Foto

Māksla ir kļuvusi par daļu no sociālās dzīves

Una Meistere

Intervija ar galeristi un mākslas kolekcionāri Valēriju Bahu 

15/03/2018

Franču Rivjēras augsne ir kā radīta kaislībām. To apliecina gan mākslas, gan gastronomijas, gan cilvēcisko attiecību vēsture. Kaislību buķeti tās tīrradņa veidolā iemieso arī Commanderie de Peyrassol (Perasolas komtureja) – vīna darītava, kas pazīstama ne tikai ar lielisku rosé, bet arī izcilu mākslas kolekciju. Commanderie de Peyrassol ir Briseles mākslas galeristei un kolekcionārei Valērijai Bahai un kolekcionāram, uzņēmējam un mākslas mīļotājam Filipam Ostrijam piederošs 850 hektāru liels īpašums, kas ietver arī viduslaiku muižu ar restorānu, nelielu viesnīciņu, izstāžu zāli un vērienīgu skulptūru parku, kas brīžiem ietiecas vīnogu laukos, bet dažbrīd ieved īstenā meža biezoknī. 11. gadsimtā še cauri vijusies svētceļnieku taka, vēlāk īpašums nonācis Maltas bruņinieku ordeņa pārvaldībā, kuri še arī aizsākuši vīna rūpalu. Ja var ticēt visai skopajām vēstures liecībām, pirmā vīna raža – 28 000 litri – te ievākta 1256. gadā. Tiesa, pēc Franču revolūcijas bruņinieki no šejienes patriekti, vīna laukus pārņemot baznīcai un Francijas valstij. 1790. gada Commanderie de Peyrassol iegādājās Rigoru ģimene, kura še saimniekoja četru paaudžu garumā, līdz 2001. gadā īpašumu pārdeva jau minētajam beļģu pārim. 


Keidži Uemacu. Peldoša sarkana forma. Foto: Galerie Valérie Bach īpašums

Kopumā Commanderie de Peyrassol teritorijā skatāmi vairāk nekā 60 mākslas darbi – to autoriem variējoties no turpat pusstundas brauciena attālumā dzīvojošā franču tēlnieka Bernāra Venē līdz korejiešu māksliniekam Lī Ufanam, Sezāram, Armānam, Nikijai de Sentfālai, Žomam Plensam, britu tēlniekam Gevinam Tērkam u.c. Lielākā daļa parkā eksponēto darbu tapuši speciāli tam – burtiski iesēdināti ainavas mežonīgumā, jo saimniekiem ir svarīgi saglabāt šī apvidus autentiskumu. Kolekciju var apskatīt gan rimtā pastaigas ritmā, gan... zirga ratos. Jāteic, pēdējā ir visai ekstravaganta pieredze. Visapkārt sisinot cikādēm, smaržojot sakarsētām priedēm un zirga pakavu klaudzoņai ik pa mirklim mijoties ar diendusā iztraucētu putnu treļļiem, nodomāju, ka šādi mākslu baudu pirmo reizi. Taču, ņemot vērā, ka tā še ir pilntiesīga daļa no dabas, tas šķiet pat apbrīnojami organiski. Vēlāk Valērija saka, ka, kaut reizumis šis un tas ir jāpielabo, viņi, cik nu vien iespējams, dabas un mākslas dialogā neiejaucas. “Dažkārt kāds mākslinieks norāda, ka mums būtu jānotīra viņa skulptūra, jo putni pastrādājuši.”  


Mākslas galerija Perasolas komturejā. Foto: Goussard

Kopš 2016. gada parka teritorijā atrodas arī slēgta izstāžu telpa, kuras projekta autors ir arhitekts Šarls Bertjē. Tā tapusi kā risinājums, domājot par tiem kolekcijā esošajiem mākslas darbiem, kuriem sastapšanās ar neizbēgamajām laikapstākļu kaprīzēm varētu nebūt tīkama. Jāteic, arī arhitektoniski tā drīzāk projektēta kā skulpturāla patvertne – vides mākslas objekts, kurā iztrūkst klasisko arhitektūras elementu – durvju, logu un jumta tradicionālā izpratnē. 800 m2 lielā betona, tērauda un stikla būve ir daļa no parka teritorijas skulptūru maršruta un simboliskas tā krustceles, no tās jumta terases kā estētiska skatu torņa ļaujot skatam aizklejot vīna lauku, mākslas un apkārtnes mežu plašumos. 

Dzimusi Francijā, ar mākslas vidi un kolekcionēšanu Valērija Baha bijusi saistīta vairāk nekā divdesmit gadu. Ilgstoši strādājusi galerijā Parīzē, tad kādu mirkli paņēmusi pauzi, un, kad ģimene pirms 12 gadiem pārcēlusies uz Briseli, atgriezusies aktīvajā mākslas scēnā. “Es izlēmu atvērt galeriju. Protams, varēju vienkārši turpināt kolekcionēt, taču man gribējās kaut ko vēl.” 

Ēkai, kurā kopš 2012. gada atrodas Valérie Bach Gallery, ir arhitektūras pieminekļa statuss un ļoti īpaša vieta Briseles vēsturē. La Patinoire Royale jeb 1877. gadā celtā Karaliskās slidotava Sentžila rajonā savulaik bijusi pirmā skrituļotājiem piemērotā slidotava Eiropā. 1900. gadā tā pārtapa Bugatti garāžā, vēl pēc pieciem gadiem – ieroču noliktavā, savukārt pēc Otrā pasaules kara – Siemens garāžā, un 70. gados kādu laiku paguvusi kalpot arī kā kolekcionāru auto ekspozīcijas telpa. 

