Foto

Viss slēpjas kvalitātē. Arī laikmetīgajā mākslā

Daiga Rudzāte

Intervija ar norvēģu mākslas kolekcionāriem Venki un Rolfu Hofiem

06/07/2018

“Ainava, it īpaši gaisma, mainās visu laiku. Mākslai ir grūti sacensties ar dabu,” saka Venke Hofa, stāvot bijušajā kaviāra rūpnīcā, kas pārvērsta par mūsdienīgu mākslas telpu, un skatoties uz jūrā trakojošajiem viļņiem. Ir mazliet dīvaini runāt par mākslu, atrodoties simt kilometru virs Polārā loka – kādā zvejnieku ciematiņā Lofotu salu arhipelāga vidū. Tajā pašā laikā šķiet, ka šeit māksla, nokratījusi nost gadu desmitiem klāto luksusa apvalku, beidzot atgūst kaut ko no savas pirmatnējās kvalitātes. Mākslas kolekcionāri Venke un Rolfs Hofi (Venke, Rolf Hoff) kaviāra rūpnīcas ēku Henningsvēras ciemā ieguva pēc tās slēgšanas 2006. gadā. Tolaik neviens neticēja, ka 20. gadsimta 50. gados celtā betona ēka, viens no Henningsvēras nozīmīgākajiem objektiem vairāk nekā pusgadsimta garumā, izdzīvos.

Tagad blakus ciema galvenajam krustojumam novietota norāde, kā apmeklētājiem nokļūt uz izstādi “Glezniecība vai ne” (Painting or Not) pārsimt metru attālumā. Baltā kubveida struktūra, ko rotā melnu burtu bloki KAVI FAC ORY, atrodas pašā jūras krastā – pret ūdeni vērsto fasādi apskalo viļņu šaltis. “Lielo uzrakstu ārpusē radījis vācu mākslinieks Mihaels Zailštorfers, un tas jau pats par sevi uzskatāms par konceptuālās mākslas paraugu – trīs trūkstošie burti veido vārdu ART. Savukārt durvju rokturus veidojis Bjārne Melgors,” Venke Hofa man vēlāk paskaidro. Var teikt, ka par norvēģu mākslas ainas “slikto zēnu” dēvētais Melgors ir pasaulē slavenākais strādājošais norvēģu mākslinieks. 2015. gadā Munka muzejā Oslo viņš savus darbus bija izstādījis līdzās nacionālā lepnuma – mākslinieka Edvarda Munka radītajiem un ar šādu bezkaunīgu rīcību kļuva skandalozi slavens. Minētajā izstādē “Glezniecība vai ne” Melgora darbi iekļauti līdzās vēl 38 citu autoru mākslas darbiem; pirms pāris gadiem Kaviāra rūpnīcā notika arī Melgora retrospekcija, veltīta mākslinieka karjeras 20 gadiem. Rolfs Hofs viņa darbus sāka pirkt jau tad, kad mākslinieks vēl bija jauns un nevienam nezināms. Norvēģu presē Rolfs Hofs savas autoritātes dēļ tiek dēvēts par “zvana aitu” (ganāmpulka galvenā aita) – viņam uzticas citi kolekcionāri, jo viņš lieliski pārzina jauno mākslas scēnu un viņam piemīt īpaša spēja sajust potenciālu. “Jaunie mākslinieki ir ļoti atšķirīgi, taču, tā kā viņi ir jauni, viņi ir kā laikmeta temperatūra,” viņš saka. Rolfa Hofa birojs Oslo ir kļuvis par populāru kuratoru un citu mākslas pasaulei piederīgo galamērķi divu galveno iemeslu dēļ: pirmkārt, tie ir tur izstādītie mākslas darbi (Rolfs Hofs ir pārliecināts, ka māksla darbavietā veicina panākumus biznesā), un, otrkārt, viņš jau daudzus gadus kā producents palīdz māksliniekiem radīt lielformāta darbus. Četrus gadus Rolfs Hofs bijis arī Lofotu starptautiskā mākslas festivāla (LIAF) valdes priekšsēdētājs.

