Foto

Es vienmēr esmu mīlējis mākslu

Daiga Rudzāte

Intervija ar britu mākslas kolekcionāru Deividu Robertsu

28/05/2019

Ar britu mākslas kolekcionāru Deividu Robertsu mēs tiekamies viņa  birojā Londonā. Mūsu sarunas laikā viņam fonā ir britu mākslinieces Rozas Vailijas (Rose Wylie) lielformāta glezna. Mazliet nepieradināts, drusku mežonīgs un enerģētiski uzlādēts darbs.Uz to paskatoties, šķiet, var atjaunot savu ķermeņa bateriju. “Viņai patīk dzīvot dzīvi,” Robertss saka, piebilstot, ka pazīšanās un draudzība ar māksliniekiem, ar kuriem pats jūtas uz viena viļņa, viņam ir svarīga kolekcionāra dzīves daļa.
Nekustamo īpašumu attīstītājs Deivids Roberts savu mākslas kolekciju sāka veidot 90. gadu sākumā.  Bez mākslas klātbūtnes pagātnē. “Es nāku no aprindām, kas mākslu nekolekcionē. Taču dīvainā kārtā vienmēr esmu to mīlējis.” Pēdējie vairāk nekā divdesmit pieci gadi viņam ir bijis nepārtraukts izzināšanas un mācīšanās process. Aptuveni 2000 vienību lielajā krājumā reprezentēts plašs mākslas izteiksmes veidu un autoru spektrs – sākot no jauniem un mazzināmiem māksliniekiem līdz pat patiesi ietekmīgiem šodienas mākslas scēnas pārstāvjiem. “Lielformāta glezniecība, tēlniecība, grafikas, video darbi un fotogrāfijas. Savā ziņā mana kolekcija ir īsts mikslis ‒ no jaunajiem, kuri vēl tikai sāk savu karjeru, līdz vecākiem māksliniekiem, kuri patlaban tiek atklāti no jauna.”
2007. gadā Robertss nodibināja Deivida Robertsa Mākslas fondu (DRAF), organizāciju, kuras dinamiskā programma spēlē būtisku lomu Londonas mākslas dzīvē. Vairākus gadus fonda telpa Kemdenā bija vieta, kur skatīt drusku citādāku, atšķirīgu mākslu no ierastās lielo institūciju rutīnētās programmas. DRAF  priekšgalā atradās David Roberts uzticības persona Vensāns Onorē (Vincent Honoré), kas tagad ir MoCo Montpellier izstāžu direktors. “Vensāns fondā aizsāka daudzas idejas un iniciatīvas. Savā ziņā var teikt, kas viņš man atvēra daudzas durvis, par ko es  esmu bezgala pateicīgs.” DRAF jaunā direktore ir Fatoša Isteka (Fatoş Üstek), tomēr drīzumā viņa pārņems Liverpūles Biennāles vadību. DRAF Kemdenas galerija savu darbu beidza 2017. gada rudenī, un fonds tagad sācis darboties jaunā virzienā, proti, organizējot mākslas programmas dažādās Lielbritānijas vietās. Tostarp plānots arī iekārtot skulptūru parku un mākslas centru vienā no Robertsa īpašumiem Skotijā. Lai gan kolekcionārs uzskata, ka māksla, visticamāk, nespēj mainīt pasauli vai pārvērst dzīvi, “tā var mainīt cilvēku skatu uz pasauli”.


Mona Hatuma. Hot Spot, 2006. Ar mākslinieces un Deivida Robertsa kolekcijas atļauju

