenialitāti, nozīmīgumu nākotnē un apšaubu arī tos cilvēkus, ar kuriem sacenšos.” Tas bija pietiekami, lai to visu pārtrauktu. Ne es, ne mana sieva kopš tās reizes Turcijā vairs neesam bijuši nevienā izsolē. Tiesa, Ņujorkā esot, dažkārt vēl aizeju uz kādu izsoli savam priekam. Neko nepērku, man vienkārši patīk tur atrasties.
Pēcāk sieva lielāko daļu mūsu kolekcijas pārdeva, turklāt visai veiksmīgi. Mēs paturējām tikai dažas gleznas un zīmējumus, kas man joprojām patīk.
Labi zināmais Ali Kazma videodarbs “Klerks”.
Vai, raugoties ar šīs dienas acīm, jūsu gleznu kolekcijā bija vismaz pāris darbu, kuriem būtu piedēvējams meistardarba statuss?
Nē, neviena paša. Kad jums nav pieredzes un neesat arī īpaši saistīts ar māksliniekiem, ir diezgan grūti identificēt viņu īpašākos darbus. Tolaik tikpat kā nesatikos ar māksliniekiem, jo tas nebija tik vienkārši. Lielākoties viņi visai vēsi izturējās pret mākslas mīļotājiem un kolekcionāriem. Visbeidzot, man nebija atbalsta sistēmas – piemēram, konsultantu, draugu kolekcionāru vai uzticamu galeriju īpašnieku. Tā ir sistēma, kuru es šodien ļoti novērtēju.
Manas attiecības ar māksliniekiem, kuru darbi ir manā pašreizējā kolekcijā, ir daudz ciešākas. Un man tās ir ļoti nozīmīgas. Mājās esam bieži kopā vakariņojuši. Ēduši, smējušies, un es ļoti daudz no viņiem mācos. Kā jau jūs zināt, mākslinieki ir ļoti gudri cilvēki, un es to novērtēju. Uz sabiedrībā notiekošo viņi raugās no pavisam cita skatu punkta. Jāteic, šo elementu savā mākslas ceļojumā es patiesi izbaudu.
Didemas Erkas darbs “Anomālisks”. Tas sastāv no deviņām grāmatām, kas sarakstītas valodās, ko oficiāli neatzīst valstis, kurās tās tiek runātas. Katrs vārds šajās deviņās grāmatās ir iešūts ar melnu diegu.
Bet kā tas sākās – jūs pārstājāt pirkt gleznas, kādu mirkli bijāt apmaldījies un tad kardināli mainījāt fokusu?
Kad pārstāju pirkt gleznas, nezināju, kā iesākt ko jaunu. Šajā posmā liela nozīme bija vairākiem jaunākās paaudzes kolekcionāriem, kas jau kādu laiku bija kolekcionējuši jauno mediju darbus. No viņiem es iemācījos, kā pētīt. Sāku ļoti daudz lasīt. Par manu ieradumu kļuva fundamentāla iedziļināšanās mākslas darbos, kas bija eksponēti izstādēs, kuras apmeklēju.
Kā sava veida atskaites punkts kalpoja kāda starptautiska kolekcionāra teiktais, ko izlasīju kādā grāmatā: “Neizvēlieties māksliniekus; vispirms izvēlieties galerijas.” Lielākajai daļai kolekcionāru šāds paziņojums var šķist visai diskutabls, bet, godīgi sakot, man tas ļoti palīdzēja mana jaunā ceļa pašā sākumā, kad tikko biju sācis pievērsties jauno mediju mākslai.
Pateicoties šim citātam atklāju, ka Stambulā ir kādas četras vai piecas ļoti progresīvas mākslas galerijas. Visas piederēja vai arī tās vadīja ideālistiski orientētas jaunas sievietes. Viņu pārstāvēto mākslinieku loks bija ļoti interesants, savā ziņā – mani domubiedri. Lielākā daļa šīs paaudzes mākslinieku bija sākuši radīt šajā gadsimtā un šobrīd atrodas savas karjeras vidusposmā. Viņi visi ir sociāli aktīvi, politiski orientēti, un, kas vissvarīgākais, viņi rada mākslu no dziļi pārdomātām idejām un projektiem. Šis fokuss, kas jau robežojas ar apsēstību, mani patiešām aizrauj. Turklāt, ņemot vērā šo pieeju, viņiem ir arī ļoti spēcīgas starptautiskās karjeras, viņus aicina piedalīties biennālēs, muzeju izstādēs, rezidencēs. Šobrīd viņi veido arī manas kolekcijas fundamentu.
