Vēlos būt daļa no šīs pasaules
Intervija ar rakstnieku un mākslas kolekcionāru Hanu Nefkensu
03/04/2019
“Uzskatu, ka mākslas ietekme ir daudz lielāka, nekā mums liekas. Jo tikai iedomājieties pasauli bez mākslas! Bez fotogrāfijas, bez mūzikas, bez muzejiem, bez gleznām. Tas nav iespējams, to nav iespējams iztēloties. Tās ir beigas, vai ne?” Tā mūsu sarunas laikā teica rakstnieks un mākslas kolekcionārs Hans Nefkenss. Lai arī dzimis Nīderlandē, viņš tur pavadījis vien nepilnus divdesmit savas dzīves gadus – nespējis sajusties tai piederīgs. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš devās studēt uz Franciju, vēlāk uz ASV, pēc tam dzīvoja Meksikā, kur bija Nīderlandes Nacionālās sabiedriskās raidstacijas žurnālists, kā arī vietējiem iedzīvotājiem mācīja angļu valodu. Hana Nefkensa dzīvesstāsta līkloči viņu padarījuši par cilvēku, kas uz pasaules, mākslas un dzīves procesiem raugās caur intelekta un vienlaikus – caur emocionāli jūtīgu prizmu. Šķiet, tur vienmēr klātesoša ir arī atvērtība sākotnēji nesaprotamajam un citādajam, vēlme iedziļināties un piedalīties. Un pāri visam nojaušamas alkas izjust katru mirkli un spēja novērtēt pasaules skaistumu. “Dzīvē nav nenozīmīgu mirkļu,” viņš saka.
1987. gadā, uzzinājis, ka ir HIV pozitīvs, Hans Nefkenss no Meksikas atgriezās Eiropā – lai būtu tuvāk ģimenei. 1995. gadā klajā nāca viņa pirmā grāmata Ties That Bind (Saites, kas vieno) – daļēji autobiogrāfisks romāns, kur vēstījuma centrā ir divi brāļi, abi inficēti ar AIDS. Savu slimību Nefkenss nekad nav slēpis – 2006. gadā viņš nodibināja ArtAids fondu ar mērķi cīnīties pret aizspriedumiem, kas saistīti ar AIDS. Kad vaicāju, vai mākslai tas ir pa spēkam, viņš atbild: “Es zinu, ka māksla to spēj. (..) Tā dziedina mani, tāpēc, domāju, iedarbojas arī uz citiem.” Pats Nefkenss atzīst, ka māksla jau kopš bērnības viņu ir fascinējusi, taču par pagrieziena punktu šajās attiecībās kļuvis šveiciešu mākslinieces Pipiloti Ristas izstādes The Remake of the Weekend (Pārveidotā nedēļas nogale) apmeklējums Palais de Tokyo 1999. gadā Parīzē. “Es tur paliku divarpus stundas, un tad, kad iznācu, teicu: “Vēlos būt daļa no šīs pasaules!’”
Kā mākslas kolekcionārs un patrons Nefkenss izgājis cauri vairākiem posmiem, taču nevienu no tiem nav iespējams nosaukt par tradicionālu un ierastu. Šobrīd liela daļa viņa uzmanības tiek veltīta Hana Nefkensa fondam, kura mītnes vieta ir Barselona. Tā uzmanības centrā ir jaunākās un vidējās paaudzes mākslinieki (īpaši tie, kas nodarbojas ar videomākslu) – viņi saņem finansiālu palīdzību mākslas darbu radīšanai un starptautiskas platformas nodrošināšanai.
Otra viņa lielā kaislība līdzās mākslai ir cutting edge fashion – pavisam nesen medijus pāršalca ziņa, ka 2019. gada Parīzes pavasara un vasaras augstās modes nedēļas laikā Hans Nefkenss iegādājies leģendārā dizaineru dueta Viktor & Rolf tērpu no kolekcijas Fashion Statements, ko rotā gigantisks uzraksts: I Want a Better World (Es gribu labāku pasauli), un uzdāvinājis to Boimansa un van Bēningena mākslas muzejam Roterdamā, tādējādi papildinot jau iepriekš muzeja krājumam sarūpēto Viktor & Rolf 23 tērpu kolekciju. “(..) Apģērbs spēj daudz vairāk par vienkāršo uzdevumu padarīt cilvēkus glītus. Tam ir arī savs stāsts.”
Jūs lielāko savas dzīves daļu esat pavadījis ārpus Nīderlandes. Līdz ar to jūsu dzīvei nav konstanta, nemainīga ģeogrāfiskā atskaites punkta, kā tas ir daudziem citiem cilvēkiem. Arī Hana Nefkensa fonds, lai arī bāzējies Barselonā, darbojas globālā mērogā.