Viss 1998. gadā Hofu pāris nopirka vecu bāku Henningsvērā, kas vēl pirms Kaviāra rūpnīcas kļuva par mākslinieku atbalsta punktu Lofotu salās. “No pirmās dienas, kad iegādājāmies bāku, esam tur ļāvuši dzīvot māksliniekiem no visas pasaules,” Rolfs Hofs stāsta, izrādot man ēku un norādot uz mākslas darbiem pie sienām, ko gadu gaitā radījuši daudzie bākas iemītnieki. 2018. gada janvārī, kad Norvēģijas ziemeļus ir pārņēmis gada vistumšākais laiks, Joko Ono tur prezentēja savu projektu Onochord, 24 stundu ilgu gaismas instalāciju, kas tieši no bākas visā pasaulē pārraida mīlestības vēsti “Es tevi mīlu”, izmantojot Morzes ābeces gaismas signālu. Venke un Rolfs Hofi dzīvo Oslo, kur “mums ir sena dzimtas māja – no 19. gadsimta 50. gadiem, pilna ar vecām mēbelēm un laikmetīgo mākslu”. Tā ir vieta, kur var atklāt viņu dzīves dažādos slāņus un aizraušanās. Mūsu tikšanās laikā Rolfs Hofs stāstīja par savu kolekcionēšanas kaislību – hobiju, kas sniedzas no pastmarkām un monētām līdz antikvāriem priekšmetiem un laikmetīgajai mākslai. “Kolekcionēšana man daudz ir iemācījusi par kvalitāti un visu to, kas piešķir priekšmetiem vērtību. Es iemācījos atšķirt labu mākslu, skatoties nevis uz mākslas darbiem, bet uz antikvārajiem priekšmetiem. Viss slēpjas kvalitātē. Arī laikmetīgajā mākslā.”

Venke Hofa: Domāju, tas bija 1998. gadā… kad mums piezvanīja no Bergenas Kunsthalles, kas, manuprāt, ir viena no brīnišķīgākajām mākslas telpām Norvēģijā. Viņi jautāja, vai mēs būtu ar mieru izstādīt savu kolekciju. Es pagriezos pret Rolfu un teicu: “Vai mums ir kolekcija?” Nekad par saviem mākslas darbiem nebijām domājuši tādā “kolekcijas” nozīmē. Bet mēs piekritām. Rolfs bija izstādes kurators. Kad ieraudzīju savus mākslas darbus pie sienām šajā brīnišķīgajā vietā, es pēkšņi aptvēru: jā, tā ir kolekcija! Kopš tā laika tas viss ir vēlies kā sniega pika no kalna un audzis arvien lielāks un lielāks. Mēs esam savus darbus izstādījuši arī Parīzē, Ipokrēna fondā (Fondation Hippocrène); tā bija daļa no FIAC VIP programmas 2016. gadā. Bet, ziniet, galvenais kolekcionārs ir Rolfs. Viņš ar to ir nodarbojies jau no bērna kājas: pastmarkas, monētas, senlietas… Viņš ir dzimis kolekcionārs. Rolfa vectēvs arī bija kolekcionārs. Viņa vecvecāku māja bija pilna ar Munka darbiem, jo Munks bija viņu kaimiņš.