Laikam ritot, esmu kļuvis tuvāks arī salīdzinoši vecākai konceptuālo Turcijas mākslinieku grupai, kas arīdzan ir sociāli ļoti aktīva un kuru mākslā politikas kritikai bijusi ļoti nozīmīga loma. Savas karjeras viņi sāka ļoti sarežģītā Turcijas vēstures periodā – 20. gadsimta 80. un 90. gados. Tolaik tikpat kā nebija vārda brīvības, un šie jau pazīstamie konceptuālie jauno mediju mākslinieki kļuva par kluso balsi labākas pasaules veidošanā. Domāju, ka tas arī bija iemesls, kālab viņi starptautiskajā arēnā tika pamanīti ātrāk nekā pašā Turcijā. Šobrīd šī turku mākslinieku grupa ir otrs manas kolekcijas atzars.
Visbeidzot, es vienmēr esmu bijis sociāli aktīvs – centies darīt kaut ko sabiedrības labā, darbojies neskaitāmu nevalstisku organizāciju padomēs, kuru fokusā ir biznesa ētika, vides jautājumi, sieviešu līdztiesība utt. Līdz ar to mana sastapšanās ar šādu mākslu bija tikai dabisks un skaists papildinājums tam, ar ko es jau nodarbojos.
Indži Evineres darbs “Parlaments” bibliotēkā.
Kas jūs saista videomākslā? Tās naratīvs?
Jā, jo es arī pats sevi izjūtu kā stāstnieku. Vadot biznesu, jums ir jāstāsta daudz stāstu, lai iedvesmotu cilvēkus. Līdz ar to tas man ir ļoti dabiski.
Vai esat sapratis, kāpēc jums ir šī nepieciešamība pēc mākslas sev apkārt?
Jūs gribējāt jautāt, vai tā ir bēgšana?
Ne gluži, tikpat labi tā varētu būt arī iedvesma.
Manā gadījumā tā tiešām nav bēgšana, drīzāk iedvesma. Man patīk teiciens: “Būt ceļā ir labāk nekā ierasties.” Es to izlasīju, kad vēl mācījos universitātē. Domāju, ka kopumā lielākā daļa lietu, ar kurām nodarbojos, ir ar ilgtermiņa redzējumu, taču bez precizētiem galamērķiem. Piemēram, es zinu, ka uzņēmējdarbībā man vienā mirklī būs jāiet pensijā, taču, iespējams, līdz pat pēdējai dienai es to neatklāšu. Un ar mākslu ir līdzīgi. Cilvēki man dažkārt jautā: “Kurā mirklī kolekcija būs pabeigta, ko tu vēlies ar to iesākt?” Es nevēlos šo jautājumu pat uzdot pats sev, jo es nepārtraukti esmu ceļā. Redzēt, mācīties, runāt par mākslu, to pirkt, atbalstīt – īsi sakot, būt šajā procesā iesaistītam – ir ceļojums. Un pati kolekcija savā ziņā ir kā fotogrāfijas no lieliskām brīvdienām. Tā ir pārpilna jauku atmiņu. Protams, kolekcijai līdzi nāk arī zināma deva lepnuma. Galu galā, kurš gan negrib uzslavas par kaut ko, kas viņam vai viņai ir svarīgs?
Es domāju, ka māksla liek cilvēkiem sajusties citādi, tā ietekmē viņu noskaņojumu – pat cilvēkos, kas nav ar to tik cieši saistīti, tā rada komfortu, patīkamu sajūtu. Taču pāri šim visam – es arī iedvesmojos no mākslas un māksliniekiem. Man patīk būt jaunu ideju izaicinātam vai redzēt jau esošas idejas pārradītas ļoti interesantā un estētiskā veidā. Šie mentālie vingrinājumi vienmēr ir ļoti vērtīgi. Arī attiecības ar sava laika māksliniekiem, manuprāt, ir ļoti būtiskas. Mākslinieki lielākoties ir sabiedrības priekšgalā, un ir lieliski tur būt kopā ar viņiem. Tiesa, man tas jāatzīst, ka, lai arī man ir ļoti labas attiecības ar daudziem māksliniekiem, es nekad nepērku darbus no viņiem pašiem. Protams, ja vien viņus pārstāv kāda galerija.