Jā, tā ir taisnība. Es pametu Nīderlandi, kad man bija 19 gadi – pēc vidusskolas beigšanas. Aizbraucu tādēļ, ka nekad nebiju tur juties kā mājās. Ziniet… Ir sievietes, kas ir piedzimušas vīrieša ķermenī, un vīrieši, kas piedzimuši sievietes ķermenī – transpersonas, un viņiem ir jādzer hormoni un reizēm jāveic sarežģītas ķirurģiskas operācijas, lai kļūtu par tiem, kas viņi vēlas būt. Manā gadījumā tas bija ļoti vienkārši – jutu, ka esmu piedzimis nepareizajā valstī, ka man nav kontakta ar Nīderlandi. Un manā gadījumā arī risinājums bija ļoti vienkāršs – doties prom un atrast kādu citu vietu.
Tā nu es devos uz Francijas dienvidiem, kur Nicā studēju franču literatūru. Toreiz sapratu: “Jā, šī ir mana pasaule.” Vidusjūras reģiona dzīve, kur cilvēki uzturas ārā, kafejnīcās, kur aug palmas… Tur cilvēki ir pieejami. Tas man ļoti patika. Vēlāk es studēju ASV, no turienes aizbraucu uz Meksiku.
Tā bija vieta, kur jutos komfortabli, būdams nepiederošais. Tagad, kad atskatos uz savām sajūtām attiecībā uz Nīderlandi, man šķiet, tā arī bija mana problēma – es tur jutos nepiederošs. Tā ir ļoti sāpīga pieredze, jo tev būtu jājūtas piederīgam konkrētajai vietai. Bet, kad tu esi pa īstam nepiederošs, kāds no pavisam cits kultūras, tad tas ir ok. Tad tā ir cita identitāte; tev nav jājūtas tā, it kā tu būtu viens no viņiem. Un, šķiet, es tieši tā arī dzīvoju. To Meksikā izjutu ļoti spēcīgi.
Es ļoti mīlu šo valsti. Pirms 40 gadiem tur satiku savu partneri Felipi, un – tādējādi – ieguvu arī piekļuvi vietējai pasaulei, kultūrai, kas citādi nebūtu iespējams. Tu iepazīsti ģimeni un iepazīsti draugus; zini viņu paradumus, dziesmas, ar kādām viņi ir uzauguši, stāstus, ko viņi stāsta, lietas, ko meklē… Meksikāņi ir ļoti viesmīlīgi. Viņi ielaiž tevi savā sirdī. Es jau no paša sākuma kļuvu par Felipes ģimenes daļu. Vienā ziņā Meksikā dzīvoju kā meksikānis, darot visas meksikāņu lietas. Bet citā ziņā es biju nepiederošais, kas skatās uz visu no citas kultūras skatpunkta. Un tā… kā jau teicu, ir pozīcija, kas man ļoti patīk.
Jaunībā Holandē mēdzu spēlēt paša izdomātu iztēles spēli - iedomājos, ka varu iemājot citu cilvēku galvās un tad piedzīvot viņu dzīvi – doties uz viņu mājām, redzēt, ko viņi ēd pusdienās, kāda ir viņu dzīve… vērot šo dzīvi, esot viņu galvās. Un tad, izejot no mājas, es no vienas galvas pārlēktu citā. Visi šie ceļojumi notika pilnīgi manā iztēlē. Un tagad es savā ziņā joprojām daru to pašu – caur mākslu es nokļūstu mākslinieka galvā un ieraugu pasauli un dzīvi tā, kā to redz viņš. Acīmredzot jau agri manī ir bijusi šī spēcīgā dziņa ieraudzīt pasauli citu acīm. Un man šķiet, ka tas mani aizveda pie mākslas.
Kā jūs nonācāt Barselonā?
Es dzīvoju Meksikā un strādāju kā žurnālists. Man patika to darīt; es izmantoju savu [ārzemnieka] distanci un savas zināšanas, lai piešķirtu notiekošajam formu un rakstītu par tālaika aktualitātēm reģionā. Bet tad, 1987. gadā, uzzināju, ka man ir HIV... Meksikā tolaik man nebūtu nekāda medicīniskā atbalsta. Tā nu es uz mirkli pārcēlos uz ASV, bet tad izlēmu braukt atpakaļ uz Eiropu, būt tuvāk savai ģimenei. 1987. gadā bija tā – ja esi HIV pozitīvs, tas nozīmē, ka tev atlicis dzīvot pāris gadu. Es negribēju būt pārāk tālu no ģimenes. Felipe prata angļu un spāņu valodu, tāpēc izvēle bija starp Londonu un Barselonu; mēs kādu laiku uzturējāmies abās vietās. Taču beigu beigās nolēmām apmesties uz dzīvi Barselonā – Vidusjūras reģiona dzīvesveids šķita patīkamāks. Klimats, ēdiens un visa dzīve ārā. Tā arī nonācu Barselonā.