Rolfs Hofs: Tuvākais kaimiņš. Viņu zemes gabaliem bija kopīga sēta. Kad biju bērns, ļoti bieži paliku vecvecāku mājā. Šajā ziņā man paveicās – es uzaugu īpašā vidē. Kad nomira mana vecmāmiņa, pārcēlos dzīvot pie vectēva, jo tur tuvumā bija mana skola. Kopā ar vectēvu mēs staigājām pa māju un apskatījām visas lietas, ko viņš bija sakrājis; to es nekad neaizmirsīšu. Visa māja bija pilna vecu lietu… gleznas pie sienām, arī Munka darbi… tur bija visdažnedažādāko mantu sajaukums. Es piedzimu kolekciju pasaulē. Tur bija arī pastmarkas un monētas, bet man, godīgi sakot, tas likās diezgan garlaicīgi. Tomēr, uz tām skatoties, es daudz iemācījos par kolekcionēšanu. Kādu laiku mani ļoti saistīja norvēģu senlietas. Tas bija labs treniņš un palīdzēja man iemācīties atšķirt oriģinālus un noteikt lietu vērtību. Viss slēpjas kvalitātē. Arī laikmetīgajā mākslā.


Skats no izstādes. Bjārne Melgors. Gaidīts / negaidīts. Darbi 1995–2015. Foto: John Stenersen

Esmu lasījusi, ka jūs kolekcionējāt arī plakātus.

R.H.: Biju 14–15 gadus vecs. Tolaik, kad māksliniekiem bija izstādes, viņi paši taisīja tām plakātus. Es tos norāvu, aizgāju uz rāmēšanas darbnīcu, nopirku rāmi un stiklu, pats ierāmēju un piekāru savā istabā pie sienas. Vēlāk jau izmantoju citu stratēģiju – aizrakstīju māksliniekiem un palūdzu, vai viņi būtu tik laipni un atsūtītu man savas izstādes plakātu (tās patiesībā bija litogrāfijas, kas tika drukātas ļoti ierobežotā daudzumā). Un, ziniet, daži patiešām tos parakstīja un atsūtīja. Tā nu tas sākās.

Šķiet, jums process ir tikpat svarīgs kā pati māksla.

V.H.: Tas ir kā medības. Vēl joprojām.

R.H.: O jā! Medības ir azartiskas. Nekad nevar zināt, kas notiks nākamajā gadā vai nākamajā mesē.

V.H.: Rolfam ir daudz mākslas “noslēpumu”. Viņam patīk videomāksla, jo to viņš no manis var noslēpt.

Jūs minējāt mākslas meses – vai apmeklējat tās regulāri?

V.H.: Jā, ir diezgan daudzas, kuras cenšamies apmeklēt katru gadu. Briseli, Berlīni, Bāzeli, Vīni, Kopenhāgenu, Parīzii, Turīnu un Londonu. Vīnes mesē pirmoreiz iepazināmies ar mākslu no Austrumeiropas valstīm, tur šobrīd mākslas ainā notiek ļoti daudz kas. Kad pirmoreiz ieraudzīju Austrumeiropas valstu mākslu, šķita, ka esmu saņēmusi enerģijas poti. Aprīlī dosimies uz Varšavu apskatīt projektu “Drauga draugs” (Friend of a Friend), un es ļoti gaidu šo notikumu. Turīna ir kļuvusi par tradīciju. Mazajās mākslas mesēs ir lielāka iespēja satikt iesaistītos cilvēkus; tur mēs vienmēr satiekam labus draugus. Kopš Kaviāra rūpnīcas atvēršanas esam pastāvīgā laika trūkumā, tāpēc reti ceļojam ārpus Eiropas. Taču ceru, ka nākotnē mums izdosies iepazīt mākslas meses arī citur. Kad sākām apmeklēt meses, ļoti daudz kas mainījās. Tāpat kā daudzi citi, mēs bijām sākuši ar vietējām galerijām un māksliniekiem. Tomēr meses ar visiem cilvēkiem, ko tur iepazinām, to visu mainīja. Tagad es vienlīdz lielā mērā jūtos piederīga gan starptautiskajai, gan Norvēģijas mākslas pasaulei. Un, kā jau es vienmēr saku, mākslas pasaulē nav robežu. Mēs esam aizdevuši darbus muzejiem dažādās zemēs – Laikmetīgās mākslas muzejam Singapūrā, “Garāžai” Maskavā, Tate Britain, arī vairumam Norvēģijas mūsdienu mākslas muzeju. Līdz ar mākslas mesēm mēs no nacionāliem kolekcionāriem kļuvām par internacionāliem.


