Māksla paplašina prātu
Intervija ar Itālijā dzimušo mākslas kolekcionāri un filantropi Valēriju Napoleoni Londonā
24/04/2019
Lai arī dzimusi Itālijā, Valērija Napoleone jau daudzus gadus dzīvo Londonā un ir viena no spilgtākajām vizionārēm Lielbritānijas mākslas ainā. Mākslas kolekcionāre, patronese un filantrope – pēdējo divdesmit gadu laikā viņa izveidojusi vienu no konceptuāli spēcīgākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām Eiropā. Tajā ietilpst tikai sieviešu-mākslinieču darbi – sākot ar Tommu Abtsu, Širinu Nešatu, Džoannu Grīnbaumu, Margeritu Mancelli un Filīdu Bārlovu, līdz Idai Ekbladai un Mai-tu Perē. Kolekcijas un arī citu Napoleones aktivitāšu mērķis ir cīnīties pret dzimumu nevienlīdzību, kas joprojām pastāv mākslas pasaulē.
2015. gadā Napoleone nodibināja iniciatīvu Valeria Napoleone XX – nosaukums ir atsauce uz sievišķo hromosomu un faktu, ka Napoleone ir dvīnis. Tā ir platforma, kas atbalsta plašāku sieviešu-mākslinieču pārstāvniecību nozīmīgos sabiedriskajos muzejos Eiropā un Amerikā. Eiropā tās sadarbības partneris ir Laikmetīgās mākslas biedrība Londonā, katru gadu šīs sadarbības rezultātā biedrība iegādājas vienu augstvērtīgu sievietes-mākslinieces radītu darbu, ko pēc tam uzdāvina kādam Lielbritānijas reģionālajam muzejam. Ņujorkā Valeria Napoleone XX projekts sadarbojas ar bezpeļņas Skulptūru centru Longailendā, lai sponsorētu viena mākslas darba radīšanu un izstādi reizi 12 vai 18 mēnešos. Pirmais šāds darbs bija Antejas Hamiltones Project for Door (Projekts durvīm), ko iedvesmojis kāds itāļu arhitekta Gaetāno Pešes 1972. gada nerealizēts projekts debesskrāpja ieejai Manhetenā. 2016. gadā Hamiltone par šo darbu ieguva Tērnera balvu.
Valeria Napoleone XX pastāvīgi sadarbojas arī ar Tēlotājmākslas institūtu Ņujorkas Universitātē, apmaksājot divas izstādes gadā institūta Lielās zāles izstāžu sērijā, ko kūrē studentu komanda un kuras fokusā ir sievietes-mākslinieces. Būtiska šī projekta sastāvdaļa ir personālizstādes pavadošā programma.
Paralēli šai iniciatīvai Napoleone darbojas Ņujorkas Universitātes prezidenta Zelta padomē un Tēlotājmākslas institūta valdē, viņa ir arī Laikmetīgās mākslas biedrības pilnvaroto padomē un Studio Voltaire attīstības komitejas vadītāja.
Valērijai Napoleonei piemīt milzu harizma – ieejot telpā, viņa to burtiski elektrizē. Tā ir unikāla kvalitāte. Pat tiekoties pirmo reizi, viņa spēj uzburt sajūtu, ka esat pazīstami jau mūžību. Viņa ir enerģētisks mezgla punkts šī vārda vistiešākajā nozīmē, spējot savienot mākslas pasaules dažādos atzarus - māksliniekus, kuratorus, galeristus, mākslas kritiķus un zinātniekus, muzeju cilvēkus un dīlerus, un tādējādi provocējot jaunu iniciatīvu rašanos.Viņa arī producē un atbalsta dažādus analītiskus projektus, kas saistīti ar sieviešu lomu mākslas pasaulē.
Napoleone ieguvusi maģistra grādu mākslas administrēšanā Modes tehnoloģiju institūtā Ņujorkā un 1997. gadā sākusi kolekcionēt mākslu. Viņa atzīst, ka kopš brīža, kad pieņēmusi šo lēmumu un iegādājusies savu pirmo mākslas darbu, ir bijis skaidrs, ka viņas mērķis ir izveidot nopietnu mākslas kolekciju. “Es zināju, ka šī kaislība nav tikai aizraušanās; es zināju, ka tā ir nopietnas saistības. Es nekad negribētu aizmirst pašu sākumu, tāpēc darbi, ko nopirku 90. gados, arvien atrodas tādā kā dialogā ar darbiem, kas nākuši nesenāk. Tas ir ceļojums dzīves garumā, un ir brīnišķīgi atskatīties atpakaļ un saprast, ka, lai arī šī kaislība ir attīstījusies, tā ir tāda pati kā toreiz – ar tikpat nopietnu atdevi,” viņa saka, kad satiekamies viņas mājās Kensingtonā – vietā, kur glabājas arī viņas kolekcija.
“Ziniet, ceļojot uz tādām skaistām zemēm kā Austrālija, tur dominē daba. Daba, protams, ir skaista, taču, ieejot brīnišķīgā mākslas izstādē vai mākslinieka darbnīcā, jūs piedzīvojat ko tādu, kas dabā nav atrodams. Es patiesi vēlos, lai mani “aizved” uz vietām, kuru nav nekur citur. Pat ja es nejūtos komfortabli, jo tiek pārkāptas cilvēka personiskās robežas, tas ir fantastiski. Tieši tāpēc man ir tik svarīgi dzīvot mākslas piepildītā vidē, kur mākslas “starojumam” pakļauti arī mani bērni. Māksla paplašina prātu un to, kā mēs uzsūcam dzīvi.”