Jums ir svarīgi saglabāt sistēmu?
Jā, jo, pirmkārt, sistēmai ir jāizdzīvo. Otrkārt, kārtot komerciālus darījumus ar māksliniekiem nav viegli un es nevēlos tajā iesaistīties. Taču dažkārt, protams, ir mākslinieki, kurus nepārstāv galerijas un man nav izvēles. Tad parasti saku, ka varu maksāt šādu summu, un vai nu viņi piekrīt vai nē, tā jau ir viņu izvēle. Proti, nekādas kaulēšanās vai vienošanās. Savā ziņā es jūtos mazliet privileģēti un vienlaikus arī pietiekami komfortabli, jo apziņa, ka esmu es un varbūt vēl piecdesmit citi kolekcionāri, mākslinieka nākotnei ir ļoti svarīga. Tā vietā, lai izmisīgi domātu par izdzīvošanu, viņi var vairāk koncentrēties uz mākslu. Tā ir interesanta un laba sajūta, ka viņi zina, ka ir šādi cilvēki kā es. Savā ziņā tas ir kā ar bērnu, kurš zina, ka ir ģimenes mājas, kurās vienmēr var atgriezties.
Kā jums šķiet, kāda ir kolekcionāra galvenā atbildība – īpaši šī brīža mākslas tirgus burbuļa apstākļos, kad, pieaugot patēriņam un līdz ar to arī tirgū rodamajam mākslas darbu apjomam, aizvien vairāk tiek izteiktas bažas par kvalitātes zudumu?
Es nedomāju, ka kolekcionāru atbildība ir atbalstīt mākslu, turpinot to pirkt un tādējādi radot pieprasījumu. Kolekcionāri pērk mākslu, jo viņi to vēlas un viņiem ir šī iekšējā nepieciešamība. Protams, ja viņi ir pietiekami apsēsti. Tiesa, atsevišķi kolekcionāri iziet arī ārpus kolekcionēšanas prakses un atrod gudrus veidus – vieni paši vai apvienojoties grupā –, kā atbalstīt mākslu. Īpaši jaunos māksliniekus un mākslas radīšanas procesu kopumā. Viņi kļūst par patroniem, un tas jau ir kaut kas cits nekā kolekcionēšana.
Arī pats mākslas tirgus ir pārāk sarežģīts un liels no vienas puses un pārāk koncentrēts no otras. Uzvarētājs paņem visu – tā jau ir kļuvusi par normu. 90% ieņēmumu no mākslas darbu pārdošanas lielākajās mesēs un izsolēs veido apmēram 200 mākslinieki. Kā ar tiem pārējiem atlikušajiem apmēram miljons pasaules māksliniekiem? Kā lai viņi turpina sevi motivēt nākotnei? Kolekcionāri ir tikai viens sistēmas elements. Pārējiem – valstīm, institūcijām, patroniem, publikai, galerijām utt. – arī ir nozīmīga loma, lai mainītu šo situāciju. Manuprāt, tieši šī kolektīvā gudrība un atbildība ir ļoti būtiska, lai māksla nebeigtu dzīvi tikai kā spožs luksusa produkts, kas tiek izstādīts mākslas mesēs. Taču, protams, visas šīs pūles nemainīs realitāti, galu galā mums visiem ir jāatzīst, ka tikai patiešām laba māksla pārdzīvos nākamās paaudzes.
Vai jūsu kolekcijai ir misija?
Jā, pilnīgi noteikti. Es daudz uzstājos dažādās ģimenes biznesa platformās un konferencēs, un man bieži tiek jautāts, cik svarīgi ir būt institucionalizētam. Tad parasti atbildu, ka vissvarīgākais ir vispirms definēt sava biznesa mērķi. Ja mērķis, kālab jums pieder šis bizness, ir padarīt sevi un savu ģimeni bagātus, nav nekādas nepieciešamības pēc institucionalizācijas un profesionalitātes. Jūs vienkārši uztaisāt naudu un tad darāt kaut ko citu. Līdzīgi kā mednieks – ejat un medījat. Taču, ja jūsu mērķis ir radīt organizāciju, ar kuru lepojaties ne tikai tāpēc, ka pelnāt naudu, bet cerat, ka tā dzīvos arī pēc jums, jums ir jāinstitucionalizējas.