Skats no izstādes. Bjārne Melgors. Gaidīts / negaidīts. Darbi 1995–2015. Foto: John Stenersen

Jūs bijāt vieni no pirmajiem, kas sāka pirkt Melgora darbus, un jūs joprojām meklējat jaunus daudzsološus māksliniekus. Kas ļauj jaunam māksliniekam izcelties starp saviem vienaudžiem? Kā jūs spējat sajust viņa potenciālu?

V.H.: Pirmkārt, vajag daudz skatīties mākslu. Es tiešām nezinu, kā to pareizi nosaukt, bet ir kaut kas, ko var sajust. Ir attīstījies instinkts, sestā maņa. Ir grūti izskaidrot, kas liek kādam māksliniekam izcelties, taču, ieraugot viņa darbu, mēs to sajūtam. Norvēģu presē Rolfu dēvē par “zvana aitu”. Ja citi redz, ka viņu kaut kas interesē, viņi pieņem, ka tam ir jābūt labam. Tas ir tāpēc, ka Rolfs arvien ir bijis viens no pirmajiem – iepircis jaunu, tobrīd relatīvi nezināmu mākslinieku darbus, kas vēlāk kļuvuši par Norvēģijā ļoti nozīmīgiem autoriem. Tā, piemēram, Berlīnē viņš pirmo reizi ieraudzīja nezināmu mākslinieci Margeritu Imo. Tā ir sarežģīta māksla, taču Rolfam viņas darbi šķita visaizraujošākie no visa, ko viņš bija redzējis gada laikā. Tagad viņa izstādās visā pasaulē, un mēs esam ļoti laimīgi, ka ieguvām viņas darbu.

Vai būt jaunu mākslinieku kompānijā  ir veids, kā pašiem nenovecot?

V.H.: Jā. Jaunie mākslinieki, kas dzīvo Oslo, ļoti augstu vērtē Rolfa viedokli. Viņi regulāri aicina viņu apmeklēt savas darbnīcas, tāpēc mēs jūtamies piederīgi pie jaunās mākslas scēnas. Pat ja paši vairs nemaz tik jauni neesam.

R.H.: Mēs jūtamies privileģēti, ka joprojām esam starp jaunajiem. Mums ir liela pieredze un daudz kontaktu, un mēs ar prieku tajā visā dalāmies. 

Vai jums liekas, ka izprotat jauno paaudzi?

R.H.: Lai gan starp paaudzēm ir liela plaisa, es tomēr ticu, ka jā. Ir daudz jaunu mākslinieku un galeristu, kurus mēs uzskatām par draugiem. Un daži no viņiem ir pat jaunāki par mūsu bērniem. Viņi palīdz mums izprast jauno paaudzi.

Kas ir tas, ko jūs meklējat mākslā?

R.H.: Es īsti nezinu, ko meklēju. To ir grūti izskaidrot. Esmu bijis mākslas pasaulē ļoti ilgi, un vismaz vienreiz nedēļā man kāds pajautā, ko viņam vajadzētu nopirkt. Agrāk es mēdzu teikt, ka jāpērk tas, kas patīk. Tomēr tagad tā vairs nedomāju. Uzskatu, ka interesantie darbi ir tieši tie, kas tā uzreiz nemaz neiepatīkas. Ar to es gribu teikt, ka, nopērkot mākslas darbu, tam nav jums viscaur jāpatīk. Absolūti ne! Ja jums tas simtprocentīgi patīk, jūs tā īsti uz to vairs nekad nepaskatīsieties.

Medijam nav nozīmes?