Jūsu interese par mākslu, šķiet, sākās pēc atgriešanās Eiropā. Un sākumā, kā saprotu, tās bija standarta attiecības starp mākslu un kolekcionāru…
Jā… bet ne tik ļoti standarta. Man vienmēr ir bijušas attiecības ar mākslu. Mūsu mājā bija mākslas darbi – ne laikmetīgā māksla, bet 17. gadsimta gleznas. Biju pieradis, ka man apkārt ir māksla. Taču… bērnībā es jutos ļoti atšķirīgs, tāpēc biju nedaudz izolēts. Būdams astoņus vai deviņus gadus vecs, es, tā vietā lai spēlētu futbolu ar citiem zēniem, gāju uz muzeju (smejas). Es gāju uz muzeju un vienkārši tur sēdēju – stundām ilgi skatījos uz gleznām un centos iztēloties, ko gleznas autors ir domājis, kāda ir bijusi viņa dzīve. Līdz ar to var teikt, ka māksla man vienmēr bijusi svarīga, taču es nekad nebiju iedomājies, ka arī man tur varētu būt kāda loma, jo es taču neesmu mākslinieks.
Tā tas bija līdz 1999. gadam, kad es aizbraucu uz Parīzi un ieraudzīju Hansa Ulriha Obrista kūrētās un Palais de Tokyo notiekošās Pipiloti Ristas izstādes Remake of the Weekend plakātu. Nekad nebiju par viņu dzirdējis, taču nodomāju: “Nu, tas ir aicinošs nosaukums – Remake of the Weekend – un māksliniecei ir smieklīgs vārds. Tad kāpēc gan neaiziet un neapskatīties to izstādi?” Nonākot tur, viņas radītais visums mani vienkārši iesūca, šo viņas video darbu juteklība. Teju vai varēju saost mitro zāli, sajust viņas ādu… Biju tur divarpus stundas, un, iznācis laukā, teicu: “Es vēlos būt daļa no šīs pasaules.” Es gribu šajā skaistumā dalīties ar citiem.
Tas kļuva par jūsu emocionālo atskaites punktu. Taču, no tīri praktiskas perspektīvas raugoties, – kā jūs ienācāt mākslā? Vai jums bija kāda vīzija vai plāns par to, kā kļūt par mākslas pasaules daļu?
Protams, ka es nezināju, kā iekļūt tajā pasaulē. Tāpēc veselu gadu es tikai runājos ar dažādiem cilvēkiem no mākslas pasaules, apspriežot, kāda varētu būt mana loma. Un tad beidzot kādu atradu – Sjarelu Eksu, kurš tagad ir Roterdamas Boimansa un van Bēningena muzeja direktors, bet tolaik bija Utrehtas Centrālā muzeja direktors. Viņš piekrita pieņemt manis iepirktos starptautiskos mākslas darbus savā muzejā kā ilgtermiņa aizdevumu.
Pirmo nopirku Pipiloti Ristas darbu. Tā kā tas bija izstādīts muzejā, ar to arī aizsākas mūsu sadarbība. Jau no paša sākuma es kolekcionēju ar domu, kā manis iegādātais mākslas darbs izskatīsies muzejā. Un sadarbība ar muzeju man ļāva arī pirkt apjomīgus darbu ciklus, teiksim, 15 fotogrāfijas, instalācijas utt. – lielus darbus, ko citādi man nebūtu iespējams iegādāties.
Tā es rīkojos vairākus gadus, līdz sapratu, ka daudziem māksliniekiem, pat labi zināmiem, dažkārt ir problemātiski finansēt jaunu darbu radīšanu, it īpaši jaunajos medijos. Tāpēc nolēma, ka tā vietā, lai pirktu kaut ko jau pabeigtu, vēlos palīdzēt māksliniekiem ar jaunu darbu radīšanu – producējot tos kopā ar muzeju vai citu mākslas institūciju. Un tas man likās daudz interesantāk, nekā pirkt kaut ko jau ir gatavu, jo tā varēju būt klāt jau no paša mākslas dzimšanas brīža. Sadarbība ar Boimansa un van Bēningena muzeju izpaužas tādā veidā, ka mēs visi: muzeja direktors, kuratori, Hilde (Hilde Tērlinka, Hana Nefkensa fonda direktore – red.) un es apsēžamies un kopā izskatām dažādu mākslinieku piedāvājumus. Es piedalos jau tad, kad mākslas darbs vēl nav nekas vairāk par pliku ideju.
Kad esam vienojušies ar autoru, seko, protams, viss radošais process un beigās – pats mākslas darbs. Esmu pārliecināts, ka process ir gandrīz tikpat svarīgs vai tikpat svarīgs kā beigu produkts. Vismaz man tā ir. Patiesībā man tas pat ir svarīgāks – un es domāju, ka māksliniekam arī –, jo tas ir dzīvs. Man patīk būt tajā iesaistītam. Tā mūsu darbā ir tā aizraujošākā daļa. Kad mākslas darbs ir pabeigts… Labi, tas ir pabeigts un cilvēki to var apskatīt, taču neko daudz vairāk ar to iesākt nevar.