Ko nozīmē institucionalizācija? Tas nozīmē fokusu, disciplīnu un radīt pietiekami daudz sistēmu, kas spēj atkārtot panākumus. Ja šādas sistēmas nav, jūs tos vienkārši nevarat atkārtot. Nākot no šādas vides, tieši tāda pati pārliecība un attieksme man ir arī pret savu mākslas kolekciju.
Esmu nokļuvis līdz punktam, kad jūtu, ka kolekcija kā vienība ir patstāvīga, atdalīta no manis, un mana atbildība pret to ir līdzīga kā biznesa īpašniekiem. Es esmu atbildīgs, lai kolekcija sasniegtu savu mērķi. Ne manu privāto mērķi, bet gan pašas kolekcijas mērķi, un tālab pēdējos divos gados esmu sevi no tās atdalījis.
Un kāda ir šī misija?
Pēc tam, kad daļa manas kolekcijas un vēl divu citu kolekcionāru īpašumā esošie darbi 2015. gadā tika izstādīti Stambulas mākslas telpā Salt, ko vada viena no ietekmīgākajām personām Turcijas mākslas scēnā – Vasifs Kortuns, un uzzināju, ka izstādi apmeklējuši 90 000 cilvēki, es sajutos tā, it kā būtu pabeidzis skolu. Es vēlējos paraudzīties uz to visu no malas un saprast, ko darīt tālāk. Tā visa rezultātā es uzrakstīju vienu lappusi garu mērķprogrammu jeb manifestu – par savu tālāko virzību un arī šīs kolekcijas misiju. Ne manu personīgo, bet pašas kolekcijas misiju.
Interesanti, ka ārējais mērķis šajā dokumentā definēts šādi: “No kritiska skatu punkta dokumentēt šī gadsimta sākuma sociālpolitiskās kustības Turcijā un citās līdzīgās valstīs. Izvēršot sekojošas specifiskas tēmas – ļaunprātīga varas izmantošana, sociālā inženierija, dzimumu jautājumi, kultūras, etnisko un reliģisko identitāšu jautājumi.” Pirms pāris gadiem, kad Ņujorkā intervēju amerikāņu kolekcionāru Danielu Vulfu, viņš teica, ka kolekcionārs mūsdienās ir galvenais kritiķis.
Es pilnībā piekrītu. Ja jūs uztrauc sabiedrībā notiekošais un tās vajadzības; ja esat pietiekami atvērts, lai pamanītu un kolekcionētu spēcīgu mākslu, kas pievēršas sociāliem jautājumiem, jūs beigu beigās pats kļūstat par kritiķi. Piemēram, pasaulē notiek tik daudz sociālās inženierijas procesu. Sabiedrības kļūst aizvien mazāk tolerantas pret atšķirībām, tādējādi palielinoties saspīlējumam un konfliktiem. Savā ziņā caur mākslas spēcīgo objektīvu es kritizēju šīs nelabvēlīgās pārmaiņas sabiedrībā un politikā.
Vai jums šķiet, ka māksla kaut kādā mērā spēj ietekmēt sabiedrību? Piemēram, šī brīža Turcijas situācijā – vai mākslai ir balss?
Mākslai nenoliedzami ir balss, taču, ja jūs man jautājat, vai tā spēj mainīt šodienas situāciju, atbilde, visticamāk, būs nē. Taču māksla noteikti palīdz labāk saprast to, kas patlaban notiek un notiks nākotnē. Es domāju, ka ar mākslas starpniecību ir iespējama paradigmu maiņa personiskā līmenī, un katra šāda transformācija ir vērtīga, taču māksla nespēj ietekmēt vai mainīt masas.
Starp savas kolekcijas pīlāriem jūs minat arī provokatīvus un izšķirīgi nozīmīgus Turcijas un citu valstu mākslinieku darbus. Šķiet, provokatīvais aspekts jums ir ļoti būtisks.