Jums aiz muguras ir iespaidīga glezna. Tajā ir kaut kas pirmatnējs.
To gleznojusi Roza Vailija. Spēcīga personība; vēl 85 gadu vecumā viņai patīk dzīvot ar pilnu jaudu. Ir tādi mākslinieki, par kuru gaitām es vienmēr interesējos, jo mīlu viņu mākslu; es turpinu sekot visam, ko viņi dara, eju uz viņu izstādēm un, iespējams, papildināšu kolekciju ar vēl kādu viņu darbu. Man patīk tikties ar māksliniekiem, un es ļoti priecājos, ka daudzi mākslinieki ir kļuvuši par maniem draugiem. Viņi var arī palīdzēt ar lieliskiem ieteikumiem, rekomendējot citus autorus, kurus es citādi nebūtu sev atklājis. Roza Vailija tam ir labs piemērs. Māksliniece Ketija Pilkingtone (Cathy Pilkington) man ir laba draudzene. Manā kolekcijā ir daudzi viņas darbi, un tieši viņa mani iepazīstināja ar Rozu, sakot: “Man liekas, tev patiks Rozas darbi. Tev vajadzētu tos apskatīt vai aiziet pie viņas uz darbnīcu.” Un tik tiešām, viņai bija taisnība, mani ļoti iespaido Rozas gleznas. Tās izsauc ārkārtīgi emocionālu reakciju.
Personīga tikšanās ar mākslinieku var ļoti daudz ko mainīt, jo reizēm ir tā, ka darbi sākotnēji  mulsina, bet tad tu iepazīsties ar mākslinieku, viņš var paskaidrot savu ieceri, un tā tevi uzrunā. Tas it kā atslēdz kaut kādas durvis, un tu šo darbu novērtē daudz augstāk. Taču var gadīties arī pretēji. Manas kolekcijas darbu spektrs ir ļoti plašs. Tai nekad nav bijis kaut kādas stingri noteiktas tematikas. Tāda organiska pieeja ir atbilstošāka manai personībai, un tas nozīmē arī, ka kolekcijai šajos pēdējos divdesmit piecos gados nekas nav traucējis mainīt tematisko ievirzi.

Kas jums mākslā ir svarīgi, ko jūs meklējat?
Man ir svarīga estētika. Man ir svarīga darba doma. Taču nav kaut kādas vienas konkrētas lietas. Man patīk māksla , kas manī izsauc emocionālu reakciju, taču šai emocionālajai reakcijai nav obligāti jābūt patikai. Tas var būt kaut kas tāds, kas mani šokē, kaut kas tāds, kas man liek domāt par kaut ko tā, kā es līdz tam neesmu domājis. Ir mākslinieki un mākslas darbi, kurus cilvēki ļoti mīl, bet kuri man šķiet nedaudz pliekani. Šie darbi manī neizraisa nekādu reakciju, un doma, ar kādu tie radīti, mani nepārliecina. Un tāpēc, lai cik populārs būtu mākslinieks, viņš mani īpaši neinteresē.


Nikolass Pārtijs. Sunset 01, 2018. Ar mākslinieka un Deivida Robertsa kolekcijas atļauju.

Jūsu kolekcijā patlaban ir vairāk nekā 2000 darbu. Jums pieder darbi, ko radījušas šībrīža laikmetīgās mākslas ainas zvaigznes, bet arī daudz darbu, kuru autori ir salīdzinoši mazpazīstami.
Domāju, ka mākslas tirgus dramatiski mainījies šajā relatīvi īsajā laikā kopš manas kolekcijas pirmsākumiem. Tas attīstījies attiecībā uz mākslas pārdošanu un attiecībā uz to, ko nozīmē būt kolekcionāram. Es ļoti reti kaut ko pārdodu, gandrīz nekad, un tā nu kolekcija turpina augt. Protams, ja es iegādājos kādu darbu un pēc vairākiem gadiem izrādās, ka mākslinieks kļuvis ļoti populārs un šis darbs tagad vērts daudz vairāk nekā es par to samaksāju, tas ir jauks pārsteigums. No otras puses, kolekcijā pārstāvēti daudzi mākslinieki, kurus es ļoti mīlu, bet kuru darbu vērtība nav cēlusies. Tā palikusi nemainīga vai kritusies, vai māksliniekam viņa karjerā bijuši kaut kādi grūti laiki. Es nepērku mākslas darbus tāpēc, ka man kāds pasaka, ka tie tirgū būs ļoti pieprasīti. Man patīk pirkt māksliniekus, kuru darbi man patīk un mani uzrunā. 