No kreisās: Francis Upritchard, The Gentleman, 2008, Modelling Material, Foil, Wire and Paint (+Shelf and Mushroom Screws); Painting: Nicole Eisenman, Brooklyn Biergarten II, 2008, Oil on Canvas; On the left: Kalin Lindena, Oberwindien 7, 2008, Coloured glass, Flag Carrier, Iron rod. Foto: Mariona Otero
Jūs kādā intervijā reiz teicāt, ka jums māksla ir komunikācija. Tas sasaucas ar dižā konceptuālista Lorensa Veinera teikto, ka “māksla ir saruna. Ja nav sarunas, tad par ko, pie velna, tas ir?”
Absolūti.
Un tāpēc es gribēju jums jautāt – ko jums īsti nozīmē māksla? Ko jūs tajā meklējat?
Attiecības. Jau no paša sākuma es sapratu, ka attiecības ar māksliniekiem un cilvēkiem vispār man ir tikpat svarīgas kā objekti, ko kolekcionēju. Objekts ir izejas punkts. Tas atver durvis. Un tad, protams, es cenšos iepazīties ar mākslinieci. Es uzsāku sarunu – ar māksliniecēm, ar galerijām, ar kuratoriem. Tās ir attiecības, kas turpinās. Tā ir saruna, kas turpinās. Es ļoti lepojos ar šīm gadu gaitā veidotajām attiecībām, man tās ir ārkārtīgi dārgas. Es atbalstu institūcijas un māksliniekus, taču es saņemu arī daudz pretī, un būt par šīs kopienas daļu – lūk, tas ir mans dzinulis.
Mana kolekcija ir ļoti ambicioza; pārdomām, kā to veidot, kā atbalstīt tajā iekļautās mākslinieces, es veltu divdesmit četras stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Taču tā ir tikai puse no tā, ko daru. Mans patroneses un mākslas filantropes darbs ir vienlīdz svarīgs, jo nav jau runa tikai par atbalstu tām māksliniecēm, kas ir manā kolekcijā. Kolekcija ir ļoti fokusēta, un daudzas mākslinieces dažādu iemeslu dēļ nav tajā iekļautas – ne tāpēc, ka man nepatiktu viņu darbi, bet varbūt nav īstais laiks, varbūt neesmu darbus kārtīgi iepazinusi, neesmu tos uztvērusi utt. Taču mākslu es varu atbalstīt arī daudzos citos veidos.
Šis darbs man ir kaut kas personisks, un es gribu, lai tā tas arī paliek. Tas ir personiski, kad rīkoju vakariņas, kad piešķiru līdzekļus izstāžu atbalstam, tas ir personiski, kad strādāju ar savu Valeria Napoleone XX iniciatīvu sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas biedrību Lielbritānijā, Tēlotājmākslas institūtu Ņujorkā un Skulptūru centru Kvīnsā, Longailendā. Zinu, ka ir vesela rinda institūciju, kam nepieciešami līdzekļi, taču es negribu, lai tas būtu tikai čeks. Es vēlos, lai manam ieguldījumam būtu arī dziļāka nozīme.
Vēl viens iemesls, kāpēc darbojos šajā jomā, ir apziņa, ka varu kaut ko mainīt. Jo es kolekcionēju ne pārāk zināmus autorus – jaunas, aizmirstas vai vēl neatklātas dažāda vecuma mākslinieces. Es negribu kolekcionēt visu to, ko kolekcionē citi, jo tas, pirmām kārtām, man neliekas tik nepieciešami. Šodien ir tik daudz mākslinieku, kam iet grūti; arī mākslas institūcijām un bezpeļņas organizācijām ir grūti piesaistīt nepieciešamo finansējumu un uzmanību. Lieliski mākslinieki cīnās par eksistenci, bet briesmīga māksla tirgojas ar vērienu. Viss ir kļuvis tik komerciāls un meinstrīms, ka lielā mērā es savā darbībā joprojām jūtos vientuļa. Man šķiet, ka mūsdienās jo īpaši ir jāatbalsta jēgpilnas mākslas prakses, jo visa šī nauda, kas ienāk mākslas tirgū, nonāk pie tā saucamajām blue-chip galerijām un blue-chip māksliniekiem. Vai arī pie spekulantiem. Piemēram, ir tik daudz jauno mākslinieku, kas ar mākslu nodarbojas tikai naudas dēļ. Un ir tik daudz cilvēku, kas spekulē pašas spekulēšanas pēc. Šādi “spēlē” daudzi. Tieši tur arī šobrīd nauda aiziet, tur aiziet atbalsts. Lai gan mākslas tirgus plaukst un plešas, cilvēkiem un institūcijām tas neko nemaina, jo vienalga iet grūti. Iet grūtāk nekā jebkad agrāk.