Jā, es domāju, ka tas ir biznesa reflekss. Ja biznesā jums nav diferencēta piedāvājuma klientam, jūs viņu neiegūsit. Tā pēdējos gados ir absolūta biznesa vides apsēstība, un arī mans uzskats ir, ka katram cilvēkam ir jābūt atšķirīgam, lai viņš spētu sevi promotēt, jo īpaši jaunībā. Valstīm, kompānijām, cilvēkiem jāspēj sevi pozicionēt atšķirīgi no citiem, lai viņus pamanītu tā, kā viņi to vēlas. Man patīk izaicināt lietas. Mani nesaista komforta zona. Es esmu izaudzis par pārmaiņu līderi un domāju, ka tas ir tikai normāli, ja šis manas personības aspekts atspoguļojas arī manā mākslas kolekcionēšanas praksē. Manuprāt, provokācija, ja tā tiek izmantota pareizi, ir lieliska. Tā spēj mainīt lietas un ir spēcīgs pārmaiņu aģents.
Jau vairāk nekā desmit gadus kolekcionējot video mākslu, kā jums šķiet – vai tās tirgus ir mainījies? Lielākajās mākslas mesēs, piemēram, var manīt tikai dažus videodarbus.
Jā, to ir ļoti maz. Varētu pat teikt, ka mākslas mesēs videodarbu tikpat kā nav. Savukārt biennālēs, nekomerciālās izstādēs to ir apmēram 30 procenti, kamēr 50% ir instalācijas un tikai 20% fotogrāfija, objekti vai gleznas. Būtībā tā ir dilemma. Mākslinieki pilnīgi noteikti vēlas radīt videodarbus, jo īpaši jaunajās valstīs, kur stāstošais koncepts ir izšķirīgi svarīgs, lai runātu par akūtiem sociāliem vai politiskiem jautājumiem. Domāju, kamēr vien māksliniekiem šis žanrs būs aktuāls, tas turpinās dzīvot. Taču lielākoties videodarbi nonāks institūciju īpašumā, jo tās to iegādi uztver kā pienākumu. Sava veida misiju, ne izvēli. Vismaz man radies šāds iespaids. Indivīdu, kas kolekcionē videomākslu, ir ļoti maz, un parasti par viņiem priekšstats ir kā par īpatņiem, kam patīk riskēt.
Kādā ziņā? Videomākslu taču ir pat šķietami vieglāk kolekcionēt, tai nav nepieciešamas milzīgas noliktavas. Teorētiski kolekcionāriem vajadzētu būt vairāk.
Jā, bet es domāju, ka viens no galvenajiem iemesliem ir tāds, ka lielākā daļa kolekcionāru nezina, kā šos darbus eksponēt. Jūs iegādājaties videodarbu, un neviens pat neiedomājas, ka to būtu iespējams izstādīt šādā veidā, kā jūs redzat šeit, manās mājās. Pat pieredzējušiem kolekcionāriem ir vesels video rullītis vienam ekrānam – līdzko viens darbs beidzas, sākas nākamais. Man šāda pieeja nepatīk un vienmēr šķitusi negodīga pret iepriekšējo darbu. Īsāk sakot, potenciālie kolekcionāri joprojām nejūtas komfortabli attiecībās ar videomākslas darbu eksponēšanu.
Otra lieta – daudziem nav pārliecības, cik drošs video ir kopēšanas ziņā. Cilvēki man bieži jautā, kas notiek, ja video tiek nokopēts USB? Varu to darīt kaut 1000 reižu, bet tam nav nekādas nozīmes, jo ir sertifikāts, līgums, darba izcelsmes vēsture. Katrā ziņā šajos desmit gados neesmu dzirdējis ne par viena videodarba viltojumu, kas ir visai izplatīti glezniecībā, kur to teorētiski izdarīt ir daudz grūtāk.
Un tā kā cilvēki nenovērtē videomākslu, tai nav pietiekama tirgus pieprasījuma. Domāju, ka kolekcionāru galvenās bažas ir saistītas ar mākslas vērtību, nevis ar tās fizisko nākotni vai viltojuma iespējām. Šajā gadījumā nedomāju vērtību tādā ziņā, lai pelnītu ar mākslu, bet lai līdzās priekam un baudai, ka jums šie darbi pieder, iekšēji būtu arī apstiprinājuma sajūta, ka jūsu lēmumi ir bijuši pareizi un konkrētie mākslas darbi savu vērtību nezaudēs. Proti, kaut arī šos darbus negrasāties pārdot, jūs vēlaties zināt, ka tie joprojām ir vērtīgi.