Jūs sākāt kolekcionēt 90. gadu sākumā. Savā grāmatā Lucky Kunst: Young British Artists, Tate galerijas kolekcijas direktors Gregors Mjūrs (Gregor Muir) tā laika Londonu apraksta kā visai drūmu un garlaicīgu vietu, kas nav bijusi atvērta pret mākslu. Tā nav šodienas Londona - nozīmīgākais Eiropas mākslas centrs.
Es tolaik nedzīvoju Londonā. Taču es te strādāju, un Gregoram Mjūram ir pilnīga taisnība. Tālaika Londona nav tā pati, kas šodien. Teiksim, Londonas Īstenda bija visai drūma vieta. Tā pievilināja māksliniekus ar zemajām nekustamā īpašuma cenām. Taču mana iepazīšanās ar mākslu norisinājās daudz pakāpeniskāk. 90. gadu sākumā es sāku kolekcionēt ļoti nelielos mērogos, un daudz kas no tā, ko es tolaik iegādājos, nebija nekas īpaši izsmalcināts. Nopietnāk es laikmetīgajai mākslai pievērsos 90. gadu otrā pusē. Bet tās desmitgades sākumā, par citām lietām pat nerunājot, man vienkārši nebija tādu līdzekļu, tāpēc es parasti iegādājos nelielus darbus. Es nāku no vides, kurā interese par mākslu bija kaut kas pilnīgi svešs. Taču pats vienmēr esmu mīlējis mākslu, dizainu un arhitektūru. Piedzimu pilsētā, kurā valdīja monokultūra; tā bija kuģu būvniecības pasaule. Mans tēvs, mans vectēvs, pilnīgi visi strādāja kuģu būvētavā, un es sākotnēji gatavojos kļūt par kuģubūves inženieri. Tādu karjeras ceļu es biju sev nospraudis skolas gados. Mani vienmēr interesējusi zīmēšana un dizains, taču nekādu māksliniecisku izglītību es jaunībā nesaņēmu. Ģimenē par mākslu neviens neinteresējās, un man nebija tādas domas, ka man pietiktu talanta, lai es pats kļūtu par mākslinieku. Es ciešami zīmēju, bet tas arī ir viss. Iesākumā kolekcionēju to, ko tolaik varēju atļauties, parasti ‒ plakātus un mana budžeta līmeņa mākslinieku grafikas un tamlīdzīgas lietas. Taču tad es mainīju savas darbības jomu, pievēršoties nekustamajam īpašumam. Man veicās samērā labi un radās brīvi līdzekļi, kurus varēju ieguldīt mākslā. Mēdz teikt, ka tā ir atsevišķa pasaule, un tā tiešām bija, jo es neko nezināju par mākslu un kolekcionēšanu. Man vajadzēja izglītoties ‒ tiekoties ar māksliniekiem, ar galeristiem, kuratoriem, ejot uz izstādēm, lasot par mākslu. Tas ir ceļš, kas man sagādājis daudz prieka, un tas ir nebeidzams. Tu vienmēr atklāj kaut ko jaunu. Un laika gaitā šis tas pārstāj tevi uzrunāt, bet ir lietas, kas savu iedarbīgumu nezaudē. Vienmēr ir kāds jauns mākslinieks, ko ieraudzīt, vai arī mākslinieki, kas strādā jau sen, taču kaut kā palikuši nepamanīti. Tas viss ir ārkārtīgi aizraujoši.