Ir jaunās paaudzes mākslas pircēji. Es viņus saucu par “pircējiem”, jo, iespējams, tikai sīka daļa no viņiem kļūs par kolekcionāriem – īstiem kolekcionāriem, kurus patiesi interesē māksla un kas raugās pareizajā virzienā, nevis tikai uz ierastajiem vārdiem, vispārzināmajiem māksliniekiem. Taču lielākā daļa šo jauno pircēju nav gatavi nodoties mākslai. Viņi to dara noteikta dzīvesstila dēļ vai lai būtu, ko pieminēt sarunās, jo tas ir stilīgi. Un, ziniet, šeit pie vainas ir nepareiza izglītības sistēma.
Mākslas skolas zeļ un plaukst, un visi šie mākslinieki pabeidz skolu ar domu, ka, ja sešu mēnešu laikā pēc skolas beigšanas neesi galerijā, tu esi neveiksminieks. Ja gada laikā pēc skolas pabeigšanas tev nav personālizstādes, tu esi neveiksminieks. Ja tu nedubulto cenas tāpat kā visi tavi draugi… utt.
Tā vismaz man stāsta mākslinieki. Turklāt mākslas skolās ir arī šis lielais kārdinājums, ko rada tā naudas mašīna, par ko ir kļuvis mākslas tirgus. Es nesaku, ka nauda ir slikta. Nauda ir ļoti laba lieta, kad tiek izmantota pareizā veidā un nonāk labās rokās.
Mūsdienās tik daudz kas tiek darīts no projektu perspektīvas – kā panākt, lai tevi ievēro, kā izveidot veiksmīgu projektu, kā piesaistīt finansējumu un kā ar to nopelnīt naudu.
Tieši tā. Daudzās mākslas skolās studentiem tiek mācīts, kā veidot savus cv, nevis kā nodarboties ar mākslas praksi. Lai galerijas palīdz viņiem sastādīt savus cv. Būt par mākslinieku nav karjera; tas nav kāpiens no šejienes līdz turienei, tas nozīmē visu dzīvi. Brīžiem tu esi augšā, tu esi cieņā, taču tad uz gadiem tevi aizmirst. Augšā un lejā, augšā un lejā, un nav svarīgi, kas notiek, jo tu esi tur iekšā; grūtībās vai veiksmes brīžos – tu esi tur iekšā!
Tieši tāpēc mums būtu jānogaida desmit vai divdesmit gadi. Lielākā daļa no tiem, kas šobrīd ir mākslā, pazudīs. Tā jau ir noticis iepriekš. Taču ir šī aplamā apmācība, kas šobrīd valda mākslas skolās, un šīs aplamās idejas, ko mākslinieki uzsūc… Jo jaunā paaudze ierodas un ierauga visu to naudu un slavu, iespēju kā māksliniekam kļūt bagātām… Kad šāda veida domāšana ņem virsroku pār izcilas mākslas radīšanu, tas jau ir problemātiski.
No kreisās: Kalin Lindena, Oberwindien 7, 2008, Coloured glass, Flag Carrier, Iron rod; work in the middle: Julia Wachtel, Landscape No.11 (government), 1990, Oil, Flashe, Lacquer, Ink on Canvas; below the painting: Shio Kusaka, porcelain, on the left: Haegue Yang, Up and Down Between Twins, 2010, mixed media. Foto: Mariona Otero
Atsaucoties uz 2017. gada Mākslas muzeju direktoru asociācijas ziņojumu, septiņdesmit procentus no muzejiem, kuru gada budžets ir 15 miljoni dolāru vai vairāk, vada vīrieši. Un, runājot par autoriem, cenu atšķirība par izsolēs pārdotajiem darbiem ir vēl lielāka. 2014. gadā par 44,4 miljoniem pārdotais Džordžijas O’Kīfas darbs Jimson Weed, White Flower No. 1 (Dzeloņainais velnābols, baltais zieds nr. 1, 1932) joprojām ir rekords kā augstākā cena par sievietes-mākslinieces gleznu. Salīdzinājumā – 450,3 miljoni dolāru par Leonardo da Vinči Salvator Mundi vai 179 miljoni par Pablo Pikaso Les femmes d’Alger (Alžīrietes). Izsoļu cenas rekords par dzīvas mākslinieces darbu pieder Dženijai Savilai – pagājušajā gadā izsoļu namā Sotheby’s viņas darbs tika nosolīts par 12,4 miljoniem dolāru, kamēr viņas laikabiedra Džefa Kūnsa Balloon Dog (Balonsuns) 2014. gadā Ņujorkas Christie’s tika pārdots par 58,5 miljoniem dolāru. Kā jūs skaidrotu šo skarbo realitāti?
Mākslas pasaule vienmēr ir bijis puišu klubiņš. Situācija tur ir pat sliktāka nekā sabiedrībā kopumā. Sliktāka nekā finanšu un banku nozarē.
Ja paskatāmies uz finanšu nozari, jā, ok, tas ir puišu klubiņš, un visi to zina. Tā tas vienmēr ir bijis un tā mēs to arī uztveram. Taču mākslas pasauli vairums tiecas uzskatīt par ārkārtīgi progresīvu jomu. Robežu pārkāpšana, nākotnē vērsts skats utt. Tāpēc ir šokējoši aptvert, cik viss patiesībā ir ačgārni. Pat 2019. gadā situācija ir sliktāka nekā jebkurā citā jomā.