Kaut restaurēta un piemērota galerijas vajadzībām, La Patinore Royale saglabājusi gan vēsturisko patinu, gan vērienu. 2000 m2 lielā galerija izvietojusies vairākos līmeņus, taču visiespaidīgākā, nenoliedzami, ir tās centrālā zāle, kuru sedz industriāli dekoratīva koka, tērauda un stikla jumta konstrukcija. Kad pagājušā gada oktobrī te tiekos ar Valēriju Bahu, galerijas telpās skatāma izstāde Sculpting Belgium – muzeja vēriena projekts, veltīts pēckara periodam beļģu tēlniecībā un tā dēvētajai 50. gadu “beļģu skolai”, kuras pārstāvju vidū bijis gan Pols Birī, gan Oskars Jesperss.

Kaut ir darba dienas pēcpusdiena, izstāde mutuļo kā skudru pūznis. Pirmajās nedēļās to paguvuši apskatīt jau astoņi tūkstoši cilvēku. “Tas ir traukums. Katrs, kas atbrauc uz Briseli, nāk uz šo izstādi. Māksla ir kļuvusi par daļu no sociālās dzīves,” vēlāk mūsu sarunā saka Valērija.

Tiesa, man vēl spilgtā atmiņā ir viens no galerijas iepriekšējiem projektiem – portugāļu mākslinieces Žuanas Vaskonselušas retrospekcija, kuras ietvaros galerijas centrālajā zālē gozējās viens vienīgs darbs – viens no Vaskonselušas košajiem, monumentāli izaicinošajiem objektiem, kas gigantismā un ambiciozitātē bravūrīgi mērojās spēkiem ar pašu telpu. Savukārt vasarā daļa izstādes bija pārceļojusi uz Perasolu – Vaskonselušas no krāsainiem plastikāta kliņģeriem, košzaļiem rotaļu bumbieriem un spilgti dzelteniem citroniem veidotajai “kūciņai” slejoties tieši iepretim viduslaiku muižas mūriem un vīnogu laukiem. Šobrīd Žuana Vaskonseluša strādājot arī pie idejas skulptūrai, kas būtu domāta tieši Perasolai. 


Kostis Georgiu. Tēze A. Foto: Galerie Valérie Bach īpašums

Kā jūs raksturotu savu kolekciju? Vai tai ir kāda tematiskā vadlīnija? 

Es domāju, ka tā vienkārši ir mana sirds un acis. Es kolekcionēju tikai to, kas man patīk, un negribu sevi ierobežot kādas noteiktas tēmas ietvaros. Tās var būt gleznas, fotogrāfijas, tēlniecība, video.

Vai lielākoties jūsu uzmanības lokā ir labi zināmu vai arī ne tik zināmu mākslinieku darbi?

Tas ir sajaukums no visa. Līdzīgi kā mūzikā. Es klausos visu, izņemot, piemēram, repu. Manā kolekcijā nav vienīgi ielu mākslas. Ne tāpēc, ka man tā nepatiktu, bet līdz šim dzīvē ceļi mūs nekad nav saveduši kopā – ne ar ielu māksliniekiem, ne galerijām, kas viņus pārstāv. Citādi – manā kolekcijā ir gan zināmu, gan arī pavisam jaunu mākslinieku darbi. Mākslinieka statusam nav nozīmes. Varu iegādāties kāda mākslinieka darbu tāpēc, ka man patīk tas, ko viņš dara, pat ja viņš nav pārlieku slavens. Turklāt kolekcionēt jauno mākslinieku darbus man šķiet ļoti svarīgi, un arī nedomāju, ka pārāk interesanti ir kolekcionēt tikai tos, ko var atrast visās prestižākajās mākslas mesēs. Dažu mākslinieku darbus esmu pārstājusi pirkt, jo tie ir kļuvuši pārāk dārgi, un sākt viņus kolekcionēt ir jau par vēlu. Pat, ja es, piemēram, vēlētos Perasolā kādu Aniša Kapūra darbu, manuprāt, šobrīd tas ir jau nokavēts. Es izvēlos kolekcionēt to, ko varu atļauties. 

Perasolas apmeklējums rada sajūtu, ka mākslas darbiem, kas eksponēti parka teritorijā, ir ļoti cieša saistība ar pašu vietu un tās vēsturi. Tie it kā atrodas ar to dialogā.

Mēs mēģinām atrast šo dialogu. Un savā ziņā tas ir dabiski, jo šī ir kolekcija, kuru mākslinieki radījuši in situ. Taču tā nav tapusi pēc noteikta plāna, teiksim, tagad mēs vēlamies britu vai amerikāņu mākslinieku. Tā ir veidojusies ļoti personiski. 

Kurš kļuva par pirmo darbu parkā?

Pirmais bija tolaik jauns franču mākslinieks Patriks Flerī. Viņš bija mūsu draugs un vienkārši ieradās mūs apciemot. Tobrīd mums nebija plāna veidot lielu kolekciju, mēs vēlējāmies tikai vienu vai divas skulptūras. Šobrīd – pēc desmit gadiem – to ir jau sešdesmit. Taču tas nebija apzināts lēmums. Mums nekad nav bijis mērķa izveidot skulptūru parku. Esam aizrautīgi kolekcionāri, un tas ir noticis dabiski – sienas mūsu mājās bija pilnas un mēs izlēmām pievērsties skulptūrām, jo Perasolā ir pietiekami daudz vietas, kur tās izvietot. Turklāt mūs bieži apciemo mākslinieki, kas mēdz izteikt dažādus piedāvājumus. Taču mēs nekad neesam izvirzījuši kādus striktus mērķus. Iespējams, tagad ir mazliet jāiepauzē un jādomā, ko darīt tālāk, jo kolekcijas ideja nav tikai likt klāt un klāt. 