Un tā kā videomākslā nepastāv otrreizējais tirgus, ir diezgan grūti piesaistīt jaunus kolekcionārus. Iedomājoties, teiksim, kādus 10 000 videodarbus – sākot no ikoniskajiem Brūsa Naumana radītajiem līdz kādam pavisam jaunam turku māksliniekam, es nezinu, cik daudzi no tiem ir pilnībā izpārdoti un šobrīd sākuši mainīt īpašniekus otrreizējā tirgus ietvaros. Labākajā gadījumā – varbūt kāds viens vai divi procenti. Tālab, ja raugāmies no investīciju viedokļa, šajā jomā vēl garš ceļš ejams. Pat, ja neesat investors tādā nozīmē, ka vēlaties ar šiem darbiem pelnīt, taču to ekonomiskā vērtība jums tomēr ir svarīga (tādā nozīmē, ka darbs, ko esat iegādājies, vismaz to nezaudēs), manuprāt, ir visai grūti ieguldīt naudu videomākslā. Risks ir pārāk augsts. Tas arī izskaidro, kāpēc videomākslas kolekcionāru ir tik maz.
Vienlaikus gan arī pati mākslas darba vērtība ir ļoti iracionāla. Īpaši šodienas tirgus apstākļos.
Piekrītu. Tas ir baisi. Līdzīgi kā ar daudzām lietām dzīvē, jebkādi atskaites punkti mākslas darbu cenu veidošanā ir zuduši. Mākslas tirgus augšgala vāks ir plaši atvērts – jaunās un vieglās naudas iracionalitātes dēļ no vienas puses un spekulāciju – no otras. Protams, tas ietekmē arī mākslas tirgus zemāk izcenotos segmentus. Un tas ir visai uztraucoši, domājot par mākslas nākotni. Šīs sistēmas ietvaros vinnē tikai topa mākslinieki un starpnieki. Kaislīgo kolekcionāru telpu ir pilnībā pārņēmuši naudīgie un ambiciozie kolekcionāri.
Arī pati videomākslas kolekcionēšana, šķiet, ir visai laikietilpīgs process, ņemot vērā, ka dažkārt videodarbu garums mēdz būt arī 40 un vairāk minūtes.
Jā, tā ir, bet internets un sociālie mediji to visu ir padarījuši vienkāršāku. Videomāksla ir kļuvusi sasniedzama neatkarīgi no vietas, kur pasaulē atrodaties. Es šobrīd strādāju ar dažām galerijām arī ārpus Turcijas, un viņiem nav nekādu problēmu man parādīt darbus, kas, viņuprāt, man varētu interesēt. Arī, ja pamanu kādu interesantu darbu, ko radījis mākslinieks, par kuru iepriekš neesmu zinājis, es tīmeklī ļoti ātri varu uzmeklēt citus viņa darbus un uzzināt arī vairāk par viņu pašu. Jā, videomākslas skatīšanās paģērē vairāk laika, taču tā ir daļa no pētniecības un atklāšanas procesa, un es mīlu atklājumus. Lai pieņemtu lēmumu pirkt, man ir vajadzīgi pāris mēneši. Vispirms es mēģinu uzzināt visu iespējamo par mākslinieku, un šajā laikā darbs it kā manī nobriest. Proti, pats videodarba garums ir tikai maza daļa no mana kopējā procesa.
Tas nozīmē, ka jūs nekad neizdarāt impulsīvus pirkumus?
Kaut mani var diezgan viegli klasificēt kā cilvēku, kam patīk uzņemties risku, mākslā es reti izdaru impulsīvus pirkumus. Esmu iemācījies sevi ierobežot. Dažkārt, ja kāds mākslas darbs mani ļoti uzrunā, tā cena nav liela un mākslinieks ir jauns, es varu izdarīt izņēmumu un kaut ko iegādāties impulsīvi. Taču tas notiek ļoti reti. Man ir nepieciešams šis pētnieciskais periods.
Vai jums ir konkrēts budžets, kuru atvēlat mākslai?
Jā, man ir gada budžets.
Vai tas ir strikti noteikts un jūs to tiešām nekad nepārsniedzat?