20. gadsimta 50. un 60. gados sievietei kļūt par mākslinieci neskaitījās pieņemami. Tāpat arī 20. un 30. gados. Ja sieviete vēlējās kļūt par ārsti, vecāki vismaz varēja viņai pateikt, ka, kļūstot par labu ārsti, no tā varēs izdzīvot. Taču māksla sievietēm vienmēr bijusi slēgtā zona, iespējams, tāpēc, ka tā nekad nav uztverta kā īsta profesija. Un tad vēl ir vesels saraksts vīriešu, kuriem blakus bijušas patiešām izcilas sievietes, taču viņu nopelni tiek pilnībā ignorēti. Lai gan šīs sievietes bieži vien pašas ir radījušas izcilu mākslu, reizēm labāku nekā viņu partneri-vīrieši.
Līdz ar to sievietei, lai kļūtu par mākslinieci, vajadzēja dubultlielu drosmi, lielāku, nekā lai kļūtu par ārsti vai zinātnieci. Viņai bija jāpārvar šī sievietes-mākslinieces stigma. Es joprojām dzirdu savas paaudzes mākslinieces sakām: “Mani vecāki nekad neatbalstīja manu izvēli. Viņi prasīja, kā es ar to nodrošināšu sev iztiku.” Šo aizspriedumu dēļ sievietes, ienākot šajā jomā, joprojām jūt lielu pretestību gan no sabiedrības, gan no saviem vecākiem un ģimenes.
Jaunā viļņa feminisms, iespējams, ir licis ieraudzīt dzimumu nevienlīdzību visās jomās, tostarp mākslā, un sācis to apkarot. Taču cik lielā mērā mākslas pasaule ir tam gatava?
Modes tendences ir viltīga lieta, lai neteiktu vairāk. Mēs nevēlamies, lai sievietes-mākslinieces būtu modes lieta, mēs vēlamies nopietnu gatavību pārmaiņām.
Domāju, ka tā ir arī mākslas institūciju un muzeju atbildība, veidojot savas kolekcijas.
Patiesībā tur arī viss sākas. Uzskatu, ka tā ir viena no vissvarīgākajām lietām, kas mākslas institūcijām būtu patiešām jāizprot. Kā atbalstīt sievietes-mākslinieces un daudzveidību. Te mēs patiesībā jau ieejam citā diskursā, taču tāpēc, ka viss izriet no institūcijām. Ja nopietna institūcija izgaismo un “atver logu” uz patiešām lieliskiem māksliniekiem un māksliniecēm, tad sekos arī kolekcionāri un pārstāvniecība.
Taču diemžēl “kārdinājums” nebeidzas mākslinieku līmenī – tas ietver arī kuratorus, un kuratoriem patīk taisīt ārkārtīgi populāras izstādes. Bet izstādes prasa lielu finansējumu. Tāpēc, ja esi jauna galerija vai neliela organizācija, kam nav līdzekļu, lai atbalstītu sava mākslinieka personālizstādi kādā institūcijā, kuratori pievērsīsies citiem – tiem, kam dziļākas kabatas. Tā notiek biežāk, nekā mums gribētos.
Pirms vairākiem gadiem The Art Newspaper publicēja pētījuma rezultātus, kas parādīja, ka mākslinieki no piecām lielākajām pasaules galerijām laikā no, ja nemaldos, 2007. līdz 2013. gadam aizņēmuši gandrīz trešdaļu no visām personālizstādēm Eiropas muzejos. Mums vajag ļoti nopietnus, apņēmīgus kuratorus ar integritāti. Mums ir nepieciešami cilvēki ar integritāti. Es mēdzu teikt, ka “integritāte” ir mans mīļākais vārds – tik rets, bet tik nepieciešams.
Domāju, ka tas, ko šobrīd ar savu kolekciju dara Tate Modern, attīstot ideju par transnacionalitāti, ir izcili. Šo “pārkalibrāciju” iniciēja Tate Modern iepriekšējā kolekciju (starptautiskās mākslas) direktore Frānsisa Morisa, kas tagad ir Tate Modern direktore. Šo darbu turpina viņas pēctecis Gregors Mjūrs.
Un es ļoti vēlos, lai viņi to turpina darīt. Taču viņi ir tikai viena institūcija. Un viņiem ir jādara vairāk un vairāk, jo nekad nav pietiekami. Fantastiski, ka lielas institūcijas vada sievietes. Mākslas pasaules piramīdā ir tā: tiklīdz nonākam pie lielākām institūcijām, sievietes pazūd; piramīdas augšgalā sieviešu vienkārši nav. Ir šī pretestība, jo tā joprojām ir establišmenta varas spēle. Taču ir arī citas problēmas – piemēram, reizēm pašas sievietes kļūst par savu lielāko ienaidnieku. Jo, iekļūstot šajā puišu klubiņā, beidzot nonākot “augstākajā līgā” vai kā nu to sauc, viņas jūtas tik glaimotas, ka dažkārt mēdz vēl briesmīgāk marginalizēt pārējās sievietes.