Šobrīd uzmanību esat pievērsis videomākslai. Kā tas notika?
Man nepatīk apsēsties un paziņot: “Labi, tagad es vēlos darīt to un to, pēc pieciem gadiem vēlos būt šeit, bet pēc desmit – tur.” Arī māksla tā nedarbojas, tāpēc mēs… Mēs domājam par virzību, un tad jau šis tas gadās ceļā. Bijām iesaistīti visdažādākās aktivitātēs – strādājām ar muzejiem, pasūtījām mākslas darbus, mūsu uzmanībās lokā bija cutting edge fashion, stipendiju piešķiršana, palīdzēšana māksliniekiem visvisādos veidos, atbalstījām literatūru un izveidojām stipendijas spāniski rakstošajiem autoriem; tāpēc pirms diviem gadiem es nolēmu, ka, lai kaut ko izdarītu labi, ir jākoncentrējas. Ir jādara viena lieta vai pāris lietu, taču ne pārāk daudz, jo citādi sanāk sadalīties. Sadalīties attiecībā uz patērēto laiku un arī, protams, uz veltīto laiku.
Kaut gan visi šie dažādie aspekti un jomas man likās pievilcīgas. Mani interesēja šīs dažādās pasaules, taču tās nestiprināja, nepabalstīja cita citu. Tas, ko darīju literatūrā, nekādā veidā nepalīdzēja modei, un mode nepalīdzēja mākslai. Tās visas bija ļoti nodalītas jomas. Tāpēc nolēmu, ka gribu fokusēties tikai uz kaut ko vienu – tā, lai viss, ko daru, stiprinātu šo vienu mērķi. Un es izlēmu par labu videomākslai, jo tieši ar to biju sācis – videomāksla vienmēr ir bijusi mana kaislība. Ir ļoti maz fondu un institūciju, kas palīdz tieši videomāksliniekiem, tāpēc ir reāla vajadzība. Turklāt tas ir arī ļoti labs veids, kā iepazīt citas kultūras, jo mēs strādājam ar daudziem māksliniekiem, kas nav no Rietumu pasaules.
Bet kāpēc jūs fascinē videomāksla? Kā tas nākas, ka jūsu attiecības ar video ir tik tuvas?
Domāju, tāpēc, ka esmu rakstnieks un stāstu stāstus. Videomākslā to var redzēt labāk nekā fotogrāfijā, glezniecībā vai instalācijās. Videomāksla ļauj daudz lielāku rīcības brīvību stāsta attīstīšanai. Citi mediji būtībā ir mirkļa momentuzņēmumi. Bet video var panākt dziļumu. Un, manuprāt, tas arī mani interesē. Turklāt mani interesē ne vien pats medijs, bet arī medija kvalitāte. Jaunībā studēju radio, televīzijas un kino specialitātē Filadelfijā. Protams, es tolaik nezināju, ka vēlāk būšu saistīts ar videomākslu, kas būtībā vēl neeksistēja, taču jau tad mani tā saistīja. Uzskatu, ka videomākslas skaistums ir arī tajā, ka tā var būt kā dzejolis. Domāju, ka tieši tas arī man tik ļoti patīk.
Vai estētiskās kvalitātes jums ir svarīgas?
Jā, tās man ir svarīgas. Labā ziņa ir tāda, ka, kopš mēs palīdzam mākslas darbus radīšanā, procesā ir iesaistīti ļoti daudz cilvēku, ieskaitot žūriju. Līdz ar to izvēle, ko mēs producēsim, nav tikai manā ziņā. Mana balss ir tikai viena no piecām. Tāpēc gadās, ka tiek izvēlēts mākslinieks, kuram nepiemīt manai gaumei atbilstošas estētiskās kvalitātes. Un es domāju, ka tas ir labi, jo māca man novērtēt dažādus stilus un rokrakstus.
Vai varat mazliet paskaidrot, kā darbojas Hana Nefkensa fonds?
Mēs producējam jaunu mākslinieku videodarbus – darām to divos veidos. Viens veids ir sadarbība ar mākslas institūcijām un mākslas mesēm, tās ir tā saucamās “balvas”. Piemēram, mums ir Tapiesa fonda balva, tagad mums ir arī Loop balva un ARCO balva, mums ir balvas Korejā un Kioto. Balvas vienmēr attiecas uz noteiktu reģionu. Korejā tie ir korejiešu mākslinieki, Loop balva ir Āzijas māksliniekiem, bet Tapiesa fonda balva – Tuvo Austrumu māksliniekiem.