Arcadia Missa. Ways of Living, 2016. Curators’ Series #9. Skats no izstādes. DRAF, 2016. Photo: Tim Bowditch

2007. gadā jūs nodibinājāt DRAF, fondu, kas kļuvis par vienu no visaugstāk vērtētajām Londonas mākslas pasaules institūcijām un var lepoties ar visai iespaidīgu plaša spektra programmu. Kāda ir fonda galvenā ideja?
Iesākumā tā nebija īpaši labi pārdomāta, tā bija pārlieku vienkāršota. Es biju savācis lielu skaitu mākslas darbu, piepildījis ar tiem savu māju un biroju un sācis būvēt lielu krātuvi savas kolekcijas uzglabāšanai. Man nepatīk doma par lieliem daudzumiem mākslas darbu, kas ir publikai nepieejami un tiek glabāti kaut kādā noliktavā. Tātad varētu teikt, ka es meklēju veidu, kā padarīt šo mākslu apskatāmu. Pavisam vienkārši sakot, doma bija iekārtot telpu, kurā varētu skatīt manu kolekciju. Šī ideja diezgan strauji mainījās, jo es sapratu, ka vienkārši iegādāties telpu un izstāadīt kolekciju būtu tīrā patmīlas apmierināšana. Tas neko būtisku nedotu mākslas pasaulei. Man laimējās, ka pāris draugu kā iespējamo kuratoru ieteica Vensānu Onorē. Vensānam bija daudz ideju, kas man ļoti patika. Viņš teica: “Vai mēs nevarētu izstrādāt aizdevumu programmu muzejiem? Izmēģināsim dažādas sadarbības, mēģināsim iedrošināt jaunus kuratorus, rīkosim izstādes, kur līdzās pazīstamiem māksliniekiem būtu arī pavisam jauni vārdi ‒ galu galā, tu taču kolekcionē viņu darbus. Mēģināsim atbalstīt māksliniekus.”

Jūs atdevāt sevi kuratora rokās...
Man vienkārši trūkst kvalifikācijas, lai kļūtu par izstādes kuratoru. Tas nav mans lauciņš. Kad man mājās vajag pielikt pie sienas kādu mākslas darbu, es to atstāju savas sievas (mākslinieces Indres Šerpītītes ‒ Red.) ziņā. Šķiet, ka es saprotu, kā lietām būtu jāizskatās, bet man nav ne jausmas, ko darīt, lai tā notiktu. Tāpēc es to atstāju profesionāļu ziņā. Es runāju par kuratora darbu šī vārda plašākajā izpratnē. Kuratoram jābūt konceptam, viņam jāstrādā ar savām idejām, jāsadarbojas ar mākslinieku, jāorganizē komanda un jāpanāk, lai tas viss strādā arī estētiskā līmenī. Tas ir liels projekts. Vensāns palīdzēja man atvērt  prātu, un par to es viņam esmu bezgalīgi pateicīgs.

Savā ziņā cilvēku prāta atvēršana ir mākslas kritiķu joma. Taču liekas, ka viņi lielā mērā zaudējuši savu ietekmi...
Es jums pilnīgi piekrītu. Domāju, ka mākslas pasaulē kaut kādā ziņā zudis mākslas pazinēja statuss. Es ar to nemēģinu piesaukt tos laikus, kad kritiķi pievērsās vecmeistariem un māksla bija sadalīta stingri norobežotos grupējumos. Es runāju par kaut ko citu. Es domāju, ka mākslas tirgus šodien tiešām kaut kādā mērā ignorē šādas mākslas pazinēja zināšanas. Ir daudz kolekcionāru, kuri vēl joprojām mīl mākslu, taču diemžēl ir vēl daudz vairāk tādu, kas to mīl tikai ieguldījumu un statusa dēļ. Kritiķi lielā mērā aizstājis mākslas konsultants. Diemžēl daudzi šādi konsultanti izvēlas darbus, vadoties pēc tirgus tendencēm; viņi ne vienmēr atbalsta patiesas zināšanas par mākslu, viņi ne vienmēr atbalsta mākslas mīlestību, viņi ne vienmēr meklē māksliniekus ar lielāko meistarību vai augstāko māksliniecisko vērtību. Viņi atbalsta māksliniekus, kuriem potenciāli ir lielākā tirgus vērtība. Es domāju, ka tas ir neveiksmīgi un skumji, taču tāds nu ir viens no šodienas mākslas pasaules aspektiem. No otras puses, pagātnē ir bijis arī laiks ‒ un man šķiet, ka šajās lietās darbojas tāds kā svārsta princips ‒, kad mākslas kritiķiem bija pārāk daudz varas. Daudz kas palika nepamanīts tikai tāpēc, ka mākslas kritiķi izlēma, kurš un kas ir tas labākais. Patlaban viss pavērsies pilnīgi pretējā virzienā. Mākslas kritika vēl joprojām var būt svarīga, taču tās ietekme ir mazinājusies. Es jums piekrītu. Vairs nav tā, ka atsevišķi cilvēki nolemtu, kas, viņuprāt, ir laba māksla, bet tagad visu savā kontrolē pārņēmuši tirgus spēki.