Pēdējos deviņos gados es varbūt divreiz esmu pārsniedzis budžetu. Pārējā laikā esmu tajā iekļāvies. Manī vienlaikus cīnās divas atbildības. Viena – palīdzēt kolekcijai sasniegt savu mērķi. Otra – iekļauties budžetā. Visa mana dzīve ir optimizācija, proti, man prātā nepārtraukti ir kādi astoņi līdz desmit darbi, kurus vēlos iegādāties, un tie tur paliek kādus pāris mēnešus. Dažkārt četrdesmitajā dienā kāds no listes tiek izņemts un tā vietā nāk cits. Un tad, iespējams, pēkšņi pēc diviem mēnešiem izlemju, ka trīs vai četrus darbus iegādāšos vienā reizē. Dažkārt pat no dažādām galerijām.
Tā kā videomākslas tirgū nav pārāk lielas konkurences, jūs varat atļauties ilgi domāt.
Jā, tā ir zināma priekšrocība. Ja neizdaru tūlītēju izvēli, zinu, ka pilnīgi droši vēl divus gadus varu domāt, vai vēlos šo darbu savā kolekcijā. Dažkārt cilvēki ir visai izbrīnīti, kad aizeju uz galeriju un saku: “Nē, man tas ir pārāk dārgi, es nevaru pirkt,” kaut gan man šis darbs ļoti patīk. Tad pēc diviem gadiem es atgriežos un vienojos par cenu, kuru varu atļauties. Un es nedomāju, ka no manas puses tas ir negodīgi. Dažkārt man ir sajūta, ka atsevišķu darbu cenu pozicionējums nav reālistisks.
Tā kā nāku no biznesa vides, zinu, ka cenām jābūt precīzām. Konkurence ir tik liela, ka gadījumos, kad cenu nosakāt pārāk mazu vai pretēji – pārāk lielu, vienmēr rodas problēmas. Vai nu jums nav peļņas, vai arī jūs nepārdodat. Taču mākslas pasaules relatīvā uzplaukuma laikā, sevišķi tādās jaunās valstīs kā Turcija, tika palielinātas arī jauno mākslinieku darbu cenas. Tie tika pārcenoti, un pēcāk māksliniekiem bija katastrofāli pieņemt to lejupslīdi. Abas šīs situācijas ir sliktas. Vienā gadījumā jūsu darbs netiek pārdots, kaut jums ir akūta nepieciešamība, lai tā notiktu, jo, neraugoties uz lepnumu, jums ir jāapmaksā nākamā mēneša rēķini. Taču, ja galerija, nespējot darbu pārdot, samazina cenu, arī tā ir katastrofa, jo tas nozīmē, ka jūsu darba vērtība mazinās.
Tikai viens piemērs – kādā Stambulas galerijā pirms laba laika pamanīju kādas pazīstamas turku mākslinieces darbu. Viņai šobrīd ir pāri septiņdesmit, viņa ir piedalījusies virknē ļoti nozīmīgu mākslas notikumu, tostarp Venēcijas biennālē. Un šis darbs viņas karjeras griezumā bija patiešām nozīmīgs, to varēja just. Tas bija radīts 1995. gadā, bet 2017. gadā joprojām atradās šajā galerijā. Galeristam teicu, ka kaut kas nav kārtībā – vai nu jūs šo mākslinieci pārvērtējat un viņa nav pelnījusi šādu cenu (kas, pilnīgi noteikti nav taisnība), vai arī jūs viņu pietiekami nereklamējat un neesat pareizi izcenojuši. Šis jautājums ir vienmēr jāuzdod. Ja es atrastos mākslas komerciālajā pusē, es šo sistēmu noteikti pārveidotu, tās ir elementāras biznesa zināšanas.
Varbūt tas ir jūsu nākamais izaicinājums?
Nē, pilnīgi noteikti nē.
Atgriežoties pie jūsu kā kolekcionāra un arī pašas kolekcijas misijas. Vai jūsu spēkos ir palīdzēt vietējiem māksliniekiem kļūt pamanītiem starptautiskajā arēnā?