Mēs izvēlamies kādus desmit “izlūkus” (tie var būt gan paši mākslinieki, gan mākslas kritiķi vai kuratori) šajos reģionos, un katrs no viņiem mums atsūta trīs kandidātus. Mēs saņemam 30 mākslinieku portfolio, jo šīs balvas atskaites punkts ir tas, ko mākslinieki ir jau paveikuši. Un... šis pacilājošais satraukums par iespēju ieraudzīt tik daudzus māksliniekus, kurus nekādi citādi nebūtu iepazinis, jau vien ir brīnišķīgs. Un tā mēs – es, Hilde un ļaudis no attiecīgās mākslas institūcijas – vispirms veicam pirmo atlasi, pēc kuras mums parasti paliek astoņi mākslinieki. Tad mums ir starptautiska žūrija, kas no šiem astoņiem izvēlas uzvarētāju. Mēs cenšamies sarunāt tikšanās konkrētu mākslas pasākumu laikā, jo muzeju ļaudis jau tāpat tur ir. Tad tiek izlemts, kurš kļūs par uzvarētāju. Praktiski runājot, tas gan vienmēr notiek caur sarunām… ne ar striktu balsojumu. Skatoties uz mākslas darbu, pirmām kārtām ir jāapsver, vai šis mākslinieks ir labs un vai viņam ir potenciāls. Un, ja tā ir, vai šim māksliniekam šī balva būs noderīga. Jo, iespējams, tas var būt mākslinieks, kurš jau ir izstādījies Pompidū centrā, tātad šajā mirklī viņam vairs mūsu palīdzība nav nepieciešama. Bet – ja tas ir mākslinieks, kurš izstādījies tikai lokāli, tad būtu labi parādīt viņu kaut kur vēl. Tas ir svarīgi. Un ar tādiem apsvērumiem mēs nonākam pie slēdziena par īsto uzvarētāju.
Tad šis mākslinieks saņem finansējumu jauna video darba radīšanai, kā arī samaksu par to. Pēc tam šis darbs tiks eksponēts attiecīgajā mākslas institūcijā, taču mēs cenšamies to izrādīt arī citās vietās, tādējādi visiem spēkiem tiecoties sekmēt mākslinieka karjeru. Mēs ceram, ka pēc viena vai divu darbu producēšanas māksliniekam mēs vairs nebūsim vajadzīgi un viņš varēs turpināt darboties pats par sevi.
Jūs strādājiet ar māksliniekiem no visas pasaules.
Jā, tieši tā.
Vai uzskatāt, ka šodienas globālajā pasaulē mākslai piemīt nacionalitāte? Vai vēl ir iespējams mākslas darbā atpazīt autora nacionalitāti?
To ir grūti pateikt, jo mēs jau no paša sākuma zinām, no kurienes ir mākslinieks, pareizi? Līdz ar to mums jau ir šis iepriekšējais spriedums. Bet, protams, ir dažādas kultūras un dažādi domāšanas veidi. Piemēram, varētu teikt, ka mēs Rietumos esam daudz lineārāki – kā viens naratīvs, kas iet no punkta A uz punktu B. Āzijā cilvēkiem ir pilnīgi atšķirīga domāšana, tā ir daudz cirkulārāka. Protams, jāņem vērā arī daudzas citas lietas, taču viņiem naratīvs bieži ir daudz netiešāks, izkliedētāks, tam ir arī atšķirīgs temps. Tur nav šīs steigas nonākt no A līdz B. Tiek uzsūkts viss apkārtējais ar domu – tad jau redzēs, kur mēs tā nokļūsim. To esmu pamanījis saistībā ar Āziju.
Savukārt Latīņamerikā, kā esmu ievērojis, māksliniekiem ir ļoti svarīgi viņu valstī notiekošie procesi, viņi ļoti tajā visā iesaistās. Politiskā situācija, demokrātijas trūkums, klimata pārmaiņas, fakts, ka nabadzīgie zemnieki tiek ekspluatēti un viņiem jāpamet sava zeme, utt. – tas viss atspoguļojas mākslā. Toties Tuvajos Austrumos, protams, viss tiek saistīts ar karu. Piemēram, mākslinieki no Libānas runā par pilsoņkaru un to, ko tas nodarījis un kā tas viss joprojām turpinās. Tāpēc, jā, uzskatu, ka var pamanīt zināmas nacionālās atšķirības.
Vai taisnība, ka jums ir tāds kā “mīlas romāns” ar Āziju? Kāpēc tā?