Tas ir tiešām problemātiski. Taču es neesmu tāda pesimiste, kā izklausās. Patiesībā esmu ļoti optimistisks cilvēks. Es skatos uz priekšu, taču nevēlos būt naiva. Vien tāpēc, ka tagad ir tik daudz “tikai sieviešu” izstāžu un daudz rakstu par to, tas vēl nenozīmē, ka ir panākts kaut kas nopietns. Nemaldināsim sevi. Būsim reālisti un skatīsim lietas tādas, kādas tās ir. Taču tajā pašā laikā iesim uz priekšu ar lielu optimismu. Esmu nogājusi garu ceļu. Un esmu sajūsmā par daudzajām talantīgajām sievietēm, kuras daudz nozīmē gan savai, gan jaunākām paaudzēm. Tieši tāpēc es ar to visu nodarbojos. Jo es jūtu, ka tas ir vajadzīgs, es jūtu, ka māksliniecei vai institūcijai, ko atbalstu, tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Mana kolekcija netiek veidota pēc principa: “Es izvēlējos šo mākslinieci, jo viņa, nabadzīte, bez mana atbalsta neizdzīvotu.” Nē, mana kolekcija tiek veidota pēc kvalitātes kritērija.
Tāpēc pirmais un svarīgākais jautājums ir talants. Talants un kvalitāte. Un tieši tas mani aizrauj. Tieši tāpēc es esmu ļoti fokusēta. Es esmu izvēlīga attiecībā uz to, kas ienāk manā kolekcijā. Ne tikai jautājumā par to, kāda ir māksliniece, bet arī – kāds ir darbs. Pērkot mākslas darbu, es vēlos visaugstāko kvalitāti. Un es vēlos, lai tā tas arī turpinās – konsekventa kvalitāte gadu desmitiem cauri. Šī ir mana misija – jau vairāk nekā 25 gadus. Manai kolekcijai ir jābūt visaugstākajā mākslinieciskās kvalitātes līmenī. Tāda ir mana ambīcija un konstante, un to nav viegli sasniegt. Tas prasa laiku, tas prasa atdevi, tas prasa daudz enerģijas, taču tas ir tas, ko mīlu darīt. Un tikpat daudz enerģijas aiziet arī filantropiskajās aktivitātēs.
No kreisās: Emily Mae Smith, Guns VS Tongues, 2014, prepared ground, oil on canvas; Pamela Fraser, Colombo, 2000, Acrylic Gouache & Gesso on Canvas; on the floor: Magali Reus, In Place of (Sundries), 2015, mixed media; above: Pae White, Sunshine Chandelier, 2006, Sculpture in Terracotta, Metal and Paint; on the windowsill: Vase by Gaetano Pesce; Jennifer Packer, No Mind For Yearning, 2015, Oil on canvas. Foto: Mariona Otero
Jūs teicāt, ka esat pa pusei kolekcionāre un pa pusei mākslas patronese?
Tas iet roku rokā. Es patiešām justos nepilnīga, ja darītu tikai vienu no šīm lietām. Man nepieciešamas abas, jo tas man ir dabiski, tāda es esmu. Nesen man jautāja, kas ir tas dzinulis, kas man liek darboties. Un es zinu, kas tas ir – spēcīga taisnīguma izjūta. Sajūta par to, kas ir labi un kas ir slikti. Tā es tiku audzināta. Esmu tāda pati kā mans tēvs – ar izteiktu jūtīgumu pret netaisnīgumu. Pret visu, kas ir nepareizi. Un es domāju, ka tieši tas mani pamudināja sākt kolekcionēt sievietes-mākslinieces. Tā nebija izdomāta stratēģija.
Es vienmēr sev uzstādu jautājumus, jo vēlos darboties un pilnveidoties, lai arī dzīve apkārt mainās un situācijas mainās. Sākot kolekcionēt, man bija dziļa iekšēja sajūta, ka mākslas pasaulē daudz kas ir nepareizi. Man bieži jautā, vai tagad situācija ir uzlabojusies? Nu, saruna ir tikko sākusies, un tai jāiet dziļāk. Domāju, ka paralēli institūciju un kuratoru atbalstam nākamais solis tagad ir koncentrēties uz kritisko analīzi un tekstiem. Par jau mirušām māksliniecēm vai arī tām, kurām tagad ir 80, 90 gadi, nav tikpat kā nekādu kritisku tekstu, viņas nekad nav tikušas apskatītas. Kā gan mēs varam runāt par mākslas vēsturi, ja mums iztrūkst jebkāda kritiska materiāla par viņu darbiem? Tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Publikācijas, analīze, simpoziji. Ne tikai: “Es tikko sarīkoju sieviešu-mākslinieču izstādi, ak, cik es esmu politkorekts!”
Ziniet, tieši šī virspusējība izplatās un ietiecas ikvienā mūsdienu sabiedrības aspektā. Tas nozīmē kaut ko ar acīm uztveramu un ātri patērējamu, un mākslas pasaule nav pret to imūna. Taču mākslas pasaule nav mode, kur galvenais ir ātrs apgrozījums no vienas kolekcijas uz nākamo un tikai nepārtraukta pārdošana, pārdošana, pārdošana. Māksla tāda nav.
Tomēr tieši šādu attieksmi šobrīd veicina, piemēram, sociālie mediji.