Gevins Tērks. Zelta laikmets (brūnpelēks). Foto: Galerie Valérie Bach īpašums

Kā jūs pati raksturotu Perasolas skulptūru parka esenci?

Es domāju, tā vienkārši ir ļoti personiska kolekcija. Kaut kas, ar ko vēlaties dzīvot. Un tā iemieso kolekcionēšanas baudu. Jūs nevarat apstāties. Jūs vienkārši pērkat vēl vienu skulptūru un vēl vienu, jo ir šī iekšējā nepieciešamība. 

Kā apsēstība, pret kuru nav zāles? 

Jā, tā ir traka atkarība. 

Kāpēc jums ir šī nepieciešamība dzīvot mākslas ieskautai? 

Es domāju, ka tā vienkārši ir mana dzīve. Es mīlu māksliniekus, man patīk viņus satikt. Mani saista šīs atšķirīgās personības. Iespējams, tā ir kaislība satikt cilvēkus, kas rada mākslu un kurus fascinē šis process. Tas ir tas, kas man patīk. 

Lielākā daļa darbu ir radīti speciāli Perasolai.

Jā, cik vien tas ir bijis iespējams. Pat, ja dažkārt esmu ko pirkusi caur galeriju, es vienmēr cenšos satikt mākslinieku. Piemēram, kad no kādas lielas Briseles galerijas iegādājos Entonija Gormlija darbu, es vispirms viņu satiku un mēģināju vienoties par kaut ko speciālu mums. Taču Gormlijs atbildēja, ka ir pārāk aizņemts un viņam nav laika. Iegādājos viņa skulptūru galerijā, savukārt viņš ieradās to uzstādīt un pavadīja pie mums Perasolā divas naktis. Tas mums visvairāk patīk kolekcionēšanā – nevis vienkārši aizdoties uz mākslas mesi, nopirkt un izstādīt skulptūru. Es domāju, mēs pārtrauktu kolekcionēt, ja tas izvērstos šādi. Turklāt lielākoties mākslinieki Perasolā vienmēr atgriežas, un pavadīt ar viņiem kopā nedēļas nogali ir brīnišķīgi. 


Bernārs Venē. Nenoteikta līnija. Foto: Galerie Valérie Bach īpašums

Katram no še eksponētajiem darbiem ir savs stāsts un, ejot kopā ar kādu cauri parkam, man patīk tos izstāstīt. Tas nav tikai – lūk, Gormlija skulptūra, bet ir stāsts par to, kā mēs satikāmies. Piemēram, es vēlējos nopirkt kādu darbu no Bernāra Venē. Atradu vienu, kas man patika, un pēc tam atklāju, ka mēs un Venē dzīvojam tikai pusstundas brauciena attālumā. Tagad viņš ir viens no mūsu labākajiem draugiem. 

Bertrāns Lavjē, kas arī ir ļoti labs mūsu draugs, šeit pavadīja ļoti daudz laika, mēģinot atrast īsto ideju. Sākotnējā mums tā nešķita līdz galam atbilstoša, un tā viņš atgriezās un atgriezās – vairākas nedēļas nogales. Līdz beidzot kādās vakariņās viņš teica: “Es zinu, kam tam jābūt!” Bija pagājuši jau pieci gadi. Taču es vienmēr māksliniekiem saku: “Brauciet, kad vien gribat, mums nav nekādas steigas!”

Dažkārt stāsts izveidojas ap pašu mākslas darbu. Atceros, kādā izsolē nopirkām lielu Žana Kloda Farhi skulptūru. Tā bija milzīga, bet ne ļoti labā stāvoklī. Tās bija gada beigas, laiks, kad visi dodas uz izsolēm. Apmēram pēc gada vienā no mūsu apkaimes vīna darītavām izdzirdēju kādu ar skaistu akcentu sakām: “Es esmu mākslinieks, un man ir liela skulptūra Nicas lidostā.”  Zināju, ka tas ir Žana Kloda Farhi darbs un teicu: “Atvainojiet, vai jūs esat Žans Klods Farhi?” Viņš: “Jā, jā!” Tad sacīju: “Jūs zināt, es tikko nopirku lielu jūsu skulptūru.” “Ak, tā esat jūs! Bet jūs par to pienācīgi nesamaksājāt, darbs tika pārdots pārāk lēti,” viņš bilda. Teicu: “Atvainojiet,” un viss beidzās ar to, ka viņš ieradās Perasolā, lai darbu restaurētu. Šis process aizņēma visai daudz laika, jo skulptūru nācās pārvest uz viņa darbnīcu. Mēs pavadījām ļoti daudz laika ar viņa sievu un mazajām meitām. Kad restaurācija bija pabeigta un darbs uzstādīts, viņš ieradās uz skulptūras atklāšanu. Pēc trim mēnešiem Žans Klods Farhi nomira. Kad es redzu šo skulptūru, ar to saistās ļoti emocionālas atmiņas. Tā nav tikai Farhi skulptūra. 