Jā, tā ir taisnība. Domāju, ka dēļ visa, ko jums tikko izstāstīju. Šis skatījums uz pasauli, kurā viss ir savstarpēji saistīts, necenšanās steigties no A uz B… Vēl man ļoti Āzijā patīk tas, ka tur daudz kas paliek nepateikts. Ir jālasa starp rindām, jāsaprot klusums labāk par vārdiem. Un mani tas fascinē, ņemot vērā, ka pats nāku no kultūras, kur visu vajag nosaukt vārdā un visu ir jāpasaka, jo citādi cilvēki nesapratīs. Man patīk, kā Āzijā tu it kā… saproti caur intuīciju vai secinājumu, taču ne viss tiek izteikts skaļi.
Āzijā man patīk arī vienmērīgums. Mēs esam tik ļoti norūpējušies par identitāti: kas mēs esam un kā mums vajadzētu izturēties attiecībā pret izvēlēto identitāti. Tikmēr Āzijā tas viss ir ļoti plūstošs. Viss ir atkarīgs no mirkļa. Tas ir atkarīgs no laika, no situācijas, no konteksta. Man tas patīk. Man patīk nepateiktais.
Vai, jūsuprāt, šodienas pasaulē, kas atrodas nepārtrauktas turbulences zonā, mākslai piemīt spēja kaut ko mainīt?
Jā, esmu par to absolūti pārliecināts. Jo caur mākslu mēs raugāmies uz sevi. Un saprotam sevi. Un pat ja tam ir saistība par citu kultūru, tas vienalga pasaka arī kaut ko par mūsu kultūru. Uzskatu, ka mākslas ietekme ir daudz lielāka, nekā mums šķiet. Jo tikai iedomājieties pasauli bez mākslas! Bez fotogrāfijas, bez mūzikas, bez muzejiem, bez gleznām. Tas ir neiespējami. To nav iespējams iztēloties. Tās būtu beigas, vai ne? Tāpēc, jā, protams, māksla var mainīt lietas.
Jūs reiz teicāt, ka ArtAids fonds tika izveidots ar mērķi iznīcināt sabiedrības aizspriedumus. Jums liekas, ka māksla var to izdarīt?
Es zinu, ka māksla to var. Izstāstīšu jums tikai vienu piemēru. 2011. gadā mums bija skaista izstāde You are Not Alone (Tu neesi viens) Huana Miro fondā (modernās mākslas muzejs Barselonā – red.). Šis muzejs ir brīnišķīga vieta ar brīnišķīgu komandu, ar viņiem ir patīkami sadarboties, taču nav mazsvarīgi, ka tas ir arī ļoti apmeklēts un ārvalstu tūristu iecienīts muzejs. Un lūk, šiem daudzajiem apmeklētājiem, ierodoties apskatīt Miro darbu kolekciju, nācās iziet cauri arī šai mūsu izstādei. Bijām nolikuši atsauksmju grāmatu, kur cilvēkiem ierakstīt savus iespaidus, un viens jauneklis tur bija uzrakstīja, ka, pateicoties šai izstādei, tagad ieguvis spēku atklāt ģimenei, ka viņš dzīvo ar HIV. Tas runā pats par sevi.
Vai piekrītat arī tam, ka mākslu var izmantot dziedināšanai?
Nu, ja tā dziedē mani (smejas), tātad, iespējams, darbojas arī uz citiem cilvēkiem!
Jūs fokusējaties uz jaunu un nezināmu mākslu, kas nozīmē, ka redzat to, kas ir pilnīgi atšķirīgs, negaidīts, pat revolucionārs. Vai uzskatāt, ka avangards joprojām ir iespējams?
Jā, ir. Taču domāju, ka mums jābūt uzmanīgiem, jo, kad sakām avangards, mums uzreiz prātā nāk kaut kas ļoti komplicēts un kaut kas, kam jāatšķiras no tā, ko esam zinājuši iepriekš. Šajā ziņā esam aizspriedumu varā, tāpēc, manuprāt, labāk ir vienkārši skatīties uz to, kas notiek, un pārāk neaizrauties ar marķēšanu.
Ziniet, viens no iemesliem, kāpēc mani tik ļoti fascinē cutting edge fashion un jo īpaši jaunie modes dizaineri, ir tas, ka viņu pasaule tik ļoti atšķiras no tās sasmakušās vides, kāda bija pirms viņiem. Jaunie modes dizaineri ir reāli saistīti ar visu pārējo pasauli. Viņi kontaktējas viens ar otru. Viņi ļoti labi zina, kas notiek sabiedrībā. Viņiem ir ļoti svarīgi izmantot pareizos izejmateriālus, kas nepiesārņo vidi un ir ražoti pienācīgā veidā, neizmantojot vergu darbu. Viņiem rūp viņu radīto apģērbu sociālā loma.
Jūs aizskārāt vēl vienu jūsu kaislību. 2006. gadā jūs nodibinājāt fondu Fashion on the Edge. Tā ir jūsu un modes kuratores Džozē Tēnisenas iniciatīva, kas fokusējas uz modi un vizuālo mākslu.