R.H.: Nē. Ja vien tā nav instalācija, jo tad gan ir problēma.

Tāpēc, ka tā prasa vietu?

R.H.: Jā. Dažkārt mēs esam nopirkuši mākslas darbus, skaidri zinot, ka mums tiem nav vietas.

V.H.: Mums ir dažas instalācijas. Piemēram, Benksa Vaioleta, Margeritas Imo un Aja Vejveja. Bet tās prasa zināmu vietu. Kādā televīzijas intervijā es reiz teicu: “Esot kolekcionāram, dzīve mainās. Kad pirmo reizi kaut ko nopērc, skaidri zinot, ka tev nāksies to nolikt noliktavā, tu esi kļuvis par īstu kolekcionāru.” Tu paliec mazliet traks. Kurš gan pie skaidra prāta pirktu mākslas darbu un pēc tam to nogrūstu kaut kādā noliktavā?

Jums, Rolf, ir arī birojs, un jums radās brīnišķīga ideja, ka, ja tur saliks mākslu, tad labāk veiksies bizness.

V.H.: Rolfa birojā katru dienu ir apmeklētāji.

R.H.: Ne katru dienu, bet ļoti bieži.

V.H.: Māksla jau nav tikai apmeklētājiem, bet arī darbiniekiem.

R.H.: Tā mazliet ir tāda rotaļīga ķircināšanās… Darbinieki paši nevar izvēlēties, kas viņiem būs apkārt, to daru es (smejas). Var būt, ka sākumā māksla viņiem tika uzspiesta, taču tagad viņiem tā liekas diezgan interesanta.


Skats no izstādes. Virs Polārā loka. Foto: Kristin Stubberud

Kā jūs nonācāt pie domas eksponēt mākslas darbus savā birojā? Vai tas bija apzināts plāns?

R.H.: Mums vairs mājās nebija vietas.

V.H.: Tā nu mēs sākām darbus izlikt birojā…

R.H.: Tas ir visai interesanti. Es nodarbojos ar uzņēmumu izkārtņu un vizuālo risinājumu veidošanu, un šajā jomā dažkārt ir grūti atrast cilvēkus ar vajadzīgo pieredzi. Bet, kolīdz mēs sākām izkārt mākslas darbus, notika kaut kas negaidīts. Māksla kompānijas profilu padarīja interesantu, un var teikt, ka tieši māksla uzņēmumam piesaistīja cilvēkus.

V.H.: Un, kad biroja darbinieki saprata, ka citi tur nāk mākslas dēļ, viņi sajutās lepni par savu darbavietu.

R.H.: Tā arī tas sākās…

Tas ļāva viņiem sajusties nedaudz īpašākiem. Vai birojā esošos mākslas  darbus jūs maināt?

R.H.: Ne tik daudz, kā gribētos. Dažreiz mēs darbus izdodam ārā kā aizdevumu, un tas piespiež izdarīt zināmas izmaiņas, bet lielās aizņemtības dēļ viss lielākoties paliek, kā ir. Tā kā tik daudz cilvēku tur nāk tieši mākslas dēļ, mums tuvākajā laikā vajadzētu kaut ko nomainīt.

Vai kādreiz arī pārdodat kaut ko no savas kolekcijas?

R.H.: Ļoti reti.

Pat ja vērtība ir ļoti pieaugusi?

R.H.: Runa nav par to. Tam nekad nav bijis nekāda sakara ar naudu; tā ir kaislība. Mani ir daži draugi Norvēģijā, kas vienmēr mani informē par jaunākajām izsoļu cenām, taču man tas nerūp, tā nav mana darīšana. Man svarīgi ir tas, ko es no mākslas gūstu.