Ir ļoti liela atšķirība, vai skulptūra atrodas iekštelpās vai brīvā dabā, un turklāt vēl radīta in situ. Kad strādājām ar Danielu Birēnu, pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr varējām viņa ideju realizēt tādā veidā, kā tā bija iecerēta. Nebija viegli arī atrast cilvēkus, kas spētu to izgatavot tīri tehniski. Mēs ļoti daudz tikāmies, kamēr skulptūra tika pabeigta. Tas nav kā ar gleznu – aiziet uz izstādi galerijā, ieraudzīt skaistu gleznu un to nopirkt. Tas ir ļoti ilgs process – dažkārt arī pārāk dārgs un sarežģīts. It bijuši gadījumi, kad, saprotot, ka neesam līdz galam pārliecināti par pašu darbu, tā cenu un uzstādīšanu, mēs no projekta atsakāmies. Piemēram, mēs tikāmies ar Armānu īsi pirms viņa nāves. Viņš izgatavoja pēdējo savas skulptūras uzmetumu, bet mēs šo projektu tā arī nekad nerealizējām, jo pēc viņa nāves bija ļoti grūti vienoties ar viņa ģimeni. Iespējams, tālab, ka viņa paša vairs nebija, tas vairs pēkšņi nešķita tik interesanti un arī cena šķita pārāk augsta. Katrā ziņā mēs izlēmām to nedarīt. 

Un šis darba tā arī palika skices stadijā?

Jā.


Deniss Openheims. Krāsu maisījums. Foto: Galerie Valérie Bach īpašums

Vai jums mākslā ir svarīgs skaistums? Tiesa, runājot par mākslu, daudzi no šī vārda izvairās, uzskatot par pārāk banālu.

Domāju, ka es dodu priekšroku estētiskam darbam. Skaistums man ir ļoti svarīgs.

Es nevēlos ap sevi neglītas lietas, tas emocionāli man ir ļoti svarīgi. Pat ja man, piemēram, patīk atsevišķas Pola Makartija skulptūras, ko esmu redzējusi kādā mesē vai biennālē, zinu, ka nekad negribētu tās savās mājās. Man tās liekas neglītas. Pretīgas. Es nevēlos tās ap sevi. Pat ja to autors ir ļoti slavens mākslinieks. 

Lielākajai daļa kolekcionāru ļoti būtiska ir apziņa, ka mākslas darbs, kuru viņš iegādājies, nezaudēs vērtību, pat ja viņam nav domas to pārdot. Kā liecina jūsu pieredze – vai ir iespējams prognozēt, kāds būs konkrētā mākslinieka statuss pēc desmit gadiem? Jeb tās visas ir tikai spekulācijas?

Tas ir tas, kāpēc man visas šīs runas nepatīk. Kad pēc desmit gadiem uzlūkoju savu kolekciju Perasolā, zinu, ka dažkārt esmu kaut ko nopirkusi ļoti labi, dažkārt varbūt ne tik labi, taču man tā nav problēma. Es paturu visu, un mēs nekad no savas kolekcijas neko neesam pārdevuši. Pat ja kāds no tajā pārstāvētajiem māksliniekiem nekļūs slavens, tam nav izšķirīgas nozīmes. 

Kas mākslinieku padara slavenu?

Tik liela tirgus apstākļos, kāds tas ir šodien, lai mākslinieku pamanītu, viņam ir jābūt labās galerijās. Un, kad es saku – labās galerijās, tas nenozīmē prestižākās galerijas pasaulē. Tās ir galerijas, kas piedalās visur. Mākslas mesēs visā pasaulē. Tas nenoliedzami ir problemātiski. Šodien būtībā ir divi tirgi – lielo galeriju tirgus, kas nozīmē prestižākās meses: FIAC, Frieze u.c. Un otrs – visas pārējās galerijas un lielais skaits dažādo mākslas mešu visā pasaulē, kas arī kopā veido ļoti lielu tirgus daļu. Pirmajā gadījumā jūs vienmēr redzēsiet vienus un tos pašus māksliniekus, piemēram, Frieze vienmēr būs vismaz kādi trīs vai četri Gormliji. Bet, iespējams, šajās mesēs jūs neredzēsit daudzus no maniem Perasolas tēlniekiem, kas varbūt nav tik slaveni, bet kuru darbi nenoliedzami ir ļoti interesanti. 


Mākslas galerija Perasolas komturejā. Foto:

Jums kā galeristei ir ļoti svarīgi būt daļai no minētās pirmā tirgus nišas?

Tas vienmēr ir atkarīgs no tā, ko jūs gribat darīt un kā jūs vēlaties strādāt. No mana skatu punkta, tas ir ļoti svarīgi māksliniekam un svarīgi pārdošanai. Mākslas mesēs jūs pārdodat visvairāk, un, pat ja man tās īpaši nepatīk, man tur ir jābūt. Arī galerijas reputācijai ir svarīgi, lai jūs  tur būtu – FIAC, Bāzelē, Frieze piedalās visas pasaules labākās galerijas.

Bet kas nosaka kolekcionāra reputāciju? Mākslas darbi, kas ir viņa kolekcijā, vai arī tas, vai viņš tos pārdod vai nē?

Godīgi sakot, kā kolekcionāre es neuztraucos par savu reputācija. Es vienkārši kolekcionēju. Es daru to, ko vēlos – ar visām savām kļūdām. Dažkārt man cilvēki saka, ka varbūt Perasolas skulptūru parku vajag sadalīt divās daļās – ar slavenajiem māksliniekiem vienā un pārējiem – otrā. Pilnīgs absurds, Perasola ir sajaukums no visa. Es pērku kādu darbu tāpēc, ka tas man patīk, nevis lai man būtu tas un tas slavenais mākslinieks. 

Ko jūs izjūtat kā kolekcionāra galveno atbildību?