Mode mani vienmēr ir interesējusi no estētiskā skatpunkta. Bet 2004. gadā, kad biju AIDS konferencē Bangkokā, ieraudzīju brazīliešu mākslinieka Adriana Bertīni darbus – viņš rada kleitas un citus tērpus no visdažādāko krāsu prezervatīviem. Nopirku viņa darbus un aizsūtīju uz Utrehtas Centrālo muzeju, kur modes kurators no tiem izveidoja skaistu izstādi. Tērpi tika novietoti uz podestiem tumšā telpā un izgaismoti, un prožektoru starmešos tie pēkšņi ieguva pilnīgi citu dimensiju, spožumu un krāsu.
Tur arī sapratu, ka apģērbs var būt kas vairāk par to, kas cilvēkus padara glītus – tam ir arī stāsts. Tā sākās mana interese par cutting edge fashion. Sāku strādāt ar Džozē Tēnisenu, kas tagad ir Londonas Modes koledžas dekāne, viņa mani iepazīstināja ar Viktoru & Rolfu, Valteru van Beirendonku un daudz citiem avangarda dizaineriem. Arī viņi mani pārliecināja, ka viss slēpjas procesā. Tas visu laiku turpinās. Viņi visu laiku pēta, visu laiku meklē jaunus veidus, kā izpaust to, kā viņi redz pasauli un ko vēlas mums pavēstīt.
Viktor&Rolf. Fashion Statements collection. Hana Nefkensa fonds, Barselona
Šķiet, ka tirgus tā īsti neatspoguļo laikmetīgās modes un, godīgi sakot, arī mākslas patieso seju. Vai tās ir divas dažādas pasaules, kurām nav nekā kopīga?
Pilnīgi! Es piekrītu par simt procentiem. Es galīgi neesmu ne iesaistīts, ne mani interesē mākslas tirgus. Man ar to nav nekāda sakara. Tā ir komercija, kam nav nekāda sakara ar mākslu. Mani interesē māksla un tās producēšana. Es pat nesekoju tirgus aktivitātēm, lai gan reizēm ievēroju kaut ko, kas tur notiek. Tas ir tik dekadentiski… Cenas ir sakāpušas debesīs, tām vairs nav nekāda sakara ar realitāti.
Turklāt man liekas, ka jaunajiem māksliniekiem šobrīd ir grūti. Ir priekšstats, ka, ja neesi pamanīts līdz 24 gadu vecumam, tad vari to visu aizmirst. Pareizi? Tāpēc visas tās galerijas un visi tie cilvēki meklē daudzsološus jaunos māksliniekus, un, atraduši viņus, nopērk visu, kas viņiem ir, cerot, ka darbiem celsies vērtība. Tādā veidā jaunie mākslinieki tiek vienkārši nogalināti. Kā gan tu vari attīstīties, ja 27 vai 28 gadu vecumā tavi darbi tiek pārdoti par miljoniem? Bet pēc mirkļa pēkšņi neviens par tevi vairs neinteresējas… Ko tu iesāc tālāk? Tas nav veselīgs process. Tas ir ļoti smagi. Es to redzu arī saistībā ar māksliniekiem, ar kuriem strādājam mēs – viena lieta ir galeriju un tirgus prasības, bet pilnīga cita – tas, kas pašiem māksliniekiem patiesībā būtu jāpaveic. Viņiem ir vajadzīgs laiks attīstībai, viņiem ir vajadzīgs “gids” – kāds, kas parāda ceļu. Taču visvairāk viņiem, kā jau teicu, nepieciešams laiks. Ja jāuztaisa 10 izstādes gadā, mākslinieks kļūst par rūpnīcu. Taču es to saprotu, jo ir jau, protams, ļoti kārdinoši iegūt atzinību un sajūtu, ka esi nozīmīgs mākslinieks. Taču – esi vai neesi nozīmīgs mākslinieks – pateiks tikai laiks, ne mēs (smejas).
Bet nevienam jau nerūp, ja man liekas, ka šādā veidā nav pareizi māksliniekam attīstīties – tas viss tāpat notiek. Mēs runājam ar saviem māksliniekiem un cenšamies viņiem iestāstīt, ka vissvarīgākā lieta ir viņu integritāte. Ka – lai cik arī vilinoši šķiet visi šie piedāvājumi, ir jābūt ļoti selektīvam. Ir jāsaprot, kas šajā brīdī tev ir vispareizākais, taču jaunajiem māksliniekiem ir grūti to ieraudzīt.
Jūs ļoti cieši sastrādājaties ar muzejiem. Mūsdienu pasaulē ir ierasts, ka mākslas institūcijas lepojas ar savu rekordlielo apmeklētāju skaitu un dara visu, lai šos ciparus padarītu vēl lielākus. No vienas puses, ir lieliski, ka cilvēki iet uz muzejiem. Taču vienlaikus muzeji tiecas piedāvāt programmas, kas piesaista vairāk cilvēku… ko, protams, ir vieglāk izdarīt ar tā dēvētajiem blokbāsteriem - lielizstādēm, nevis nezināmiem vārdiem. Britu mākslas kritiķis Džonatans Džonss reiz rakstīja, ka “lielizstādes veicina idiotisku attieksmi pret mākslu.”