Es ar to nenodarbojos kā privātpersona, mēs to darām ar SAHA asociācijas starpniecību. Tā ir organizācija, ko ar domubiedru grupu aizsākām 2011. gadā. Tās mērķis ir atbalstīt Turcijas laikmetīgo mākslu – gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Lielākā daļa SAHA biedru ir vietējie kolekcionāri un cilvēki, kas interesējas par mākslu, kā arī uzņēmumi, kam pieder korporatīvās kolekcijas. Sākotnēji mēs bijām deviņi, šobrīd SAHA ir gandrīz 100 biedru, kas visi maksā dalības maksu. Viens no SAHA iedvesmas avotiem bija Outset Londonā, taču veids, kā mēs darbojamies, ir atšķirīgs. Nekad nesadarbojamies ar pašiem māksliniekiem, bet gan ar nozīmīgām starptautiskām mākslas organizācijām. Tā var būt MoMa Ņujorkā, documenta, Venēcijas biennāle, Tate Modern u.c. Noteikums ir sekojošs – ja viņi kādam no saviem izstāžu projektiem izvēlas Turcijas mākslinieku, mēs sedzam darba izveides izmaksas. Šis koncepts lieliski darbojas, un SAHA ir brīnišķīga reputācija. Iespējams, jau 2019. gadā mēs Turcijas mākslas atbalstam varēsim atvēlēt 1 miljonu eiro. Manuprāt, tas ir lieliski, un sajūta, ka mums tas ir izdevies, manī rada gandarījumu.
Šobrīd domājam arī par savas rezidenču programmas izveidi, lai tādējādi SAHA ekosistēma palīdzētu arī jauniem māksliniekiem.
Un pēdējais jautājums. Cik bieži šodien, ņemot vērā, ka jūsu kolekcionāra pieredzes kontā ir tik daudz videodarbu ar visdažādākajiem naratīviem, jums izdodas piedzīvot īstu mākslas pārsteiguma mirkli? Tādu patiesu autentiskuma momentu?
Labs jautājums. Noteikti ne tik daudz, kā agrāk, kad mani vairāk saistīja pati ideja un es iepirku ļoti daudz darbu ar tiešu vēstījumu. Tagad man ir svarīgi, lai šis vēstījums būtu izsmalcinātāks. Manuprāt, jūsu jautājumam ir divas daļas un arī divas atbildes. Viena no tām iemieso ideju, ka koncepts man joprojām ir ļoti svarīgs, un, ja darba pamatideja ir interesanta, tas mani piesaista. Savukārt otra ir veids, kā tiek izstāstīts pats stāsts, cik smalki tas tiek darīts. Mani interesē dziļums – jo sarežģītāks ir darbs, jo grūtāk tas ir uztverams. Tam ir nepieciešams vairāk laika.
Piemēram, Hebas Aminas videodarbs As Birds Flying (Kā putna lidojumā, 2016), kas tikko bija skatāms arī 15. Stambulas biennālē un ir viens no jaunākajiem manas kolekcijas papildinājumiem. Kad es izlasīju stāstu, man tas šķita interesants. Kad noskatījos pašu darbu, man tas patika, arī nelasot stāstu. Vai jūs to zināt? Šī darba pamatā ir 2013. gadā daudzos medijos izskanējusī ziņa par kādu ēģiptiešu zvejnieku, kurš, pamanījis migrējošu stārķi ar pie kājas piestiprinātu elektronisku uztvērēju, ziņoja par to valsts drošības iestādēm. Uztvērējs fiksēja putna migrācijas ceļu, taču ēģiptiešu varas iestādes uzskatīja, ka šis stārķis ir ārvalstu spiegs. Šīs bailes un paranoja, dvēseles stāvoklis, kas valstu līmenī tiek apzināti kultivēts gadiem, ir nogalinājis un turpina nogalina brīvās izpausmes garu daudzās nācijās. Tāpat kā populisma tendences, kad jums jārada īsti vai mākslīgi ienaidnieki, jo citādi ir neiespējami tikt pie liela atbalsta. Laikrakstos tika izteikti minējumi, ka stārķis varētu būt britu vai krievu spiegs, un man šī stāsta zemteksts šķita ļoti zīmīgs. Tas sasaucas ar varas manipulācijām un sociālo inženieriju, par kuru runājām. Kā jau teicu, man vissvarīgākais ir vēstījums un veids, kā tas konstruēts un prezentēts. Esmu jau pietiekami nobriedis un vairs nelidoju, tā teikt, kā tauriņš uz uguni.