V.H.: Bet tajā pašā laikā tas ir apliecinājums, ka esam izdarījuši gudras izvēles. Turklāt, ja jūties māksliniekam tuvs, ir patīkami redzēt, cik veiksmīgi virzās viņa karjera. Pirms dažām dienām izstādi apmeklēja kāds ļoti augstprātīgs ārzemju biznesmenis un man pajautāja, kurš izstādē ir visdārgākais darbs. Godīgi sakot, es nevarēju to pateikt, jo vienkārši nezināju, tāpēc norādīju uz Sergeja Jensena absolūti minimālistisko darbu un teicu: “Varbūt šis.” Pēc tam viņš vairs neko nejautāja (smejas). Bet tā ir taisnība – māksla ir kļuvusi neticami dārga. Ieskaitot arī mūsu kolekcijas darbus. Tomēr es nekad neesmu domājusi par kolekcijas monetāro vērtību. Kad nonācu savā pirmajā mākslas mesē, uzzināju, ka ir divu veidu kolekcionāri: tie, kas kolekcionē ar sirdi, un tie, kas kolekcionē ar ausīm. Mēs nekad nedomājām par naudisko vērtību. Bet, protams, ja tu nopērc kāda mākslinieka darbus viņa karjeras sākumā un vēlāk tie kļūst ļoti vērtīgi, jūties apmierināts, ka esi izdarījis labu izvēli.

Kā jūs izlemjat kaut ko iegādāties? Darāt to ātri vai kārtīgi pārdomājat?

R.H.: Tas prasa ļoti īsu laiku. Būtībā tas ir minūšu jautājums (smejas).

Jūs atbalstāt arī mākslinieku vadītās Oslo galerijas. Kāda ir atšķirība starp parastu galeriju un mākslinieka galeriju?

R.H.: Ir liela atšķirība. Mākslinieku galerijām jau pamatā ir ielikts, ka tās nav komerciālas, un visu dara paši mākslinieki un viņu draugi. Tagad Oslo ir vairākas tādas vietas, un tas ir labs papildinājums konvencionālajām mākslas galerijām.

Vai māksliniekiem uzticaties vairāk nekā galeristiem?

R.H.: Nē, ne obligāti. Ir lieliski mākslinieki, un ir lieliskas galerijas.

Kā saprotu, jūs palīdzat māksliniekiem  arī viņu darbu tapšanā.

V.H.: Rolfs ir unikālā pozīcijā. Viņam ir vienlīdz liela pieredze ar tehnoloģijām un materiāliem un ar mākslu. Un šī kombinācija ļauj viņam palīdzēt māksliniekiem realizēt viņu projektus. Pat māksliniekiem ar vārdu, piemēram, Danielam Birēnam. 

R.H.: Jā, tas bija fantastiski. Tā bija arī viena no pirmajām lietām, ko šādā veidā darījām. Mums pavērās jauna nodaļa. Tagad mākslas darbu producēšana kļuvusi par lielu mana biznesa daļu, kur mana ilgā mākslas pieredze ir izrādījusies nenovērtējama.

Kā jūs nonācāt Lofotu salās?

V.H.: Patiesību sakot, tas notika nejauši. Tajā vasarā mēs kādu laiku bijām pavadījuši ziemeļos, un mūs bija apbūrušas elpu aizraujošās ainavas un pusnakts saule. Kad uzzinājām, ka Lofotu salās var nopirkt vecu bāku, šķita, ka šo iespēja nedrīkst laist garām. Patiesībā to izdarīja Rolfs. Atceros kā šodien – es biju virtuvē, kad TV ziņās dzirdējām, ka vecā bāka Henningsvēras ciemā ir izlikta pārdošanā. Rolfs teica: “Mēs to pirksim.” Es atteicu, ka, ja viņš to izdarīs, es pieprasīšu šķiršanos. Un tad viņš to nopirka. Tas bija tikpat intuitīvi kā ar mākslu. Taču tagad es esmu tā, kas te augšā pavada visvairāk laika. Kopš dienas, kad bāku nopirkām, esam ļāvuši tur mitināties māksliniekiem no visas pasaules. Tā ir tik fantastiska vieta! Un gadu gaitā esam ielūguši ciemos ļoti daudz mākslas pasaules cilvēku.