Jā, protams. Tagad tas ir trends ne tikai muzejos, bet visā – uzsvars uz kvantitāti. Kvalitātei ar to nav nekāda sakara. Tāpēc muzeji jūtas spiesti rīkot tās lielizstādes, par kurām ir skaidrs, ka tās piesaistīs apmeklētājus. Muzejiem ir nepieciešams noteikts apmeklētāju skaits, lai varētu izdzīvot. Tas ir tik raksturīgi tam, kā vispār pasaule šobrīd funkcionē. Tā ir gan muzeju gadījumā, gan arī slimnīcu un pat izglītības iestāžu, universitāšu gadījumā. Ir jāizstudē pēc iespējas ātrāk un jādabū labs darbs – tikai tā viņi redz universitātes vērtību. Nav vairs aktuāla ideja par Bildung – tapšanu par pilnvērtīgu personību, kas pārzina gan filozofiju, gan vēsturi, gan visu ko vēl … Pat ja izmācies par arhitektu, inženieri vai ārstu, tev ir jāzina grieķu un romiešu vēsture, jāzina, ka tās vērtības, ko viņi mums ir atstājuši, joprojām ir svarīgas. Pirms 2000 gadiem viņi vēstīja satriecošas lietas. Vai ķīniešu kultūra… Ir tik svarīgi, lai mēs par to zinātu, lai… dzīvotu pareizu dzīvi.
Īstais filozofijas jautājums ir: “Kā mēs dzīvojam?” Un šo jautājumu vairs neviens neuzdod. Jo dominē uzskats, ka tev ir jābūt veiksmīgam, tev ir jāpelna nauda, tev ir jāgūst atzinība. Taču šīm lietām nav nekāda sakara ar jautājumu – kā tu dzīvo? Tas ir pilnīgi aizmirsts. Es runāju par universitātēm, taču tas pats attiecas arī uz muzejiem. Muzeji var parādīt to, kas ir vērtīgs un ir glabāts gadsimtiem ilgi. Un tas pats ir laikmetīgajā mākslā – ir nenormāls mākslas pieplūdums. Muzejiem ir jāizdara izvēle – ko no tā visa, kas mums ir, mēs rādīsim mūsu publikai un kāpēc? Un ja vienīgais kritērijs ir “mēs to rādīsim tāpēc, ka tas patiks lielam cilvēku skaitam”, tad, manuprāt, tas galīgi nekam neder. Ir jāizstāda māksla, kas mums kaut ko pavēsta par pasauli, par cilvēku dzīvi. Tas, kas palīdz mums domāt par to, kādu dzīvi mēs vēlamies dzīvot. Šķiet, ka esam zaudējuši šo luksusu – spēju un vēmi domāt par šīm lietām.
Diemžēl…
Bet tas ir tik svarīgi! Jo tieši tas ir pazaudēts. Paskatieties, kas notiek! Visi meli, kas tiek mums stāstīti, visas tā saucamās vērtības, visa šī histērija ap nebūtisko. Ja paskatās ziņas, lielāko daļu aizņem informācija par kaut ko nesvarīgu. Tur nekā nav, tikai karsts gaiss. Un tas ir tas, ko cilvēki rada, un tas, ko redz visu laiku. Atkal jāuzdod šis jautājums – kā mēs dzīvojam? Kādi cilvēki vēlamies būt?
Kāda māksla ir jūsu mājās?
Man ir Širina Nešata, Tomass Rufs, Jergs Zase, Kārina Zandere, Ronija Horna. Kādi 17, 18 darbi.
Bet ne video?
Nē, mājās man nav video. Taču reizēm, kad atnāk ciemiņi, mēs mēdzam projicēt dažus videodarbus.
Vai joprojām rakstāt?
Jā (sāk smieties). Vienmēr ir bijusi dilemma starp dzīves dzīvošanu un dzīves apcerēšanu. Lai varētu rakstīt, ir jānolien malā un jārada ap sevi klusums, jātiek vaļā no visa ārējā. Šajos pēdējos gados tas man ir nācies ļoti grūti, jo esmu nodarbojies ar ārkārtīgi daudzām lietām. Es nerunāju par to, kā katru dienu atrast divas vai trīs stundas rakstīšanai, ne jau tas. Bet par to, ka galvā visam ir jānoklust, lai varētu rakstīt. Taču es jūtos… es esmu… Esmu sācis atkal rakstīt. Liekas, ka vajadzētu uzradīt vismaz vēl vienu grāmatu.