Miroslavs Balka, 250 x 700 x 455, ø 41 x 41 / Zoo/T, 2007–08. Ar mākslinieka un Deivida Robertsa kolekcijas atļauju. Photo: Stephen White, ar galerijas White Cube atļauju

Ir aptuveni 100 zvaigznes statusa mākslinieku, kurus atbalsta tirgus un kuru darbus ilgojas iegādāties daudzi kolekcionāri. Taisnību sakot, tas ir visai garlaicīgi...
Jā, domāju, ka tāda ir šodienas mākslas tirgus problēma. Mākslas tirgus vienmēr bijis kaut kādā mērā starptautisks, taču ne tik globāls kāds tas ir šodien. Par to jāpateicas internetam, mākslas gadatirgu izaugsmei un faktam, ka cilvēki no visām pasaules malām var gluži vienkārši iesaistīties starptautiskajā mākslas tirgū. Nedomāju, ka tā bija pirms divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Toreiz bija pilnīgi citādi. Norma bija drīzāk nacionāls kolekcionārs, kurš interesējas par savas nācijas mākslinieku. Daudzi kolekcionāri sāka ar to, ka pirka vietējo mākslinieku darbus vietējās galerijās. Man šķiet, ka šodien daudzi cilvēki ienāk mākslas tirgū daudz tiešākā ceļā, jo viņi uz to raugās kā uz ieguldījumu formu. Kad es sāku kolekcionēt mākslu, tad lielā mērā iegādājos nelielus mākslas darbus daudzās un dažādās vietās. Tas bija lēns process. Šodien, ja kādam ir pietiekami naudas, viņš var nolīgt mākslas konsultantu un apmeklēt lielās galerijas, un nepaies ne daži mēneši, kad viņš jau sāks iegādāties to pašu jūsu pieminēto simts mākslinieku darbus. Nav nepieciešama nekāda izglītošanās. Cilvēkam var pateikt, kas viņam jādara, un viņš šajā vidē jutīsies pat gluži ērti. Man šāda situācija nav gluži pieņemama. Es savas kolekcijas darbus esmu pircis izsolēs, galerijās, no māksliniekiem, no visdažādākajiem avotiem. Un visdažādākajos līmeņos ‒ sākot ar studentiem un beidzot ar ietekmīgām lielām galerijām. Šodienas tirgū arvien vairāk ietekmes ir spēcīgākajām galerijām. Saprotams, ka tieši to tās arī vēlējušās panākt. Mākslas tirgū notikusi īsta eksplozija, un tās grib šo tirgu kontrolēt pēc iespējas lielākā mērā. Man ir aizdomas, ka šobrīd mākslas jomā tiek tērēts vairāk naudas nekā jebkad līdz šim. Taču visa uzmanība koncentrēta uz vienu pavisam nelielu sektoru, un es domāju, ka šī vide bija veselīgāka, kad tā bija demokrātiskāka. Tāpēc vēl jo svarīgāk atbalstīt interesantus nišas projektus, kuri citādi varētu vispār neieraudzīt dienasgaismu.