Kaviāra rūpnīca. Foto: John Stenersen

Vai toreiz, kad nopirkāt bāku, jums bija kādi konkrēti plāni? Vai jau domājāt, ka tā varētu kļūt par mākslinieku pulcēšanās vietu, par mākslinieku rezidenci?

V.H.: Bāka vienmēr bija domāta tikai kā brīvdienu māja. Un tā nav rezidence, mēs vienkārši uzaicinām tur padzīvot draugus no mākslas pasaules. Kad Rolfs kļuva par Lofotu starptautiskā mākslas festivāla valdes priekšsēdētāju, bākā mēs sarīkojām festivāla atklāšanas pasākumu. Tā mēs te pamazām iesaistījāmies vietējā mākslas dzīvē. Kad uzzināju, ka pārdošanā nonākusi arī vecā un nolaistā kaviāra fabrikas ēka, es to uzreiz nopirku. Nebija nekādu konkrētu plānu, man vienkārši bija sajūta, ka tai ēkai jābūt saistītai ar mākslas pasauli. Mēs to atvērām 2013. gada jūnijā. Un kopš tā laika Kaviāra rūpnīcā ir notikušas vairākas izstādes.

Pavisam nesen šeit notika Joko Ono projekta Onochord prezentācija. Kā nonācāt pie šīs sadarbības?

V.H.: Jā, tas ir neticams stāsts. Joko Ono bija ieminējusies kuratorei Luīzei Foršu, ka viņas sapnis vienmēr bijis kaut ko pasākt bākā, un jautāja, vai viņa nepazīst kādu, kam kaut kur tālu ziemeļos būtu bāka. Luīze atbildēja, ka pazīst gan. Un tā tas viss sākās. Mans dēls, kas ir arhitekts un strādā arī ar mākslu, bija atbildīgais par projekta norisi kopā ar Luīzes [aģentūru] Faurschou Art Resources. Pat savā kāzu dienā viņam nācās sarunāties ar Joko Ono studiju. Instalācija bija tieši tik iespaidīga, cik bijām cerējuši. Tā sākās 20. janvārī un ilga sešas nedēļas. Joko Ono vēstījums “Es tevi mīlu” tika pārraidīts no bākas reizi minūtē, un cilvēki visā pasaulē varēja to vērot tandēmā ar zaigojošo ziemeļblāzmu.

Atskatoties atpakaļ, kas, jūsuprāt, ir mainījies mākslas pasaulē?

V.H.: Kad sākām kolekcionēt, vienīgais cilvēks, kas zināja, ka mūs ļoti interesē laikmetīgā māksla, bija mūsu pastnieks, jo viss pienāca pa pastu. Tagad mākslas pasaulē daudz kas ir mainījies – viss ir internetā, ir tik daudz informācijas. Visas izstādes var apskatīt no mājām. Bet, kad mēs sākām, bija tikai ielūgums pastkastītē. Mani joprojām fascinē fakts, ka māksla var savest kopā visatšķirīgākos cilvēkus neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, reliģijas, izcelsmes un tautības. Mākslas spēja apvienot cilvēkus ir kaut kas unikāls. Man ir svarīgi, ka māksla var būt instruments, ar ko runāt par aktuālajām lietām pasaulē: politisko situāciju, vidi, sociālajiem jautājumiem. Man ir ļoti būtiski, ka cilvēki mākslu izmanto, ne tikai lai atrastu tur kaut ko skaistu, bet arī lai runātu par pasaules problēmām; tas ir labi. Es nezinu, kā ir dzīvot bez mākslas. Un par to esmu pateicīga.

 


Venke un Rolfs Hofi. Foto: Dagmara Wojtanowicz