Domāju, ka tas, kas ir svarīgi man un arī galerijai, ir palīdzēt jaunajiem māksliniekiem. Un palīdzēt viņiem atrast tirgu citur, ne tikai lielajās mesēs. Perasolas kolekcijai nekad neko neesmu nopirkusi mesē, jo mani nesaista šāda veida kolekcionēšanu. Es gribu veltīt tam laiku, satikt mākslinieku, redzēt, vai varu viņam palīdzēt, saprast, cik nozīmīgs viņa darbs būtu mūsu kolekcijai. Manuprāt, ir svarīgi, ka atbraucot uz Perasolu, jūs redzat šeit māksliniekus no visdažādākajām pasaules malām – grieķus, beļģus, britus. Un acumirklī sajūtat, ka tā ir ļoti personiska kolekcija. Nevis, ka tās veidošanā līdzdarbojies kāds mākslas konsultants ar saviem padomiem – sak, šim darbam te nav jābūt, tas neder kolekcijai utt. Man patīk Daniels Birēns, es vēlos šeit viņa darbu. Un mēs dodamies viņu satikt, lai saprastu, vai arī viņš vēlas radīt ko speciāli šai vietai. 

Savā ziņā šīs tikšanās ar māksliniekiem man ir kā barība. Tā ir mana enerģija. Es uzlādējos cilvēkos. Un domāju, ka māksliniekos ir vairāk enerģijas nekā pārējos cilvēkos. Man patīk ar viņiem runāt par mākslu. 

Kā jums šķiet, vai enerģija piemīt arī pašam mākslas darbam un turpina tajā dzīvot arī, kad tas atstājis mākslinieka darbnīcu?

Jā, es domāju, ka atsevišķi mākslas darbi ir maģiski.

Kas kaut ko padara par meistardarbu?

Es nezinu. Šodien mākslā tas ir ļoti sarežģīti. Vai kaut kas ir meistardarbs tālab, ka mākslinieks, kas to radījis, ir ļoti slavens un viņu pārstāv lielās galerijas? Tālab, ka jūs viņu ļoti bieži redzat un viņa darbi ir visos lielajos muzejos? Jeb meistardarbs tas ir tāpēc, ka jūs to par tādu uzskatāt? Tā ir mākslas vēsture, tas ir kaut kas ļoti īpašs vai ļoti jauns. Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt. Ja kāds jauns mākslinieks jums ir atsūtījis patiešām lielisku darbu, jūs nevarat teikt, ka tas ir meistardarbs. Ir jāgaida vēl daudzus gadus, lai redzētu, kas notiks tālāk – kā attīstīsies šī mākslinieka karjera, kādos muzejos notiks viņa izstādes, kādas galerijas viņu pārstāvēs. Kāda būs viņa karjeras evolūcija. Jo jūs varat būt ļoti slavens uz mirkli, bet pēc tam var sekot arī ļoti slikts periods.  

Vai jūs piekrītat, ka privātkolekcija ir dzīva tikai tik ilgi, kamēr dzīvs ir pats kolekcionārs?

Tā noteikti kļūst citāda, kad kolekcionāra vairs nav, taču ir daudz piemēru, kad tā lieliski turpina dzīvot tālāk – piemēram, Pegijas Gugenheimas gadījums. Varbūt mēs jau šodien varam izdarīt kaut ko turpinājumā labā. Tā ir Bernāra Venē ideja, kālab viņš ir radījis savu fondu. Viņa kolekcija dzīvo kopā ar viņu un turpinās būt arī pēc tam, kad viņa vairs nebūs. Es ceru, ka mana meita turpinās Perasolas ideju, bet, ziniet, es negribu par to domāt. Bernārs Venē ir mākslinieks un viņam tas ir savādāk. Viņam ir svarīgi, lai viņa darbi turpinātu dzīvot. Man tā ir tikai kolekcija, un es ceru, ka tā varēs palikt Perasolā un ka mana meita turpinās gan vīna, gan mākslas aktivitātes. Taču es nevaru viņai likt to darīt. Tā ir viņas izvēle.

Kaut teicāt, ka Perasolas kolekcijai neko neesat nopirkusi mākslas mesēs, jūs tajās piedalāties kā galeriste. Vai reizēm tomēr nav tā, ka uz mesē eksponēto raugāties arī kolekcionāra acīm?

Godīgi sakot, kad esmu mākslas mesē kā galeriste, man nekam citam īpaši nav laika. Mākslas mesēs vienmēr ir steiga, un es nevēlos steigā iepirkties. Taču kā galeriste apzinos – ir lieliski, ka ir arī citādi kolekcionāri, kuriem tieši patīk iepirkties mesēs. Jāteic, arī kā galeristei man labāk patīk satikt cilvēkus galerijā, nevis uz divām minūtēm stendā. Man ir svarīgi atvēlēt laiku. Un tajā nav arī nekā saistoša – aizdoties uz mesi, ieraudzīt tur kādu lielu Gormlija skulptūru un teikt: “Ok, es to pērku!” Tā teikt, ņemšu un vedīšu uz Perasolu.

Mazliet izklausās pēc supermārketa. 

Jā, un man tas nepatīk. Pat ja tas nav pats mākslinieks, man ir nepieciešams satikt kādu, ar ko par viņu aprunāties, kurš provocētu mani sapņot par šo darbu, iztēloties to Perasolā. Tajā vienmēr ir zināma daļa poēzijas. Tas nav tā – man ir jānopērk šī mākslinieka darbs, jo viņš šobrīd ir slavens. Tā esmu es un tā ir mana kolekcija. Un es pērku kādu darbu tāpēc, ka tajā saskatu kaut ko īpašu. Un tad kāds var jautāt – kas tas par mākslinieku, kā viņu sauc? Arī, kad Perasolā tiekamies ar māksliniekiem, mēs sākumā nekad nerunājam par cenu. Vissvarīgākais ir saprast, ko mākslinieks vēlas darīt. Un tikai tad, kad ideja ir pilnībā skaidra, mēs sakām: “Ok, tas, ko jūs esat iztēlojies, ir lieliski, bet cik tas varētu izmaksāt?” Ir reizes, kad projektu nav iespējams īstenot, bet vairākumā gadījumu mēs mēģinām atrast iespējamos risinājumus, lai darbu varētu radīt, pat ja tas ir mazliet par dārgu.