Sociālie mediji sniedz pamanāmību, taču arī aplamus priekšstatus. Mākslas radīšana atšķiras no visa cita radīšanas. Ne jau 100 tūkstoši sekotāju instagramā tevi padara par veiksmīgu mākslinieku. Tas, kas stāsta stāstu, ir tavs darbs. Un kā tas saslēdzas ar šodienas mākslinieku kopumu, kā tas ietekmē laikabiedrus un arī jaunākās paaudzes.
Lily van der Stokker, & Leo Kroll, Tables and Chairs, 2004, 1 Table and 4 chairs, Wood, Plastics and Digital Prints on Pastic Laminated; behind Valeria: Lisa Yuskavage, True Blonde, 1998, Oil on Linen. Foto: Philip Sinden
Runājot par savu kolekciju, jūs vienmēr sakāt, ka jums apkārt jābūt kaut kam, kas jūs provocē, kas jūs izrauj no komforta zonas. Kāpēc jums tas nepieciešams?
Kad man jautā, kāda veida māksla man patīk, es nespēju atbildēt. Jo mana kolekcija ir ļoti konceptuāla, un katrs darbs ir atšķirīgs. Mani nesaista stils. Domāju, ja man vajadzētu to kaut kā raksturot, tad varētu teikt, ka mani saista [mākslas] prakses, kas ir ļoti tiešas, ar stingru nostāju. Māksla, kas pieprasa tavu uzmanību. Nav runa par stilu, bet par valodu. Es vēlos, lai mani pakļauj kaut kam nebijušam, nepieredzētam. Man tiešām patīk šis pārsteiguma moments, taču tāds pārsteigums, kas diskursa ziņā darbojas dažādos līmeņos. Un es jūtu, ka tas man liek augt, liek paskatīties uz dzīvi pilnīgi citādāk. Man ir nepieciešams šāds konstants sevis piespiešanas stimuls. Kā būtu šis, kā būtu tas? Katru reizi, satiekot mākslinieci vai iepazīstot praksi, kas mani uzrunā, mans prāts paplašinās, es izjūtu jaunas, citādas emocijas. Tas ir nenovērtējami. Tāpēc savā ziņā to var uztvert kā kaut ko mazliet savtīgu, jo es patiešām alkstu šīs sajūtas. Taču līdzsvaroju to ar faktu, ka es atbalstu mākslu.
Protams, kolekcionārs vienmēr būs mazliet savtīgs, jo viņam kaut kas pieder.
Protams… Taču tas, ko gribu pateikt, runājot par šīm alkām, ir tas, ka tās ir saistītas ar manu intelektu un sajūtām. Es nopērku mākslas darbu, taču vēlos iesaistīties sarunā ar mākslinieku. Es nespēju šīs divas lietas nošķirt, jo tā ir pieredze, kas iziet ārpus nopirktā objekta.
No kreisās: Fragment of Francis Francis Upritchard, Warm Table, 2011, Wooden table, Wool Ryg, Ceramic, Leather, Fur, Braid, Football, in the left corner:Berta Fischer, Hulenays, 2011, Radiant Acrylic Glass; Judith Bernstein, Screw 1, 2014, Charcoal on linen. Foto: Oliver Holms
Cik jums svarīgs ir mākslas darba stāsts?
Aiz katra darba ir stāsts. Ik gadu es nopērku vairākus darbus, kas, manuprāt, ir izcilu mākslinieču izcili darbi. Es dodu priekšroku kvalitātei, nevis kvantitātei. Nav runa par naudu, runa ir par mani. Es patiešām vēlos “izgaršot” ikvienu darbu, kas nonāk manā kolekcijā. Man vajag laiku, lai par to domātu. Man vajag iepazīt mākslinieci. Dažus darbus es nopērku uzreiz pēc iepazīšanās ar autori. Taču citreiz nogaidu vairākus mēnešus. Ir reizes, kad īsto darbu, kas atvērtu acis, gaidu pat gadiem. Ir mākslinieces, kuras pazīstu jau sen, taču vēl arvien liekas, ka viņas nav nonākušas manā “laukā”. Man jāizjūt aizrautība. Man jājūt, ka, skatoties uz mākslas darbu, sitas mana sirds. Tāpēc es nogaidu.
Ziniet, ļoti daudz kas notiek vēl pirms reālās mākslas darba iegādes. Tas ir ceļojums. Un man tas patīk. Tāpēc es nekad nepērku sekundārajā tirgū. Lai gan, patiesību sakot, pirms diviem gadiem es nopirku darbu izsolē – tā bija pirmā reize manā 20 gadus ilgajā kolekcionāres mūžā.
Kāds bija tam iemesls?
Es sekoju līdzi izsolēm, lai redzētu, kas tur ienāk, kas notiek tirgū. Šādā ziņā arī mākslas meses ir lielisks informācijas iegūšanas avots. Taču ne izsolēs, ne mesēs es neko daudz nepērku. Mūsdienās tik daudz darbu tiek radīti speciāli mesēm, un es negribu staigāt pa savu dzīvojamo istabu, sakot, ka šo darbu es nopirku tajā mākslas mesē, bet to – kādā citā. Tā ir daudzu galeriju problēma – tās piedalās neskaitāmās mesēs, spiežot māksliniekus “ražot” darbus. Manuprāt, tas ir galīgi nepareizi.