Tātad tirgus mākslai atņem radošo elementu?
Lielā daļā kolekcionāru aprindu valda slimīga interese par mākslas komerciālo un tikai komerciālo vērtību. Taču pati doma, ka mākslas darbs ir patiesi vērtīgs tikai tad, ja tam piemīt potenciāls kļūt dārgākam, ir dziļas nožēlas vērta, jo māksla ir kaut kas daudz vairāk. Vairums mākslinieku kļūst par māksliniekiem tāpēc, ka tas ir viņu aicinājums nevis biznesa iespēja. Es ceru, ka mēs kādudien atgriezīsimies situācijā, kad mākslas baudīšanā noteicošā būs darba mākslinieciskā nevis vienkārši monetārā vērtība.

Jūs pirms gada slēdzāt DRAF telpas Kemdenā, taču fonds turpina strādāt, nodarboties ar mākslas darbu aizdevumiem un publiskām programmām.
Jā, fonds turpina zelt un plaukt. Mēs Kemdenā pavadījām piecus vai sešus aizraujošus gadus. Vensāns un viņa komanda sarīkoja vairākas ļoti labas un interesantas izstādes, un arī tas bija aizraujoši. Mums bija ļoti lojāla un izglītota auditorija. Mēs ar Indri jau krietni sen runājam par iespēju vairāk darīt ārpus Londonas. Londonā jau tāpat ir papilnam muzeju un galeriju, un te ir ļoti rosīga mākslas dzīve. Muzejus var apmeklēt par velti, mākslu var apskatīt par velti; tās ir daudz, un tā ir milzum daudzveidīga. Tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Mums likās svarīgi mēģināt piedāvāt kaut ko pilnīgi citādu. Kemdenā mēs centāmies rīkot izstādes, kuras parasti nevarētu atrast lielākās mākslas institūcijās, jo to darbību lielā mērā diktē finansējuma izdevības. Tas neizbēgami noved pie tā, ka tām jārīko ārkārtīgi populāru un pieprasītu mākslinieku izstādes. Grūti rīkot mazāk pazīstamu mākslinieku izstādes, ja jābaidās, ka apmeklētāju skaits nebūs pietiekami liels. Viena no lietām, ko mēs Londonā mēģinājām darīt, bija rīkot izstādes, kuras citādi paliktu neredzētas. Taču šobrīd mēs vēl vairāk gribētu izmēģināt sadarbības ārpus Londonas. Ir daudz reģionālu muzeju, kuriem grūti piesaistīt finansējumu savām programmām. Vēl pavisam nesen es darbojos kā Hepvortas Veikfīldas muzeja valdes loceklis Jorkšīrā. Savā satriecošajā ēkā, ko projektējis Deivids Čiperfīlds, viņi rīkoja brīnišķīgas izstādes. Taču finansējuma piesaistīšana programmas paplašināšanai vēl joprojām ir problemātiska.


Magali Rēsa. Parking (Legs at Eye Level), 2014. Ar mākslinieces un Deivida Robertsa kolekcijas atļauju.

Tagad ievērojamu vietu jūsu fonda programmā ieņem performances, kas tiek izrādītas visdažādākajās Londonas vietās. Jūs esat izteicies, ka performance ir viena no jūsu lielajām mīlestībām. Taču tas ir žanrs, kas nav īpaši populārs mākslas kolekcionāru vidū.
Mana aizraušanās ar performanci patiesībā dzimusi Vensāna Onorē iespaidā. Viņš par šo mākslas formu ļoti interesējās, un domāju, ka tieši viņš palīdzēja man saskatīt iespējas, ko tā piedāvā. Performances ēteriskums ir lieta, kas man šķiet ļoti aizraujoša. Lai performanci pieredzētu, cilvēkam jābūt klāt, jo dokumentācija ir un paliek tikai dokumentācija. Performanču programma vienmēr ir aizraujoša; lai kur tā notiktu, ir lieliski aiziet un vērot, kā tavu acu priekšā atdzīvojas kāda mākslinieka iecere. Dažas ir humoristiskas, dažas vedina uz pārdomām, bet tās vienmēr ir iespaidīgas. Domāju, ka izcila performance ir brīnišķīga lieta; ja tu to esi redzējis, tā vienmēr paliks tevī. Tā tevi neatstāj. Viens no performances aspektiem, kas man šķiet īpaši fascinējoši, ir tas, kā tā vēsturiski izmantota, dzīvojot represīvos politiskos režīmos ‒ vietās, kur mākslinieki, baidoties, ka tiks pieķerti un represēti, nav varējuši radīt pret režīmu vērstus darbus. Teiksim, Austrumeiropā un Ķīnā mākslinieki bieži izmantojuši performanci, lai izvairītos no cenzūras un represijām. Un foto vai video dokumentācijā no šīm performancēm palikušas tikai pēdas. Es dziļi apbrīnoju visus tos drosmīgos māksliniekus, kuri, par spīti briesmām un spēka samēram, tomēr turpina radīt.