Cik lielā mērā mākslas darba cena šodien atspoguļo tā patieso vērību? Kad ir jāizšķiras par labu, piemēram, kādam no lielajiem vārdiem, kas maksā neprātīgu cenu, vai kādam brīnišķīgam, bet sistēmas ietvaros vēl ne tik pazīstamam māksliniekam – vai cena ir kvalitātes garants? 

Protams, ka ir savi tirgus noteikumi. Gormlija līmeņa mākslinieku panākumi nodrošina, ka viņi ir visur. Praktiski visās mākslas mesēs, muzejos. Gadu no gada viņu karjera iet tikai uz augšu, un likumsakarīgi, ka, pieaugot pieprasījumam pēc viņu darbiem, aug arī to cenas. Ja māksliniekam ir izstāde kādā lielā muzejā, piemēram, Teitā vai Gugenheimā, protams, ka viņa darbu cenas aug. Tas tā vienkārši ir. Tiesa, tas, ka viņam ir izstāde Gugenheimā, nenozīmē, ka viņš ir labāks par kādu mazzināmu jaunu mākslinieku, kuram nav bijusi iespēja izsisties ar kādu no lielajām galerijām. Es domāju, ka būt māksliniekam šodien ir ļoti grūti, tāpēc, cik vien iespējams, mēģinu viņiem palīdzēt. Mākslinieks var būt ļoti talantīgs, taču mūsdienās ar to vairs nepietiek. Jums ir jābūt apritē, jums ir jāiet visur un jābūt klāt visur, cilvēkiem ir jūs jāredz. Māksliniekam šodien ir sevi jāpārdod. Un tas nav viegli. Atceros, kad pirms 25 gadiem sāku strādāt mākslas jomā, viens no galeristiem man teica – tev nav jāsatiekas ar mākslinieku, jo dažkārt runāt ar viņu par viņa mākslu ir pārāk komplicēti. Vienkārši ieraugi darbu un pērc, ja tas tevi uzrunā. Šodien viss ir pilnīgi citādi. Katrs vēlas satikt mākslinieku, redzēt viņa darbnīcu, un viņam pašam ir jābūt ļoti komerciāli orientētam. To ļoti labi var redzēt šodienas jaunajos māksliniekos – viņi visi lieliski runā par mākslu. Tā viņiem ir nepieciešamība. Turklāt mūsdienās satikt māksliniekus ir vienkārši. 

Pirms gadiem divdesmit un trīsdesmit mākslinieki nemaz tā neielaida savās darbnīcās. Tā bija viņu svētnīca, kur varēja ielūkoties vien izredzētie. 

Tieši tā. Šodien viss ir atvērts. Piemēram, Žuana Vaskonseluša – viņa runā vairākās valodās, labprāt tiekas ar žurnālistiem, prot ar viņiem sarunāties. Un dara to ļoti gudri. Tas ir traki, bet tā tas tagad ir.

Savā ziņā tas ir arī Demjena Hērsta un Džefa Kūnsa fenomens. 

Tieši tā. Taču nedomāju, ka kolekcionēšanas būtība nopirkt vienu Džefu Kūnsu vai Demjenu Hērstu, pat ja jūs to varat atļauties. Turklāt to var atļauties tikai ļoti mazs pasaules iedzīvotāju procents. Kolekcionēšanas īstā burvība un valdzinājums ir atvēlēt laiku skatīties. Tas ir kā spēlēt golfu – jums tas ir jāpraktizē. Tas pats ir ar mākslu, jūs varat ieraudzīt kādu mākslas darbu un to nopirkt, bet jums ir ar to jānodarbojas. Jābrauc uz mesēm, jāskatās. Savā ziņā tas ir ikdienas darbs un kaislība vienlaikus. Kaut kas, par ko nemitīgi interesējaties. Māksla jau nav tikai laikmetīgā māksla. Ja jums patīk laikmetīgā māksla, jums noteikti patīk arī mode, mūzika – būtībā viss, kas ir māksliniecisks. Man patīk visi cilvēki, kas kaut ko spēlē. Tā ir ļoti kaislīga vide. Jūs nevarat to darīt tikai ar savām acīm un ausīm un teikt, ka jums tas patīk. Tas ir darbs, kas prasa ieguldīt sevi visu.


Frenks Stella. Tengan–Tenganan. Foto:

Kolekcionāru vide pēdējos desmit gados ir ļoti mainījusies. Mākslas tirgum uzņemot apgriezienus, viņu ne tikai ir kļuvis vairāk, bet arī kaislīgus mākslas mīļotājus ir pārmākuši aprēķinātāji, shēmotāji un investori. 

Es pilnībā piekrītu. Mākslas tirgus mūsdienās ir tik milzīgs un demokrātisks. Visi zina visu, visi dodas uz mesēm. Starp citu, to lieliski var redzēt meses VIP zonā – visi ir VIP zonā! Tas vienkārši ir absurds. Atceros, FIAC pirmsākumos, ja jums bija VIP ielūgums, kopā ar jums tobrīd mesē atradās maksimums 100 cilvēki. Un tad tie patiešām bija VIP. Šodien VIP ir tūkstošiem. Mūsdienās tā tiek uzskatīta par pilnīgi normālu parādību – doties uz galerijām, mākslas mesēm. Mani draugi, kad vien viņiem ir laiks, dodas uz galerijām; sieviešu grupiņas apmeklē izstādes. Māksla ir kļuvusi par daļu no sociālās dzīves.