Man vienmēr ir bijis svarīgi atbalstīt māksliniekus, atbalstīt galeriju. Tāpēc es pērku primārajā tirgū, jo nauda nonāk tieši pie autora. Sekundārā tirgus gadījumā tā nav. Es no sirds ticu galeriju sistēmai, tā nav novecojusi, ir savā vietā un uz palikšanu. Māksliniekiem telpa ir tik svarīga – ne tikai fiziskā telpa, bet arī telpa kā kopiena, kur var notikt pieredzes apmaiņa. Un galerista loma arī ir ļoti svarīga. Tā ir kopiena, kas mākslas pasaulei ir ārkārtīgi svarīga. Tā ir kopiena, pie kuras piederu arī es.
Iemesls, kāpēc šo vienu konkrēto darbu nopirku izsolē, ir tāds, ka tas bija skaists kādas mākslinieces darbs, kuru jau labu laiku ļoti vēlējos iekļaut savā kolekcijā. Nejauši tam uzdūros un nodomāju: “O, šis ir izcils mākslas darbs,” taču uzreiz arī par to aizmirsu. Vēlāk pārskatīju [izsoles] rezultātus un uzzināju, ka tas tā arī palicis nepārdots. Un tad sev teicu: “Ok, es tāpat gribēju nopirkt kādu šīs mākslinieces darbu.” Piezvanīju galerijai, sakot, ka esmu uzgājusi šo darbu un vēlētos, lai viņi palūdz māksliniecei izsniegt tā autentiskuma sertifikātu, kas izsoļu namam nebija. Viņa piekrita. Taču drīz pēc tam sanāca tā, ka es iegādājos vēl divus šīs mākslinieces darbus – no galerijas un par daudz augstāku cenu, nekā bija maksājis darbs izsolē. Mūsdienās mākslas tirgus ir problemātisks, un daudzi mākslinieki nonāk ļoti neaizsargātā stāvoklī. Kolekcionējot cilvēkiem vajadzētu just lielāku atbildību un empātiju.
Vai jums, sākot kolekcionēt, bija kāds mentors? Kā šis process sākās?
Mans mentors bija maģistra programma mākslas galeriju administrēšanā Ņujorkas Modes tehnoloģiju institūtā (FIT). Tas bija 90. gadu vidū, kad mākslas pasaulē valdīja īsts zelta laikmets. Tolaik tā vēl bija maza pasaule. Taču, lai arī kādas mākslas grāmatas es neskatītos, visur bija tikai vīrieši. Abstraktie ekspresionisti, minimālisti, lendārtisti… Tad pēkšņi studiju gados parādījās pilnīgi jauna valoda – Sindija Šērmena, Barbara Krīgere, Guerrilla Girls utt. Tās visas bija sievietes, kas nāca ar jaunām idejām.
Es uzreiz sapratu, ka tā ir māksla, ar ko man ir kontakts. Un pateicu sev, ka vēlos kolekcionēt sievietes-mākslinieces. Mani pārsteidza fakts, ka neviens viņas neatbalsta. Vai tikai dzimuma dēļ? Es nespēju saprast, kāpēc. Esmu feministe. Es uzaugu ģimenē, kur nebija atšķirības būt sievietei vai vīrietim. Es nekad neizjutu nekādu diskrimināciju.
Pirmie darbi, ko nopirku 90. gados – 1997., 1998. –, man ir tik dārgi, gluži kā ģimenes fotogrāfijas. Tie atgādina man šo sākumpunktu, manas dzīves lieliskos brīžus un arī to, kā dzīve ir mainījusies. Es atklāju laikmetīgo mākslu, taču ne tikai to – es atklāju arī, cik daudz pati esmu gatava atdot šai lietai. Mana labākā draudzene, kura mani ļoti labi pazīst jau no tiem laikiem, nesen teica: “Valērij, es atceros, kā tu atbrauci uz Londonu,” – es sāku kolekcionēt Ņujorkā – “un ieradies pie manis ciemos, paziņojot, ka esi kļuvusi par kolekcionāri.” Tad viņa man pajautāja: “Labi, cik tad tev ir to mākslas darbu?” Un es atbildēju: “Divi.”
Es neteicu, ka esmu mākslas pircēja. Nē, tā es par sevi nekad neesmu teikusi. Es tikai teicu, ka kļūšu par kolekcionāri, par nopietnu kolekcionāri. Pagāja divi gadi, lai es to pilnībā apzinātos. Taču, pieņemot šo lēmumu, es jau zināju, ka tā būs kaislība uz mūžu. Un ja man paveiksies, es turpināšu kolekcionēt un veidot kolekciju. Ja nepaveiksies un dzīve aizvedīs mani kaut kur citur, es atbalstīšu mākslu kādā citā kapacitātē. Taču es zināju, ka tas būs ceļojums mūža garumā.
Vai tā ir tiesa, ka jūsu kolekcija sākās ar kādu amerikāņu mākslinieces Kerolas Šedfordas melnbaltu fotogrāfiju?
Apmēram nedēļu pēc izlaiduma es aizbraucu uz Viljamsburgu. Tolaik tā bija nekurzeme, tikai mākslinieku izstāžu telpas un darbnīcas. Tur no mazas bezpeļņas galerijas es arī nopirku šo Kerolas Šedfordas fotogrāfiju ar ziepju burbuļiem. Tas ir skaists darbs. Neliels, taču, ja ieskatās ciešāk, burbuļos var saskatīt sievietes seju vai figūru. Tā sākās mana kolekcija.