Vai jūs uzskatāt, ka mākslinieki un/vai māksla var kaut ko mainīt mūsdienu sabiedrībā, to kaut kā ietekmēt?
Neesmu drošs, vai māksla var iespaidot sabiedrību. Tomēr es uzskatu, ka ir zināmas mākslinieciskas intervences, kas var kaut ko mainīt. Kad Entonijam Gormlijam pasūtīja viņa Angel of the North, vietējie iedzīvotāji protestēja. Viņiem likās, ka tā ir tukša naudas izšķiešana tik trūcīgā Lielbritānijas daļā. Taču ja tagad šo skulptūru mēģinātu novākt, saceltos milzu skandāls. Tā ir kļuvusi par daļu no ainavas, un to mīl gan vietējie iedzīvotāji, gan visa valsts. Tā ir nacionāla vērtība un izcils publiskās mākslas piemērs.

Skulptūra kļuvusi par daļu no viņu dzīves…
Fakts, ka tagad vietējā ainavā ir šāds ikonisks tēls, kuru cilvēki iemīļojuši, licis viņiem pievērst vairāk uzmanības mākslai vispār. Bet vai tas ir atstājis iespaidu uz sabiedrību? Neesmu par to pārliecināts. Nezinu, cik lielā mērā māksla ietekmē plašāku sabiedrību, cilvēku uz ielas. Tomēr es gribētu, lai mūsu fonds mēģina uzrunāt jaunas auditorijas. Labs šāda projekta piemērs ir Entonija d’Ofē Artist Rooms ‒ lieliski mākslas darbi, kas ceļo uz pavisam nomaļām vietām. Teiksim, divas Vorhola gleznas tiek izstādītas mazas Skotijas pilsētiņas pašvaldības ēkā, kur citos apstākļos nekas tamlīdzīgs nekad neparādītos. Vietējiem iedzīvotājiem ir izdevība savām acīm ieraudzīt kaut ko brīnišķīgu. Es mīlu šo programmu. Man skauž, ka pašam tas neienāca prātā. Es esmu pārliecināts, ka šāda intervence reizēm var iedvesmot kādu cilvēku attīstīt savu interesi par mākslu, kaut gan citādi viņš tai nebūtu pievērsis uzmanību. Es domāju, ka jebkuram šāda tipa projektam ir jēga.


Čārlzs Eiverijs. Bez nosaukuma (Duculi), 2013. Bronza, 308 x 160 x 145 cm. Ar mākslinieka un Deivida Robertsa kolekcijas atļauju. Photo: Tim Bowditch

Pastāstiet mazliet vairāk par jūsu paša idejām attiecībā uz Skotiju.
Mums ar Indri pieder īpašums Skotijas laukos, tajā skaitā pamatīgs zemes gabals, kurā mēs esam sākuši uzstādīt brīvdabas skulptūras. Mums nav ieceres pārcelt fondu uz Skotiju, taču mēs gribētu tur zināmu pārstāvniecību. Mēs plānojam izveidot programmu, pie kuras piederētu arī rezidences literātiem, kuratoriem un māksliniekiem. Tas viss vēl ir plānošanas stadijā, bet mēs ceram, ka līdz 2020. gadam programma sāks darboties.

Fiona Benere. Spring Summer 19 / the Walk, 2018. Izpildīts Performanču vakarā, 2018. Ar mākslinieces atļauju. Photo: Christa Holka