Runāt par mākslu ir modē.

Jā, tas šodien ir normāli. Vēl pirms divdesmit gadiem tas tā nebija. 8. septembrī mēs atvērām izstādi Sculpting Belgium. Kā jūs domājat, cik cilvēku šajās pāris nedēļās jau ir atnākuši to apskatīt? 

Pieci tūkstoši.

Astoņi. Tas ir neprāts. Katrs, kas atbrauc uz Briseli, nāk uz šo izstādi. 

Vai cilvēki tiešām iedziļinās eksponētajos darbos vai lielākoties tikai nofotografējas un izskrien cauri?

Lielākoties tikai izskrien cauri.

Kas ir radījis šo mākslas atraktivitāti?

Pasaulē šobrīd ir ārkārtīgi daudz mākslas mešu. Kad sāku strādāt mākslas vidē, to bija apmēram desmit. Šobrīd – vairāk nekā 300. Mūsdienās uz mākslas mesi visi dodas līdzīgi kā uz kino. Sarunas par mākslu un tikko redzētām izstādēm ir daļa no aktuālās rutīnas. Par mākslu raksta avīzes, glancētie mediji.


Perasolas komtureja. Foto:

Kā jums šķiet, vai tas palīdz mākslai attīstīties kvalitatīvā veidā? Vai tikai kvantitatīvi?

Neesmu pārliecināta. Manuprāt, šobrīd ir pārāk daudz mākslas. Pārāk daudz mākslas gadatirgu. Nudien nezinu, kāpēc jebkurā pasaules vietā ir jābūt savai mesei. Es vēlētos piedzīvot laiku, kad kolekcionāri pārtrauks doties uz visu pēc kārtas. Arī biennāļu daudzums pasaulē ir neprātīgs. Jūs domājat, ka tas ir svarīgi doties uz visām biennālēm, uz visām mākslas mesēm? Kā galeriste bieži esmu satikusi cilvēkus, kuri jautā: “Vai jūs redzējāt tādu un tādu mākslinieku tur un tur?” Kad atbildu, ka neredzēju, cilvēks turpina: “Bet es redzēju viņu Stambulas biennālē.” Saku: “Lieliski, bet es nevaru redzēt visu un būt visur. Es nevaru zināt visu un ikvienu mākslinieku.” Uz ko saņemu: “Bet tas ir jūsu darbs.” Nē, tas nav mans darbs – braukt uz visām iespējamām biennālēm un mesēm un zināt visus māksliniekus. Pasaulē ir miljons mākslinieku. Tas ir neiespējami. Dažkārt šodienas kolekcionāri pārzina ainu labāk nekā es, jo viņiem vienkārši ir laiks visur aizbraukt. Un viņi tikai to vien dara kā pārvietojas no vienas biennāles uz otru. Ritmā – mese, biennāle, mese, biennāle... Tas ir neprāts. Tu jau kļūsti par mākslas konsultantu, ne vairs kolekcionāru, un es neesmu pārliecināta, kas tas ir labi. Visa kā ir pārāk daudz, un zūd atskaites punkti, vērtību sistēma. Piemēram, ieraugāt kādu jaunu mākslinieku Dubaijā vai Abū Dabī, kurš strādā tā, kā kāds no manas galerijas māksliniekiem, kas šobrīd ir 80 gadus vecs, to darījis jau 40 gadus. Un šis jaunais mākslinieks no Dubaijas savus darbus pārdod par divreiz augstāku cenu nekā mans cienījamais mākslinieks. Un cilvēki pērk, jo viņu pārstāv laba galerija. Tas ir absurds. 

Varbūt problēma ir tajā, ka daudzi izliekas, ka viņus interesē māksla, taču viņiem nav pamatzināšanu, un tādējādi viņi viegli kļūst par tirgus burbuļa upuriem? 

Tieši tā. Viņi pērk to, ko viņi redz. Kā supermārketā – jūs turp dodaties vienkārši nopirkt lietas. Tālab būt māksliniekam šodien ir ļoti grūti. 

Vai mākslai piemīt spēja padarīt pasauli labāku? Jeb tas ir tikai naivs jautājums…

Es gribētu cerēt, bet neesmu pārliecināta. Mēs vienmēr sakām, ka māksla maina pasauli. Bet, ja paraugāmies uz faktiem, – kādā virzienā?

Varbūt tā kaut kādā mērā ir mainījusi jūs personīgi?

Es nezinu, vai māksla mani ir mainījusi. Es varētu arī mīlēt zirgus vai spēlēt golfu. Daudzas lietas ir mainījušas manu dzīvi. Māksla ir tikai viena sastāvdaļa kopējā receptē. Tur ir viss kopā – ģimene, draugi, bērni, darbs, ko darāt, vieta, kur dzīvojat. Tas viss veido jūsu dzīvi.

Mākslai nav nekādu pārdabisku īpašību… 

Manuprāt, nē. Vismaz manā gadījumā. Pat tad, kad aizbraucu uz Perasolu, ko patiešām mīlu, tas nav tikai mans skulptūru parks. Tā ir daba, vēsture… Nedomāju, ka tā ir tikai māksla, kas šo teritoriju padara tik maģisku. Maģiju dzīvē veido daudzas lietas. Jā, man tā ir svarīga, jo tas ir mans darbs.  Man sagādā baudu doties uz Art Basel, FIAC, Frieze – kaut ko atklāt, satikt cilvēkus, redzēt mākslas darbus. Tā ir mana dzīve. Viena no manām draudzenēm strādā ar zirgiem un visa viņas dzīve ir ap tiem, un viņa ir ļoti laimīga. Un izskatās tik skaista. Tas ir tieši tas pats. 