Ņujorkas gadi bija mans apmācības laiks, kur mani mentori bija mākslinieki, kam uzticējos. Es izveidoju šo atbalsta sistēmas tīklu, par ko esmu lepna, jo cilvēki man uzticas. Un, sakot ‘cilvēki’, es domāju – kuratori, mākslinieki, galeristi. Viņi man uzticas, viņi zina, ka es nepārdodu tālāk, zina, ka es nespekulēju un ka aizdodu darbus muzejiem. Viņi zina, ka es atbalstu māksliniekus daudz dažādos veidos. Viņi zina manu atdeves un patiesuma līmeni. Nav runa par naudu, bet par ētiku.
Viņi, iespējams, varētu pārdot to pašu gleznu kādiem desmit citiem kolekcionāriem, taču man ir piekļuve šiem darbiem, jo es esmu tā, kas esmu. Es lepojos ar to, ko esmu paveikusi.
Manuprāt, māksla būtībā ir par patiesību. Un tieši to jūs darāt – jūs mākslā meklējat patiesību.
Absolūti. Jums taisnība. Mēs meklējam patiesību, mēs meklējam kaut ko, kas aizskar mūsu dvēseles. Un man šis ceļojums ir bijusi neaizmirstama pieredze. Esmu aizrakusies līdz dziļākajiem savas dvēseles un sirds slāņiem, un tas ir satriecoši. Es esmu emocionāli piesātināta ar to, ko pieredzu un jūtu.
Visas šīs brīnišķīgās attiecības un draudzības, kas attīstījušās laika gaitā, man ir iemācījušas būt labākam cilvēkam un skatīties uz dzīvi ar dziļāku izpratni. Tas ir mans dzinulis. Manam ārstam nav jāsaka, ka man tas jādara, lai justos labāk. Tas ir instinktīvi. Tas ir dziļi manī iekšā.
Cik jums ir svarīga – gan savā privātajā telpā, gan kolekcijā kā veselumā – mijiedarbība starp dažādiem mākslas darbiem? Šie tiešie dialogi nenoliedzami pastāv.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs dzīvojam ar mākslu. Kolekcijas kūrēšana, lēmumi, kādus darbus tajā iekļaut, – arī tas ir bijis neticams ceļojums. Nav jau tikai tā: “Man patīk šī māksliniece, man patīk šī mākslas prakse!” Man jāatrod tādi darbi, kas mani uzrunātu visos līmeņos.
Esmu vienmēr teikusi, ka savu kolekciju vēlos izveidot kā kori no apklusinātām balsīm. Tāpēc ikvienam kolekcijas darbam, ikvienai māksliniecei ir jābūt ar spēcīgu balsi un jāsniedz kaut kas jauns. Un tieši par to tā arī ir kļuvusi – tā nav tikai vārdu kolekcija. Tā nav tikai atsevišķo daļu summa, bet reprezentē kaut ko vairāk – sieviešu apklusināto balsu kori. Taču tā reprezentē arī izcilību, mākslinieču sasniegto kvalitātes līmeni, kas līdz šim absolūti ignorēts.
Jūs vairākkārt minējāt vārdu ‘balss’. Ja jūs savu kolekciju iedomātos kā skaņdarbu, kas tas būtu? Opera?
Jā, man liekas. Kāpēc jūs minējāt tieši operu?
Emociju dziļuma dēļ, ko var sniegt izcila operas izrāde. Piemēram, ja klausās vecos Marijas Kallasas ierakstus, viņas balsī ir šis visaptverošais spēks un absolūtās patiesības sajūta. Kaislība, emocijas, intelektuāls izaicinājums, ko izcila mūzika spēj atmodināt cilvēkā par spīti labi zināmam libretam.
Tā ir pilnīga taisnība. Klausoties operu aizvērtām acīm, tu ieraugi balsi, lai gan patiesībā to nevar redzēt. Taču tai ir spēcīga klātbūtne, un tā nāk no dziedātāja ķermeņa dziļumiem. Neviens man nekad neko tādu nebija teicis, taču tas ir tik patiesi. Absolūti. Un vēl tajā ir ilgmūžība. Arī operā, jo tā nekad nebeidzas.
Jo ar katru balsi un ar katru interpretāciju var atvērt jaunas durvis.
Turklāt tas nav nekas modīgs, nekas tāds, kas uzrodas tikai uz mirkli. Balss izkopšana prasa ārkārtīgu autentiskuma un meistarības līmeni. Būt par operdziedātāju nav viegli. Katrs to nespēj. Šis meistarības, autentiskuma un kaislības līmenis padara operu absolūti patiesu. Un tāpat ir ar mākslu.
Pa kreisi: Berta Fischer, Hulenays, 2011, Radiant Acrylic Glass, 270 x 150 x 50; behind Valeria on the wall: Falke Pisano, Figures of Speech (Figure 1), 2009, Sculpture; Wood, Paint, Fabric, 129 x 120 x 9 cm; on the floor: Nina Canell, Another Soft Stone, 2009, Neon, Concrete, Foam, Watermelon, Cable. Foto: Philip Sinden