Mākslas galerijas jumts Perasolas komturejā. Foto: Goussard

Taču jebkurā gadījumā jūs tomēr kaut ko gūstat no mākslas, ja jūsos ir šī nepieciešamība atrasties tās tuvumā? 

Protams. Es domāju, ka man svarīgs ir arī pats mākslas pirkšanas fakts. Kolekcionēšanas akts, jo tas padara mani laimīgu. Tas ir līdzīgi kā nopērkot skaistu cepuri vai kurpes – šis mirklis dara jūs laimīgu. Šis process – redzēt, sapņot par to, tad iegādāties un iegūt. Pēc tam, protams, man patīk dzīvot kopā ar šiem mākslas darbiem. Gluži kā nēsāt tikko nopirktas kurpes. 

Atvainojiet par provokatīvu jautājumu, bet vai ir kāda atšķirība – iegādāties jaunu lūpu krāsu vai jaunu mākslas darbu?

Jā, jo, pērkot mākslas darbu, jūs gribat ar to kopā dzīvot. Es nevaru nopirkt kaut ko, par ko zinu, ka jau pēc pāris gadiem gribēšu to iebāzt noliktavā. Tas, ko es nopērku, mani kaut kā uzrunā. Turklāt tieši mani. Kāpēc? To nevar izskaidrot – varbūt tas ir īstais mirklis, nezinu. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, un dažkārt jūs kaut ko ieraugāt un gribat, lai tas kļūtu jūsu. Tāpēc dažādiem kolekcionāriem ir dažādas kolekcijas. 

Vai jūs piekrītat, ka kolekcija vienmēr ir personības spogulis?

Jā, ja tā ir īsteni personiska kolekcija un jūs neejat mākslas konsultanta pavadā. Ne reizi vien man ir gadījies nokļūt mājās, kur skaidri redzams, ka saimnieks strādā ar to vai citu galeriju. Tas gan nav mans gadījums, bet tikpat labi tā var būt arī draudzība ar galeristu. Iespējams, tagad vairs ne tik ļoti, bet pirms gadiem divdesmit tā bija ierasta situācija. Šodien daudz kas ir mainījies – nav vairs tādas uzticības vienam galeristam, jūs pērkat visur. Pat ja esat draugos ar vienu galeristu, kurš pārdod Gormliju, jūs dosities arī uz Ņujorku un Londonu paskatīties, kādu Gormliju var dabūt tur un par kādu cenu, un tikai tad izvēlēsieties, kur pirkt. 

Es nezinu, vai esam kādā ziņā īpaši kolekcionāri. Kad runāju ar citiem kolekcionāriem, izrādās, ka mēs visi pērkam atšķirīgas lietas. Taču ar tādu pašu kaislību un mīlestību, un vēlmi būt daļai no šīs pasaules. Mēs pieminējām Pegiju Gugenheimu. Es vēlētos redzēt savu meitu pēc gadiem piecdesmit, kad paši vairs nebūsim šajā saulē, Perasolas viesiem stāstot, ko kolekcionēja viņas vecāki un kā tas sasaucās ar tā laika kontekstu, kurā viņi dzīvoja. Līdzīgi kā mūzikā, arī mākslā jūs acumirklī redzat šo sasaisti ar laiku. Tālab domāju, ka ir ļoti labi kolekcionēt savā laikā. Ir daudzi kolekcionāri, kas dodas tālu atpakaļ. Taču, manuprāt, ir brīnišķīgi redzēt, ko cilvēki var izdarīt, ko viņi var radīt tieši šajā laikā. Man, piemēram, patīk antīkas lietas, bet es nekad nevarētu tās kolekcionēt. Es bieži esmu par to domājusi, varbūt tā ir mūsu nepieciešamība – būt savā laikā. 

Man šobrīd ir mazliet pāri piecdesmit, un, iespējams, es nezinu, kas nākotnē patiks manai meitai. Katram no mums ir savs laikmets. Un diezin vai ir vērts par varītēm censties būt modīgai galeristei, kas seko visām jaunajām vēsmām. Taču viss atkarīgs no tā, ko jūs vēlaties. Līdzīgi kā mūzikā. Ir klasiskā mūzika, ir Nirvana un pankroks. Var visu laiku mainīt. Mākslā šī amplitūda ir ļoti liela. Jūs varat atrast visu, ko vēlaties, – fotogrāfijā, glezniecībā, skulptūrā, performancēs, jaunajos medijos... Tam nav gala. Jums vienmēr ir šī iespēja atklāt kaut ko no jauna. Un tas ir sava veida dzīvesveids – neatkarīgi no tā, kurp dodaties, jūs vienmēr varat kaut ko apskatīties. Ja esat Dubaijā, noīrējiet mašīnu un aizbrauciet uz Abū Dabī apskatīties jauno Luvru. Nesen biju kādā vīna darītavā Bilbao un, protams, aizgāju arī uz Gugenheimu, kur bija brīnišķīga Ričarda Serras izstāde. Katrā vietā vienmēr būs vismaz viena galerija vai muzejs. Es to bieži salīdzinu ar golfu. Vienalga, kurp dodaties brīvdienās, jūs vienmēr atradīsit golfa klubu.

Vai jūs pati spēlējat golfu?

Nē, tam man nav laika (smejas). Turklāt es dodu priekšroku pastaigai pa muzeju.